Pēc Kimaku kaganāta sabrukuma 10. gs. polovcieši 11. gs. sākumā sāka migrēt no Irtišas upes baseina uz rietumiem un dienvidiem, kur līdz ar Hazāru kaganāta novājināšanos nebija vairs neviena nopietna militāra spēka, – tur mītošās pečeņegu un oguzu ciltis nespēja izrādīt nopietnu pretestību. Daļa polovciešu apmetās Kaspijas jūras ziemeļu piekrastē, vēlāk liekot pamatus Horezmas lielvalsts varenībai, bet citas ordas turpināja virzīties uz Rietumiem, sasniedzot Volgas upi. Pie Centrālāzijas sausajām stepēm pieradušajiem polovciešiem auglīgā, dzīvnieku un zāles pārbagātā Austrumeiropas stepe šķita īsta laimes zeme. Tur burtiski dažu paaudžu laikā norisa straujš etnoģenēzes process, atnācējiem sajaucoties ar vietējām ciltīm (oguzu, pečeņegu, alānu un bulgāru klaniem), konsolidējoties ap t. s. dzeltenajiem kipčakiem un veidojot jaunu etnisku grupu ar savām antropoloģiskajām un kultūras iezīmēm – dominēja eiropeīdais tips ‒, ieņemot aizvien jaunas teritorijas līdz pat Dņepras un Dņestras upju baseiniem dienvidrietumos. Tiek lēsts, ka 12. gs. pirmajā pusē Austrumeiropas stepē mita 12–15 ordas, t. i., kopā aptuveni 500–600 tūkstoši cilvēku.