Ukraiņu valodā runā aptuveni 35 miljoni cilvēku. Ukraiņu valoda ir Ukrainas vienīgā valsts valoda, kā arī viena no trim neatzītās Piedņestras Moldāvu Republikas oficiālajām valodām.

Moldovā, Rumānijā, Serbijā, Slovākijā, Horvātijā, Bosnijā un Hercegovinā tai ir reģionālās vai atsevišķās administratīvajās vienībās oficiālās valodas statuss. Ukraiņu valodai ir arī atsevišķas oficiālās funkcijas reģionālā līmenī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Polijā.

Ukraiņu diaspora Kanādā ir trešā lielākā ukraiņu kopiena pasaulē (pēc Ukrainas un Krievijas) un piektā lielākā no visām etniskajām kopienām Kanādā. Kanādā ir vairāk nekā miljons cilvēku, kas tā vai citādi identificējas ar ukraiņu etnosu. Pirmajos divos viļņos imigranti runāja mūsdienu Rietumukrainas dialektos, taču laika gaitā liela attāluma un angļu valodas ietekmes dēļ Kanādas ukraiņu valoda ir attīstījusies atšķirīgi no Rietumukrainas dialektiem. Pašlaik ukraiņu valodā runājošo skaits Kanādā pastāvīgi samazinās, taču Kanādā pastāv ukraiņu valodas skolas un ukraiņu valodu var apgūt arī dažās universitātēs. 1976. gadā dibināts Ukrainas studiju Kanādas institūts (Canadian Institute of Ukrainian Studies, Канадський iнститут українських студiй), kas publicē zinātnisko literatūru, kā arī īsteno nozīmīgus projektus ukraiņu valodas studiju jomā, piemēram, Journal of Ukrainian Studies vai Ukrainas enciklopēdija (Енциклопедія українознавства). 

Vēsturiski ukraiņu valoda bijusi valsts valoda vai oficiālā valoda vairākās valstīs, teritorijās un organizācijās. Tā ir liturģiskā valoda vairākās baznīcās, kā arī dažās tai ir arī citas oficiālās funkcijas.

Galvenās fonētiskās un gramatiskās iezīmes, kas ukraiņu valodu atšķir no krievu un baltkrievu literārās valodas:

1) raksturīgās a-izrunas (аканье) neesamība;

2) /i/ senkrievu /ê/ un senkrievu /о/ vietā un /е/ jaunajās slēgtajās zilbēs;

3) /и/ (/y/ latīņu alfabēta transkripcijā) senkrievu /i/ vietā;

4) līdzskaņu pirms /e/ un /и/ nemīkstināšana;

5) senā /е/ pāreja uz /о/ tikai pēc šņāceņiem un /й/ pirms stabili cietiem līdzskaņiem neatkarīgi no uzsvara;

6) [л] mija uz [ў] senos salikumos TъlT, TьlT, TolT un darbības vārdu piedēklī -lъ;

7) līdzskaņu skanīguma saglabāšana vārda beigās;

8) noslēdzošā /ц′/ mīkstuma saglabāšana;

9) vokatīva locījuma saglabāšana;

10) senkrievu nekatrās dzimtes lietvārdu, piemēram, племя ‘cilts’, теля ‘teļš’, paradigmas saglabāšana;

11) instrumetāļa locījuma veco galotņu -ою, -ею saglabāšana, nesaīsinot tās uz -oй, -eй;

12) vīriešu dzimtes lietvārdu galotne -oвi, -eвi vienskaitļa datīvā neatkarīgi no saknes tipa;

13) sieviešu un nekatrās dzimtes īpašības vārdu īsās formas nominatīvā un akuzatīvā;

14) infinitīva jeb nenoteiksmes saglabāšana ar -ти un infinitīva zaudēšana ar *-či;

15) saliktās pagātnes saglabāšana;

16) darbības vārdu nākotnes sintētiska forma.

Uzsvars ir dinamisks.

Ukraiņu valodas alfabēts tā esošajā veidolā pastāv kopš 19. gs. beigām. Atšķirībā no krievu valodas alfabēta tajā nav burtu Ёё, ъ, ы, Ээ, taču tiek izmantoti burti Ґґ, Єє, Іі un Її (laikā no 1932. līdz 1990. gadam burta Ґ nebija, savukārt pēdējais simbols alfabētā bija mīkstinājuma zīme). Tāpat ir daudz vārdu, kuros tiek lietots ukraiņu valodas apostrofs, ko izmanto analogi krievu valodā esošajai zīmei Ъ vai Ь, nemīkstinot tā priekšā esošo līdzskani.

