Mongoļu iekarojumu rezultātā kardināli mainījās tā laika politiskā karte, tika iekarotas daudzas zemes un izveidota cilvēces vēsturē teritoriāli lielākā lielvalsts – Mongoļu Impērija.

13. gs. mongoļu “tautas” mūsdienu etnoloģijas izpratnē nebija – tas bija kopapzīmējums diezgan raibam radniecīgu cilšu kopumam. Bez tam, pēc Mongoļu Impērijas izveidošanās tās armijas regulāri tika papildinātas ar pakļauto zemju iedzīvotājiem, tādējādi ērtības labad literatūrā pieņemts to ekspansiju apzīmēt par “mongoļu iekarojumiem”.

Sākoties no Mongolijas plakankalnes, iekarojumi aptvēra, laika gaitā kļūstot aizvien organizētāki, gandrīz visu tā laika zināmo pasauli no Ziemeļu polārā loka līdz Indijas okeānam, no Klusā okeāna piekrastes līdz Vidusjūras ziemeļaustrumu piekrastei. Savukārt iekarojumu intensitāti un virzienu noteica konkrētā impērijas hana politiskās intereses.

Par ekspansijas sākumu pieņemts uzskatīt 1207. gadu, kad senmongoļu vadonis Temudžins (mongoļu Тэмүүжин, Temüüjin; no 1206. gada – Čingishans, mongoļu Чингис Хаан, ķīniešu 成吉思汗, Chéngjísīhàn) iebruka Rietumu Sja Impērijā (mūsdienu Ķīnas ziemeļrietumos). Sakāvis tangutus un piespiedis atzīt savu hegemoniju, viņš 1211. gadā proklamēja Mongoļu Impēriju, un pavērsās pret savu bijušo sizerenu, džurčeņu Dzjiņu Impēriju (karš ar šo lielvalsti ar pārtraukumiem un pamieriem ilga līdz pat 1234. gadam, kad tā beidza pastāvēt, bet iekarotās zemes anektētas). Paralēli karam Ziemeļķīnā, Čingishans turpināja nostiprināt savu ietekmi pakļauto nomadu cilšu vidū, 1218. gadā sūtot 20 tūkstošu vīru lielu armiju uz Karakitaju valsti, kurā varu bija sagrābis turp aizbēgušais naimanu troņmantnieks Kučluks (ķīniešu 屈出律, Cioiculioi, tjurku Küçlüg). Pēc divu gadu asiņainām cīņām, 1220. gadā Karakitaju valsts teritorija tika iekļauta Mongoļu Impērijā. Šajā laikā Horezmas lielvalsts sultāns Muhameds II (Ala ad-Dunya wa ad-Din Abul-Fath Muhammad Sanjar ibn Tekish, valdīja 1200.–1220. gadā) lika apkaut Čingishana sūtniecību, kas bija ieradusies ar tirdzniecības un sadarbības līguma piedāvājumu, un pieteica karu Mongoļu Impērijai. 1219. gadā trīs mongoļu armijas ielauzās Horezmas lielvalstī un, nesastopot nopietnu pretestību, pamazām vienu pēc otras ieņēma tās pilsētas un provinces. Tikai pēc Muhameda II nāves 1220. gadā, kurš bija bēguļojis pa visu valsti, kad par horezmšahu kļuva viens no tā trim dēliem Džalals ad Dins (arābu alal ad-Dunya wa ad-Din Abul-Muzaffar Manguberdi ibn Muhammad, sultāns 1220.–1231. gadā), sākās organizēta un dažbrīd visai veiksmīga pretstāve, taču bija jau par vēlu – Horezmas lielvalsts bija sagrauta un visa Centrālāzija pievienota Mongoļu Impērijai.

