P. Dāle ir viens no latviešu akadēmiskās filozofijas un psiholoģijas pamatlicējiem, pirmais, kurš Latvijā aizstāvēja doktora grādu filozofijā, filozofijas un psiholoģijas profesors, dibināja un vadīja LU Eksperimentālās psiholoģijas laboratoriju, vēlāk – institūtu, esejists ar plašu tēmu spektru un reliģisko vērtību ievirzi, ievērojamas latviešu kultūras darbinieku dzimtas pārstāvis. 

Pirmo izglītību P. Dāle guva no vecākiem, pēc tam mācījās Rīgas pilsētas elementārskolā. 1901. gadā iestājās Rīgas pilsētas klasiskajā ģimnāzijā un beidza to 1908. gadā. Tā paša gada rudenī iestājās Maskavas Universitātes (Императорский Московский университет) Vēstures un filoloģijas fakultātes Filozofisko zinātņu nodaļā, 1914. gadā to beidza un ieguva I šķiras filozofijas kandidāta grādu. 1915. un 1916. gadā P. Dāle iesniedza fakultātei divus maģistranta darbus: “Lipsa mācība par iejūtu” un “Zigvarta mācība par eksistenciāliem spriedumiem”.

1923. gada vasaras semestrī P. Dāle papildinājās Freiburgas Universitātē (Albert-Ludwigs-Universität Freiburg) Vācijā Edmunda Huserla (Edmund Gustav Albrecht Husserl) seminārā un pie profesora Jonasa Kona (Jonas Cohn) studēja psiholoģijas un estētikas problēmas.

1927. gadā LU ieguva doktora grādu filozofijā par darbu “Avenārija filozofiski psiholoģiskie ieskati un viņu kritika”.

P. Dāles māsa bija dzejniece Austra Dāle-Ķeniņa (precējusies ar dzejnieku Ati Ķeniņu), cand. hist., filozofisku un literatūrkritisku apceru autore, kopā ar Liliju Branti izdevusi pirmo radošās sievietes dzīvei veltītu žurnālu “Latviete” (1934–1940). Dēls Māris Dāle – arhitekts, interjerists, dizaina grafiķis, arī vindsērfinga aizsācējs Latvijā; mazdēls Ansis Dāle – viens no Latvijas ievērojamākajiem vindsērfinga sportistiem.

1913.–1914. gadā, pēc Maskavas Universitātes pabeigšanas, P. Dāle bija mājskolotājs Šveicē un arī klausījās lekcijas Ženēvas Universitātē (Université de Genève). No 1914. līdz 1916. gadam strādāja galvenokārt Maskavas Eksperimentālās psiholoģijas institūtā, papildus piepelnoties kā loģikas un vācu valodas skolotājs dažās Maskavas vidusskolās. No 1917. līdz 1918. gadam vadīja sieviešu ģimnāziju Valmierā. Šajā laikā kopā ar rakstnieku Jāni Liepiņu organizēja pirmo latviešu Tautas universitāti un lasīja tur psiholoģijas lekcijas. Kādu laiku P. Dāle mācīja latīņu valodu arī Friča Bārdas vadītajā reālģimnāzijā. No 1919. gada pēc izglītības ministra Kārļa Kasparsona aicinājuma pārgāja darbā Izglītības ministrijā, kur tika nozīmēts par Latvijas Augstskolas Organizācijas padomes priekšsēdētāju. Šo darbu viņš veica līdz 1922. gadam, arī pēc Latvijas Augstskolas nodibināšanas 1919. gadā. Paralēli P. Dāle tika ievēlēts par docentu Filoloģijas un filozofijas fakultātē. 1927. gadā pēc doktora disertācijas aizstāvēšanas tika ievēlēts par filozofijas un psiholoģijas profesoru. Kopš 1927. gada P. Dāle bija Eksperimentālās psiholoģijas laboratorijas vadītājs, kas 1936. gadā tika pārveidota par institūtu.

1924. gadā P. Dāle kopā ar Pēteri Zālīti un Valteru Frostu piedalījās Imanuela Kanta (Immanuel Kant) divsimtgades svinībās Karaļaučos. P. Dāle piedalījās arī starptautiskos psihologu un filozofu kongresos Prāgā, Parīzē un Berlīnē, līdzdarbojās starptautiskā filozofiskā žurnāla Philosophia redakcijā, kā arī bija Karla Marčisona (Carl Allanmore Murchison) rediģētā izdevuma Psychological Register (Amerikas Savienotās Valstis, ASV) Latvijas nodaļas pārstāvis. Kopš 1934. gada darbojās kā psiholoģijas konsultants Rīgas pilsētas Psihotehnikas un arodizvēles institūtā. 1938./1939. gadā P. Dāle lasīja lekcijas Latvijas Tautas universitātē un bija tās Mākslas un filozofijas fakultātes vadītājs. P. Dāle bija Kultūras fonda Bibliotēku komisijas priekšsēdētājs un Tautu Savienības veicināšanas biedrības loceklis. Darbojās arī Latviešu izglītības biedrības valdē, ir bijis priekšnieks un biedrs Kanta (vēlākajā Filozofijas) biedrībā, kā arī LU kristīgo studentu biedrībā. Bija Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Kristus draudzes priekšnieks.

