Dzelzs laikmetu nomaina rakstītās vēstures periods, Latvijā – viduslaiki. Latvijas dzelzs laikmets aptver laika periodu no 500. gada p. m. ē. līdz 1200. gadam m. ē.

Dzelzs laikmeta iestāšanās sākas ar brīdi, kad lie,tošanā parādījās dzelzs priekšmeti. Latvijas dzelzs laikmetu iedala senākajā (500. gads p. m. ē.–1. gads p. m. ē.), agrajā (1.–400. gads m. ē.), vidējā (400.–800. gads m. ē.) un vēlajā (800.–1200. gads m. ē.) dzelzs laikmetā.

Senākajā dzelzs laikmetā dzelzs bija pazīstama, bet dzelzs priekšmeti, domājams, tika ievesti. Pēdējos gadsimtos pirms mūsu ēras dzelzs priekšmetu skaits pieauga – līdzās dzelzs rotadatām, īleniem un citiem sīkiem priekšmetiem lietoti arī dzelzs ķīļveida cirvji.

Dzelzs apstrāde sākās mūsu ēras pirmajos gadsimtos. 2.–4. gs. Sēlpils Spietiņu apmetnē atklātas dzelzs ieguves krāsnis, dzelzs sārņi konstatēti arī citviet. Zemes apstrādei izmantoja kāšarklu bez dzelzs lemeša, kura atstātās pēdas konstatētas zem apmetņu kultūras slāņa Indricā un Slobodā Daugavas labajā krastā. 3.–4. gs. Dienvidrietumlatvijā sāka lietot izkaptis. Tās bija nelielas, un tās tāpat kā sirpi labības pļaujai, izmantoja galvenokārt sievietes.

Agrajā dzelzs laikmetā mainījās dzīvesvietu izvietojums – vairāki pilskalni tika pamesti, tomēr šī parādība nav vispārēja – apdzīvotība turpinājās Matkules, Daugmales, Dignājas pilskalnā, Kokneses Mūkukalnā un citur. Tajā pat laikā pieauga lauku apmetņu skaits. Plaši pētītas Sēlpils Spietiņu, Salienas Kerkūzu, Zvirgzdenes Kivtu apmetnes. Sākot ar agro dzelzs laikmetu var atšķirt baltu un Baltijas somu apdzīvotās zemes. Ar baltu kultūretnisko grupu saista Dienvidrietumlatvijas līdzenos kapulaukus (kuršu priekšteči). Zemgalē, Vidzemes dienvidu daļā un Augšzemē, Lietuvas vidus un ziemeļu daļā mirušie nesadedzināti apglabāti zem kapu uzkalniņiem. Pēc mirušā kapa inventāra izdalāmas divas uzkalniņu kapulauku grupas – austrumu un rietumu. Rietumu grupā apbedītajiem apģērbs pārsvarā sasprausts ar saktām, austrumu – ar rotadatām, rietumu grupās lietoja dzelzs uzmavas cirvjus, austrumu – šaurasmens cirvjus ar kātcaurumu. Rietumu grupu saista ar zemgaļu un žemaišu priekštečiem, austrumu – ar sēļu priekštečiem. Spriežot pēc uzkalniņkapu izplatības un valodniecības datiem, abu etnisko grupu pārstāvji dzīvojuši arī Daugavas labajā krastā. Sēliskās izrunas vērojamas līdz Madonai, bet latviešu valodas vidusdialekta robežas visumā sakrīt ar uzkalniņu rietumu grupas izplatību. Vidzemes dienvidu daļas iedzīvotājus uzskata par Gaujas zemgaļiem. Dienvidrietumlatvijā un Lietuvas piejūras apgabalā mirušie apbedīti līdzenajos kapulaukos, zemē ieraktās kapu bedrēs, apkārt tām izveidojot akmens riņķi 4–6 m diametrā. Šajos kapulaukos apbedīti kuršu priekšteči. Mūsdienu Latgales dienvidu daļā un Augšzemes austrumu daļā agrā dzelzs laikmeta senkapi nav zināmi, bet šī laika apdzīvotība konstatēta Dignājas, Stupeļu un Madalānu pilskalnos, lauku apmetnēs Kerkūzos, Vilmaņos, Indricā un Slobodā. Šo kultūras apgabalu nodala pēc tam raksturīgās švīkātās keramikas. Šāda tipa dzīvesvietas ar švīkāto keramiku izplatītas Lietuvas austrumos un Baltkrievijas rietumos. Šīs kultūras piederīgos saista ar austrumbaltu grupām, kas agrajā dzelzs laikmetā dzīvojušas Augšdņepras baseinā. Vidzemes, Latgales un Kurzemes ziemeļu daļā dzīvojušie, līdzīgi kā Igaunijas un dienvidu Somijas iedzīvotāji, mirušos apbedījuši akmeņu krāvumu kapulaukos – no lielākiem akmeņiem izveidotos četrstūros. Šo grupu saista ar Baltijas somiem.

