Par dinastijas un valsts apzīmējumu tika izvēlēts vērtīgākais tajā laikā zināmais metāls – ‘zelts’, dzjiņ, – uzsverot atšķirību no “dzelzs” Ļao valsts, kuras bijušo teritoriju aizņēma Dzjiņu dinastijas Impērija. Visā valsts pastāvēšanas laikā nosaukums nemainījās.
10.–11. gs. Austrumāzijā pastāvēja salīdzinoša stabilitāte un līdzsvars starp reģiona lielvalstīm: Sunu Impēriju mūsdienu Ķīnas dienviddaļā, Ļao Impēriju ziemeļos un tangutu Sja Impēriju rietumos. Tās visas bija agrāras valstis, kuru iedzīvotāju absolūto vairākumu veidoja zemnieki. Perifērijā atradās no vienas vai otras lielvalsts atkarīgās nomadu ciltis vai mazākas valstis. Klasiskās senķīniešu civilizācijas centrs atradās Sunu Impērijā, kas šajā laikā piedzīvoja ievērojamu kultūras – literatūras, mākslas, arhitektūras un zinātnes – uzplaukumu. Savukārt nomadu tautu izveidotajās valstīs Ziemeļķīnā – Sja un Ļao – bija izveidojušās sinkrētiskas kultūras ar tendenci ķīniskoties. To ārpolitikā pastāvēja zināma pata situācija: neviena no valstīm nebija tik spēcīga, lai spētu nopietni apdraudēt pārējās, tāpēc, neraugoties uz nedraudzīgumu, tās bija spiestas mierīgi līdzāspastāvēt.
Dzjiņu Impērija aizņēma lielāko daļu mūsdienu Ziemeļķīnas teritorijas no Amūras ziemeļos līdz Huanhe upei dienvidos, no Klusā okeāna austrumos līdz Tibetas plakankalnei rietumos. Galvaspilsētas mūsdienu izpratnē nebija, šo statusu pildīja piecas lielās pilsētas, kurās bija uzbūvēti valdnieka rezidenču kompleksi: 12. gs. vidū bija piecas galvaspilsētas: Huiņinai (會寧府, Huiningfu) bija piešķirts Augšējās galvaspilsētas (京, Shangjing, Šandzjina) statuss, Liņhuanai (臨潢府, Linhuangfu) – Ziemeļu galvaspilsētas (北京, Beijing, Beidzjina) statuss, Dadinai (大定府, Dadingfu) – Centrālās galvaspilsētas (京, Zhongjing, Džundzjina) statuss, Ļaojanai (遼陽府, Liaoyangfu) – Austrumu galvaspilsētas (東京, Dongjing, Dundzjina) statuss, Datunai (大同府, Datongfu) – Rietumu galvaspilsētas (西京, Xijing, Sidzjina) statuss. Atkarībā no gadalaika tajās periodiski uzturējās imperators ar galmu. Mainoties valsts teritorijai un pārvaldes aktualitātēm, mainījās arī galvaspilsētas un to skaits: 13. gs. sākumā Augšējās galvaspilsētas statuss tika piešķirts Huiņinai (會寧府, Huiningfu), Centrālās galvaspilsētas statuss – Dasinai (大興府 Daxingfu), Ziemeļu galvaspilsētas statuss – Dadinai (大定府, Dadingfu), Rietumu galvaspilsētas statuss – Datunai (大同府, Datongfu), Austrumu galvaspilsētas statuss – Ļaojanai, Dienvidu galvaspilsētas (南京, Nanjing, Naņdzjina) statuss – Kaifenai (開封府, Kaifengfu).
1115. gadā Amūras upes baseinā dzīvojošo džurčeņu vadonis Aguda (ķīniešu 完顏阿骨, Wányán Āgǔdǎ), izmantojot brīdi, kad Ļao Impēriju bija pārņēmušas iekšējās jukas un savstarpējās troņa pretendentu cīņas, sacēlās un, sabiedrojoties ar Sunu Impēriju, iekaroja Ļao, pasludinot sevi par augstāko valdnieku – imperatoru.
