Krievu valodā runā aptuveni 285 miljoni cilvēku, no kuriem aptuveni 119 miljoni dzīvo Krievijas Federācijā, savukārt aptuveni 166 miljoni cilvēku ­­­– citur pasaulē. Turklāt no tiem uz krievu valodu kā otro valodu norāda aptuveni 20 miljoni cilvēku Krievijā un vairāk nekā 110 miljoni cilvēku pārējā pasaulē. Tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām valodām un izplatītākā starp slāvu valodām.

Būdama oficiālā valsts valoda, Krievijas Federācijas teritorijā tā funkcionē visās politiskās, ekonomiskās, sociālās un kultūras dzīves jomās. Krievu valoda ir arī viena no Baltkrievijas, Kazahstānas, Kirgīzijas oficiālajām valodām, kā arī ir galvenais starptautiskās saziņas līdzeklis lielākajā daļā bijušo Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) valstu. Krievu valoda ir arī viena no sešām darba valodām Apvienoto Nāciju Organizācijā (United Nations) un Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijā (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, UNESCO).

Krievu valodas fonoloģisko uzbūvi raksturo vēsturiski veidojusies konsonantisma sistēma, kurā ietilpst 37 līdzskaņu fonēmas. Izšķiramas divas līdzskaņu grupas – sonorie jeb skaneņi un troksneņi. Gan vieni, gan otri atšķiras pēc to veidošanās vietas un veida. Savukārt tās vokālisma sistēma ir mazāk sarežģīta un sastāv no pieciem vai sešiem patskaņiem. Patskaņi atšķiras atkarībā no mēles pacelšanas augstuma, pēc tās pacelšanas vietas, kā arī tā, vai tie tiek labializēti. Turklāt kā patskaņu, tā arī līdzskaņu sistēmā pastāv plaša ar pozīcijas maiņu saistīta daudzveidība. T. i., patskaņi neuzsvērtā zilbē ir vājāki, un noteiktos gadījumos to izruna neatšķiras. Uzsvars krievu valodā ir dinamisks ‒ var tikt uzsvērtas dažādas zilbes, kā arī uzsvars var mainīt pozīciju. Parasti zilbe veidojas pēc pieaugoša skanīguma principa: atvērtās zilbēs troksneņi ir pirms skaneņiem (ja tādi ir), savukārt skaneņi ir pirms patskaņiem.

Rakstībai krievu valodā tiek izmantots kirilicā balstīts alfabēts. Mūsdienu krievu valodas alfabēts ir vienkāršota kirilicas modifikācija. Kiriliskais alfabēts ir veidots uz Bizantijas grieķu alfabēta pamata, tam pievienojot burtus slāvu valodām specifisku fonēmu attēlošanai. Kijivas Krievzemē kirilica ienāca ne vēlāk kā 10. gs. sākumā un plaši izplatījās līdz ar kristianizāciju. Laikā no 10. līdz 18. gs. kirilicas šrifta tips vairākkārt mainījās. Kopš 18. gs. kirilisko alfabētu izmanto tikai reliģiozās literatūras vajadzībām, savukārt pārējās sfērās kalpo vienkāršotais šrifts, ko 1708. gadā ieviesa Pēteris I (Пётр I). Turpmāk valodas grafiskais atainojums un ortogrāfija piedzīvoja vairākas pārmaiņas. Nozīmīgākās no tām tika pieņemtas 1918. gada reformas ietvaros. Šobrīd visaptveroši izmanto 1918. gadā pieņemto grafiku un ortogrāfiju. Tikai neliela daļa ārvalstīs krievu valodā iznākošo izdevumu saglabā vecā stila ortogrāfiju.

Krievu valodas alfabētā ir 33 burti: а, б, в, г, д, е, ё, ж, з, и, й, к, л, м, н, о, п, р, с, т, у, ф, х, ц, ч, ш, щ, ъ, ы, ь, э, ю, я.

Krievu valodas ortogrāfija ir morfoloģiskā tipa ar fonētiskā un tradicionālā tipa elementiem. Vairākas morfēmas, kas fonēmās pozicionētas dažādi, rakstāmas vienādi. Fonētisko principu izmanto nelielā skaitā gadījumu: rakstot priedēkļus ar noslēdzošo fonēmu /з/; rakstot ы, nevis и saknes sākumā pēc priedēkļa, kas beidzas ar cieto līdzskani.

Pēc morfoloģiskās uzbūves krievu valoda galvenokārt ir fleksīva, sintētiska valoda. Leksēmu gramatiskā nozīme tiek izteikta ar fleksiju palīdzību. Katra fleksija parasti vienlaikus izsaka vairākas nozīmes. Lietvārda un īpašības vārda fleksijās parasti ietvertas skaitļa, locījuma un dzimtes nozīmes. Darbības vārda fleksijās ietvertas personas, laika (tagadne vai nākotne) un izteiksmes nozīmes. Gadījumi, kad norādītās nozīmes tiek izteiktas atsevišķi ar dažādu afiksu palīdzību, ir reti.

