Ķīniešu avotos to dēvē par Rietumu Ļao (ķīniešu 西遼, Xī Liáo, angļu Western Liao, vācu Westliche Liao, franču Liao de l’Ouest, krievu Западное Ляо).

Jaunā Karakitaju valsts teritorija pletās no Amudarjas upes rietumos, Balhas, Termesas un Hotanas dienvidos, Balhaša ezera ziemeļos, līdz Kuņluna grēdai un Beišaņas priekškalnēm austrumos, tas ir, aptuveni 3000 km virzienā no austrumiem uz rietumiem un 1000 km virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem.

Karakitaju valsts

Nepastarpināti paša gurhana (valdnieka) pārvaldījumā atradās tikai Septiņupe ar galvaspilsētu Balasagunu, Kuldžinas ieleja un Sirdarjas upes baseina ziemeļaustrumu daļa, bet ārpus gurhana domēnes tika saglabāta reģionam tradicionālā pārvalde un nodokļu sistēma. Zemes pārvaldīja vietējā elite pēc savām paražām ar vasaļu tiesībām. Bija trīs atkarības līmeņu teritorijas: zemes, kuras pārvaldīja iecelts vietvaldis; teritorijas, kuras kontrolēja ierēdņi un nodokļu inspektors, taču pašpārvalde bija vietējās elites rokās; autonomu vasaļu zemes, kuras pilnībā tika pārvaldītas vietējiem spēkiem (tur pat netika izvietoti kidaņu garnizoni). Vasalis reizi gadā nogādāja nodokļus uz galvaspilsētu (lielākie vasaļi bija Horezma, austrumu un rietumu Karahanīdi un Gaočanas, Turfanas, uiguru valsts). Investitūru saņēma no paša gurhana līdz ar apliecinošu paiczu, taču vasalim nevajadzēja gurhanu pieminēt kā sizerenu ne dievkalpojumos, ne tā vārdu kalt uz monētām. Lielāko vasaļu galmos pastāvīgi atradās gurhana pārstāvis. Pie tam tika pieļauta arī dubulta vasalitāte, kad gurhana vasalis reizē bija arī kāda cita liela valdnieka vasalis. Lietvedībā paralēli izmantoja kidaņu, ķīniešu, uiguru un persiešu rakstību. Tiesvedībā izmantoja dažādus paražu likumu kompleksus atkarībā no tiesājamā reliģiskās piederības: noziegušos musulmaņus tiesāja musulmaņu, kristiešus – kristiešu, budistus – budistu tiesneši utt. Tika diferencēta arī pavalstnieku pārvalde atkarībā no to nodarbes veida (nomadu lopkopības, zemkopības vai jaukta tipa saimniecības). Ierēdniecības aparātā iesaistīja visu valstī dzīvojošo etnisko un reliģisko grupu pārstāvjus, nevienai grupai nedodot priekšroku.

Karakitaju valsti Centrālāzijā izveidoja Ļao Impērijas karavadonis Jeļujs Daši (耶律達實, Yēlǜ Dàshí), kurš, pasludinājis sevi par valdnieku, 1124. gadā ar saviem piekritējiem, tā saucamajiem melnajiem kidaņiem jeb karakitajiem, pēc sakāves karā ar Dzjiņu Impēriju atkāpās uz rietumiem. Tur iebrucēju varu bija spiesti atzīt un pakļauties stepes nomadi un Gaočanas valsts, bet tālāko virzīšanos uz Kašgaru apturēja Karahanīdu valsts armija. Daši mainīja savu politiku, no iekarotāja kļūstot par Karahanīdu vasali un sabiedroto – sākotnēji cīņā pret kangliem un karlukiem, pēc tam pret Seldžuku Impēriju, pretī saņemot visai plašas teritorijas: 1133. gadā Balasagunas pilsētu, 1134. gadā visu Septiņupi, kur izveidoja savu valdījumu, tā saucamo Rietumu Ļao. 1137. gadā sakaujot Karahanīdu armiju, 1141. gadā – Katvanas kaujā Seldžuku armiju, Daši panāca, ka kaimiņvalstis atzina tā suverenitāti.

