Sēļu kultūras izcelsmi saista agrā dzelzs laikmeta uzkalniņkapu ar akmens riņķi pie pamatnes kultūras austrumu grupu. Uzkalniņkapulauku austrumu grupa no rietumu atšķiras ar kapu inventāru – austrumu grupā apģērba saspraušanai vairāk lietoja rotadatas, rietumu – saktas, šaurasmens cirvjus – austrumu, uzmavas cirvjus – rietumu grupā.
Uzkalniņu kapulaukos parasti bija neliels uzkalniņu skaits – no viena līdz sešiem, Slates silā pirmā grupā 19, otrā grupā – 11 uzkalniņi. Uzkalniņu diametrs 5–15 m, bet var sasniegt arī 18–20 m (Lejasoķēnu uzkalniņš, Rautānu uzkalniņš). Uzkalniņu augstums svārstās no 45 cm (Savienas I uzkalniņš) līdz 2 m (Salenieku uzkalniņš). Akmens riņķis pie pamatnes sākts veidot pirms uzkalniņa uzbēršanas, parasti vienkārtīgs, bet sastopams arī vairākkārtīgs (Salenieki). Uzkalniņa pamatā parasti ir pelni un oglītes, tas saistīts ar uzkalniņa “iesvētīšanu” – zeme šeit izdedzināta. Ugunskuri dedzināti arī pie pašiem apbedījumiem. Atsevišķas apbedījumu vietas izkaisītas ar baltām smiltīm. Senākie apbedījumi guldīti uzkalniņa centrā, vīriešus orientējot rietumu–austrumu un ziemeļrietumu–dienvidaustrumu virzienā. Agrajā dzelzs laikmetā līdzās apbedījumiem tika novietoti akmeņi – gar kāju pēdām, abpus jostasvietai. Uzkalniņos, kas izmantoti arī vidējā dzelzs laikmetā šī paraža vairāk netika piekopta, mainījās arī mirušo orientācija, to nosaka akmeņu riņķis, kura tuvumā tie ierakti. Tā kā uzkalniņkapi izmantoti ilgstoši, bet apbedīto skaits ir salīdzinoši neliels, uzskata, ka uzkalniņā nav apbedīti visi cilts piederīgie, bet tikai sociālā virsslāņa pārstāvji. Tomēr, piemēram, Daujēnu III uzkalniņā mūsdienu Lietuvā, no 16 apbedījumiem septiņi bija bērnu kapi.
II uzkalniņš pēc atsegšanas, Slate, Jēkabpils apriņķis, 1925. gads.
Fotogrāfs Harijs Moora. Avots: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.
Jau kopš 19. gs. beigām senatnes pētnieki kapu uzkalniņus ar akmens riņķi pie pamatnes nošķīra no akmens krāvumu kapulaukiem Latvijas ziemeļdaļā, pēdējos piešķirot Baltijas somiem, bet kapu uzkalniņus – baltu etnosiem. M. Skrūzītis un Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein) 19. gs. beigās, uz rakstīto avotu un toponīmu pamata, izdalīja sēļus, bet viņu apdzīvotības areālu noteica Daugavas kreisajā krastā. 20. gs. sākumā vācu arheologs Makss Eberts (Max Ebert) Latvijas teritoriju sadalīja ziemeļu un dienvidu reģionos, dienvidu daļu piešķirot latviešiem. 1929. gadā arheologs Francis Balodis rakstīja, ka uz dienvidiem no Daugavas līdz Mēmelei dzīvojuši sēļi, bet to kultūra bijusi tuva latviešu (latgaļu) kultūrai. Vēlāk, 20. gs. 30. gados, F. Balodis sēļus vairs neizdalīja, bet to apdzīvoto teritoriju piešķīra latgaļiem. Savukārt igauņu arheologs Harijs Moora (Harri Moora) atzina, ka latgaļu vēlā dzelzs laikmeta kultūru nevar saistīt ar agro un vidējo dzelzs laikmetu novados uz ziemeļiem no Daugavas. 