Krievu valodā pastāv arī vārdu gramatisko nozīmju analītiska izteikšana, tomēr biežāk tas tiek darīts kopā ar sintētisku (vārdā ietvertu) izteikšanu, to papildinot.

Vārdšķiru tradicionālā klasifikācija krievu valodā veidota, ņemot vērā gan vārdu morfoloģiskās īpašības (gramatisko kategoriju sastāvs un to izteikšanas raksturs, vārda formas maiņu paradigmatika), gan arī sintaktiskās un vispārīgi semantiskās īpašības. Dzimtes, dzīvuma/nedzīvuma, personas vispārīgās nozīmes krievu valodā ir dažādos līmeņos gramatikalizētas.

Katram lietvārdam ir noteikta gramatiskā dzimte, un tās kategorija nav gramatiski maināma. To veido trīs dzimšu pretstatījums – vīriešu, sieviešu un nekatrā dzimte. Lietvārdi, kas ir personu un dzīvnieku nosaukumi, pieder pie dzīvuma gramatiskās kategorijas, savukārt pārējie lietvārdi pieder pie nedzīvuma gramatiskās kategorijas

Krievu valodā ir pieņemts tradicionāls vārdu iedalījums desmit klasēs pēc to semantiski gramatiskajām pazīmēm: sešas patstāvīgo vārdu vārdšķiras (lietvārdi, īpašības vārdi, darbības vārdi, vietniekvārdi, skaitļa vārdi, apstākļa vārdi), trīs palīgvārdu vārdšķiras (partikulas, prievārdi, saikļi) un izsauksmes vārdi. Patstāvīgo vārdu iedalījums ir šāds: 1) vārdi, kas nosauc priekšmetus, pazīmes, skaitu. Pie tiem pieskaitāmi lietvārdi, īpašības vārdi, skaitļa vārdi, darbības vārdi un apstākļa vārdi; 2) vārdi, kas norāda uz priekšmetiem, pazīmēm, skaitu, taču tos nenosauc (vietniekvārdi). Patstāvīgo vārdu vārdšķiru vidū pēc visām vārdšķiru pazīmēm – semantiskām, morfoloģiskām un sintaktiskām – visskaidrāk izdalīti ir lietvārdi, īpašības vārdi, darbības vārdi un apstākļa vārdi.

Lietvārds izsaka priekšmetiskumu, un tam piemīt dzimtes, skaitļa un locījuma morfoloģiskā kategorija. Īpašības vārds izsaka priekšmeta pazīmi, tam piemīt dzimtes, skaitļa un locījuma morfoloģiskā kategorija. Darbības vārdam kā vārdšķirai, kas izsaka laikā noritošu pazīmi (darbību vai stāvokli), piemīt personas, laika, veida (bez vārda izmaiņām), kārtas (daļēji bez vārda izmaiņām, bet daļēji arī ar), izteiksmes, personas (pagātnē un vēlējuma izteiksmē – dzimtes) un skaita (ar vārda izmaiņām) morfoloģiskās kategorijas. Apstākļa vārds, kas nosauc darbības, īpašības, apstākļa vai priekšmeta pazīmi, teikumā sintaktiski veic apstākļa funkciju un attiecas uz darbības vārdu (Он приехал вчера ‘Viņš atbrauca vakar’), īpašības vārdu (чрезвычайно важная новость ‘ārkārtīgi svarīga ziņa’) vai citu apstākli (встретил по-московски гостеприимно ‘satika maskaviski viesmīlīgi’), kā arī izsaka teikumu kopumā (Дoма – радость ‘Mājās ‒ prieks’). Skaitļa vārda un vietniekvārda kā atsevišķu vārdšķiru robežas nav tik skaidras, jo vārdšķiru pazīmes tajās ir mazāk izteiktas. Saikļi mūsdienu krievu valodā veido aktīvi augošu sistēmu: līdzās seniem vienkāršiem saikļiem (kā vienreiz lietojamiem, tā atkārtotiem) pastāv daudz jaunu saikļu, kas izveidojušies uz patstāvīgo un deiktisko vārdu pamata. Izsauksmes vārdi ir vārdu klase, kas neko nenosauc un kalpo emocionālu un gribas reakciju izpaušanai.

Krievu valodas sintaksei raksturīga samērā brīva vārdu kārtība, vienkomponenta un divkomponentu struktūras vienkārši teikumi, trīs veidu salikti teikumi, kā arī aktīva intonatīvu līdzekļu loma.