Saplūstot nomadu un vietsēdīgajām kultūrām, veidojās jauna tipa sinkrētiska valsts, kur pārvaldes un galma darbības principi lielā mērā tika pārņemti no Sunu Impērijas, saglabājoties lielai nomadu paražu tiesību un sociālās struktūras ietekmei politiskajā elitē, kuru veidoja džurčeņi. Tika izveidots jauns pārvaldes princips – duālā administratīvā pārvaldība. Iekarotās zemkopju zemes pārvaldes ērtības labad sadalīja 19 provincēs, kuras pārvaldīja ar sazarota ierēdniecības aparāta palīdzību, savukārt ziemeļos stepes nomadu ciltis tika kontrolētas tradicionāli nomadiem: valdnieka varu realizēja cilšu un klanu vadoņi kā viņa pārstāvji, savukārt tos uzraudzīja valdnieka emisāri. Ar laiku valsts aizvien vairāk pieņēma klasiskās senķīniešu civilizācijas iezīmes. Valsts dienviddaļa bija visai urbanizēta, ar blīvu ceļu un kanālu tīklu.
Džurčeņu kopskaits 1207. gadā bija 6 158 636 cilvēki, kas lielāko tiesu dzīvoja valsts ziemeļaustrumu mežastepē. No tiem vairāki simti tūkstošu bija profesionāli karavīri, kas bija izvietoti valsts centrālajās un dienvidu pilsētās. Kopā valstī bija aptuveni 40 miljoni iedzīvotāju. Noritēja kultūru tuvināšanās process, džurčeņiem ķīniskojoties, bet ķīniešiem “barbarizējoties”. Valsts pārvaldes administratīvajā aparātā dominēja zemkopju tautu pārstāvji, bet militārajā un politiskajā elitē – džurčeņi, veidojot savdabīgu simbiozi. Ziemeļos dominēja lopkopība un medniecība, savukārt iekarotās senķīniešu zemes tradicionāli bija agrāras, kur zemnieki administratīvā kārtā bija apvienoti kopienās ar kopēju saimniecību un kopēju tiesisko atbildību. Raksturīgi bija valsts centieni ierobežot lielu zemes īpašumu veidošanos (tika noteikti nekustamā īpašuma griesti nepriviliģētajiem slāņiem, džurčeņiem tika aizliegts pārdot tiem piešķirtās dalienas), tā cenšoties pasargāt sīkzemniekus no izputēšanas. Džurčeņu ietekmē arī zemkopības apgabalos izplatījās piemājas lopkopība, kas līdz tam tur bija sastopama minimāli. Praktiski nepastāvēja individuālā tirdzniecība un amatniecība – visi tirgotāji un amatnieki bija apvienoti cunftēs, kas atradās valsts pārraudzībā, sākot no fiskālās uzraudzības līdz pat apģērba reglamentācijai. Amatniecība dalījās valsts (kroņa) un privātuzņēmumos, kur dominēja valsts manufaktūras ar centralizētu apgādi un algotu vai klaušu darbaspēku, bet privāti lielāko tiesu bija mazie atsevišķu amatnieku ģimeņu rūpali. Lielākos ienākumus valstij deva muita no tirdzniecības un nodokļi (kopējie normatīvi paredzēja 2 % nodokli no pārvedamo preču vērtības un 3 % nodokli no pārdodamo preču vērtības, taču nodokļu lielums mainījās, atkarībā no laika un vietas). Visai lielas summas valsts kasē ienāca arī no pusatkarīgajām valstīm un mazajām kaimiņvalstīm, kas ar mesliem atpirkās no iespējamā iebrukuma.
