Sēlija ir vēsturisks Latvijas novads, kura administratīvās robežas pirmo reizi noteiktas 2021. gada Latviešu vēsturisko zemju likumā. Novada attīstību pagātnē ievērojami ietekmējis nozīmīgais Daugavas tirdzniecības ceļš un aktīva sadarbība ar Lietuvu. No Sēlijas cēlušies daudzi nozīmīgi Latvijas kultūras darbinieki. Sēlijai kā latviešu vēsturiskajai zemei ir 2023. gadā apstiprināts ģerbonis un karogs.

Nosaukuma “Sēlija” izcelsme saistāma ar etnonīmu “sēļi”, baltu sentautu, kura kopš 5. gs. dzīvoja ne tikai Sēlijā, bet arī Aiviekstes upes baseinā un Ziemeļlietuvā. Agrāk Sēlija ir dēvēta arī par Augšzemi, Augškurzemi vai “Zemgales austrumu galotni”.

Sēļu apdzīvotā zeme 13. gs. avotos latīņu valodā saukta Selonia vai Zelonia, vācu – Selen.

Mūsdienu vēsturiskā zeme Sēlija atrodas Latvijas dienvidaustrumu daļā un robežojas ar Zemgali, Vidzemi un Latgali, kā arī ar Lietuvu un Baltkrieviju.

Sēlijas robežas ar Vidzemi un Latgali formējās Livonijas laikā, kad tika izveidota Sēlpils fogteja, kuru pēc Vācu ordeņa Livonijā likvidēšanas iekļāva Kurzemes un Zemgales hercogistē (Ducatus Curlandiae et Semigalliae) kā Sēlpils virspilskunga iecirkni, tai pievienojot daļas no Aizkraukles komturejas (rietumos) un Daugavpils komturejas (austrumos). Formāli Vidzemes pakļautībā bija neliela teritorija Daugavas krastā iepretim Lieljumpravai, bet to no pārējās Sēlijas nenorobežoja nekādi dabiskie šķēršļi.

Sēlijas robeža ar Lietuvu veidojās ilgstošā laika periodā Livonijas krusta karu laikā, tā vairākkārt regulēta Livonijas periodā un Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā. 1920. gadā starptautiskā robežkomisija, precizējot Latvijas un Lietuvas robežu, no Kauņas guberņas Sēlijai pievienoja Aknīstes pagastu.

Tā kā Sēlijas robeža ar Zemgali ir visai nosacīta, tad kartēs, kas atrodas Latviešu vēsturisko zemju likuma pielikumā, tā sākas zīmīgā vietā, kur Latvijas un Lietuvas robežupe Mēmele strauji met līkumu, mainot tecēšanas virzienu uz dienvidrietumiem. Tā sakrīt ar tagadējo Aizkraukles novada robežu, kas pa Taurkalnes līdzenumu stiepjas Daugavas virzienā, sasniedzot to pie Jaunjelgavas. 12. gs. šajā mežainajā un reti apdzīvotajā apvidū saskārās seno sēļu Medenes, zemgaļu Upmales un Daugavas lībiešu zemes. Senākā robeža starp sēļu zemi Medeni un zemgaļu Upmali ir ļoti aptuvena, bet ir zināms, ka līdz pat 1924. gadam Birzgales, Kurmenes un Valles pagasti piederēja Jaunjelgavas apriņķim.

Sēlijā ir četru lielāku pilsētu – Aizkraukles, Jēkabpils, Daugavpils un Krāslavas – daļas Daugavas kreisajā krastā un piecas nelielas pilsētas – Aknīste, Ilūkste, Jaunjelgava, Subate, Viesīte. Nozīmīgākā Sēlijas valstspilsēta ir Jēkabpils (pilsētas tiesības kopš 1670. gada) ar vairāk nekā 21 000 iedzīvotāju (administratīvajās robežās iekļaujot arī Daugavas labā krasta daļu Krustpili), tā ir svarīgs autoceļu un dzelzceļu mezgls. Vēsturiski svarīgi ir arī divi agrākie apriņķu centri – Ilūkste (vairāk nekā 2000 iedzīvotāju, pilsētas tiesības kopš 1917. gada, agrākais Ilūkstes apriņķa centrs) un Jaunjelgava (vairāk nekā 1700 iedzīvotāju, pilsētas tiesības kopš 1647. gada, agrākais Jaunjelgavas apriņķa centrs).