Karakitaju valsts uzplaukums un stabilitāte bija 1144.–1178. gadā, Jeļuja Daši sievas Tabujanas (蕭塔不煙, Xiao Tabuyan), dēla Jeļuja Iles (耶律夷列, Yelü Yilie) un meitas Jeļujas Pusuvanas (耶律普速完, Yelü Pusuwan) valdīšanas laikā. Jau no dibināšanas brīža valdošā elite mērķtiecīgi centās rekonstruēt analogu iekārtu, kāda bija zaudētajā Ļao Impērijā. Tika ieviesta identiska valsts pārvalde, amati, titulatūra. Valdnieka tituls bija kagans (kidaiņu hu.ra qid.ún g.úr:en qa ‘kidaņu valsts kagans’), taču vēstures literatūrā kopš 19. gs. Karakitaju valdnieki titulēti titula tjurku manierē par “gurhaniem”. No 907. gada kidaņu valdnieki lietoja arī ķīniešu titulu “imperators” (皇帝; huángdì). Atšķirībā no apkārtējām zemēm tiesības uz troni bija arī sievietēm: gurhana nāves gadījumā, ja nebija pilngadīga mantinieka vīrieša, augstākā vara nonāca nelaiķa sievas, māsas vai meitas rokās. Pēc impērijas parauga tika izmantotas arī valdīšanas devīzes, valdnieku troņa un pēcnāves (tempļa) vārdi, piemēram, Iles tempļa vārds bija Ļaožeņdzuns (西遼仁宗, Liao Renzong), troņa vārds Jeļujs Ile, bet valdīšanas devīze šaosjin! (紹興, shaoxing).

Valsti apdzīvoja kidaņi jeb karakitaji, tiem līdzi atnākušie ķīnieši, ebreji, indieši, vietējās indoirāņu valodu saimes tautas un tjurku nomadu ciltis. Lielākā daļa iedzīvotāju bija zemkopji, nomadi bija tikai kidaņiem līdzi atnākušie daži senmongoļu klani un stepēs dzīvojošās lopkopju ciltis (uiguri, karluki, kangli). 1151. gadā veiktā tautas skaitīšana paša gurhana domēnē uzrādīja 84 500 saimniecības, kuras nepieciešamības gadījumā varēja armijai dot vīriešus, kuri bija vecāki par 18 gadiem. Šī uzskaite neattiecās uz vasaļu pārvaldītajām zemēm, tātad mobilizācijas iespējas bija vēl lielākas. Arī kultūra veidojās sinkrētiska, saplūstot nomadu, islāma, kristietības un Senās Ķīnas civilizāciju elementiem.

Juridiski bija nostiprināta reliģijas brīvība, administratīvi nedodot priekšroku nevienam no lielākajiem reliģiskajiem strāvojumiem (kristietībai, maniheismam, islāmam, budismam, konfūcismam un tengrismam). Ar likumu turklāt tika noteikts, ka reliģiskās hierarhijas centri nevarēja atrasties galvaspilsētā (piemēram, arhibīskapa rezidence bija Kašgarā). Šāda gurhanu politika izrādījās veiksmīga un neļāva sākt dominēt kādam konkrētam ideoloģiskam strāvojumam (piemēram, iespējamo sunnītu islāma dominanti neitralizēja brīvība sludināt sūfismu un šiītu islāmu). Paši gurhani un kidaņu elite lielākā daļa bija tengristi (tas ir, pielūdza Lielo Zilo Debesjumu un debesu spīdekļus kā likteņu noteicējus uz zemes) vai kristieši.

