Jānis Akuraters ir izcils romantiskā un impresionistiskā stila literāts un viens no Latvijas valstiskuma idejas aktualizētājiem.

J. Akuratera vēlākā dzīvesvieta Beitāni atrodas Daugavas kreisajā krastā Dignājas pagastā. Rakstnieka literārajos tekstos sastopami gan Sēlijas vietvārdi, gan sēlisko izlokšņu areālam raksturīgas vārdformas. J. Akuraters dzimto pusi gan visbiežāk saucis par Augškurzemi vai Zemgali. Rakstnieka tēvs Juris Akuraters bija mežsargs, kurš arī jaunākajam dēlam radīja interesi par mežu un dabu.

J. Akuratera skolas gaitas aizsākās kādās lauku mājās, pēc tam Biržu pagastskolā un Jēkabmiesta (Jēkabpils) pilsētas skolā. Pēc skolotāju eksāmena nokārtošanas J. Akuraters ieguva tiesības strādāt par skolotāju. 1903. un 1904. gadā J. Akuraters bija brīvklausītājs Maskavas Universitātes (Московский университет) Juridiskajā fakultātē, bet 1913. gadā apmeklēja lekcijas par franču literatūru Parīzes Universitātē (Université de Paris, arī Sorbonnas Universitāte). Īpaši tuva viņam bija Šarla Bodlēra (Charles Pierre Baudelaire) un Pola Fora (Paul Fort) dzeja. Franču literatūra un māksla iedvesmojusi J. Akuratera radošo darbību.

 J. Akuraters strādāja par skolotāju Elkšņu pagastskolā (1898), vēlāk Iršu kolonijas vācu skolā (1899), lauku skolā Jumurdā (1899–1901) un Rīgā (1901–1903). Būtiska nozīme šajā laikā bija iepazīšanās ar Rūdolfu Blaumani, kā arī sarakste un vēlākā draudzība ar Kārli Skalbi.

J. Akuraters sākotnēji bija Latvijas Sociāldemokrātijas biedrs, pēc tam – Latvijas Sociāldemokrātu savienības biedrs. J. Akuraters bija aktīvs 1905. gada ideju atbalstītājs un revolucionārā procesa līdzdalībnieks, tāpēc apcietināts un izsūtīts uz Pleskavu, no kurienes devās bēgļu gaitās uz Somiju, Zviedriju un Norvēģiju (1907–1908). Pirmā pasaules kara laikā 1916. gadā J. Akuraters iestājās latviešu strēlnieku rindās un piedalījās Ziemassvētku kaujās. Pēc demobilizēšanās 1917. gada rudenī rakstnieks bija Latviešu pagaidu nacionālās padomes loceklis. Piedalījās Latvijas valsts pasludināšanas aktā 1918. gada 18. novembrī, bija Tautas padomes loceklis. Latvijas Republikas gados J. Akuraters bija nacionālās kultūras autoritāte, strādāja par Izglītības ministrijas Mākslas departamenta direktoru un direktora vietnieku (1919–1920), par Radiofona direktoru (1930–1934), par laikraksta “Jaunākās Ziņas” redakcijas kolēģijas locekli (1922.–1936. gadā, ar pārtraukumiem). Nacionālās kultūras attīstībā J. Akuraters kā paraugu piesauca ziemeļvalstu, īpaši Norvēģijas, pieredzi. Gan kā rakstnieks, gan žurnālists J. Akuraters iestājās par personības suverenitāti, par vārda brīvību un subjektīvu uzskatu tiesībām. Tas spilgti apliecināts arī protesta rakstā pret varas pārstāvju un partiju centieniem ietekmēt literāro darbu saturu un idejisko ievirzi “Mūsu mākslas motīvi” (1906), kuru parakstīja arī J. Akuraters.

Literatūrā J. Akuraters debitēja 19. gs. beigās, vispirms ar dzeju (1895), pēc tam ar prozu (1899), bet daiļrades laikā rakstīja arī lugas. J. Akuraters tulkojis latviešu valodā Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) drāmas – “Brands” (1911), “Pērs Gints” (1913) un “Troņa tīkotāji” (1924).

J. Akuraters bija dzejnieks un rakstnieks romantiķis, 20. gs. sākuma neoromantisma spilgts pārstāvis. J. Akuratera daiļradē samanāma viena no neoromantisma raksturībām – stilistiska atvērtība sadarbībai ar citiem mākslas virzieniem, īpaši ar impresionisma estētiku. Impresionisma akcenti (mirkļa kults, iespaidu spontanitāte, stila izsmalcinātība) saistāma ar franču kultūras ietekmēm, kas sevišķi jūtamas brieduma laika daiļradē. Rakstnieka daiļradi caurvij romantiskais ideālisms un kāpināts estētisms. Daudzi viņa darbu varoņi ir lepna gara personības un sapņotāji, romantiski dumpinieki un azartiski cīnītāji vai skeptiski noskaņoti prātnieki, dziļi dabas izjutēji vai kultūras baudītāji. Dažiem prozas tēliem raksturīgas arī elitārā varoņa iezīmes. J. Akuraters ir nacionālpatriotiski noskaņots, bet reizē arī eiropeiski orientēts rakstnieks.

J. Akuraters ir divpadsmit dzejoļu krājumu autors: “Zvaigžņu nakts” (1905), “Ziemeļos” (1906), “Bez svētnīcas” (1907), “Astras” (1909), “Sirds varā” (1912), “Dienu prieks” (1920), “Saules valgos” (1921), “Latvijas balādes” (1922), “Rožains vējs” (1922), “Elēģiski momenti” (1925), “Neatrastā” (1932), “Dzejas un balādes” (pēc autora nāves, 1938).