Šajā laikā norisa militārajā vēsturē unikāls kavalērijas reids, kurā četru gadu laikā ar kaujām mongoļu kavalērija veica ceļu no Samarkandas līdz Gruzijai, tad gar Kaspijas jūras piekrasti līdz Krimai, tad līdz Volgas Bulgārijai un atpakaļ; 1220. gadā diviem karavadoņiem – noijonam Džebem (mongoļu Зэвэ, Jebe) un baāturam Subedejam (mongoļu Сүбээдэй, Sübeedei), – tika dots uzdevums ar diviem tumeniem (lielākā mongoļu karaspēka taktiskā vienība; ap 10 tūkstoši jātnieku) jātnieku notvert un sakaut partizānu karu īstenojošo Horezmas princi Džalalu. Pēc Džalala nāves to uzdevums bija pakļaut Aizkaukāzu un doties gar Kaukāza kalnu grēdu uz Dienvidkrievijas stepēm, kur polovciešu hani bija devuši patvērumu turp atbēgušajiem sakautajiem Čingishana pretiniekiem. Kaujā pie Kalkas upes 1223. gada vasarā mongoļi sastapās ar apvienoto polovciešu un tiem palīgā atnākušo senkrievu kņazistu karaspēku, ko sakāva. Pēc tam, īstenojuši neveiksmīgu reidu Volgas bulgāru zemēs, Džebe un Subedejs devās atpakaļ uz austrumiem. Savukārt pats Čingishans atgriezās no Centrālāzijas, atstājot tur savus dēlus, un 1227. gadā pilnībā anektēja Rietumu Sja valsti, kuras valdnieks bija sadumpojies un atteicās atzīt hana sizerenitāti.

1235. gadā hans Ugedejs (mongoļu Өгэдэй, Ögöödei, ķīniešu 窝阔台, Wōkuòtái) sasauca lielo kurultaju, kurā tika nolemts atsākt plašu ekspansiju trijos virzienos: ziemeļaustrumos uzbrukt Korejas pussalā esošajai Korjo valstij (kur 1225. gadā nogalināja Čingishana sūtņus, tā piesakot karu), dienvidaustrumos piespiest ķīniešu Sunu Impēriju atzīt Mongoļu Impēriju par Dzjiņu Impērijas tiesību pārmantotāju un kļūt par tās vasali, kā arī īstenot karagājienu uz rietumiem, kur dzīvojošo polovciešu hani un senkrievu kņazi ar kauju pie Kalkas upes bija pieteikuši impērijai karu, tāpēc tie bija jāsoda.

Karš ar korejiešiem ar mainīgām sekmēm ilga līdz pat 1259. gadam, kad beidzot tie atzina sevi par impērijas vasaļiem. Paralēli tam, impērija turpināja spiedienu uz dienvidaustrumiem, no 1235. gada ar mainīgām sekmēm karojot ar bijušajiem sabiedrotajiem, ķīniešu Dienvidu Sunu Impēriju, līdz 1279. gadā to izdevās pakļaut.

Ziemeļrietumos Čingishana mazdēla Batija (mongoļu Бат, Bat) vadībā Zelta ordas armija 1236. gadā pakļāva Volgas bulgārus, 1237. gadā – polovciešus, un iebruka senkrievu kņazistēs, kuru iekarošana tika pabeigta 1241. gadā. Vadoties pēc principa, ka ienaidniekus nedrīkst atstāt līdz galam nesakautus, Batija karaspēks trijās kolonnās no dažādām pusēm devās uz Ungārijas karalisti, kurā patvērumu bija raduši tie polovciešu hani, kuri nevēlējās pakļauties impērijai, savukārt karalis Bēla IV (Béla IV) atsacījās tos izdot un pieteica karu. Tā kā mongoļi savā ceļā ignorēja vietējo zemju robežas, tie sastapās ar šo zemju kungu pretestību: 1242. gadā tika izpostīta Austrumpolija, Ungārijas karaliste, Bohēmijas karaliste, Austrijas hercogiste, kur sakautais Bēla IV rada patvērumu pie hercoga Frīdriha Kareivīgā (Friedrich II. der Streitbare), un Balkāni, Batija jātniekiem nonākot līdz Adrijas jūras krastam un izpostot horvātu zemes. Ziņas par hana Ugedeja nāvi un lielā kurultaja sasaukšanu jauna hana vēlēšanām apturēja karadarbību Eiropā – karaspēks atgriezās Volgas stepēs, un šajā virzienā impērijas ekspansija vairs netika atsākta. Impērijas elite bija aizņemta iekšējās problēmās: ievēlētais hans Gujuks (mongoļu Güyük, Гүюг хаан) valdīja tikai divus gadus (1246–1248), savukārt pēc viņa nāves valsti pārņēma troņa pretendentu savstarpējās intrigas, kas uz laiku apturēja ārējo ekspansiju.