Ukraiņu alfabētā ir 33 burti: а, б, в, г, ґ, д, е, є, ж, з, и, і, ї, й, к, л, м, н, о, п, р, с, т, у, ф, х, ц, ч, ш, щ, ь, ю, я.

Dažādos vēstures posmos ukraiņu valodas pierakstīšanai ir izmantots arī latīņu alfabēts atšķirīgās redakcijās. Šobrīd ukraiņu latīņu alfabētam nepastāv vienota standarta un oficiāla statusa (oficiālā līmenī nostiprināti tikai noteikumi kirilicas transliterācijai latīņu burtiem). Tā izmantošanas iespējas ir ļoti ierobežotas (visbiežāk tās ir publikācijas, kas veltītas pašam ukraiņu latīņu alfabētam). Diskusijas par ukraiņu latīņu alfabēta unifikāciju un izmantošanu ukraiņu valodas pareizrakstībā vispirms norisinājās Galīcijā un Bukovinā 19. gs. 30. un 50. gados un pēc tam atjaunojās 20. gs. 20. gados Ukrainas Padomju Sociālistiskās Republikas laikā.

18.–19. gs. pastāvēja un savstarpēji konkurēja vairākas ukraiņu valodas pareizrakstības sistēmas (līdz pat 50 ar dažādu izplatītības līmeni, tai skaitā arī individuāli izmantotas) ar atšķirīga sastāva alfabētu un veidotas uz dažādu principu pamata. Tās iespējams iedalīt trīs pamatgrupās: (pus-)fonētiskās sistēmas uz krievu valodas alfabēta bāzes, etimoloģiskās sistēmas, fonētiskās sistēmas uz mainīta alfabēta bāzes.

Ukraiņu valoda ir fleksīva tipa valoda. Ar fleksiju palīdzību tiek veidotas vārdu gramatiskās formas, kā arī tās ir galvenais veids sintaktisko sakaru izteikšanai. No gramatikas un semantikas skatpunkta ukraiņu valodas vārdi iedalāmi trīs grupās: patstāvīgie vārdi (leksiski patstāvīgi), palīgvārdi un izsauksmes vārdi. Patstāvīgie vārdi var būt maināmi (lietvārdi, īpašības vārdi, vietniekvārdi, skaitļa vārdi un darbības vārdi) un nemaināmi (apstākļa vārdi). Dažādām vārdšķirām raksturīgas savas kategoriālās nozīmes, gramatiskās formas, vārddarināšanas principi, sintaktiskās funkcijas un tā tālāk. Pastāv trīs dzimtes – vīriešu, sieviešu un nekatrā. Ukraiņu valoda no senkrievu valodas mantojusi septiņus locījumus: nominatīvu, ģenitīvu, datīvu, akuzatīvu, instrumentāli, lokatīvu un vokatīvu. Darbības vārdiem raksturīgas veida, kārtas, laika, izteiksmes un personas gramatiskās kategorijas, pagātnes formā un vēlējuma izteiksmē ir arī nepatstāvīga dzimtes kategorija, savukārt konjugējamās formās – skaitļa kategorija. Lietvārdiem ir dzimtes, skaitļa un locījuma, dzīvuma/ nedzīvuma gramatiskās kategorijas. Īpašības vārds izsaka dzimtes, skaitļa un locījuma kategorijas, saskaņojoties ar noteiktu lietvārdu. Skaitļa vārdi tiek dalīti skaita (pamata) un kārtas (secības) skaitļa vārdos. Personas vietniekvārdiem ir personas, skaita un locījuma kategorijas; norādāmajiem vietniekvārdiem – personas, dzimtes, skaita un locījuma kategorijas. Darbības vārdu raksturo veida, kārtas, laika, izteiksmes, personas un skaita kategorijas. Pagātnes formā un vēlējuma izteiksmē parādās arī dzimtes kategorija. Palīgvārdi – prievārdi, saikļi, partikulas – ukraiņu valodā, tāpat kā citās austrumslāvu valodās, kalpo dažādu sintaktisko attieksmju izteikšanai, analītisku formu veidošanai un teikumu sintaktisko un modālo nozīmju izteikšanai.

Ukraiņu valodas vārddarināšanas sistēmā izmanto sufiksus, prefiksus un interfiksus. Vārddarināšanas pamata metode ir afiksācija. Lietvārdu, īpašības vārdu, vietniekvārdu, skaitļa vārdu gadījumā vārddarināšana lielākoties notiek sufiksāli, savukārt darbības vārdiem – prefiksāli. Citi lietvārdu vārddarināšanas paņēmieni: salikteņu veidošana (dažkārt kopā ar sufiksāciju: газопровiд ‛gāzesvads’, мовознавство ‛valodniecība’); abreviācija (вуз ‛augstskola’).