Aknīste (mazāk nekā 1000 iedzīvotāju, pilsētas tiesības kopš 1991. gada), Subate (vairāk nekā 500 iedzīvotāju, pilsētas tiesības kopš 1917. gada) un Viesīte (vairāk nekā 1500 iedzīvotāju, pilsētas tiesības kopš 1928. gada) ir bijušie lokālie satiksmes un tirdzniecības centri. Visās Sēlijas mazpilsētās ir saglabājusies vēsturiskā koka apbūve un vismaz dažas bruģētas ielas. Daugavpils valstspilsētas daļa Sēlijas pusē ir vēsturiskā Grīvas pilsēta, bijušais Grīvas rajona centrs, kas pilsētas tiesības ieguva 1912. gadā, bet 1953. gadā to pievienoja Daugavpilij. Lokālas nozīmes centrs ir arī Nereta (mazāk nekā 1000 iedzīvotāju), bijušais Neretas rajona, vēlāk novada centrs.

Izveidošanās cēloņi un iemesli

Vēlīnajā dzelzs laikmetā Daugavas kreisajā krastā un Aiviekstes baseinā izveidojās sēļu kultūra. 13. gs. sākumā Sēlijā bija sadalīta vairākos pilsnovados.

Indriķa Livonijas hronikas (Heinrici cronicon Lyvoniae, 1225–1227) aprakstā par Daugavas ūdensceļa pakļaušanu minēts, ka 1208. gadā Rīgas bīskapam Albertam padevās Koknese un Sēlpils (latīņu castrum Selonum), bet 1209. gadā – Jersika. 1218. gada vasarā Daugavas kreisā krasta zemju kristīšanai nodibināja Sēlijas bīskapiju (episcopatus Seloniensis), iekļaujot arī zemgaļu Upmales teritoriju, nākamajā gadā Romas pāvests Honorijs III (Honorius III) apstiprināja jaunās bīskapijas robežas. Pēc Upmales kristīšanas 1219. gadā bīskapijas centru no Sēlpils pārcēla uz Mežotni, tad uz Babīti Lielupes lejtecē. 1226. gadā Sēlijas pilsnovadus iedalīja Rīgas bīskapijai. Savukārt 1254. gada Sēlijas un Zemgales zemju dalīšanā sēļu Alektenes, Kalves, Medenes un Nīcgales pilsnovadus ieguva Vācu ordenis Livonijā, bet 1255. gadā Lietuvas karalis Mindaugs (Mindaugas) atteicās arī no sēļu Pelones, Maleisines un Tovrakstes pilsnovadiem. Vācu ordenis Livonijā pretendēja uz Sēlijas dienvidu daļu esošo teritoriju līdz pat Sventas, Latuvas un Lavenas upēm tagadējā Aukštaitijas zemē Lietuvā.

Sēliju ordenis sadalīja starp Aizkraukles un Daugavpils komturejām, bet 1373. gadā uzcēla Sēlpils mūra pili, kas kļuva par Sēlpils fogtu galveno cietoksni. 1398. gada Saliņas miera līgumā Vācu ordenis Livonijā atteicās no Sēlijas dienvidu daļas. Līdz 15. gs. sākumam Sēlijas zemes (terra Zelonia) sastāvā atradās arī Medenes, Pelones, Maleisines, Tauragnes pilsnovadi (terrulas jeb “zemītes”), kuras pēc sakāves Žalgires kaujā ordenis atdeva Lietuvas dižkunigaitijai.

