Kijivas Krievzeme ir historiogrāfiskais (vēsturnieku dotais) nosaukums. Pēc šīs lielvalsts avotiem nosaukums bija Krievzeme vai Krievu zeme (Русь, Руськая земля). Nosaukums Krievu zeme tika lietots gan plašākā nozīmē visam valstiskajam veidojumam, gan šaurākā nozīmē Kijivas, Černihivas un Perejaslavļas zemju teritorijai. Tā bija sākotnējā teritorija, ar kuru sākās Krievzemes kaganāta izplešanās, pievienojot kaimiņos esošās austrumslāvu cilšu savienības, kā arī cenšoties nostiprināties somugru un baltu zemēs. Ārvalstu avoti sniedz nosaukumus Rus, Rus(s)ia, Rucia, Ruscia, Ruzzi, Ruzzia, ar-Rus, Rutzeland, Ryscaland, Ryssland, Rusco, Ros utt., skandināvu – Garðariki, ko, iespējams, varētu tulkot kā “pilsētu valsts”. Apzīmējums Kijivas Krievzeme izmantots Krievijas Impērijas historiogrāfijā 18.–19. gs., lai aprakstītu šo valsti 882.–1169. gadā, iekļaujot to Krievijas valsts kopējās attīstības shēmas kontekstā: Kijivas Krievzeme–Vladimiras Krievzeme–Maskavas Krievzeme. Vēsturnieki Nikolajs Poļevojs (Николай Алексеевич Полевой) un Nikolajs Kostamarovs (Николай Иванович Костомаров) vērš uzmanību uz atšķirīgu etnosu pastāvēšanu Kijivas Krievzemes sastāvā. Norādot uz etnosu, kura vārdā nodēvēta valsts, Pavļins Svencickis (Павлин Свенціцький) ieviesa jaunu nosaukumu Ukraina-Krievzeme (krievu Украина-Русь), kas pēc Mihailo Hruševska (Михайло Сергійович Грушевський), t. s. lielvalstnieku skolas (историков-державников) pārstāvja, darbiem kļuva vispārpieņemts ukraiņu vēsturnieku vidū. Tajā pašā laikā Krievijas historiogrāfijā sāka izmantot Senās Krievzemes (krievu Древняя Русь) nosaukumu. Padomju laikā atgriezās pie Kijivas Krievzemes nosaukuma, lai apzīmētu 882.–1240. gada periodu, pēc kura “vienotā” senkrievu tauta (krievu древнерусский народ) izveidoja trīs zarus: krievu, ukraiņu un baltkrievu. No tām krievu tautu uzskatīja par vecāko. 20. gs. otrajā pusē atkal sāka izmantot Senās Krievzemes nosaukumu, to darīja arī arī nozīmīga Ukrainas vēsturnieku daļa. Šobrīd, ņemot vērā Kijivas Krievzemes nosaukuma izplatību, to var lietot, lai apzīmētu 837.–1240. gada periodu (no Krievzemes kaganāta parādīšanās līdz brīdim, kad Kijivu ieņēma mongoļi), norādot, ka valsts pašnosaukums bija Krievzeme, bet titulārās nācijas pašnosaukums – rusīni (krievu русины); tie piederēja senajiem austrumslāviem (Rietumukrainā šis nosaukums tika izmantots līdz Pirmajam pasaules karam). Nosaukums Mazā Krievzeme (krievu Малая Русь, grieķu Μικράν 'Ρωσίαν, latīņu Russia Minor, Russae Minoris) pirmoreiz sastopams 14. gs. sākuma dokumentos, Konstantinopoles patriarham Atanasijam IІ (Ἀναστάσιος) Andronika II Paleologa (Ἄγγελος Κομνηνὸς Παλαιολόγος) laikā paaugstinot Galīcijas (Haličinas) bīskapiju līdz metropolijas līmenim Galīcijas, Volīnijas Vladimiras, Peremišļas, Luckas, Turovas un Holmas eparhijas sastāvā (t. i., teritorijas, kuras tajā laikā bija neatkarīgas no Zelta Ordas). 