Agrīnās daiļrades periodā J. Akuraters bija vairāku populāru cīņas dziesmu autors (“Ar kaujas saucieniem uz lūpām”, “Mostaties jūs, darba ļaudis...” u. c.). Viņa dzejā bagātīgi pārstāvētas alkas pēc skaistuma un puķu un zvaigžņu tēli, kas izsaka garīgu augšuptiecību, raksturīga izsmalcināta mīlestības dzeja. J. Akuraters bija gan liriskās dzejas, gan liroepikas (balādes un poēmas), gan dzejprozas meistars.

J. Akuraters ir daudzu romantisko stāstu un noveļu autors: “Apiņi” (krājumā “Sapņi un likteņi”, 1919. gads), “Madonna Lukrecija” (krājumā “Draugu sejas”, 1920. gads), “Erosa cilts” un “Don-Žuana pēdējā mīlestība” (krājumā “Erosa cilts”, 1923. gads), “Dante paradīzē” (krājumā “Dzīvības sākumi”, 1924. gads), “Madonna ar augļiem” un “Raunas burve Gaigala” (krājumā “Dzīves vārtos”, 1933. gads), “Trakais mednieks” (krājumā “Draugi un gadi”, 1935. gads). Dažiem J. Akuratera īsprozas darbiem (“Miesas augšāmcelšanās”, 1920. gads, “Dievi ir labvēlīgi”, 1920. gads u. c.) piemīt arī renesanses novelēm raksturīgās iezīmes (vieglas mīlestības rotaļas, kaisle un greizsirdība, uzdzīve un liekulīga askētisma noliegums, negaidīts atrisinājums). Starp labākajiem stāstiem ierindojami autobiogrāfisko impulsu cauraustie, smeldzīgi nostalģiskie stāsti “Kalpa zēna vasara” (1908) un “Degoša sala” (1912), kas ir estētiski pievilcīgi romantiskās prozas piemēri Eiropas literatūrā. Stāsts “Kalpa zēna vasara” raksturīgs ar ainaviski skaistām epizodēm un izskan arī kā arāja, sējēja darba cildinājums, vienlaikus apzinoties darba grūtumu. Abos stāstos ievijas zaudētās paradīzes motīvi, kur tā var būt gan cilvēka jaunības laiks, gan nerealizējusies mīlestība. Citkārt zaudētā paradīze ir laicīgā šīs zemes dzīve vispār (“Dante paradīzē”). Viena no vadošajām tēmām, kas realizēta stāsta formātā, ir 1905. gada revolūcijas tematika (“Maldu zvaigzne”, 1907. gads, “Bīstama spēle” no krājuma “Dzīves vārtos” u. c.). Par 1905. gada revolūcijas perioda norisēm publicēta arī dokumentāla atmiņu grāmata “Dienu atspīdumi” (1924). Romānā “Pēters Danga” (1921) modelēta dabas un kultūras krustceļu situācija galvenā varoņa Zemgales saimniekdēla un kultūras baudītāja Pētera Dangas dzīvē, atklājot centrālā tēla un arī paša autora centienus satuvināt un harmonizēt vai pat apvienot dabas un kultūras vērtības. Praktiski un merkantīli orientētajā latviešu zemnieku vidē Danga cenšas uzturēt spēkā mākslas un garīguma idejas un vairot latvisko pašapziņu. Savukārt romānā “Ugunīgi ziedi” (1925) tas pats varonis Pēters Danga rādīts kā latviešu strēlnieku virsnieks un nacionālo ideju kvēls pārstāvis Pirmā pasaules kara cīņās. Strēlnieku cīņu motīvs ieņem svarīgu vietu arī vairākos stāsta žanra darbos (“Sapņi un likteņi”, sarakstīts 1917. gadā, “Cafe Spleen”, sarakstīts 1918. gadā u. c.).

J. Akuraters sarakstījis vairākus dramaturģiskus darbu: komēdijas (“Kurzemē”, 1914. gads, “Tautas darbinieki”, 1924. gads, “Priecīgais saimnieks”, 1928. gads, “Mīlestības zeme”, 1930. gads), traģēdijas (“Viesturs, Zemgales virsaitis”, 1921. gads, “Kaupo, līvu virsaitis” 1922. gads), pasaku lugas (“Šis un tas Itnekas”, 1921. gads, “Sidraba birze”, 1924. gads) u. c. 20. gs. 20., 30. gados J. Akuratera lugas bieži iestudētas uz profesionālo un tautas teātru skatuvēm.

J. Akuratera māksla ir iedvesmojošs avots latviskās identitātes un pašapziņas stiprināšanai. Rakstnieka labākajiem literatūras darbiem ir starptautiska nozīme, tie ir slavas dziesma mīlestībai, skaistumam un spītīgam ideālismam un apliecinājums patiesām jūtām, garīgām vērtībām un spilgtai individualitātei.

Piešķirts Triju zvaigžņu ordenis (1926) un Tēvzemes balva (1937). J. Akuraters iecelts arī par Francijas Republikas Akadēmijas goda biedru (1926), ir Zviedrijas Ķēniņa Vāsas ordeņa otrās klases bruņinieks (1929), apbalvots ar Lietuvas Ģedimina ordeni.