1562. gada 5. martā, dibinot Kurzemes un Zemgales hercogisti, hercogs Gothards Ketlers (Godthartt Kettler) 1566. gada beigās savu rezidenci pārcēla uz Sēlpili, kas līdztekus Kuldīgai un Jelgavai kļuva par vienu no hercogistes administratīviem centriem un galma uzturēšanās vietu. Mūsdienu Sēlijas teritoriālā identitāte izveidojās pēc 1618. gada Kurzemes un Zemgales hercogistes satversmes (Formula regiminis) pieņemšanas, kad izveidoja Sēlpils virspilskunga tiesu ar Jaunjelgavas pilskunga tiesu (Sēlpils, Neretas, Aizkraukles draudzes novadi) un Ilūkstes pilskunga tiesu (Subates un Aizlauces draudzes novadi). Reizi divos gados katrs novads sūtīja savu pārstāvi uz hercogistes landtāgu Jelgavā. 1621. gadā hercogs Frīdrihs Ketlers (Friedrich Kettler) piešķīra Sēlpilij pilsētas tiesības. 1647. gadā pilsētas tiesības ieguva Jaunjelgava, bet 1670. gadā – Jēkabpils. Pēc Sēlpils nopostīšanas Lielajā Ziemeļu karā Jaunjelgava kļuva par Sēlijas administratīvo centru.

Jau hercogistes laikā, bet it īpaši pēc tās aneksijas un inkorporācijas Krievijas Impērijā 1795. gadā, Sēlijas vārdu pamazām aizstāja Augškurzemes vai Augšzemes nosaukums. 1812. gadā Sēliju okupēja Napoleona I (Napoléon I^er) karaspēks, pie Kalkūniem notika lielkauja ar Krievijas Impērijas karaspēku, kas aizsargāja Dinaburgas cietokšņa priekšnocietinājumus. Pēc 1819. gada teritoriāli administratīvās reformas Sēlpils virspilskunga tiesu sadalīja Ilūkstes un Jaunjelgavas apriņķos. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma Krievijas karaspēks piespieda lielu daļu Sēlijas iedzīvotāju doties bēgļu gaitās, 1915. gada Kurzemes ofensīvas laikā Vācijas karaspēks ieņēma gandrīz visu Sēliju līdz Sventes ezeram, smagākās kaujas notika pie Ilūkstes un Medumiem. 1919. gadā Polija pieteica pretenzijas uz Ilūkstes apriņķa austrumu daļu, bet Lietuva – uz rietumu daļu. Robežlīgumu ar Lietuvu noslēdza 1921. gadā, bet ar Poliju – tikai 1929. gadā.

Pēc Latvijas Republikas Satversmes pieņemšanas 1922. gadā izveidojās Zemgales tiesu apgabals, kas aptvēra ne tikai Tukuma, Jelgavas, Bauskas, bet arī Jēkabpils un Ilūkstes apriņķus. Arī pēc neatkarības atjaunošanas reģionālās plānošanas vajadzībām izveidotais Zemgales plānošanas reģions (arī statistikas reģions) ietver ne tikai Zemgales Dobeles, Jelgavas un Bauskas novadus, bet arī Aizkraukles un Jēkabpils novadu Sēlijas daļas.

Pēc 1935. gada tautskaites datiem Sēlijā dzīvoja 104 600 iedzīvotāju (Jēkabpils apriņķī 48 000, Ilūkstes apriņķī 56 600).

2021. gadā trijos Sēlijas novados, ietverot to teritorijas Daugavas labajā krastā, dzīvoja 95 000 iedzīvotāju, proti, Aizkraukles novadā bija nedaudz vairāk nekā 29 100 iedzīvotāju (1989. gadā – 42 200), Jēkabpils novadā – 40 500 (1989. gadā – 61 000), bet Augšdaugavas novadā – 25 400 iedzīvotāju (1989. gadā – 47 000). Iedzīvotāju skaits ir krietni samazinājies, it īpaši Sēlijas augšgalā.