Agrajā dzelzs laikmetā plaši izplatīta bija solārā simbolika. Solārās un lunārās zīmes sastop kā nodalītus elementus – menesveida piekariņus – lunulas, kas iestrādātas rotās, vai arī pati rota uztverama kā lunārs simbols. Par solāru simbolu var uzskatīt svastiku jeb ugunskrustu, kura noliektie gali pauž dinamiku – rotāciju. Svastikas motīvs Latvijas teritorijā pirmo reizi konstatēts 3. gs. ažūrā riņķasaktā no Cēsu apriņķa Mūriem un emaljētā ažūrā ripassaktā no Trikātas. Izcils šī laika metālmākslas paraugs ir 4. gs. gatavotais kaklariņķis no Saukas Razbukiem. Bronzas kaklariņķim ar konu galiem piestiprināti ažuri važturi, vienā no tiem ietvertas savstarpēji saistītas ugunskrusta zīmes, kuru gali vērsti pretējos virzienos. Savdabīgs saules attēlojums vērojams Virgas Kalnazīvertos atrastajā 4. gs. kaklarotā. Rota veidota ažūrā tehnikā no taisnstūrainiem un trīsstūrainiem posmiem, rotas apakšdaļu noslēdz lunulas. Vidējā trīsstūrī uz pamatnes attēloti dzīvnieki, domājams kaza un vilks, bet virs abiem dzīvniekiem saule ar stariem.

Vidējā dzelzs laikmetā turpināja pastāvēt daudzas iepriekšējā perioda apmetnes, tomēr radās arī jaunas. Pieauga pilskalnu skaits, bet iepriekšējā perioda pilskalni tika papildus nostiprināti. 6. gs. sākās arkla zemkopība. Ar šo laiku datējams dzelzs lemesis atrasts Rietumlatvijā – Vērgales Ošiniekos. 5.–6. gs. plašāku pielietojumu gūst izkaptis, kas kļūst arī lielākas.

Vidējais dzelzs laikmets ir laiks, kad Latvijā izveidojās tās kultūretniskās grupas, kuras minētas vēlākajos rakstītajos avotos. Latvijas rietumos turpinās iepriekšējā laikmeta kultūras tradīcijas, bet 9. gs. Brēmenes arhibīskapa Rimberta (latīņu Rimbertus, arī Rembert, Rembart) hronikā (Vita sancti Anscarii) rakstīts, ka šeit dzīvo kurši. Kurzemē, Grobiņā, 650.–850. gadā atradās skandināvu kolonija. Vienā no Grobiņas kapulaukiem mirušie sadedzināti un apbedīti līdzenajos kapos, bet ap 1,5 km tālāk, Ālandes upes krastā Grobiņas Priedulājos, atradies skandināvu uzkalniņu kapulauks. Šeit 20. gs. 80. gadu izrakumos iegūts skandināvu kultūras tradīciju raksturojošais piemiņas akmens – stēla, kurā iekalts saules kuģa atveidojums.

Kurzemes ziemeļos 5.–9. gs. mirušie joprojām apbedīti Baltijas somiem tipiskajos akmeņu krāvumu kapos. Līdzīgi apbedījumi izplatīti arī Ziemeļvidzemē. Šo grupu Kurzemē saista ar vendu vai lībiešu priekštečiem.