1334. gadā Gaļicas-Volīnijas kņazs Jurijs (arī Jeržijs) II Boleslavs, kam piederēja tituls Nos Georgis Dei gratia dux Russiae, sāka sevi dēvēt par Dei gratia natus dux totius Russae Minoris (‘Visas Mazās Krievzemes Dieva žēlastībā dzimušais’), ar to demonstrējot, ka viņš nepretendē uz pārējo Krievzemi, kas bija atkarīga no mongoļiem. Lielā Krievzeme pirmoreiz tiek minēta 1542. gadā, kad cara Ivana IV Bargā (Иван IV Васильевич, Грозный) grāmatnieki meklēja pamatojumu pretenzijām uz teritorijām, kas agrāk bija Kijivas Krievzemes sastāvā. Saistībā ar “krāsainajiem” nosaukumiem (krievu Белая Русь, Чорная Русь, Червонная Русь) šveiciešu lingvists Ferdināns de Sosīrs (Ferdinand de Saussure) norādīja, ka huņņi irāņu valodās 4.–5. gs. ieviesuši ķīniešu pasaules pušu apzīmējumus ar krāsām (melns – ziemeļi, sarkans – dienvidi, zils – austrumi un balts – rietumi), kurus izmantoja Centrālaustrumeiropā līdz jauno laiku sākumam. Nosaukums Baltā Krievzeme jeb Baltā Rutēnija (Rietumu Krievzeme; krievu Белая Русь, Западная Русь) kā terram alborum Ruthenorum pirmoreiz atrodams 1305. gada Hustinas hronikā (Густинський літопис; arī Gustinas hronika), arī 1351.–1352. gada notikumu aprakstā ungāru Dubnicas hronikā un 1382. gada “Jana no Čarnkovas Poļu hronikā” (latīņu Joannis de Czarnkow chronicon Polonorum).
Pirmoreiz Krievzemes (rusu etnonīma) nosaukums fiksēts 839. gadā Truā bīskapa Prudencija Sv. Bertinas annālēs (latīņu Annales Bertiniani, 835–861), kur aprakstīta Bizantijas basileja Teofila (grieķu Θεόφιλος) sūtņa pieņemšana franku imperatora Luija Dievbijīgā (Louis le Pieux) rezidencē Ingelheimā, kurā piedalījās arī Krievzemes kagana (rusu) pārstāvji. Rusu kagana sūtņi bija nosūtīti pie Teofila, bet, šķiet, hazāru pretdarbības rezultātā nevarēja pa to pašu ceļu atgriezties, un Teofils bija lūdzis viņus nosūtīt atpakaļ caur Ludviga īpašumiem. Citu avotu kopums ļauj apgalvot, ka vikingi ir palīdzējuši poļaniem atsvabināties no hazāru atkarības, viņu vadonis pieņēma pretenciozo kagana titulu, kurš piederēja hazāru valdniekam, un nosūtīja sūtņus pie basileja. Tas notika ne agrāk kā 837. gadā. Kā rakstījis slavenais krievu valodnieks Aleksandrs Popovs (Александр Иванович Попов), apgalvot, ka “etniskais termins Krievzeme ir no paša sākuma tīri slāvisks, var tikai tas, kurš nenovērtē tēvijas zinātnes prestižu, tā kā to pamatot ir neiespējami, jo nav neviena avota, kurš būtu sagādājis nepieciešamos šīs hipotēzes apstiprinājumus”. Mūsdienās vienīgā pamatotā versija terminam Krievzeme (Русь), kuru izmanto lielākā daļa pētnieku, ir nosaukuma Krievzeme skandināvu vai somu (Ruotsi, Roots) izcelsme. Somiski ruotsi ir Zviedrija, ruotsalainen – zviedrs (igauņu roots, rootslane, votu rôtsi, lībiešu rùot’šli). Iespējams, ka termins ir aizgūts no senīslandiešu rópsmenn vai rópskarlar – ‘airētāji’, ‘jūrasbraucēji’. Iepretim Somijas krastiem atradās Zviedrijas Rūslagenas apgabals (zviedru Roslagen), sākotnēji dēvēts par Rōther vai Rōthin. Apgabals bija saistīts ar jūras sirotāju karadraudzes organizācijas veidu (zviedru ledung), kas apzīmēja karavīrus airētājus (milites remigium agents). Bizantiešu ρως bija vikingu vienību pašnosaukuma – roѣs (menn) – atveide, kas atspoguļojās somugru valodās kā ruotsi un deva apzīmējumu русь. Sākumā tam bija etnosociāla, “profesionāla” nozīme (“skandināvu karavīri un airētāji, skandināvu vienība airu laivās”), bet jau austrumslāvu vidē attīstījās Krievzeme, Krievu zeme (Русь, Руськая земля) un etnonīmā rus.