Tradicionāli Sēlijas iedzīvotāji pieder vairākām kristiešu konfesijām. Pēc baznīcas reformācijas 16. gs. visā Sēlijā izplatījās luterticība, bet 17. gs. – vecticība un katoļticība. 1691. gadā Ilūkstē jezuīti nodibināja savu skolu, vēlāk ordeņa rezidenci, kas darbojās līdz 1773. gadam. 20. gs. sākumā Sēlijas ziemeļrietumu daļā (Jēkabpils apriņķī) 76 % iedzīvotāju bija luterticīgi, 14 % bija katoļticīgi, bet 3 % – vecticībnieki. Turpretī dienvidaustrumu daļā (Ilūkstes apriņķī) tikai 9 % iedzīvotāju bija luterticīgi, 56 % bija katoļticīgi, 17 % – vecticībnieki un 6 % – pareizticīgi.

Mūsdienās luterticīgo un vecticībnieku īpatsvars ir samazinājies, bet pieaudzis katoļu draudžu skaits. Romas katoļu baznīcas Jelgavas diecēzes Sēlijas daļā ietilpst Jēkabpils, Ilūkstes un Grīvas dekanāti. Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Sēlijas draudzes atrodas Daugavpils diecēzes draudzes Sēlpils prāvesta iecirknī. Sēlijas vecticībnieku draudzes atrodas Augšdaugavas novadā, Daugavpilī un Jēkabpilī.

Sēlijas dienvidaustrumu daļa bija senas latviešu, lietuviešu un baltkrievu mijiedarbības zona, kurā 17. gs. karu un dažādu sabiedrisku pārmaiņu laikā ieceļoja krievu vecticībnieki un ebreji, bet 19. gs. – arī pareizticīgie krievi. Līdz Otrajam pasaules karam Sēlijas ziemeļrietumu daļā, ieskaitot Ilūkstes apriņķa Lašu, Pilskalnes un Sventes pagastus, vairums iedzīvotāju bija latvieši. Turpretī Lietuvas un Polijas pierobežas pagastos dzīvoja daudz baltkrievu, krievu, poļu, lietuviešu un ebreju. Latvieši veidoja 52 % no Ilūkstes apriņķa iedzīvotāju kopskaita, krievi 18 %, poļi 11 %, baltkrievi 9 %, lietuvieši 6 %, bet ebreji 2 %.

20. gs. kari un padomju okupācija būtiski mainīja Sēlijas etnisko sastāvu. Holokausta dēļ Sēlijā pazuda ebreju minoritāte, deportāciju un izceļošanas dēļ samazinājās latviešu īpatsvars, 1949. gada 25. marta deportācijā no Sēlijas izsūtīja vairāk nekā 3000 cilvēku (no Jēkabpils apriņķa 1595, no Ilūkstes apriņķa 1430). Pēc deportācijas norisinājās kolektivizācijas un industrializācijas kampaņas, kuru dēļ pieauga krievu īpatsvars. Piemēram, lielākajā pilsētā Jēkabpilī latviešu īpatsvars no 79 % 1935. gadā saruka līdz 50 % 1989. gadā, bet pēc neatkarības atjaunošanas atkal pieauga līdz 63,5 % 2022. gadā. Latviešu īpatsvara pieaugums 21. gs. vērojams arī visos nelielajos Sēlijas novados un attīstības centros. Pēc oficiālās statistikas datiem 2021. gadā vislielākais latviešu īpatsvars bija Jēkabpils novadā (88,4 %), Jaunjelgavas novadā (82,6 %), Salas novadā (81,9 %), Aknīstes novadā (81,3 %), Viesītes novadā (79,7 %), Neretas novadā (77,9 %), Ilūkstes novadā 67,1 %. Turpretī Daugavpils novadā abos Daugavas krastos saglabājās ļoti daudzveidīgs iedzīvotāju etniskais sastāvs: lielākās grupas bija krievi (40,7 %), latvieši (35,1 %), poļi (11,6 %) un baltkrievi (6,5 %).

Depopulācijas un migrācijas dēļ Sēlijā 21. gs. notiek intensīva iedzīvotāju nomaiņa. Pēc oficiālās statistikas 2024. gadā no Aizkraukles novada iedzīvotājiem tikai 43 % bija tur dzīvojuši 2000. gadā (šajā laikā 30 % bija nomiruši, 23 % piedzimuši, 10 % devušies uz ārzemēm), Jēkabpils novadā bija saglabājušies 44 % iedzīvotāju (32 % bija nomiruši, 24 % piedzimuši, 10 % devušies uz ārzemēm), savukārt Augšdaugavas novadā bija saglabājušies tikai 34 % iedzīvotāju (35 % šajā laikā bija nomiruši, 18 % piedzimuši, 13 % devušies uz ārzemēm).