Lielupes baseinā uzkalniņkapus nomaina līdzenie kapulauki, kuros mirušie apbedīti regulārās rindās, ievērojot vīriešu un sieviešu pretēju orientāciju. Šādi kapulauki pastāvēja 5.–11. gs. un 12. gs. un tos saista ar zemgaļiem. Kopumā zemgaļu teritorijas sašaurinājās. Atšķirībā no iepriekšējā perioda pieminekļu izplatība koncentrējās vairāk Lielupes krastos, kas saistīts ar darbarīku uzlabošanos un iespēju apgūt smagās, bet auglīgās Lielupes palienes.

Latvijas austrumu daļā Daugavas labajā krastā uz rietumiem no Aiviekstes 5./6.–7. gs. izplatījās apbedījumi līdzenajos skeletkapos. 6.–7. gs. līdzenie kapulauki izplatījās Austrumlatvijā – Dubnas baseinā, Lubāna ezerā ietekošo upju baseinā, 8. gs. sasniedzot Ludzas ezeru. Šo kapu veidošanās notikusi, piedaloties gan atnācējiem no Centrāllietuvas, gan no Lielupes baseina atnākušajiem zemgaļiem. Šo procesu rezultātā šeit veidojās latgaļu kultūretniskā grupa. Savukārt Daugavas kreisajā krastā izveidojās sēļu kultūretniskā grupa, kuru materiālā kultūra līdzīga latgaļu materiālajai kultūrai.

No 5. gs. Baltijā maiņas ceļā ieplūda sudrabs, kas veicināja sabiedrības sociālo diferencēšanos, kas izteiktāka tieši 5.–6. gs. Kopumā vidējā dzelzs laikmetā vērojama sabiedrības militarizācija – vīriešu kapos dominēja ieroči, tika nocietināti pilskalni.

Vidējā dzelzs laikmetā pieauga depozītu skaits. Ziedojuma depozīts, kurā bijuši vairāk nekā 1260 priekšmeti 1869. gadā atrasts Zvārdes Kokmuižā. Depozītā bija ieroči, šķēpu gali, kapļi, uzmavas cirvji, rotas – kaklariņķi, aproces, spirālgredzeni un citi priekšmeti. Otrais Kokmuižas depozīts atrasts 1931. gadā. Tajā ir ap 130 galvenokārt salauztas un degušas lietas. Kokmuižas depozīti datējami ar 5. gs. beigām. Viens no laikmeta izcilākajiem atradumiem ir arī 6. gs. sudraba stopsakta ar apzeltītām plāksnītēm no Katlakalna Pļavniekkalna kapulauka, apzeltītā bronzas stopsakta ar zvēru galvām uz stiegras galiem no Grobiņas apkārtnes, sudraba kaklariņķi no Kakužēnu Mīklas kalna kapulauka, Lejasļūdu depozīta un Podžu depozītiem. Tekstiliju labā saglabāšanās pakāpe ļauj pilnība rekonstruēt seno latgaļu apģērbu, sākot ar 7. gadsimtu.

Kopš vēlā dzelzs laikmeta ziņas par Latvijas teritorijā dzīvojošajām sentautām atrodamas rakstītajos avotos – par tām vēstī skandināvu sāgas un rūnakmeņi, senkrievu hronikas, arābu ceļotāju ziņas un Rietumeiropas autoru sarakstītie avoti.

Pēc Rimberta ziņām, ap 854.–855. gadu kurši (Cori) sakāvuši dāņu floti un ieguvuši lielu kara laupījumu, bet pēc tam Kursā iebraucis zviedru (Birkas) karalis Olavs (Oleph) un ieņēmis viņu pilsētu Jūrpili (Seeborg), kuru identificē ar Grobiņu. Tad aplencis Apoli (Apulia) mūsdienu Lietuvā, pieprasījis ķīlniekus un agrāko kunga tiesu, kā arī pusmārciņas sudraba no katra Apoles vīra. Kuršiem bijusi valsts (regnum), kas sastāvējusi no pieciem apgabaliem (civitates). Ap 10. gs. kurši sāka mirušos sadedzināt un apglabāt zemē ieraktos ugunskapos. Atsevišķos gadījumos apbedīšana notikusi, ugunskapu iegremdējot ūdenī, kā tas konstatēts Talsu Vilkumuižas ezerā. Mirušo kremācija kuršiem saglabājās vēl viduslaikos – līdz 14.–15. gs. Kurši vēlajā dzelzs laikmetā strauji apguva pārējo Kurzemes teritoriju, atspiežot uz ziemeļiem vai padzenot šeit dzīvojušos Baltijas somus. Ap 11. gs. vidu kurši jau bija apguvuši teritoriju uz ziemeļiem no Abavas un uz ziemeļrietumiem no Ventas. Līdz 12. gs. vidum kurši bija sasnieguši mūsdienu Dundagu, apmetušies arī uz ziemeļrietumiem no tās, kā arī sasnieguši Abavas augšteces apgabalu. Kurši pazīstami arī kā jūrasbraucēji, kuri iebrukuši Dānijā, Ēlandes salā, Zviedrijā. Savukārt skandināvi turpinājuši doties uz Kurzemi gan sirojumos, gan apmetušies šeit uz dzīvi arī pēc Grobiņas kolonijas atstāšanas.