1251. gadā tronī kāpa hans Munke (mongoļu Мөнх хаан, Mönkh khaan, ķīniešu 蒙哥, Móngge), kurš pamatā pievērsās impērijas pozīciju nostiprināšanai Austrumāzijā. 1254. gadā tika iekarota mūsdienu Juņnaņas province, dienvidrietumos no Dienvidu Sunu Impērijas zemēm esošā Dali valsts (ķīniešu 大理, Dàlǐ) un rietumos esošā Tibeta, bet dienvidos mongoļu armijas iegāja Indoķīnā (mūsdienās Vjetnama, Kambodža). Rietumos ulusu vietvalži īstenoja paši savu militāro ārpolitiku. Visaktīvākais bija dienvidrietumu Ilhanāta (mūsdienās Irānā) valdnieks, Munkes brālis Hulagu (mongoļu Хүлэгү, Hülegü), kurš 1256. gadā iznīcināja ismailītu bāzes (karagājienā viņu sūtīja Munke, kura kanceleju bija pārpludinājušas sūdzības par ismailītu ļaundarībām) un 1258. gadā likvidēja Abāsīdu kalifātu (kalīfs atsacījās atzīt Mongoļu Impērijas hegemoniju), bet pēdējo kalīfu Al-Mustasiru (arābu المستعصم بالله أبو أحمد عبد الله بن المستنصر بالله, al-Musta'sim-Billah Abu-Ahmad Abdullah bin al-Mustansir-Billah) sodīja ar nāvi. Austrumos 1258. gadā pats hans Munke vadīja karaspēku, kas iebruka Dienvidu Sunu zemēs, savukārt rietumos Hulagu kopā ar sabiedrotajiem – armēņu, gruzīnu un krustnešu valdniekiem, 1259. gadā uzsāka t. s. dzelteno krusta karu, nolūkā likvidēt musulmaņu varu Tuvajos Austrumos: 1260. gadā pakļāva Sīriju un visu Palestīnu, taču 03.09. kaujā ar Ēģiptes mameluku armiju pie Aindžalutas (arābu عين جالوت, Ayn Jalut) cieta sakāvi.

Ziņa par hana Munkes nāvi Ķīnā apturēja ieplānoto Hulagu iebrukumu Ēģiptē, jo ilhanam bija jādodas uz lielo kurultaju Mongolijā. Plāni pakļaut Ēģipti zaudēja aktualitāti – 1262. gadā sākās Ilhanāta robežstrīdi ar Zelta ordu par Aizkaukāza piederību, kas apturēja abu ulusu ekspansiju uz rietumiem. Savukārt austrumos ritēja brāļu karš starp pretendentiem uz troni – Čingishana mazdēliem Kubilaju (ķīniešu 忽必烈, mongoļu Хубилай хаан, Qubilai qaγan) un beku Arigu (mongoļu Аригбөх, Ariq Böke).

Jauns karagājienu vilnis Austrumāzijā sākās pirmā hana Kubilaja valdīšanas laikā (1260–1294). 1277. gadā sākās iebrukums Paganas valstī (mūsdienās Mjanma), kur bija nogalināti Kubilaja sūtņi. 1281. gadā tika veikts mēģinājums izsēdināt milzu desantu Japānas arhipelāgā, taču negaidīts taifūns iznīcināja Kubilaja floti. 1287. gadā Kubilaja karaspēks atkal ieņēma Paganu, taču jau pēc pāris gadiem bija spiests atkāpties – mongoļu un ķīniešu karavīri nespēja uzvarēt karstajā klimatā un reģionā, kura lielāko daļu aizņēma džungļi un kalni. Tāpat neveiksmīgi izrādījās mēģinājumi pakļaut Indoķīnu (mūsdienās Vjetnama) un Javas salu.

