1220. gadā diviem karavadoņiem – noijonam Džebem (mongoļu Зэвэ, Jebe) un baāturam Subedejam (mongoļu Сүбээдэй, Sübeedei) – tika dots uzdevums ar diviem tumeniem jātnieku notvert un sakaut Horezmas princi Džalalu ad-Dinu Mankburnu (arābu جلال ‌الدین خوارزمشاه, alal ad-Dunya wa ad-Din Abul-Muzaffar Manguberdi ibn Muhammad), kurš īstenoja partizānu karu. Pēc tā sakāves Subedeja uzdevums bija doties gar Kaukāza kalnu grēdu uz Dienvidkrievijas stepēm, kur polovciešu hani bija devuši patvērumu turp atbēgušajiem Centrālāzijā sakautajiem Čingishana (mongoļu Чингис Хаан, ķīniešu 成吉思汗, Chéngjísīhàn) pretiniekiem. 1222. gada rudenī pirmajā sadursmē ar mongoļiem polovcieši cieta sakāvi – vairāki hani kaujā krita, to ordu paliekas bēga uz ziemeļrietumiem patverties hana Kotjana ordā. Savukārt tas vērsās pie sava znota, Galīcijas kņaza Mstislava Veiksmīgā (Мстислав Удатный) un Kijevas lielkņaza Mstislava Vecā (Мстислав Старый), kuri neliedza palīdzību – sāka pulcināt savu vasaļu un sabiedroto karaspēku Zarubā (mūsdienās Kijevas Hidroelektrostacijas ūdenskrātuve), lai dotos uz stepi palīgā polovciešiem. Ieradās mongoļu sūtņi, lai paskaidrotu, ka nav nākuši karot ar senkrieviem, tikai ar polovciešiem, taču lielkņazs lika sūtņus nogalināt, tādējādi piesakot Mongoļu Impērijai karu.

Tika sakoncentrēts visai ievērojams spēks – precīzs skaits nav zināms, apmēram no 40 tūkstošiem līdz 100 tūkstošiem vīru ‒ kņazu karadraudzes un zemessardzes no Galīcijas, Volīnijas, Kijevas, Čerņigovas, Smoļenskas, Polockas, Pinskas, Turovas un citām kņazistēm. Kad sabiedroto armija bija ievirzījusies visai dziļi stepē, tā Dņepras kreisajā krastā sastapa mongoļu priekšpulku, kuru pēc īsas sadursmes piespieda bēgt. Sekojot tiem, pēc divām nedēļām sabiedrotie nonāca pie Kalkas upes, kur maija pēdējās dienās sastapās ar mongoļu armiju un straujā triecienā piespieda bēgt tās avangardu. Neraugoties uz skaitlisko pārspēku, sabiedroto pulki rīkojās autonomi, bez kopēja plāna un sadarbības, savukārt mongoļu vienības pakļāvās augstākajiem komandieriem un precīzi pildīja to pavēles. Vispirms mongoļi sagrāva tālu priekšā izvirzījušos sabiedroto kavalēriju, bet pēc tam kopā ar bēgošajiem jātniekiem ielauzās kājnieku rindās, tās sašķeļot atsevišķās grupās, kas cīnījās katra par sevi un, ja netika iznīcinātas, centās izlauzties no kaujas lauka un bēgt. Kaujā krita 12 augstākā ranga kņazu un visai daudz sīkāku vadoņu (“Indriķa Livonijas hronikā”, Heinrici Cronicon Lyvoniae, 1225.–1227. gads, minēts, ka krituši aptuveni 50 kņazi), bet kritušo karavīru skaits nav zināms. Kijevas lielkņazs ar savu karadraudzi paspēja nocietināties nometnē, ko mongoļi neveiksmīgi centās ieņemt vēl trīs dienas, līdz aizstāvji, palikdami bez ūdens un pārtikas, padevās paši. Gūstā nonākušie kņazi tika nogalināti “goda nāvē”, t. i. neizlejot to asinis. Mongoļi savus pretiniekus vajāja līdz pat Dņeprai.

Šī kauja bija pirmā eiropiešu sastapšanās ar mongoļiem. No vienas puses, tā bija tikai robežsadursme, taču, no otras puses, tā bija par iemeslu karam ar Mongoļu Impēriju, kas sākās pēc 10 gadiem un beidzās ar senkrievu kņazistu iekarošanu.