Kuršu teritorijas administratīvo vienību skaits līdz 13. gs. vidum pieaudzis līdz deviņām. Lielākā no kuršu zemēm bija Bandava Ventas vidustecē.

Iespējams, no Skandināvijas šeit sāka veidoties regulāru nodevu ievākšanas sistēma (pagasts, vaka) – valdnieka mielasta tiesības (vācu Gastunsrecht; latīņu servitium regis). Valdnieka mielasta tiesības daļēji romiešu tiesību ietekmē izveidoja ģermāņu karaļi. Valdniekam un viņa pavadoņiem bija tiesības prasīt no pavalstniekiem uzņemšanu un naktsmājas visos amata ceļojumos.

Pēc Vācijas hronista Brēmenes Ādama (latīņu Adamus Bremensis) ziņām, 11. gs. dāņi uzsāka Romas katoļu misiju Kurzemē. Par tās darbību drošu ziņu nav, bet Ziemeļkurzemē bija vērojama lielāka kristietības simbolu – krustiņu un krustiņveida piekariņu koncentrācija nekā pārējā Kurzemē.

Kuršu kapos daudz ieroču – dzelzs platasmens cirvji, āvas cirvji, izkaptis, šķēpi, zobeni. Priekšmeti nereti speciāli bojāti. Kurši lietojuši arī dzelzs bruņucepures – tādas zināmas Durbes Dīros un Lībagu Sārajos. No rotām lietoti kaklariņķi, rotadatas, lai gan mazākā skaitā nekā lībiešiem un zemgaļiem. Krāšņākā un biežāk sastopamā kuršu rota ir aproces. Visvairāk atrasts sievietēm raksturīgās lentveida aproces, kas nēsātas pa 6–10 uz vienas rokas. Aproces bagātīgi rotātas ar ģeometrisko ornamentu. Kuršiem raksturīgi vairoggredzeni, bet sastop arī spirālgredzenus un gredzenus ar vidusplāksnīti.

Ziemeļkurzemē dzīvojuši Baltijas somi – kuronizēti lībieši vai vendi. Šeit vērojama diezgan liela apbedījumu daudzveidība – akmeņu krāvumu kapi, līdzenie skeletkapi.

12. gs. beigu un 13. gs. sākuma notikumus aprakstošajā Heinriha “Indriķa Livonijas hronikā” (Henrici Cronicon Lyvoniae, 1225–1227) ir ziņas par vendiem, kuri, kuršu vajāti, apmetušies pie Senā kalna Rīgas vietā, bet pēc tam pārcēlušies pie latgaļiem, kur Cēsīs (Wenden) izveidojuši pilskalnu – Riekstu kalnu, bet pie tagadējās Cēsu dzelzceļa stacijas atradies kapulauks. Vendu kultūras izpausmes vērojamas arī Daugavas lejtecē. Vendu materiālā kultūra līdzīga lībiešu kultūrai, un, visticamāk, viņi piederīgi Baltijas somu etnosam.

