Ordu veidoja tuvākie radinieki, pastāvīgā karadraudze, klana locekļi, kalpi, vergi un citi ar valdnieku saistītie brīvie, pusatkarīgie un nebrīvie ļaudis, kā arī lopu ganāmpulki un ganības.
Vārda “orda” izcelsme ir no tjurku valodas saknes or ‘vieta’ – da ir vārda galotne, kas piešķir vārdam nozīmi (piemēram, orin ‘guļasvieta’, orman ‘ejamā vieta’, ‘ceļš’ utt.), t. i. "orda", atkarībā no konteksta, ir vieta, teritorija, zeme (piemēram, Džuči orda ir hana Džuči vieta).
Apzīmējums izplatīts Eirāzijas stepēs dzīvojošo nomadu tautu valodās, no Mongolijas plato līdz Donas upes baseinam, no agrajiem viduslaikiem līdz jaunajiem laikiem.
Vēsturiski vārda nozīme pakāpeniski mainījusies no agro viduslaiku "apmetne", "vadoņa karaspēka nometne" līdz viduslaiku un jauno laiku "vadoņa telts", "vadoņa mājoklis", "valdnieka rezidence". Viduslaiku avotos aizvien biežāk par ordu sāka dēvēt visu valdnieka ulusu, no kā izrietēja nomadu valstu vai to daļu apzīmēšana: Zelta orda, Baltā orda, Zilā orda, Nogaju orda, Kazahu orda u. tml.
Kā apmetnes un kopienas tips orda izveidojās vadonības sabiedrības laikā un, būdama optimālākais nomadu sabiedrības centralizācijas modelis, pastāvēja Eirāzijas stepē līdz pat jaunākajiem laikiem, kad nomadu tautas pakļāva modernās lielvalstis, ieviešot citas sociālās organizācijas struktūras.