Sēlijas saimniecības dzinējspēks gadsimtiem ilgi bija starptautiskā tirdzniecība pa Daugavas ūdensceļu starp Rīgu un Polijas un Lietuvas lielkunigaitijas vaivadijām. Kad 1861. gadā gar Daugavas labo krastu uzbūvēja Rīgas–Daugavpils dzelzceļu, Sēlijas pusē esošās Jaunjelgavas, Jēkabpils un Grīvas saimniecība pārorientējās uz tirdzniecību pāri Daugavai. 1904. gadā arī cauri Sēlijai uzbūvēja platsliežu dzelzceļa līniju starp Maskavu un Ventspili ar stacijām Daudzevā un Sēlpilī. Vācu okupācijas laikā 1916. gadā frontes apgādei izveidoja sazarotu šaursliežu dzelzceļa tīklu, kuru pēc Pirmā pasaules kara beigām iekļāva Latvijas valsts dzelzceļu tīklā un efektīvi izmantoja pasažieru un kravu pārvadājumiem. Sēlijas dzelzceļu tīkla centrā strauji attīstījās Viesītes pilsēta. Līdz Otrajam pasaules karam Sēlijas mazpilsētu saimniecība bija orientēta uz mežsaimniecības un lauksaimniecības ražojumu pārstrādi. Miestos un pilsētās darbojās nelieli amatniecības un tirdzniecības uzņēmumi, notika zemnieku gadatirgi.

Padomju okupācijas laikā Sēlijā notika lauksaimniecības kolektivizācija, vienu no pirmajiem 1947. gadā dibinātajiem kolhoziem Jēkabpils apriņķa Sēlpils pagastā patriotiski nosauca par “Sēliju”, bet vēlāk kopsaimniecībām piešķīra politizētus nosaukumus, Daugavpils rajonā dominēja krieviski nosaukumi. Visās pilsētās izveidoja nelielas rūpnīcas, Aknīstei un Neretai piešķīra strādnieku ciemata statusu.1965. gadā pabeidza Pļaviņu hidroelektrostacijas (HES) būvi, applūdinot Sēlijas pusē esošo Staburagu.

Pēc neatkarības atjaunošanas lauksaimniecība un mežsaimniecība saglabājās kā galvenās Sēlijas tautsaimniecības nozares. Plānveida ekonomikas sabrukuma un darbinieku trūkuma dēļ panīka rūpnieciskā ražošana, bet attīstījās pakalpojumu un tūrisma nozare. 2000. gadā Aizkraukles un Jēkabpils rajoni pievienojās Zemgales plānošanas reģionam, tomēr 2019. un 2020. gadā apkopotie dati liecināja, ka Sēlijā trūkst uzņēmēju, kas nodrošinātu darbavietas un sniegtu pakalpojumus iedzīvotājiem. Zemgales un Latgales plānošanas reģionu lielāko uzņēmumu sarakstos ir tikai daži Sēlijā reģistrēti uzņēmumi, piemēram, pašvaldības SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca”, kokapstrādes SIA “Ošukalns” Jēkabpilī un SIA “Liellopu izsoļu nams” Mazzalves pagastā. Latgales plānošanas reģionā, kurā ietilpt Sēlijas austrumu daļa, izveidoti vairāki uzņēmējdarbību veicinoši mehānismi, kādu nav Zemgales plānošanas reģionā. Straujās tehnoloģiju modernizācijas dēļ gan lauksaimniecībā, gan mežrūpniecībā samazinās nepieciešamo strādnieku skaits. Jaunu impulsu Sēlijas attīstība deva vēsturiskās zemes statusa piešķiršana 2021. gadā. Kopienu sadarbības tīkls “Sēlijas salas” apvieno Sēlijas vēsturiskās zemes mazpilsētu un lauku apdzīvoto vietu kopienas un aktīvākās nevalstiskās organizācijas. Sadarbības tīkla mērķi ir veicināt Sēlijas atpazīstamību, vietējo iedzīvotāju pašapziņas celšanu un lauku dzīves kvalitāti, kā metodes izmantojot projektu piesaisti, kopienu informatīvo atbalstu un lauku tūrismu.