Lībieši minēti 11. gs. rakstītajos avotos. 10. gs. otrajā pusē lībiešu kultūra parādījās Daugavas lejteces apgabalā, bet 11. gs. – Gaujas lejteces apgabalā. Lībiešu kultūra veidojusies ārpus Baltijas somu akmeņu krāvumu kapu kultūras areāla, tajā vērojami triju kultūru – baltu, Baltijas somu un skandināvu – elementi. Iespējams, ka lībieši veidojušies no Kurzemē dzīvojošajiem Baltijas somiem un skandināviem, kas kuršu spiesti, pārceļojuši vispirms uz Daugavas lejteci, vēlāk arī uz Gaujas baseinu. Iespējams, lībiešu kultūras veidošanos ietekmējuši arī izceļotāji no Sāmsalas, Igaunijas vai citām Baltijas somu apdzīvotām zemēm. Lībiešiem raksturīgi gan uzkalniņkapi, gan līdzenie skeletkapi. Ugunskapi raksturīgi galvenokārt 10.–11. gs., un tie bija apmēram 1/3 no visiem apbedījumiem. Lībiešu vīriešu sabiedrības virsslāņa kapos tika atrasti dārgi ieroči – ar sudrabu inkrustēti šķēpu gali, cirvji. Lībiešu sievietēm raksturīgas greznas važiņrotas ar dažādiem piekariņiem. Tās piestiprinātas pie divām bruņurupuču saktām. Rotas un atrastās monētas liecina par kultūras sakariem gan ar Skandināviju, gan skandināvu centriem Krievzemē. Skandināvu ovālās saktas ir paraugs lībiešu sieviešu raksturīgajai rotai – bruņurupuču saktām.

11. gs. lībieši ieguva pārsvaru līdz tam zemgaļu apdzīvotajā Daugmales pilskalnā (mūsdienās Daugmales pagastā), kas kļuva par ievērojamu tirdzniecības un amatniecības centru Austrumbaltijā. Lībieši dzīvojuši galvenokārt ciemos, īpaši liela to koncentrācija bija gar Daugavas labo krastu no Kokneses un Aizkraukles līdz Rīgai. Gaujas terititorijā par ievērojamāko lībiešu centru kļuva Turaida. Lībieši ir pirmā Baltijas tauta, ar kuru sastapās vācu kristīgā misija, dodot nosaukumu viduslaiku Livonijai.

Latgaļi vēlajā dzelzs laikmetā paplašināja savu teritoriju, atspiežot Baltijas somus Vidzemes ziemeļdaļā. Latgaļu pieminekļi parādās Trikātas, Vijciema un Gaujienas apkārtnē, savukārt Daugavas lejtecē nostiprinājās lībieši. Latgaļu apdzīvotais Ogres Ķentes pilskalns beidza pastāvēt 9. gs. Latgaļiem raksturīgi līdzenie kapulauki, kuros ievērota vīriešu un sieviešu pretēja orientācija. Vīrieši guldīti ar galvu uz austrumiem, sievietes – uz rietumiem. 10. gs. līdzās līdzenajiem kapiem parādījās arī uzkalniņu kapi. Zināmi ap 50 uzkalniņu kapulauki ar 4 000 uzbērumiem, kamēr līdzeno kapulauku skaits ir vairāk nekā 200. Latgaļu apģērbu iespējams rekonstruēt jau kopš 7. gs. Īpaši greznas ir latgaļu sieviešu villaines, kas rotātas ar ieaustiem bronzas gredzentiņiem.

Latgaļi dzīvojuši pilskalnos, apmetnēs pie pilskalniem, apmetnēs un ezerpilīs, no kurām plaši pētīta un rekonstruēta 9.–10. gs. apdzīvotā Āraišu ezerpils. Iespējams, pastāvējušas arī viensētas, par ko liecina ziņas “Vecākajā Livonijas atskaņu hronikā” (Älteste Livländische Reimchronik, 1290–1298), ka “nedzīvo tie vienā barā, bet savrup mežā mājas ceļ”. Latvijā zināmas 10 ezerpilis, visas tās izvietotas morēnas ezeros ap Vidzemes Centrālo augstieni. Tās pastāvējušas 8.–9. gs.

Latgaļiem vēlā dzelzs laikmeta beigās izveidojās vairākas lielākas teritoriālas apvienības. Koknese un Jersika rakstītajos avotos sauktas par valstīm (regnum), bet Tālava un Atzele par zemēm (terram). 988. gadā Kijivas kņazs Volodimirs pieņēma kristīgo ticību no Bizantijas un kļuva par Kijivas kņazu Volodimiru Svjatoslavoviču (ukraiņu Володимир Святославич, senslāvu Володимѣръ Свѧтославичь); 10. gs. Daugavas augštecē nostiprinājās Polockas kņaziste, no kurienes sākās pareizticības izplatīšana latgaļu un lībiešu zemēs. Līdz 12. gs. otrajai pusei polockiešiem izdevās izveidot kristīgus atbalsta punktus Koknesē un Jersikā.

