10. un 11. gs. mijā Centrālāzijā, kas bija viens no senākajiem civilizācijas centriem, pastāvēja nosacīts ilgstoša miera periods. Bizantijas Impērija un Karahanīdu valsts bija tālu un situāciju neietekmēja, Bagdādes kalīfu vara bija nemanāma, jo vara kalifātā bija militāro diktatoru Buīdu (persiešu آل بویه‎‎, Al-e Buye) rokās, Hazāru kaganāts pēc vikingu sirojumiem bija sabrucis, bet vienīgais ievērojamais spēks reģionā bija Gaznevīdu sultanāts, kas aizņēma Persijas, Afganistānas un Rietumindijas zemes, taču tā varenība sāka norietēt, ko stimulēja pastāvīgas iekšējās dinastiskās nesaskaņas, tāpēc kaimiņus praktiski neapdraudēja.

Seldžuku Impērija aizņēma lielāko daļu Centrālāzijas: austrumos tā robežojās ar Pamira kalnu grēdu, bet rietumos – ar Vidusjūru, ziemeļos – Kaspijas un Arāla jūras, dienvidos – Indijas okeāns. Tie bija tā laika civilizācijas centrālie apgabali, ar senām pilsētbūvniecības, komunikāciju, administratīvās pārvaldes un saimniecības tradīcijām. Reģionu šķērsoja sazarots pastāvīgas tirdzniecības ceļu un blīvs senu pilsētu tīkls. Pilsētu, kurās iedzīvotāju skaits pārsniedza 10 000, bija ļoti daudz, taču bija arī tiem laikiem īstas megapoles, kurās iedzīvotāju skaits pārsniedza 100 000 – Širaza, Reja, Isfahāna, Merva, Basra, Nīšabūra, Balha, Herata, Gurgandža un citas. Atsevišķās lielpilsētās iedzīvotāju skaits bija vēl lielāks, piemēram, Bagdādē tas sasniedzis gandrīz 2 miljonus. Galvaspilsētas statuss mainījās: sākotnēji tā bija Nīšabūra (1037–1043), pēc tam Reja (1043–1051), tad Isfahāna (1051–1118), bet pēc valsts sašķelšanās rietumu daļā Hamadāna (1118–1194), austrumu daļā Merva (1118–1153).

Ap 985. gadu oguzu kiniku cilts sava beka Seldžuka (Seljuk beg), vadībā pameta zemes Ziemeļkaspijas stepēs un devās ar saviem lopu bariem uz dienvidiem, kur uzslēja teltis Sirdarjas labajā krastā, netālu no Džendas pilsētas. Tiem sekoja arī vairākas citas oguzu ciltis. Sākotnēji šo konglomerātu veidoja 24 ciltis, vēlāk tiem pievienojās vēl citi kipčaku un cutu tjurku cilšu klani, izveidojot t. s. Seldžuku (seljuklar) ordu. Tur Seldžuks un tā tuvākie līdzgaitnieki, cilšu aristokrātija, pieņēma islāmu (sunnītismu) un uzsāka reģiona atbrīvošanu no oguzu varas, gūstot sabiedrotos, ietekmi un kara laupījumu. Bez tam viņš stājās Samanīdu valsts militārajā dienestā, par atalgojumu saņemot plašas teritorijas. Pēc Seldžuka nāves 1009. gadā par seldžuku beku kļuva tā vecākais dēls Arslans Izraēls (Arslan Isra’il bin Seljuk), kam palīdzēja viņa brāļi Mikails (Mikail ibn Seljuk) un Musā (Musa ibn Seljuk).

Kad sākās karš starp Persijas Gaznevīdu lielvalsti un Karahanīdu valsti, seldžuki izvēlējās karot Karahanīdu valsts pusē (Arslans Izraēls bija precējies ar Karahanīdu valdnieka meitu), taču cieta sakāvi. 1025. gadā Izraēls krita gūstā un tika aizvests uz Indiju, Multanas cietoksni, kur pēc laika mira. Seldžukiem nācās atzīt Gaznevīdu sizerenitāti. Šis laiks seldžukiem nebija veiksmīgs. Gaznevīdu karaspēks, sakāvis Karahanīdu spēkus, iebruka un sāka postīt arī seldžuku zemes. Sākās karš starp seldžukiem un Gaznevīdu spēkiem, kas kulminēja 12.1034., kad pie Serahsas seldžuku spēki tika sagrauti un glābās bēgot uz Karakuma tuksnesi. Ap šo laiku kaujā krita beks Mikails. Taču jau nākamajā gadā no mūsdienu Kazahstānas stepēm seldžuku ordai pievienojās daudzas oguzu un kipčaku cilšu, kuru vadībā bija beks Musā ar brāļa dēliem Togrulu (persiešu السلطان رکن‌الدین ابوطالب طغرلبک محمد بن میکائیل بن سلجوق یمین امیرالمومنین‎‎, Rukn al-Dunya wa al-Din Abu Talib Muhammad Toghrul-beg ibn Mikail) un Čagri (persiešu چغری‌بیگ, Abu Suleiman Dawud Chaghri-beg ibn Mikail).