Krievu valodas leksisku pamatā veido krieviskas cilmes vārdi. Vārdu krājums tiek papildināts, izmantojot valodā pastāvošos vārddarināšanas modeļus un aizgūšanu. Starp agrīni aizgūtajiem vārdiem ir slāvismi (vārdi, kas krievu valodā ienākuši no senslāvu un baznīcslāvu valodas), grieķismi un tjurkismi. Vārdu aizgūšana no slāvu valodu saimei nepiederošām Eiropas valodām norisinājusies dažādos laika periodos ar atšķirīgu intensitāti. Daudzi no ģermāņu valodām aizgūtie vārdi attiecas vēl uz pirmslāvu ēru. Līdzīgā veidā senkrievu periodā vārdi ir aizgūti no skandināvu valodām. No latīņu valodas vārdi lielākoties aizgūti 17.–18. gs. Kopš 18. gs. vārdi lielākoties aizgūti no nīderlandiešu, vācu un franču valodas, savukārt kopš 20. gs. lielākā daļa jauno aizguvumu nāk no angļu valodas.

Valodas agrīnās veidošanās teritorijā attīstījās divas lielas krievu valodas dialektu grupas – ziemeļu un dienvidu –, kuras raksturo atšķirīgas dialektiskas parādības. Vēl viens liels līdz ar šiem paveidiem nodalāms areāls aptver pārejas viduskrievu izlokšņu grupu. Šīm izloksnēm nav atsevišķu dialektisku iezīmju, tās raksturo abu paveidu dažādu īpatnību apvienojums. Viduskrievu izloksnes (visupirms Maskavas) kalpoja par krievu tautas literārās valodas un vēlāk arī nacionālās krievu valodas veidošanas pamatu. Vēlāk veidojušos izlokšņu raksturojumā iztrūkst skaidras dialektiskās piederības – tajās tiek runāts nelielās teritorijās. Migranti no dažādiem reģioniem lieto jauktas izloksnes; pārsvarā atkārtojas valodas iezīmes, kas labi zināmas valodas agrīnās veidošanās teritorijas apgabalos. Krievu valodas paveidi un dialektu grupas galvenokārt atšķiras pēc to fonētiskajām un leksiskajām pazīmēm, savukārt morfoloģiskajām un sintaktiskajām atšķirībām ir individuāls raksturs. Kopumā atšķirības starp dialektiem nav tik lielas, lai traucētu dažādu izlokšņu runātājiem, kā arī izlokšņu un literārās valodas izmantotājiem savstarpēji saprasties.

Krievu valodas vēsturē izdalāmi trīs pamata periodi: senkrievu, kas ir kopīgs krievu, baltkrievu un ukraiņu valodai (6.–14. gs.), veckrievu jeb lielkrievu (14.–17. gs.) un krievu nacionālās valodas periods (kopš 17. gs. vidus). Sākot ar 16. gs. otro pusi, pakāpeniski sašaurinājās baznīcslāvu valodas lietojuma sfēra. 1708. gadā notika civilā un baznīcslāvu alfabētu nodalīšana. 17.–18. gs. izstrādātas nacionālās literārās krievu valodas normas. Ap 18. gs. vidu veidojās tās sarunvalodas forma. Dialekti kļuva par valodas zemāko formu. Jaunā laika literārā valoda pilnveidojās un stabilizējās darbos, ko radījuši tādi autori kā Antiohs Kantemirs (Антиох Дмитриевич Кантемир), Vasilijs Trediakovskis (Василий Кириллович Тредиакoвский), Mihails Lomonosovs (Михаил Васильевич Ломоносов), Aleksandrs Sumarokovs (Алексaндр Петрoвич Сумарoков), Nikolajs Novikovs (Николaй Ивaнович Новикoв), Deniss Fonvizins (Денис Иванович Фонвизин), Gavrils Deržavins (Гавриил Ромaнович Держaвин), Nikolajs Karamzins (Николай Михайлович Карамзин), Ivans Krilovs (Ивaн Андрeевич Крылoв), Aleksandrs Gribojedovs (Александр Сергеевич Грибоедов), Aleksandrs Puškins (Александр Сергеевич Пушкин). Šajā periodā turpinājās sarunvalodas un baznīcslāvu valodas elementu savstarpējo attiecību noregulēšana. 1918. gadā noritēja krievu valodas pareizrakstības reforma, savukārt 1956. gadā ieviestas citas, mazāk nozīmīgas, izmaiņas ortogrāfijā. Vēsturiskās attīstības noslēdzošajā posmā mūsdienu krievu valoda ieguva daudzfunkcionāla saziņas veida raksturu. Tā tiek izmantota visās sabiedrības dzīves jomās, un tai ir fiksētas, stingri kodificētas valodas normas. 20. gs. krievu valoda kļuva par vienu no tā saucamajām pasaules (globālajām) valodām.