Jasu izsludināja senmongoļu valdnieks Čingishans (mongoļu Чингис Хаан, ķīniešu 成吉思汗, Chéngjísīhàn) 1206. gadā, bet pēc tam vairākkārt (1218; 1225) papildināja; gala versiju apstiprināja 1234. gada lielajā kurultajā.

Termina “jasa” nozīme nav īsti skaidra. Senmongoļu avotos vārds засаг tiek lietots kā зарлик sinonīms, ar ko saprata valdnieka rīkojumu vai lēmumu.

Bija aizliegta nepaklausība augstākstāvošam, slepkavība, laulības pārkāpšana, zādzība, zagtā uzpirkšana, bēgļa slēpšana, buršanās (lai nodarītu ļaunu), parādu neatdošana, ieroču pazaudēšana, nepalīdzēšana ceļiniekam u. tml. Mongoļu Impērijā Jasa bija svarīgāka par jebkurām vietējām paražu vai reliģiskajām tiesībām, un ikviens tās pārkāpums, pat nejaušs, tika bargi sodīts.

Jasas eksemplāri glabājušies visu augstāko čingisīdu galmu bibliotēkās, bet satura autoritāte bija tik liela, ka gadījumos, kad tika vēlēts jauns hans, karaspēks devās karagājienā vai sasaukts lielais kurultajs īpaši svarīgu valstisku jautājumu apspriešanai, tika svinīgi atnests Jasas tīstoklis un tā publiski lasīta. Neviens oriģināla noraksts nav saglabājies, pamattēzes zināmas no pārstāstiem un citātiem citos avotos. Kodeksu veidoja piecas pamattēmas: armijas un karš, ģimene, nopelni, aizliegumi, kriminālnoziegumi, kā arī paša Čingishana izteikumi jeb pamācības. Tas nebija vispārēju likumu krājums mūsdienu izpratnē, jo impērijas zemēs bija spēkā vietējās paražu tiesības, bet drīzāk gan valsts pārvaldes un aristokrātijas uzvedības pamatprincipi.

Pēc impērijas sašķelšanās Jasu vēl ilgi, līdz pat 15.–16. gs., turpināja godāt tajās zemēs, kurās valdīja čingisīdi, paralēli paražu un citām tiesībām, atsevišķiem kriminālnodarījumu pantiem iekļaujoties vēlākajā likumdošanā.