Sēlijas kultūrvide veidojusies atsevišķu kopienu salu veidā, kuras savā starpā saistīja kopīga administratīva piederība Kurzemes un Zemgales hercogistei, vēlāk Kurzemes guberņai. Tomēr lielāka nozīme nekā citviet Latvijā bija iedzīvotāju daudzveidīgajai lokālajai identitātei, ko noteica ne tikai savrupo kopienu etniskā, bet arī reliģiskā piederība.

No Sēlijas cēlušies rakstnieki Jānis Akuraters, Aleksandrs Grīns, Jānis Jaunsudrabiņš, Gothards Frīdrihs Stenders (Vecais Stenders) un Jānis Veselis, dzejnieki Rainis un Velta Toma, komponisti Pēteris Barisons un Arvīds Žilinskis, operdziedātājs Jānis Ādolfs Kaktiņš, ķirurgs Pauls Stradiņš, arheologs Armīns fon Gerkāns (Armin von Gerkan), vēsturnieki Heinrihs Strods un Andrievs Ezergailis, fotogrāfs Mārtiņš Buclers, ekonomists Kārlis Augusts Līventāls, rabīns Ābrams Īzaks Kuks (angļu Abraham Isaac Kook, ivritā הרב אברהם יצחק הכהן קוק), mikrobiologs Jakobs Lipmans (Jacob Goodale Lipman) un citi. Sēlijas patriots, rakstnieks un daudzu pēcnācēju iedvesmotājs bija Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Jānis Stradiņš.

2022. gadā Daugavas krastā Zvejnieklīcī, iepretī Sēlpils pilskalnam, norisinājās pirmie Sēlijas Dziesmu un deju svētki “Sēlija rotā”.

Tā kā 19. gs. Sēlija bija Kurzemes guberņas daļa, tās iedzīvotāji sevi parasti uzskatīja par kurzemniekiem, kaut arī tautiskās atmodas laikmetā Selonijas nosaukumu izvēlējās 1880. gadā pie Rīgas Politehnikuma dibinātā latviešu studentu korporācija “Selonija”, un tās loceklis etnogrāfs Mikus Skrūzītis 1889. gadā publicēja apcerējumu “Sēļi, Kurzemes augšgala senči”. Savukārt pēc neatkarības iegūšanas Sēlijā centās attīstīt Zemgales augšgala identitāti. Profesors Pēteris Šmits rakstā “Par zemgaliešu un sēļu tautību” 1927. gadā uzsvēra, ka šīs abas sentautas daudzreiz turējušās kopā un uzturējušas draudzību ar leišiem. Arī vācieši iecēluši vienu bīskapu pār zemgaļiem un sēļiem. P. Šmits gan izteica šaubas par Augšzemes austrumu daļas iedzīvotāju identitāti, kurus viņš dēvēja par “augšgaliešiem”. Tomēr viņš apgalvoja, ka “augšgalieši” gluži bez pamata ir nosaukti par latgaliešiem un šāds nepareizs nosaukums rada problēmas zinātniskos rakstos. 1937. gadā tika svinētas Augšzemes novada kultūras dienas.

