Fricis Bārdas dzimis Pociema pagastā (mūsdienās Limbažu novada Katvaru pagasts), kur Rumbiņu mājās saimniekoja dzejnieka tēvs Jānis Bārda, viņa brālis Juris un māte Ieva Bārda. F. Bārda ieguva labu izglītību Pociema luterticīgo pagastskolā (1890–1892), Umurgas draudzes skolā (1892–1995), Limbažu pilsētas skolā (1895–1898), Valkas skolotāju seminārā Rīgā (1898–1901).

F. Bārda jebkuru izglītības līmeni uzskatīja par nepilnīgu, vienmēr tiecās tālākizglītoties. No 1906. gada pavasara līdz 1907. gada pavasarim F. Bārda studēja filozofiju Vīnes Universitātē (Universität Wien), bet apmeklēja arī lekcijas par vācu klasisko un moderno literatūru. Veselības problēmu dēļ F. Bārdam studijas bija priekšlaicīgi jāpārtrauc. Tomēr neilgais Vīnes periods bija nozīmīgs, jo padziļināja F. Bārdas filozofiskās kompetences, paplašināja literāros apvāršņus, radīja jaunus impulsus paša radošajām izpausmēm dzejā un liriskajā un filozofiskajā prozā. Vīnē F. Bārda iepazinās un aizrāvās ar Anrī Bergsona (Henri Bergson) intuitīvisma teoriju un kļuva arī par intuitīvisma ideju popularizētāju (apcerējums “Māksla un estētika”, 1911. gads; “Prāts un mūžības jautājumi”, 1919. gads; tēlojums “Dzīvība”, 1906. gads).

Paralēli radošai dzejnieka darbībai F. Bārda strādāja par skolotāju. Pēc skolotāju semināra pabeigšanas F. Bārda sāka strādāt par palīgskolotāju Katlakalna draudzes skolā, un pedagoga amatā bija gandrīz visu turpmāko dzīves laiku. Dzejnieks bija latviešu valodas, latviešu literatūras un ticības mācības skolotājs vairākās Rīgas skolās un neilgu laiku arī Valmierā, strādāja par estētikas lektoru J. Dubura dramatiskajos kursos. Kā Latviešu izglītības biedrības deleģēts pārstāvis piedalījās skolotāju konferencē Maskavā (1916) un Latviešu skolotāju kongresā Tērbatā (1917).

F. Bārda līdzdarbojās vairāku preses izdevumu redakcijās (“Stari”, “Zalktis” u. c.) un bija aktīvs un erudīts literatūras darbu recenzents, literatūras un kultūras jautājumu apcerētājs. Viņš rakstīja recenzijas par Aspazijas, Jāņa Akuratera, Kārļa Skalbes, Viļa Plūdona, Viktora Eglīša, Valdemāra Damberga, Andreja Upīša, Elzas Stērstes, Raiņa u. c. dzeju, par J. Akuratera un Raiņa lugām, polemizējis ar Augustu Braču par dzejas pamatiem un specifiku. Īpašu ievērību izpelnījās F. Bārdas priekšlasījums 1909. gadā “Romantisms kā mākslas un pasaules uzskata centrālproblēms” (publicēts 1920. gadā). Tajā dzejnieks mēģina pierādīt romantisma ilglaicīgo, faktiski nepārtraukto klātbūtni pasaules literatūrā, romantisma trešo laikmetu nodēvējot par jaunromantisma laikmetu. Par romantisma mākslas stratēģiski svarīgāko principu F. Bārda atzīst sintēzi. Apcerējumos par mākslas un kultūras jautājumiem F. Bārda strikti uzstājas pret mākslas kalpošanu utilitāriem mērķiem un pakļaušanu varas sistēmai (“Par derīgo un garīgi vērtīgo”, 1910, “Māksla un dzīve”, 1920).

F. Bārdas radošuma spilgtākā izpausme ir dzeja. Autora dzīves laikā iznāca tikai viens dzejoļu krājums – “Zemes dēls” (1911), kas veltīts tēva piemiņai, bet otro krājumu “Dziesmas un lūgšanas Dzīvības Kokam” (1923) izdošanai sakārtoja brālis Antons Bārda. F. Bārda ir autors arī nedaudziem liriskās un filozofiskās prozas sacerējumiem, kuri apkopoti un izdoti tēlojumu un fantāziju grāmatā “Vita somnium” (1923).

F. Bārda izmēģināja spēkus arī dramatisku darbu rakstīšanā, tapušas četras neliela apjoma lugas – viencēliena kara drāma “Nu ar Dievu, Vidzemīte!” 1914. gadā, viencēliena mīlestības drāma “Zilā uguns” 1919. gadā – un divas bērniem domātas ludziņas – “Mežmeitu gūsteknis” 1905. gadā un “Spārnotās meitas” 1920. gadā, no kurām otrā palikusi nepabeigta. Kara drāma pārliecinoši apliecina F. Bārdas dziļo ieinteresētību tautas liktenī un patriotisko noskaņojumu Pirmā pasaules kara apstākļos. Visas četras lugas iznākušas 1929. gadā F. Bārdas grāmatā “Drāmas”.