Pastāvēja jaukta tipa saimniecība: irigācijas zemkopība, lopkopība un nomadiskā lopkopība atkarībā no ģeogrāfiskajiem apstākļiem, kas bija visai daudzveidīgi, sākot no kalnu pļavām, auglīgajiem upju līdzenumiem un beidzot ar stepēm un pustuksnešiem. Lopkopībai bija liela nozīme, taču tā nebija galvenā ekonomikas nozare. Līdz ar klasiskajām reģiona zemkopības kultūrām (kvieši, mieži, prosa, kaņepes, kokvilna, sīpoli, rīss, arbūzi un melones, augļu koki) visai attīstīta bija arī vīnkopība un zīda ražošana. Zemi varēja brīvi pirkt un pārdot arī privātpersonas. Augsti attīstīta amatniecība (tekstils, stikla, ieroču, keramikas ražošana, akmens sāls ieguve un metālapstrāde, arhitektūra). Pēc Ļao impērijas parauga tika kaltas arī monētas. Vasaļi meslus maksāja ne tikai naudā, bet arī ar lopiem vai labību atkarībā no vietējās specifikas. Milzu ienākumus gurhana kasei deva muitas nodevas no Zīda ceļa tirdzniecības, kas tranzītā ritēja caur Karakitaju valsti. Ļoti attīstīta bija gan iekšējā, gan ārējā tirdzniecība. Visai nozīmīgas bija arī vietējās tirdzniecības artērijas no Samarkandas uz Balhu, no Balhas caur Badahšanu, Jarkendu uz Kašgaru, no Heratas uz Samarkandu, no turienes caur Isfidžabu, Tarazu un Balagasunu uz uiguru zemēm, tālāk uz Ķīnas Rietumu Sja un Dzjiņu Impēriju. Tranzīta un ārējā tirdzniecība pamatā ritēja ar tā saucamajām prestiža precēm; pirka un pārdeva vergus, zirgus, kamieļus, ieročus, parfimēriju, rotaslietas, zīdu, vīnu, keramiku, dārgakmeņus, lopus, vilnu, kokvilnu, ādas u. tml. Bija augsts urbanizācijas līmenis un blīvs ceļu tīkls. Visai interesanta bija pilsētbūvniecība. Pilsētas nebija blīvi apbūvētas, bet biežāk ar garu zemes valni ierobežotas lielas platības, kurās mijās gan dzīvojamie kvartāli ar administratīvo centru, gan dārzi un pat ganības, tām vairāk atgādinot milzīgus agrārus ciematus, nevis urbānos centrus.

Kultūras ziņā būdama piederīga Senās Ķīnas civilizācijas zonai, Karakitaju valsts atradās uz tās robežas ar islāma civilizāciju. Valstij bija tikai daži militārā ziņā bīstami kaimiņi: Rietumu Sja Impērija dienvidaustrumos, Naimanu hanistes zemes ziemeļaustrumos, Karahanīdu un Seldžuku valstis dienvidrietumos, savukārt no ziemeļiem un dienvidiem valsts robežas tur mītošās izkaisītās nomadu ciltis praktiski neapdraudēja. Kidaņi pozicionēja sevi par sagrautās Ļao Impērijas turpinājumu un visai nopietni raudzījās uz iespēju kādreiz atgriezties, sakaut džurčeņus un atjaunot bijušo valsti. Tomēr vērsties uz austrumiem un uzveikt vareno Dzjiņu Impēriju nebija ne mazāko iespēju, tāpēc nācās samierināties ar panākumiem pret vājākiem pretiniekiem: Seldžuku sultanātu un Gurīdu sultanātu. Ārpolitikā necentās iekarot jaunas zemes, bet pamatā orientējās uz savas un savu vasaļu teritorijas nosargāšanu. Kara laikā karakitaju karaspēks nelaupīja – tas bija kas nepieredzēts, tas ir, nevis uzturēja sevi no kara laupījuma, bet saņēma pastāvīgu atalgojumu no gurhana kases. Visai veiksmīgi politikā pamīšus tika izmantots gan militārais spēks, gan diplomātija, nepieciešamības gadījumā pat atsakoties no kādām teritoriālām pretenzijām vai pat savām teritorijām, tā ilgtermiņā nodrošinot uzticamus sabiedrotos un labas kaimiņattiecības. Iekarotajās zemēs palika valdīt vietējās dinastijas, saglabājot ievērojamu autonomiju. Tas bija pamatā tam, ka dažkārt šo dinastiju pārstāvjus uztvēra ne tik daudz par vasaļiem, bet vairāk par sabiedrotiem.