Ārpolitikā dominēja pastāvīgā pretstāve Sunu Impērijai. Valsts aizsardzība, pretēji tradicionālajai senķīniešu koncepcijai, bija vērsta nevis pret ziemeļiem, bet pret dienvidiem, kur gar Huanhe upi bija izbūvēta cietokšņu sistēma, sargājot robežu un atbalstot iespējamos karagājienus uz Sunu Impēriju. Tradicionāli džurčeņi par galveno triecienspēku izmantoja kavalēriju, bet 13. gs. to bija nomainījusi klasiskā ķīniešu kājnieku karaspēka taktika. Ziemeļu robeža bija vāji piesegta, jo Dzjiņu Impērija, tāpat kā pirms tam Ļao Impērija, priekšroku deva nevis aizsardzībai, bet attiecībās ar ziemeļu nomadu tautām biežāk izmantoja “skaldi un valdi” metodi: sarīdot potenciālos pretiniekus savā starpā un uzsūtot nepaklausīgajām ciltīm draudzīgos vasaļus, kam palīdzēja impērijas ekspedīcijas korpuss.
1211. gadā sākās sistemātiski Mongoļu Impērijas armijas iebrukumi. Nepietiekamais fortifikācijas punktu skaits neļāva apturēt biežos mongoļu iebrukumus. Kad mongoļi mainīja savu stratēģiju, nevis vienkārši sirojot, bet sākot nostiprināties iekarotajās zemēs, aizvien vairāk ķīniešu virsnieki ar savām karaspēka vienībām pārgāja mongoļu pusē, saņemot no senmongoļu karavadoņa, Mongoļu Impērijas izveidotāja Čingishana (mongoļu Чингис Хаан, ķīniešu 成吉思汗, Chéngjísīhàn) lēņus un amatus. Džurčeņu spēki vairs nespēja izrādīt efektīvu pretestību un bija spiesti atkāpties uz dienvidiem. 1233. gadā mongoļi ieņēma dienvidu galvaspilsētu Naņdzjinu, bet 1234. gadā pēdējais imperators Aidzuns (哀宗, Āizōng) izdarīja pašnāvību.
Dzjiņu Impērija bija senās Ķīnas vēsturē viena no daudzajām ķīnizējušos “barbaru” valstīm, kurai nebija nekāda īpaša nozīme un ietekme uz turpmāko vēstures gaitu. Mongoļu Impērija, kas iekaroja Dzjiņu Impērijas zemes, veidoja citu valsts modeli, vairāk balstoties uz sev tuvākās Ļao Impērijas tradīciju, un pilnībā atteicās no Dzjiņu mantojuma.
Visbiežāk Dzjiņu Impērija minēta tikai fonā, saistībā ar Sunu un Mongoļu Impēriju atspoguļojumu mākslā un literatūrā: ķīniešu rakstnieka Luija Ča (金庸, Lois Cha, pseidonīms Jin Yong) romāns “Leģenda par varoņiem, kuri šāva uz ērgļiem” (射鵰英雄, 傳, The Legend of Condor Heroes, 1957), pēc kura motīviem uzņemtas spēlfilmas “Stāsts par grifu iekarotāju" (Story of the Vulture Conqueror, režisors Vu Pans, 胡鵬, Wu Pang, 1958, Honkonga), “Brašais strēlnieks” (The Brave Archer, 射鵰英雄傳, režisors Čangs Če, 張徹, Chang Cheh, 1977, Honkonga) un “Brašais strēlnieks un viņa biedrs” (The Brave Archer and His Mate, 神鵰俠侶, režisors Čangs Če, 1982, Honkonga), “Varoņi, kuri šāva uz ēgļiem” (The Eagle Shooting Heroes, 射鵰英雄傳之東成西就, režisors Džefrijs Lau, 劉鎮偉, Jeffrey Lau Chun-Wai, 1993, Honkonga). Šai tēmai veltīta arī spēlfilma “Gadsimtu pīšļi” (Ashes of Time, 東邪西毒, režisors Vongs Karvajs,王家衛, Wong Kar-wai, 1994, Taivāna, Honkonga, Ķīna), kā arī kanādiešu rakstnieka Gija Kaja (Guy Gavriel Kay) romāns “Zvaigžņotā upe” (River of Stars, 2013).