12.–13. gs. mijā Austrumāzijā bija izveidojies politisks līdzsvars, kurā nedominēja neviena no valdošajām lielvalstīm – Sunu Impērija, Dzjiņu Impērija un Rietumu Sja Impērija, taču tās visas jau gadu desmitiem atradās permanentā karastāvoklī ar īslaicīgiem miera periodiem un bija savstarpējo karu novājinātas. Tas ļāva Mongolijas plato visai īsā laikā netraucēti izveidoties senmongoļu valstij. Liela nozīme ekspansijā bija Čingishana armijas reformai, kas panāca dzelzs disciplīnu un bezierunu paklausību, kā arī lieliski organizētam izlūkdienestam.

Raksturīgi, ka (izņemot Dzjiņu Impēriju, ar kuru senmongoļiem bija asinsnaids) iemeslu karam lielāko tiesu deva Mongoļu Impērijas kaimiņi, dodot patvērumu sakautajiem ienaidniekiem, nogalinot sūtņus un atsakoties no sadarbības, piesakot karu. Tās zemes un pilsētas, kuru valdnieki uzņēma sūtņus, slēdza tirdzniecības līgumus un atzina impērijas hegemoniju, netika skartas; savukārt pakļauto cilšu elite tika uzņemta kā līdzvērtīga, bet to valdnieki piedalījās lielajos kurultajos līdz ar impērijas aristokrātiju.

Mongoļu iekarojumi skāra lielāko Eirāzijas kontinenta daļu. Tika pakļautas sabiedrības, kurām bija ļoti atšķirīgs civilizētības līmenis, dažādas kultūras, reliģijas, tradīcijas un dzīvesveids – iekarotāji neiejaucās iekaroto zemju iedzīvotāju reliģiskajos uzskatos un tradīcijās. Daļēji centralizētu pārvaldi veidoja tikai reģionos, kur tāda jau bija tradicionāli, savukārt perifērijas teritorijās izpildvara palika vietējai elitei. Impērijas centrālā vara tikai prasīja savas hegemonijas bezierunu atzīšanu, iekasēja nodevas un rekrutēja karaspēku. Iekarojumus pavadīja arī plaša civiliedzīvotāju migrācija: plašās karjeras iespējas iekaroto zemju amatniekus un izglītotos ļaudis mudināja lielā skaitā brīvprātīgi doties uz citām provincēm kalpot pārvaldes aparātā: tjurki un ķīnieši devās uz Centrālāziju, sogdi, slāvi, persieši un arābi – uz Ķīnu. Īpaši nozīmīgas bija Centrālāzijas tirgotāju korporācijas: sabiedrotie tirgotāji kalpoja impērijai par izlūkiem un ceļvežiem, bet vēlāk jau iekarotajās zemēs – par nodokļu atpircējiem un provinču pārvaldniekiem. Paši senmongoļi veidoja politisko un militāro eliti, iekaroto zemju administratīvajā pārvaldē atstājot spēkā esošās tradīcijas un paražu tiesības, ārpus dzimtajām stepēm laika gaitā pamazām asimilējoties.

1260. gadu vidū Aizkaukāzā un Kaspijas jūras ziemeļu piekrastē sākās pastāvīgas robežsadursmes starp abām rietumu provincēm – Ilhanātu un Zelta ordu, – kas aizsāka Mongoļu Impērijas sabrukumu. Procesu paātrināja rietumu ulusu pāriešana islāmā, kas mazināja lielā hana autoritāti. Impērijas austrumos Juaņu dinastijas ekspansija vēl turpinājās, taču ne visai veiksmīgi – ap 1300. gadu mongoļu iekarojumu laiks bija beidzies.

Mongoļu Impērija savas varenības maksimuma laikā aizņēma lielāko daļu sauszemes. Iekarotajās zemēs izveidojās t. s. pax mongolica – mongoļu miers, – tika aizliegtas reliģiskās neiecietības izpausmes, likvidētas muitas barjeras un citi lokālie ierobežojumi, uzturēta strikta likumdošana, centrālā vara atbalstīja tirdzniecību, starp impērijas reģioniem visā kontinentā norisa aktīva kultūras vērtību un tehnoloģiju apmaiņa.