1940. gadā, pēc Latvijas okupācijas, universitātē tika likvidēta Teoloģijas fakultāte un Filoloģijas un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļa. 1941. gadā P. Dāle tika atbrīvots no profesora amata. Tas ļāva viņam strādāt tikai par stundu lektoru.

Sākot ar 1944. gada decembri, P. Dālem bija dota iespēja strādāt universitātē, viņš bija Vēstures un filoloģijas fakultātes dekāna vietnieks. 1946. gadā viņam tika piešķirts cits, padomju normatīvajai sistēmai atbilstošs pedagoģisko zinātņu doktora grāds, kas no 1944. līdz 1948. gadam ļāva strādāt par psiholoģijas profesoru. Taču 12.08.1948. P. Dāle tika atbrīvots no darba universitātē, jo neesot spējis atteikties no ideālistiskā pasaules uzskata. 1953. gadā P. Dāle sāka strādāt padomju Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā par zinātnisko līdzstrādnieku vārdnīcu sadaļā. Tur viņš nostrādāja līdz 1960. gadam.

P. Dāles zinātniskās tēmas aptver atziņas teoriju, filozofisko un eksperimentālo psiholoģiju, ētiku, literatūras filozofiju, reliģiskos uzskatus.

P. Dāle ir radījis oriģinālu koncepciju, ko viņš nosauca par “enerģētisko ideālismu” un kurā ir savijušās augšminētās idejas. P. Dāli nodarbināja jautājums par reālā (ar ko viņš saprot enerģiju, dinamiskos elementus kā fiziski reālo un psihiski reālo) un ideālā (logoss, prāts, idejas kā formas, kārtības, jēgas princips) attiecībām, kas sintezējas Garā. Šiem jautājumiem ir veltīta jau pirmā P. Dāles grāmata “Cilvēka dvēsele un centrālā nervu sistēma”, kas publicēta 1921. gadā. Šajā grāmatā, tāpat kā vēlākajā doktora disertācijā, P. Dāle pievērsās Šveices filozofa Riharda Avenārija (arī – Avenāriusa, Richard Ludwig Heinrich Avenarius) uzskatiem un to kritikai. P. Dāli saistīja R. Avenārija pievēršanās empīriskajai un psiholoģiskajai pieredzei, taču viņš nepieņēma šīs pieredzes galīgo pamatojumu centrālajā nervu sistēmā. P. Dāles uzskati vairāk atbilst vācu filozofa un psihologa Franca Brentano (Franz Clemens Honoratus Hermann Josef Brentano) uzskatiem par psihisko fenomenu ne tikai reālo, bet arī transcendentālo iedabu, jo, piemēram, objekts atklājas sajūtā, taču nav idents tai. Savukārt, atšķirībā no E. Huserla un Teodora Celma, P. Dāle neuzsver “Es” centrālo lomu dvēseles un apziņas struktūrā, bet gan Garu kā paliekošu un identisku, kā dvēseles dzīves radošo spēku. Dvēsele P. Dālem ir viens no viņa uzskatu pamata nojēgumiem, kas ir balstīts ne tikai filozofijā un psiholoģijā, bet arī ētikā. P. Dāles uzskatos var sazīmēt arī Platona (Πλάτων), Gotfrīda Leibnica (Gottfried Wilhelm Leibniz), Vladimira Solovjova (Владимир Сергеевич Соловьёв), Anrī Bergsona (Henri-Louis Bergson) ietekmes.

Otra P. Dāles oriģinalitātes zīme ir viņa panenteisma koncepcija, kas tapa par viņa reliģiski filozofisko un ētisko uzskatu pamatu. Panenteisms ir uzskats, ka pasaule ir iekš Dieva, kas ar savu spēku un prātu aptver to, manifestējas un darbojas pasaulē, bet nav idents ar to, ir pasaules centrs un tās augstākā vienība. Panenteisma idejas P. Dāle ir saskatījis arī Jāņa Poruka un Friča Bārdas uzskatos, par kuriem viņš sarakstīja apceres.

Vēl viens būtisks P. Dāles devums filozofiskās tradīcijas veidošanā Latvijā ir saistīts ar viņa veikumu filozofiskās terminoloģijas izstrādē.

Nozīmīgākie darbi: “Vēsturisks pārskats par Latvijas Augstskolas nodibināšanu un viņas darbību pirmā (1919./20.) mācības gadā” (1921), “Cilvēka dvēsele un centrālā nervu sistēma: R. Avenariusa psicholoģiski filozofiskie uzskati un viņu kritika” (1921), “Ievads filozofijā” (1928), “Gara problēmas” (1935), “Imanuēls Kants” (1936), “Vai Ilga Ķ. spēj lasīt domas?: eksperimentāls pētījums par latviešu “brīnumbērnu”” (1938), Lettische Psychologie (1941 [?]), “Vērojumi un pārdomas: par cilvēku un gara kultūru” (1944) un citi.

P. Dāle, dēvēts par gara aristokrātu, ir atstājis ietekmi gan uz akadēmiskās filozofijas attīstību Latvijā, gan arī uz plašāku sabiedrību un kultūru līdz pat mūsdienām, īpaši ar savām eseju grāmatām “Gara problēmas” (1935., 1939.,1962. gads) un “Vērojumi un pārdomas” (1944., 1952., 1994. gads), kas tika atkārtoti izdotas.

P. Dāle apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (IV šķira – 16.11.1926.; III šķira – 16.11.1932.).