1220. gadā diviem karavadoņiem – noijonam Džebem (mongoļu Зэвэ, Jebe) un baāturam Subedejam (mongoļu Сүбээдэй, Sübeedei) – tika dots uzdevums ar diviem tumeniem jātnieku notvert un sakaut Horezmas princi Džalalu ad-Dinu Mankburnu (arābu جلال الدین خوارزمشاه, alal ad-Dunya wa ad-Din Abul-Muzaffar Manguberdi ibn Muhammad), kurš īstenoja partizānu karu. Pēc tā sakāves Subedeja uzdevums bija doties gar Kaukāza kalnu grēdu uz Dienvidkrievijas stepēm, kur polovciešu hani bija devuši patvērumu turp atbēgušajiem Centrālāzijā sakautajiem Čingishana (mongoļu Чингис Хаан, ķīniešu 成吉思汗, Chéngjísīhàn) pretiniekiem. 1222. gada rudenī pirmajā sadursmē ar mongoļiem polovcieši cieta sakāvi – vairāki hani kaujā krita, to ordu paliekas bēga uz ziemeļrietumiem patverties hana Kotjana ordā. Savukārt tas vērsās pie sava znota, Galīcijas kņaza Mstislava Veiksmīgā (Мстислав Удатный) un Kijevas lielkņaza Mstislava Vecā (Мстислав Старый), kuri neliedza palīdzību – sāka pulcināt savu vasaļu un sabiedroto karaspēku Zarubā (mūsdienās Kijevas Hidroelektrostacijas ūdenskrātuve), lai dotos uz stepi palīgā polovciešiem. Ieradās mongoļu sūtņi, lai paskaidrotu, ka nav nākuši karot ar senkrieviem, tikai ar polovciešiem, taču lielkņazs lika sūtņus nogalināt, tādējādi piesakot Mongoļu Impērijai karu.