Lietvārdu krājums aktīvi tiek papildināts citu vārdšķiru vārdu, jo īpaši īpašības vārdu, substantivācijas ceļā.

Vienkāršus teikumus pēc modalitātes dala stāstījuma, rosinājuma un jautājuma teikumos. Pēc gramatiskā centra sastāva vienkāršus teikumus dala vienkopas un divkopu teikumos. Divkopu teikumā gramatisko centru veido divi galvenie tā locekļi – teikuma priekšmets un izteicējs. Saliktos sakārtotos teikumos to daļas tiek saistītas ar sakārtojuma saikļiem. Bezsaikļu teikumos šīs daļu attiecības izsaka intonācija, kā arī veida un laika formu korelācija. Saliktos pakārtotos teikumos virsteikumus un atkarīgās (pakārtotās) daļas savieno pakārtojuma saikļi un pakārtojuma vārdi.

Ukraiņu valodas vārdu krājumu lielākoties veido pirmslāvu valodas leksika un kopīgā austrumslāvu leksika. Daudziem kopīgas austrumslāvu cilmes vārdiem ukraiņu valodā ir citāda nozīme nekā krievu un baltkrievu valodā: чоловiк ‛dzīvesbiedrs’, ‛vīrs’, ‛vīrietis’ (krievu человек, baltkrievu чалавек atbilst ukraiņu vārdam людина ‘cilvēks’), дружина ‛dzīvesbiedre’, вовна ‛aitas vilna’ (senkrievu вълна; krievu волна atbilst ukraiņu хвиля), лист – ne tikai ‛koka lapa’, bet arī ‛vēstule’ (лист вiд брата ‛vēstule no brāļa’); darbības vārds питати nozīmē ‛jautāt’ un tā tālāk.

Liels skaits ukraiņu valodas vārdu citās austrumslāvu valodās nav zināmi – daļa no tiem ir reģionālā austrumslāvu leksika, un daļa ir lokāli aizguvumi ukraiņu valodā no citām valodām. Liels daudzums ukraiņu valodas vārdu ir veidojušies no austrumslāvu valodās kopējām saknēm, taču izmantojot citus afiksus. Senā (vispārslāviskā, austrumslāviskā, ukraiņu) leksika veido aptuveni 90 % ukraiņu valodas vārdu fonda. Nozīmīgākās aizgūtās leksikas grupas ir grieķismi, latīnismi, polismi, rusismi un citvalodu aizguvumi ar krievu valodas starpniecību, kā arī krievu valodas kalki; tjurkismi; mūsdienu aizguvumi no Rietumeiropas valodām: vācu, angļu, franču, itāļu un citām.

Ukraiņu valodas dialektus tradicionāli grupē trīs paveidos: dienvidrietumu (atšķiras ar ievērojamu dialekta sadrumstalotību, kas saistīta ar citu valodu – poļu, slovāku, ungāru utt. ‒ ietekmi), ziemeļu (ziemeļu paveida izlokšņu iezīmes veidojušās kaimiņos esošo baltkrievu valodas izlokšņu ietekmē) un par mūsdienu literārās valodas pamatu kļuvušais dienvidaustrumu paveids (salīdzinājumā ar pārējiem valodas paveidiem tas ir viendabīgāks).

Ukrainas austrumu un dienvidaustrumu apgabalos, lielākoties pilsētās (Zaporožjē, Donbasā, Krivijrihā, Odesā), kā arī Krimā kopš 17.–18. gs. pastāv tā saucamais суржик 'suržiks' (vārda pamatnozīme ‘rudzu un kviešu, miežu un auzu u.tml. maisījums’) – vienkāršruna, kas radusies, mehāniski savienojot ukraiņu dialektu fonētiku un gramatiku ar pārsvarā krievu valodas leksisko materiālu.

Ukraiņu valoda, tāpat kā visas austrumslāvu valodas, veidojusies uz senkrievu valodas dialektu pamata. Literārās valodas vēsturē nodala divus pamatperiodus: vecukraiņu valoda (14.–18. gs. vidus) un mūsdienu ukraiņu valoda (kopš 18 gs.). Par literārās valodas pamatlicēju uzskata Ivanu Kotļarevski (Іван Петрович Котляревський), savukārt literārās valodas normu veidošanā nozīmīga loma bija Tarasam Sevčenko (Тарас Григорович Шевченко).

Mūsdienu literārā ukraiņu valoda ir vispārnacionāla valoda, kas normalizēta visos līmeņos – leksikas, fonētikas, gramatikas, ortogrāfijas un ortoepijas.