Mongoļu iekarojumi visai kardināli mainīja turpmāko reģiona attīstību, “globalizējot” kontinenta centrālo daļu. Tirdzniecībai tika atvērta līdz tam pašizolācijā esošā Senā Ķīna, sākās visai intensīva tās tirdzniecība ar Centrālāziju un tālāk ar Eiropu. Pat pēc impērijas izjukšanas lielākajā daļā tās mantiniecēs valstīs pie varas bija čingisīdi, kas centās ievērot Jasu un impērijas tradīcijas. Lielā mērā tieši mongoļu iekarojumi veicināja vēlāko 15. gs. lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu, kad pēc Timura (persiešu تیمور, Timūr) karu rezultātā paralizētās satiksmes pa sauzsemes tirdzniecības ceļiem (Zīda ceļu), eiropieši, vēlēdamies atjaunot tirdzniecību, sāka intensīvi meklēt jūras ceļu uz Āziju.

Mongoļu iekarojumi tiek pieminēti gandrīz visos darbos – literatūrā, mākslā, kinematogrāfijā –, kas skar Eirāzijas vēsturi 13. gs. Latviski izdoti Vasilija Jana (Василий Григoрьевич Ян) romāni “Čingizhans” (1946), “Batijs” (1962) un “Uz pēdējo jūru” (1967). Romāni citās valodās: Kons Iguldens (Conn Iggulden) “Čingishans, impērijas dzimšana” (Genghis: Birth of an Empire, 2010); Toms Šanlejs (Tom Shanley) “Čingishana parādīšanās” (Ascent: The Rise of Chinggis Khan, 2010); Galsans Činags (Galsan Tschinag) “Čingishana jaunie sapņi” (Die neun Träume des Dschingis Khan, 2007); Isajs Kalašņikovs (Исай Калистрaтович Калашников) “Skarbais gadsimts” (Жестокий век, 2015); Grigols Abašidze (Григол Абашидзе) “Lašarela. Ilgā nakts” (Лашарела. Долгая ночь – грузинская хроника XIII века, 1970) un citi.

Daudzsēriju televīzijas filma “Marko Polo” (Marco Polo, režisors Džons Fasko, John Fusco, 2014.–2016. gads, Amerikas Savienotās Valstis, ASV); “Čingishans” (成吉思汗, režisors Vans Veņdze, Wang Wenjie, 2004, Ķīna, Ziemeļkoreja, 30 sērijas); spēlfilmas: “Mirt aizliegts – Čingishans” (Үхэж үл болно – Чингис хаан, režisors Lhagvins Erdnenebulgans, Лхагвын Эрдэнэбулган, 2008, Mongolija); “Čingishana noslēpums” (Тайна Чингис Хаана, režisors Andrejs Borisovs, Андрей Саввич Борисов, 2009, Krievija); “Čingishans” (Genghis Khan, režisors Edvards Bazalgets, Edward Bazalgette, 2005, Lielbritānija, BBC); “Mongolis” (Монгол, režisors Sergejs Bodrovs, Сергей Владuмирович Бодров, 2007, Krievija, Vācija, Kazahstāna); “Čingishans. Uz zemes un jūras malu” (Genghis Khan: To the Ends of the Earth and Sea, režisors Šiničiro Savajs, 澤井 信一郎, Sawai Shin'ichirō, 2007, Japāna, Mongolija); “Čingishans” (Genghis Khan, režisors Henrijs Levins, Henry Levin, 1965, Lielbritānija, Dienvidslāvija); “Orda” (Орда, režisors Aleksandrs Proškins, Алексaндр Анатoльевич Прoшкин, 2012, Krievija); “Zelta orda” (The Golden Horde, režisors Džordžs Šermans (George Sherman, 1952, ASV); “Galičas kņazs Daniils” (Даниил – князь Галицкий, režisors Jaroslavs Lupijs (ukraiņu Ярослав Васильович Лупій, 1987, Ukraina); “Piekūns Zahars” (Захар Беркут, režisors Leonīds Osika, Леоні́д Михaйлович Осuка, 1971, Ukraina).