Nosaukuma etimoloģija nav skaidra. Apzīmējums “Zelta Orda” parādās senkrievu avotos tikai 16. gs. Visticamākais skaidrojums, ka tas nāk no Dzjiņu Impērijas tradīcijas augstāko valdnieku, imperatoru, dēvēt par “zelta hanu” (mongoļu алтан хан), bet tā mītni par “Zelta ordu” – iespējams, senkrievi tā sāka dēvēt Ordu jeb Zelta Ordu kā savu sizerenu.

Valsts centrālo daļu aizņēma Polovcu jeb Kipčaku stepe. Ziemeļos tajā ietilpa Volgas Bulgārija, rietumos Zelta Ordas robeža gāja pa stepes un mežu robežjoslu (aiz kuras, mežu zonā, atradās vasaļvalstis, senkrievu kņazistes), dienvidrietumos – stepe līdz Dņestrai, dienvidos – Krimas pussala ar tās piekrastes pilsētām un ziemeļaustrumu Kaukāzs līdz Derbentai, dienvidaustrumos – Ziemeļhorezma, Sirdarjas un Amudarjas lejtece, austrumos – Rietumsibīrija. Saimnieciskais centrs bija Volgas lejtecē, kur atradās Zelta Ordas galvaspilsēta Saraja (vēlāk pārcelta uz jaunu vietu, Berkes Saraju, netālu no tagadējās Volgogradas). Reģionam bija visai attīstīta urbanizācija. Uzplaukumu piedzīvoja jau esošās pilsētas – Kafa (Teodosija), Sudaka un Kerča Krimas pussalā, Saksina, Hadžitarhana (mūsdienās Astrahaņa), Azaka (Azova) un Tana pie Azovas jūras, Urgenča un citas pilsētas Horezmā, Bulgāra un Bilara Volgas augštecē. Tika dibinātas arī jaunas pilsētas, no kurām lielākās bija Krima, abas Sarajas, Saraičika Pievolgā, Madžara Ziemeļkaukāzā un citas.

Zelta Orda kā administratīva vienība izveidojusies mongoļu iekarojumu laikā 1224. gadā, kad iekarotās un vēl iekarojamās zemes ziemeļrietumos (teritorijas Eiropas daļas iekarošana sākās pēc kurultaja lēmuma 1236. gadā) tika apvienotas vienā Mongoļu Impērijas administratīvajā vienībā – ulusā. To piešķīra pārvaldīšanā Čingishana (mongoļu Чингис Хаан, ķīniešu 成吉思汗, Chéngjísīhàn) dēlam Džuči (mongoļu Зүчи, Züchi). Pēc Džuči nāves iekarojumus turpināja tā dēls Batijs (Бату, valdīja 1236–1256). Zelta Orda tradicionāli bija sadalīta pēc militāri teritoriālā iedalījuma divos spārnos (kreisajā austrumu un labajā rietumu). 13. gs. 60. gados, hana Mengu Timura (mongoļu Мөнхтөмөр) laikā Zelta Orda kļuva par suverēnu valsti.

Zelta Orda bija tipiska Eirāzijas stepes nomadu lielvalsts, sadalīta dalienās, kuru pārvaldība bija piešķirta ietekmīgākajām personām no Džuči pēcnācējiem vai valdnieka uzticamības personām. Liela nozīme bija sujurgalu – valdījumā piešķirtu lēņu, sistēmai. Sociāli politisko eliti veidoja čingisīdi, tuvākie un tālākie hana radinieki, kuriem savos valdījumos bija pilna tiesu un militārā vara, kā arī klanu un dzimtu vadoņi – oglani, begi, tarhani un noijoni –, tad vienkāršie nomadu cilšu locekļi, tirgotāji, zemkopji (gan brīvie, gan atkarīgie), kā arī amatnieki. Lai gan sieviešu sociālā loma nomadu sabiedrībā bija stingri noteikta, viņām bija liela personiskā brīvība, bet vīru prombūtnes laikā sievietes pārvaldīja ģimenes īpašumu. Aristokrātes piedalījās valsts pārvaldē (piedalījās kurultajos, izdeva jarlikus utt.) līdzvērtīgi saviem vīriem, ja tiem bija šādas tiesības. Tas attiecās tikai uz nomadiem – senmongoļu un polovcu sabiedrību –, jo pakļauto zemkopju cilšu dzīvesveids, paražas un sociālā struktūra netika mainītas.

Zelta Ordā bija multinacionāls iedzīvotāju sastāvs: mongoļi, tatāri, alāni, bulgāri, austrumslāvi, ebreji, hazāri, itāļi (dženoviešu un venēciešu kolonijas Krimas pussalā) un citi. Skaitliski vislielākā grupa bija polovcieši (kipčaki). Politisko un militāro eliti veidoja mongoļu ciltis un vietējo cilšu aristokrātija.