1929. gadā arheologs Felikss Jākobsons nāca klajā ar jaunu teoriju, ka latgaļi Latgali un Austrumvidzemi iekarojuši starp 600.–700. gadu. Valodniece Velta Rūķe izlokšņu kartē parādīja sēlisko izlokšņu iesniegšanos Daugavas labajā krastā, Aiviekstes labā krasta teritorijā. Arheologs Eduards Šturms 1939. gadā apvienoja vienā kartē agrā dzelzs laikmeta kapu uzkalniņu izplatības areālu ar sēlisko izlokšņu areālu un norādīja uz to aptuveno sakritību un pieņēma, ka visu uzkalniņkapu kapulauku kultūras austrumu daļa saistāma ar sēļiem. Pēc Otrā pasaules kara 1952. gadā, H. Moora ieviesa apzīmējumu “latgaļu–sēļu” ciltis, ko pieņēma arī latviešu arheologi. Fundamentālajā Latvijas arheologu kopdarbā “Latvijas PSR arheoloģija” (1974) latgaļiem un sēļiem veltīta viena nodaļa, tomēr apbedīšanas tradīcijas aplūkotas atsevišķi. Atzīstot latgaļu un sēļu kultūru tuvību, arheologi Māris Atgāzis, Ādolfs Stubavs, Elvīra Šnore sēļus agrajā dzelzs laikmetā saskatīja arī Vidzemē. Sākot ar 20. gs. 90. gadu otro pusi, arheologi sāka atzīt, ka latgaļu kultūra Vidzemē veidojusies 5./6.–7. gs. (Arnis Radiņš, 1999). Uzskatu, ka agrā dzelzs laikmeta kapu uzkalniņu ar akmens riņķi austrumu grupa nav saistāma ar latgaļiem, bet protosēļiem, akceptējis mūsdienu arheologu vairākums (Jānis Ciglis, Andrejs Vasks u. c.).
Protosēļu kultūras apgabalā Sēlpils Spietiņu apmetnē atklātas 2.–4. gs. dzelzs ieguves krāsnis, kas ir senākās šāda veida krāsnis Latvijā. Spietiņu apmetnes apkārtne un Daugavas kreisais krasts no Pļaviņām līdz Jēkabpilij ir bagāts ar purva rūdas atradnēm. Spietiņu apmetnē atklātais dzelzs ieguves apjoms liecina par tās specializāciju melnajā metalurģijā, izgatavojot produkciju maiņai.
Uzkalniņkapu kultūras ietvaros lielas izmaiņas notika 4.–5. gs. Daudzos uzkalniņu kapulaukos apbedīšana vairs nenotika, bet pāreja uz līdzenajiem kapulaukiem Sēlijā notika lēnāk un ne pilnībā. 6.–7. gs. jauni kapu uzkalniņi vairs netika uzbērti, bet attālākos apgabalos, īpaši Lietuvas teritorijā, saglabājās tradīcija apbedīt mirušos kapu uzkalniņos. Atšķirībā no 1.–4. gs., mirušos vairs nenovietoja uz zemes un neapbēra, bet ieraka. Vidējā dzelzs laikmeta sākumā mirušos vēl ieraka uzkalniņa iekšienē, bet otrajā pusē apbedījumi jau izgāja ārpus akmens riņķa. Tas labi izsekojams Boķu III un VIII uzkalniņā. Uzskata, ka vidējā dzelzs laikmetā – 6.–7. gs. – sēļu kultūra bija izveidojusies. Tiek pieņemts, ka tās izveidē noteikta loma varēja būt arī austrumbaltiem no mūsdienu Austrumlatgales un Baltkrievijas pierobežas, kā arī uzkalniņu kapu kultūras mijiedarbībai ar Viduslatvijas (zemgaļu) līdzeno kapulauku kultūru.