F. Bārdas dzeja ierindojama latviešu klasiskās literatūras zelta fondā. Viņa romantiskie dzejdarbi pauž dziļi dvēseliskus pārdzīvojumus un niansēm bagātas mīlestības izjūtas, ataino vizuāli krāšņas Latvijas dabas gleznas, piedāvā filozofiskas pārdomas par dzīves pamatvērtībām, par dzīvības un nāves mijsakariem, uzrāda intensīvus Dieva meklējumus. F. Bārda uzrakstīja arī vairākus bērniem domātus dzejdarbus. Galvenokārt tās ir sirsnīgas un poētiskas dabas procesu personifikācijas, kas ir emocionālas, asprātīgas un bērna iztēli rosinošas (“Dievs tēvs pavasara vakarā”, “Lietutiņš”, “Ansītis puisītis un vectētiņš”, “Kā linu druva sāka ziedēt” un citi).

F. Bārdas dzeja uzrāda latviešu viensētu dzīvesveidam raksturīgo satuvinātību ar dabu, dziļo dabas izpratni un izjūtu. Dzejnieka darbos rodamas visu gadalaiku poētiskas ainavas, izņemot ziemu. Ar ziemu saistītā tēlainība parādās tikai dažos dzejoļos un tad arī pārsvarā negatīvā kontekstā, jo ziema dzejniekam asociējas ar nāvi. Dabas ainojumos izmantoti daudzi Latvijas floras un faunas pārstāvji. Īpaši iemīļots dzejniekam ir bērza tēls, kas nereti ieguvis arī dzimtenes simbola nozīmi.

Principiāli svarīgu vietu F. Bārdas daiļradē ieņem mīlestības tematika. Dzejnieks attēlo mīlestības jūtu izpausmju dažādās noskaņas, tai skaitā kaislīgumu un jutekliskumu, un arī pielūgsmi. Mīlestības attiecību tēlojumos dominē cildinošs patoss un jūtu idealizācija (nodaļa “Mīlestības maldi” krājumā “Zemes dēls”, “Sapņotājs pāžs”, “Svešinieks” un daudzi citi). Viens no skaistākajiem mīlas dzejas personāžiem ir F. Bārdas Zvaigžņu meita (“Zvaigžņu meita”, cikls “Zemes dēls”).

Sarežģīti ir Dieva meklējumi F. Bārdas dzejā. Pārdomās par Dieva nozīmi cilvēka dzīvē samanāmi gan kristietībai raksturīgie principi, gan panteisma un panenteisma uzskati, gan (dažbrīd) šaubas par Dieva klātbūtni un visspēcību. Filozofisko tendenci dzejā pastiprina dzīves jēgas intensīvi meklējumi, vērtību apliecinājumi, eksistenciālo pamatjēdzienu apcere (“Dzīvība”, “Dzīvīte”, “Nāvīte”, “Kas iraid šī dzīve, ko dzīvoju es” u. c.). Šajā dzejas daļā F. Bārda izpaudies kā filozofiskā romantisma autors.

Būdams humānists, F. Bārda pauž līdzjūtību nabadzības māktajiem ļaudīm (cikls “Nabadzība” u. c.). Vairāki patriotiski dzejdarbi sarakstīti, apbrīnojot latviešu strēlnieku drosmi Pirmā pasaules kara cīņās un paužot pārliecību par brīvas Latvijas nākotni (“Parole”, “Dzimtene un tāle”, “Sauciens tālē”).

F. Bārda augstu vērtē mītu avotus radošai darbībai, un arī viņa dzejā mitoloģiskie tēli un motīvi ieņem svarīgu vietu. Dzejnieks ir gan mitoloģiskās vielas interprets, gan jaunu mītu radītājs (“Vārpu māte”, “Druvudieva rudens”, “Simsana gals”, “Dafnis un Chloja”, “Dāvids Zaula priekšā” un citi).

F. Bārda ir neoromantiķis, viņa dzejai raksturīgas romantisma kultūrtipam atbilstošas kvalitātes – subjektīvisms, ideāltiecība un estētisms, realitātes poetizācija, dvēseles kults un mīlestības akcentācija, potencialitāte, sapņu un ilgu motīvs un garīgo vērtību prioritātes atzīšana. Šīs īpatnības papildina tuvība dabai, dziļa dabas izjūtas spēja un nacionālo tradīciju aktualizācija. F. Bārdas dzeju raksturo paaugstināts metaforizācijas līmenis, kas padara to asociatīvi daudzšķautnaināku un poētiski pievilcīgu. Izteiksmes poetizācijai autors veiksmīgi izmanto krāsu epitetus un krāsu simboliku, kā arī tēlainas salīdzinājuma konstrukcijas.

Dzejnieks rakstījis elēģijas, idilles, dziesmas, balādiskus dzejojumus un poēmas. Nereti sastopami dzejoļu cikli. Viņa dzejai vienlīdz raksturīgas kā pavasarīgi optimistiskās, tā eksistenciāli dramatiskās noskaņas. F. Bārda ir romantisma dzejas izcils pārstāvis latviešu literatūrā, ar paliekošu vērtību latviešu kultūrā un Eiropas neoromantisma literatūrā.