Pastāvēja jaukta tipa saimniecība: stepēs – nomadu sezonālā lopkopība, perifērijā, upju ielejās un jūras piekrastē – zemkopība (Ziemeļkaukāzs un Volgas Bulgārijas zemes bija Austrumeiropā lielākie labības audzēšanas apvidi), zvejniecība (Volgā, Jaikā, Kamā, Amudarjas lejtecē, Kaspijas un Melnās jūras piekrastē), zvērādu ieguve (Bulgāra – lielākais zvērādu eksportētājs Austrumeiropā) un amatniecība. Nodokļu smagums pamatā gūlās uz zemkopjiem, lopkopji nodokļos atdeva ~1 % produkcijas. Nodokļu iekasēšanu veica hana administratīvie pārstāvji – darugi jeb baskaki. Gan lopkopjiem, gan zemkopjiem bija obligātās klaušas, nodrošinot satiksmes ceļu remontu un izbūvi, pasta staciju uzturēšanu. Zeme bija cilšu aristokrātijas vai lieltirgotāju valdījumā, bet zemkopju pamatmasa bija pusgraudnieki. Vergu pēcnācēji visbiežāk ieguva personisko brīvību un kļuva par pusatkarīgajiem zemkopjiem vai amatniekiem. Amatnieki apvienojās korporācijās pēc nodarbes, kompakti apdzīvoja sava amata kvartālus pilsētā. Vergu nozīme pašas Zelta Ordas saimniecībā nebija dominējošā, taču tas bija visai svarīgs ārējās tirdzniecības ienākumu avots.

Zelta Ordā bija raksturīgs savam laikam reti sastopams centrālās varas atbalsts tirgotājiem gan valsts ietvaros, gan attiecībās ar kaimiņvalstīm, it sevišķi tirgotāju korporācijām jeb namiem gan no Āzijas, gan Eiropas. Tika izveidoti un uzturēti ceļi, tilti, ierīkotas regulāras pasta stacijas zirgu maiņai un atpūtai. Tirdzniecības pamatvirzieni bija pa Volgas ūdensceļu no Bulgāras, pa Zīda ceļu uz Centrālāziju un Persiju, tālāk uz Seno Ķīnu, kā arī uz Kaukāzu, Krimu, no turienes uz Mazāziju un Konstantinopoli. Caur Zelta Ordu gāja lielākā daļa tranzīta tirdzniecības starp Eiropu un Ķīnu. Tirgotāji ne tikai subsidēja hanu pasākumus, kreditēja to karagājienus, bet bija arī nodokļu atpircēji, nodrošinot hana kases ienākumu regularitāti.

Saskaņā ar Čingishana noteikto varas koncepciju, Zelta Ordā sākotnēji pastāvēja reliģiju brīvība, nedodot priekšroku nevienai no tām. Situāciju mainīja Berkes (tatāru Бәркә, Bärkä) konvertēšanās islāmā 13. gs. 40. gados, kad islāms tika noteikts par valsts reliģiju.

Armiju veidoja nomadu cilšu zemessardze un augstākās aristokrātijas karadraudzes, ko sasauca nepieciešamības gadījumā. Katrs jātnieks karā ieradās bruņots ar loku, 30 bultām un vairogu. Bruņas bija tikai retajiem, kas šādus izdevumus varēja atļauties. Karaspēks bija organizēts pēc decimālās sistēmas. Uz katriem diviem jātniekiem bija viens rezerves zirgs, uz katriem desmit karavīriem bija jābūt teltij, divām lāpstām, cērtei, sirpim, zāģim, cirvim, simts adatām, katlam, virves ritulim. Karoja bieži, jo karš bija viens no karavīru kārtas pastāvēšanas pamatiem, kā arī ievērojams ienākumu avots. Kad nebija īstu konfliktu, regulāri tika veikti lokāli sirošanas reidi kaimiņu zemēs, vai uzbrukts kaimiņu reidiem Zelta Ordas zemēs.

Ārpolitikā kopš 13. gs. vidus strīdus teritorija starp Zelta Ordas valdniekiem un Persijas ilhaniem (Hulagu ulusa valdniekiem) bija Aizkaukāzs, kura dēļ abu provinču, vēlāk valstu starpā notika pastāvīgas lokālas sadursmes. Ilgstošas draudzīgas attiecības un sadarbība Zelta Ordai veidojās ar Ēģiptes mameluku sultanātu. Pilsoņu karā 1260. gadu sākumā par troni starp Aribugu (mongoļu Аригбөх) un Kubilaju (mongoļu Хубилай хаан) Zelta Orda nostājās Hubilaja pusē un pēc tā uzvaras saņēma vēl plašākas autonomijas pilnvaras. Maksimālo ekonomisko un militāro varenību Zelta Orda sasniedza valdnieka Uzbeka (tatāru Узбе́к) valdīšanas laikā (1312–1342). Zelta Ordas sizerenitāti atzina gan Aizkaukāza valstiņas, gan senkrievu un valahu kņazistes, gan kādu brīdi pat Lietuvas lielkņaziste.