Sēļi pirmo reizi minēti 13. gs. Indriķa un Atskaņu hronikā. Pēc rakstīto avotu ziņām, sēļi dzīvojuši Kokneses apkārtnē, Rīgas tuvumā un Daugavas kreisajā krastā no Jaunjelgavas un Taurkalnes līdz Apaščas un Rovējas upei. Daļa sēļu apdzīvoto zemju iesniegušās mūsdienu Ziemeļaustrumlietuvā. Lai gan sēļu kultūra ļoti līdzīga latgaļu kultūrai, no iepriekšējā perioda viņiem saglabājusies tradīcija līdzās līdzenajiem kapiem, mirušos apbedīt arī uzkalniņu kapulaukos. Lielākais no sēļu uzkalniņu kapulaukiem ir Sēlpils Lejasdopeles ar 63 uzkalniņiem.

Zemgaļi pirmo reizi minēti 11. gs. skandināvu avotos. Vēlajā dzelzs laikmetā zemgaļi dzīvojuši Lielupes un daļēji Ventas vidusteces baseinā. Zemgaļu apdzīvotā teritorija iesniegusies arī mūsdienu Lietuvas ziemeļu daļā, savukārt Gaujas baseinā zemgaļi bija asimilējušies latgaļu un lībiešu vidē. Zemgaļiem raksturīgi līdzenie kapulauki, nesadedzinātus mirušos ierokot kapu bedrēs, kas kārtotas rindās. Līdzīgi latgaļiem, ievērota vīriešu un sieviešu pretēja orientācija, bet 11. gs. austrumu–rietumu orientāciju nomainīja orientācija ziemeļu–dienvidu virzienā. Vīriešu kapos tika likti ieroči – šķēpi, naži, zobeni. No darbarīkiem kapos likti cirvji, uzmavas kalti, izkaptis. Sieviešu kapos pie kājām novietots kaplis, sirpis, jostas rajonā – īlens vai nazis. No zemgaļu pilskalniem 11.–12. gs. sevišķi nocietināti bija Tērvetes pilskans un Mežotnes pilskalns. Lai gan Daugmales pilskalnā no 11. gs. pārsvaru guvuši lībieši, iespējams, tieši šeit atradusies Indriķa hronikā minētā “zemgaļu osta”. Tas izskaidro zemgaļu aktīvo iesaistīšanos Baltijas jūras reģiona tirdzniecībā, zemgaļu pieminējumu skandināvu avotos un lībiešiem raksturīgo piekariņu plašo izplatību zemgaļu vidū. Zemgalē atrasti arī ievērojami sudraba lietu depozīti, lielākais no tiem Salgales Rijniekos. Zemgaļi 1106. gadā guva uzvara pār Polockas kņazu Rogvalodu Vseslaviču (arī Vseslavičs Rogvalods-Bariss) un viņa brāliem. Tas acīmredzot pārtrauca gan meslu kundzības, gan pareizticības izplatību rietumu virzienā.

Arī Zemgalē veidojušās vairākas zemes – Upmale ar centru Mežotnē, Silene, Žagare, Dobene, Spārnene, Tērvete un Dobele, tomēr tieši Zemgalē centralizācijas procesi noritējuši visstraujāk, Tērvetes vecākajiem nostiprinot kontroli pār pārējo Zemgali. Cik noprotams no 13. gs. sākumā rakstītajiem avotiem, patstāvīgu politiku centušies īstenot Upmales novada vecākie, tomēr Tērvetes novada vecākais Viestards (Viesthard, Vester) aktīvi centies kavēt vāciešu nostiprināšanās mēģinājumus Mežotnē.

Vēlajā dzelzs laikmetā notika vairākas būtiskas izmaiņas, kas ietekmēja dzīves kvalitāti. Ar 11. gs. dzelzs šaurasmens cirvi nomainīja platasmens cirvis, ieviesās spīļarkls ar dzelzs lemešiem, podnieka ripa. 12. gs. līdzās vertikālajiem aužamajiem stāviem sāka lietot arī horizontālos. Vientelpas būves pārveidojās par divdaļīgām un trīsdaļīgām celtnēm, to apsildīšanai izmantoja gan akmeņu, gan māla krāsnis. Kurzemē un Zemgalē plaši lietoja izkaptis, kuras kļuva par raksturīgu vīriešu kapu piedevu.