Padomju okupācijas periodā Sēlijas nosaukums saglabājās vienīgi vēsturnieku pētījumos. Latvijas padomju enciklopēdijas 1986. gadā izdotajā 8. sējumā pieminēts, ka Sēlija ir kultūrvēsturiskais apgabals, kas aptver Daugavpils un Jēkabpils rajonu daļu Daugavas kreisajā krastā un vēsturiskos avotos lietots Augšzemes apzīmēšanai. Sēlijas novada vārds atrodams arī 1985. un 1986. gadā izdotajās Baltijas vēsturiski etnogrāfiskā atlanta kartēs. Tikai 20. gs. beigās nosaukumu “Sēlija” sāka lietot dažādu iestāžu, ansambļu, sporta komandu nosaukumos. Spēcīgu ierosmi sēļu identitātes atdzimšanai deva laikā pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas dibinātais Rīgas sēļu klubs (1989), kas darbojās Latvijas Dabas muzeja (mūsdienās Latvijas Nacionālais dabas muzejs) direktora Viļa Krūmiņa vadībā, bet pēc neatkarības atjaunošanas pēc LZA prezidenta J. Stradiņa ierosmes notika virkne Sēlijai veltītu pasākumu – Daugavas nedēļa, LZA un Latvijas Zinātnes padomes sēdes par pētījumiem “Letonikā”, Sēlijas asociācijas dibināšana (1995), Sēlijas sarunas Krustpils pilī (1995), Sēlijas dienas (1995), Sēlijas kongresi kopš 1999. gada, “Sēļu gads” (1995–1996), muzeja “Sēlija” (2000) izveide Viesītē.

Administratīvi teritoriālās problēmas risinājumu piedāvājumā kā viens no sākotnējiem variantiem bija Vidusdaugavas reģiona izveide, iekļaujot ne tikai vēsturiskās sēļu zemes Daugavas kreisajā (toreizējos Aizkraukles un Jēkabpils rajonus), bet arī labajā krastā (toreizējo Madonas rajonu). Tomēr “Dižsēlijas” koncepcija nebija dzīvotspējīga, un 1997. gadā Aizkraukles un Jēkabpils rajonu iekļāva Zemgales plānošanas reģionā, bet Daugavpils rajona Sēlijas daļu – Latgales plānošanas reģionā.

2020. gadā administratīvi teritoriālās reformas apspriešanas laikā Sēlijai piederīgie septiņi novadi mēģināja apvienoties, tomēr Latvijas valdība to noraidīja, un Saeima 10. jūnijā galīgajā lasījumā pieņēma Administratīvi teritoriālās reformas likumu. Pēc nevalstisko organizāciju (Stendera biedrības) ierosmes Valsts prezidents Egils Levits nāca klajā ar iniciatīvu veidot īpašu likumu par piecām latviešu vēsturiskajām zemēm – Vidzemi, Latgali, Kurzemi, Zemgali un Sēliju. 2021. gada 16. jūnijā Saeima pieņēma Latviešu vēsturisko zemju likumu. Līdztekus Satversmes tiesa izskatīja Ilūkstes, Jaunjelgavas un Salas novadu sūdzību par to pievienošanu Augšdaugavas, Aizkraukles un Jēkabpils novadiem un atzina, ka Ilūkstes novada pievienošana neatbilda Satversmei, jo Augšdaugavas novadā nebija reģionālās vai nacionālās nozīmes attīstības centra. Satversmes tiesa 21. jūnijā nolēma, ka Saeimas uzdevums ir gādāt par to, lai attiecībā uz Ilūkstes novadu Satversmei atbilstošs administratīvi teritoriālā iedalījuma risinājums tiktu noteikts pēc iespējas drīzāk.

Lai risinātu Satversmes tiesas iebildumus, Saeimas komisija lēma par Daugavpils un Augšdaugavas novada apvienošanu 2029. gadā. Tomēr Saeima 2024. gada 13. jūnijā nolēma atteikties no šīs ieceres.

Sēlijā ir daudz kultūrvēsturisku pieminekļu un tūrisma objektu. Īpašu uzmanību pelna viedvieta “Gaismas vārti” ar G. F. Stendera Ābeces taku, Augstas gudrības taku un Gudrības avotu senajā Sunākstes mācītājmuižas parkā.

Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļautas Raiņa dzīves vietas Dunavas pagasta Tadenavā un Kalkūnes pagasta Birkineļos, J. Jaunsudrabiņa dzīves vieta Neretas pagasta “Riekstiņos”, P. Barisona dzimtās mājas Staburaga pagasta “Skudrās”, Jaunjelgavas pilsētas vēsturiskais centrs ar pilsētas valdes namu un Subates pilsētas vēsturiskais centrs, Neretas, Asares, Sunākstes, Subates, Elernes baznīcas, Ērberģes un Gārsenes baznīcu interjers. Neretas muižas pils un parks, Vārenbrokas muiža, Baltmuiža, Vecsalienas muiža, grāfu Plāteru-Zībergu (Plater-Syberg) dzimtas kapliča Bebrenes pagastā un bijusī Zemgales dzelzceļa stacija (tagad baznīca) Demenes pagastā.

Arheologa Jura Urtāna vadībā apzināta 12 pilskalnu virkne, kas stiepjas pāri Sēlijas paugurvalnim no Sēlpils ziemeļos līdz Lietuvas robežai dienvidos, iezīmējot senos tirdzniecības un kara ceļus. Valsts aizsargājamo pilskalnu sarakstā ir iekļauts Sēlpils pilskalns, Sērenes pilskalns, Babrānu pilskalns, Pormaļu Sudrabkalns, Grūbeles pilskalns, Zilais kalns, Maizīšu pilskalns, Sērpiņu pilskalns, Kūliņu pilskalns, Saukas pilskalns, Skosu pilskalns, Kņāvu pilskalns, Margaskalns, Stupeļu kalns, Strobuku pilskalns, Muldenieku pilskalns (Upurkalns), kā arī Kaupres pilskalns Daugavas Ābeļu salā, Dignājas pilskalns, Biržu pilskalns, Kaldabruņas pilskalns, Aknīstes pilskalns, Valaiņu pilskalns, Sidrabiņu pilskalns, Lašu pilskalns, Kalkūnes pilskalns un citi.

Ceļojuma vērts ir Saukas dabas parks ar Sēlijas paugurvaļņa augstāko virsotni – Ormaņkalnu, kas iekļauts Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju sarakstā. Sēlijas dienvidos atrodas Daugavas loku, Dvietes palienes, Medumu ezeraines, Silenes un Sventes dabas parki, kā arī Augšzemes un Augšdaugavas aizsargājamie ainavu apvidi. Pie Demenes robežkontroles punkta atrodas Latvijas galējā dienvidu punkta simboliskā zīme “Saules puķe”.

Šaursliežu dzelzceļa mezgls Viesītē ir 20. gs. sākuma valsts nozīmes industriālais piemineklis. Viesītes muzejs “Sēlija” ik gadu rīko P. Stradiņa zinātniskos lasījumus un fotogrāfijas nozarei veltītu konferenci “Buclera lasījumi”.

Voldemāra Zālīša (Valda) 1895. gadā publicētā stāsta “Staburaga bērni, tēlojumi no dzīves un dabas” pamatā ir atmiņas par bērnību Vīgantes muižā pie Staburaga Daugavas Sēlijas pusē. Tolaik par Augškurzemi dēvētās Sēlijas lauku cilvēku attiecību kultūra un dzīves redzējums 19. gs. beigās parādīts J. Akuratera stāstos, jo īpaši “Kalpa zēna vasara” (1908) un “Degoša sala” (1912). No 1908. līdz 1914. gadam rakstītās J. Jaunsudrabiņa “Baltās grāmatas” simts tēlojumos bērna acīm attēlota Neretas apkārtnes ļaužu sadzīve. Rainis savas atmiņas no dzīves tēva muižās Sēlijā, ko viņš nosaucis par Augšgali, ietvēris bērnības epa “Saules gadi” (1925) četrās dziesmās. 

Sēlijas atspoguļojums rodams J. Veseļa Otrā pasaules kara laikā sacerētajās “Latvju teiksmās” (1942) un V. Tomas trimdas laika poēmā “Sēļuzemes sestdiena” (1953), laikā pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas tapušajā Aivara Kalves romānā “Sēlija: zaļais krasts” (1987). Valdemārs Ancītis uzrakstījis “Sēlijas grāmatu” (1999) un “Aknīstes grāmatu” (2007), bet Lūcija Ķuzāne publicējusi 17 grāmatas par Sēliju un tās cilvēku likteņiem, no kurām pēdējā ir “Mūsu mūža dienas Sēlijā” (2021).