Tiesības uz troni bija tikai čingisīdiem, kuru bija daudz, bet tronī kāpa tas, kuru ievēlēja kurultajā. Šī kārtība uzturēja Zelta Ordā pastāvīgu politisko nestabilitāti un no emīriem atkarīgus valdniekus. Džanibeka (tatāru Җанибәк) nogalināšana 1357. gadā un tā dēla Berdibeka (tatāru Бәрдибәк) varas uzurpācija aizsāka juku laikus un valsts varas vājināšanos. Zilā Orda un Baltā Orda, kaut juridiski vēl bija vienas valsts sastāvdaļas, faktiski kļuva par divām suverēnām valstīm ar saviem troņiem un cīņu par varu. 1360.–1380. gads pagāja nemitīgos valsts apvērsumos, kad savstarpējā cīņā viens otru nomainīja 25 hani. 07.09.1380. Kuļikovas kaujā pie Donas upes hana Tohtamiša (tatāru Туктамыш) vasaļu senkrievu kņazu karaspēks sakāva Krimas vietvalža Mamaja (tatāru Мамай) vadīto karaspēku. Mamaja sakāves rezultātā hanam Tohtamišam 1381. gadā no jauna izdevās apvienot Zelta Ordas zemes savā pakļautībā. Bet, tā kā Zelta Ordas hani bija ieslīguši iekšpolitikas problēmās un vairs nevarēja aizstāvēt savus vasaļus pret spēcīgākajiem kaimiņiem, šīs valsts nozīme reģionā mazinājās. Vasaļvalstis aizvien vairāk sāka īstenot savu politiku, nerēķinoties ar Zelta Ordas interesēm.

1391.–1395. gada karā Buhāras valdnieks Tamerlans (persiešu Tāmūr ibn Tāraġaiyi Bārlās) pilnībā sagrāva Zelta Ordas karaspēku, izpostīja tās dienvidu pilsētas. Tirdzniecības ceļi novirzījās no Kaspijas jūras uz Sīriju, amatniecība panīka, ciltis mainīja teritorijas. Izpostīto valsti pārņēma iekšējās jukas. Ietekmīgais emīrs Edigejs (tatāru Идиге́) gan uz brīdi apvienoja valsti, vienu pēc otra mainot tronī vairākus hanus, taču pēc viņa nāves 1419. gadā sabrukumu vairs neizdevās apturēt: bijušās Zelta Ordas vietā izveidojās jaunas valstis – Lielā Orda (Zelta Ordas atlikusī daļa), Kazaņas haniste, Kasimas haniste, Krimas haniste, Astrahaņas haniste, Nogaju Orda, Sibīrijas haniste, Uzbeku haniste un Kazahu haniste. Par Zelta Ordas pastāvēšanas beigu datumu historiogrāfijā pieņemts uzskatīt 1502. gadu, kad Zelta Ordas zemes savā starpā sadalīja Krimas haniste un Nogaju Orda.

Zelta Ordai ļoti īsā laikā ar saprātīgu politiku – vienota nodokļu un tiesu sistēma, atvieglojumi tirdzniecībai utt. – izdevās atdzīvināt karos izpostītās zemes un panākt strauju šo zemju uzplaukumu, izveidojoties par vienu no lielākajiem starpreģionu tirdzniecības un amatniecības centriem. Zelta Ordas hanu iejaukšanās vasaļvalstu valdnieku savstarpējās attiecībās, apspiežot to savstarpējos konfliktus, panāca relatīvu mieru un iespēju uzplaukumam ne tikai Zelta Ordas, bet arī no tās atkarīgajās apkārtējās zemēs. Šīs zemes strauji atkopās no mongoļu iekarojumu nodarītajiem postījumiem, ko sekmēja to piesaiste impērijas kopējam tirgum. Būdama tirdzniecībai īpaši labvēlīga valsts, tā ievērojami veicināja tranzīta tirdzniecību starp Austrumeiropu un Centrālāziju, inovāciju un ideju apmaiņu.

Spēlfilmas: “Orda” (Орда, režisors Aleksandrs Proškins, Алексaндр Анатoльевич Прoшкин, 2012, Krievija); “Zelta orda” (The Golden Horde, režisors Džordžs Šermans, George Sherman, 1952, Amerikas Savienotās Valstis); “Galičas kņazs Daniils” (Даниил – князь Галицкий, režisors Jaroslavs Lupijs, ukraiņu Ярослав Васильович Лупій 1987, Ukraina); “Piekūns Zahars” (Захар Беркут, režisors Leonīds Osika, ukraiņu Леоні́д Михaйлович Осuка, 1972, Ukraina).

Gleznas – Nikolaja Šustova (Николaй Семёнович Шустов) glezna “Joans III liek nogalināt hana sūtni” (Иоанн III свергает татарское иго, разорвав изображение хана и приказав умертвить послов, 1862); Alekseja Kivšenko (Кившенко Алексей Данилович) “Cars Joans III saplēš hana diplomu” (Царь Иоанн III разрывает ханскую грамоту, 1858); Mihaila Avilova (Михaил Ивaнович Авuлов) “Peresveta un Čelubeja divkauja Kuļikovas laukā” (Поединок Пересвета с Челубеем на Куликовом поле, 1943); Sergeja Ivanova (Сергeй Васuльевич Иванoв) “Baskaki” (Баскаки, 1909) un “Maskavijas robežu sardze” (На сторожевой границе Московского государства, 1909).