Vēlajam dzelzs laikmetam raksturīgā sabiedrības tālāka noslāņošanās atspoguļojas dārgmetālu depozītos. Lielākais sudraba lietu depozīts – lieti iegareni stienīši, kas aptīti ar kaltiem spirālveida naudas stienīšiem, kuriem vēl aptīts sudraba kaklariņķis, – atrasts Zemgalē – Salgales Rijniekos. Muzejā nonākušo priekšmetu svars ir 5749 g, bet sākotnējais svars bijis ap 11 kg. Depozīts datējams ar 11. gs. sākumu. Netālu no šī depozīta atrašanas vietas – Salgales Pudžās – atrasts vēl viens depozīts.

Latgaļu kultūrai raksturīgs grezns sieviešu apģērbs, kura greznākā sastāvdaļa ir bronzas gredzentiņiem rotātas villaines. Izcils priekšmets ir ar 12. gs. datējamā Stāmerienes villaine, kuras rotājumā ietvertas 37 svastikas 20 variantos. Stilistiski atšķirīgi veidotas lībiešu sieviešu villaines, kuras rotātas alvas podziņu rindām gar ārmalu un stūru pušķiem.

Lībiešu un zemgaļu kultūrai raksturīgi dažādi piekariņi – putnu un dzīvnieku veidā. Zināmi trīs piekariņi – bruņotu jātnieku figūriņas (trīs no Daugmales pilskalna, viena no Salaspils Laukskolas kapulauka). Daugmales pilskalnā atrasta arī bruņota vīrieša, t. s. Daugmales vikinga figūriņa. Daugmales pilskalnā atrasts arī vienīgais līdz šim zināmais priekšmets ar skandināvu rūnu rakstu, kas lasāms: runar: pesar: O – kaļķakmens vāles galvas vai zižļa uzgaļa puse.

Darbi, kuros aprakstīti dzelzs laikmeta notikumi, latviešu literatūrā ir reti un galvenokārt attiecas uz vēlo dzelzs laikmetu, kad nelielu ieskatu par laikmeta norisēm var iegūt arī no rakstītajiem avotiem. Šai tēmai pievērsies Alberts Gulbis grāmatā “Pirms tūkstoš gadiem” (1968), Marģers Zariņš “Autīnes novada princis Hamlets” (1972) un “Vienas vasaras stāsti” (1975), Valdis Rūmnieks un Andrejs Migla romānā “Kuršu vikingi” (1998).

Glezniecībā vēlā dzelzs laikmeta notikums – t. s. Dieva tiesa Turaidā 1191. gadā – attēlota Artura Baumaņa eļļas gleznā “Likteņa zirgs” (1887). Šī tēma ietverta arī Latvijas Bankas 2007. gadā izlaistajā viena lata sudraba monētā “Likteņa zirgs”. Dzelzs laikmeta senlatviešu karavīra tēma plaši izmantota tēlnieka Kārļa Zāles darbos. Tie iekļauti Brīvības piemineklī un Brāļu kapu ansamblī. Aizvēstures tēmas, īpaši mitoloģija, regulāri tiek apspēlētas latviešu pagānmetālgrupas Skyforger repertuārā. Grupas dalībnieki izmanto dzelzs laikmeta tērpu un rotu atdarinājumus. Dzelzs laikmeta tērpu rekonstrukcijas guvušas plašu popularitāti, tās izmanto vairāki kori un folkloras grupas – Latvijas Universitātes vīru koris “Juventus”, koris “Balsis”, deju kolektīvi – tautas deju ansamblis “Lielupe”, Līgatnes novada vidējās paaudzes deju kolektīvs “Zeperi” un citi. Dzelzs laikmeta rotas izmanto heraldikā – 6. gs. stopsakta ietverta Grobiņas novada ģerbonī, 11. gs. stopsakta – Salgales pagasta ģerbonī, Tērvetes pagasta ģerbonī attēlota zemgaļu Tērvetes koka pils. Dzelzs laikmeta rotu un piekariņu atdarinājumi bieži tiek izmantoti kā latviskās identitātes simboli.