Pagrimums sākās 12. gs. beigās, kad valsts rietumu robežas sāka apdraudēt divi spēcīgi kaimiņi: Horezmas lielvalsts un Gurīdu sultanāts. Sabiedrojoties ar Horezmu, izdevās sakaut Gurīdus, taču pieauga valsts iekšējā nestabilitāte. Par to liecina arī tas, ka Jeļuja Daši otrais dēls Džilugu (耶律直魯古, Yēlǜ Zhílǔgǔ, valdīja 1178.–1213. gadā) tronī kāpa valsts apvērsuma ceļā. 1204. gadā sākās Kašgaras hana sacelšanās, kuru gan izdevās apspiest, taču arī citās provincēs un vasaļu vidū pieauga separātisma tendences, bet gurhana reālā vara mazinājās. Iekšlietās dalienu vasaļi bija pilnīgi autonomi, bieži vien karoja savā starpā vai pat pret centrālo varu. Karakitaju valsts rietumu robežas sāka apdraudēt Horezmas lielvalsts, kas apvienoja zem saviem karogiem nesen islamizētās tjurku ciltis, topot par varenāko spēku reģionā.

1208. gadā Balasagunā, lūdzot patvērumu, ieradās Čingishana (mongoļu Чингис Хаан) sakautais naimanu troņmantnieks Kučluks (ķīniešu 屈出律, Cioiculioi, tjurku Küçlüg) ar savu karadraudzi un ļaudīm, kuru gurhans Džilugu pieņēma savā dienestā, bet meitu izdeva tam par sievu.

1210. gada septembra beigās vai augusta sākumā norisa milzu kauja ar horezmšaha Muhameda II (Ala ad-Dunya wa ad-Din Abul-Fath Muhammad Sanjar ibn Tekish, valdīja 1200.–1220. gadā) armiju, kurā Karakitaju valsts spēki cieta lielus zaudējumus. Valsti pārņēma jukas, viens pēc otra atšķēlās lielie vasaļi. Karaspēks atkāpjoties sāka laupīt pašu pavalstniekus, līdz galvaspilsētas Balasagunas iedzīvotāji pat slēdza vārtus un atsacījās ielaist savu gurhanu pilsētā. Sākās Gaočanas indikuta sacelšanās, kurš nākamajā gadā kļuva par Mongoļu Impērijas vasali. Tam sekoja karluku hans un Almalikas vietvaldis. Izmantojot iedzīvotāju neapmierinātību un nestabilitāti karaspēka virsvadībā, hanam Kučlukam 1211. gada pavasarī izdevās sagrābt varu. Gurhanam gan saglabāja dzīvību, taču valdnieks tas vairs bija tikai nomināli. 1213. gadā Džilugu mira, bet karos un jukās novājinātā valsts nu atradās starp visai agresīvajām un uz iekarojumiem orientētajām Horezmas lielvalsti un Mongoļu Impēriju.

Kāpis tronī, gurhans Kučluks, pats būdams kristietis (dažos avotos neskaidri minēts, ka pēc varas sagrābšanas viņš it kā konvertējies maniheismā), uzsāka musulmaņu kā potenciālu horezmšaha (kurš sevi pozicionēja par islāma aizstāvi un visu musulmaņu apvienotāju) atbalstītāju vajāšanu, pat aizliedzot publisko kulta praksi un spiežot pavalstniekus atteikties no arābu apģērba elementiem. Tas zemē, kurā līdz tam pastāvēja reliģijas brīvība, mazināja lielas pavalstnieku daļas lojalitāti tronim. No otras puses, separātisma apspiešanas politikas sekas bija valsts nostabilizēšanās un nostiprināšanās, ko pārtrauca 1218. gadā 20 000 jātnieku liela Mongoļu Impērijas karaspēka iebrukums Karakitaju valstī. Pret Kučluka varu sacēlās musulmaņi Kašgarā un uiguri Gaočanā. Pēc divu gadu asiņainām cīņām, uzvarām un zaudējumiem 1220. gadā naimanu un kidaņu pretestība tika apspiesta, bet Karakitaju valsts teritorija iekļauta Mongoļu Impērijā.