Apvienotajiem spēkiem 05.1035. izdevās pie Nisas gūt spožu uzvaru pār Gaznevīdu armiju, no kuras sultanāts tā arī vairs nespēja atgūties. Šajā laikā par galveno vadoni izvirzījās talantīgais un tālredzīgais Togruls, kura vadībā sākās seldžuku uzvaras gājiens. Tie vienu pēc otras atņēma Gaznevīdiem ziemeļu provinces, līdz 1037. gadam abi pretinieki sastapās kaujā Murgabas ielejā – seldžuki pilnībā sagrāva ienaidnieku un bez kaujas iegāja Mevrā. Revanša mēģinājums neizdevās: 06.1038. izšķirošajā kaujā pie Serahsas Gaznevīdu karaspēks tika iznīcināts, bet seldžuki ieņēma Nīšābūru, kur mošejās pirmo reizi tika veikts aizlūgums (hutba) par Togrulu kā visu seldžuku zemju valdnieku. Formālā kronēšana notika 1040. gadā, kad, pēc uzvaras pie Dandanakanas, kaujas laukā tika uzstādīts trofeju sultāna tronis, kurā sēžot, Togruls pasludināja sevi par visu savu un Gaznevīdiem atņemto zemju augstāko valdnieku (līdz 1094. gadam par Lielajiem Seldžukiem tika dēvēti Seldžukīdu dinastijas centrālās līnijas valdnieki, neatkarīgi no titula, lai nošķirtu tos no vasaļzemēs valdošajām mazajām Seldžukīdu dinastijām jeb dzimtas atzariem) un pieņēma visu padoto un sabiedroto cilšu vadoņu vasalitātes zvērestu.

Seldžuku lielvalsts bija tipiska nomadu ienācēju valsts zemkopības reģionā: ienācēji veidoja politisko un militāro eliti, administratīvajā pārvaldē atstājot spēkā esošās tradīcijas, bet pašiem vai nu ātri asimilējoties, vai atkāpjoties perifērijā, kur varēja saglabāt sev tradicionālo dzīvesveidu. Miers un stabilitāte veicināja reģiona uzplaukumu.

Neraugoties uz visai īso pastāvēšanas laiku un to, ka Seldžukīdu vara nomalēs bija visai nosacīta, impērijas zemēs un pat kaimiņu pierobežas apvidos 12. gs. bija vienoti procesi kultūras attīstībā, kas it īpaši izpaudās arhitektūrā: viena stila celtņu, būvēšanas paņēmienu, dekoratīvo rotājumu izplatīšanās – vēstures zinātnē radās jēdziens “seldžuku stils” vai “seldžuku ietekme” mākslā un arhitektūrā, kas hronoloģiski un ģeogrāfiski pat izgāja ārpus Seldžuku lielvalsts robežām. Islāma pasaulei novitāte bija valsts varas atbalstītās vai pat kūrētās monumentālās arhitektūras kā politiskās retorikas sastāvdaļas rašanās (piemēram, t. s. oficiālās seldžuku mošejas tipveida modelis, kas kļuva par kopēšanas avotu un pilsētbūvniecības centrālo objektu daudzus turpmākos gadsimtus).

Uzplauka literatūra, parādījās milzums jaunu zinātnes un teoloģijas skolu, praktiski nebija nevienas lielākas pilsētas, kurā nebūtu medreses, tā laika augstskolas ekvivalenta. Valstī pat tika izveidots vienots pamatizglītības standarts. Zinātnieku sociālais statuss bija ļoti augsts, un apmēram 12 000 “zinātnes vīru” atbalstam, piemēram, sultāna Melika laikā, ik gadu no valsts kases tika piešķirti aptuveni 300 000 dināru, bet skolu tīklu uzturēšanai – 600 000 dināru. Ne visām zinātnēm bija vienlīdz labi apstākļi, bija populāras, atbalstāmas nozares, taču bija arī tādas, kuras uzskatīja par “nepraktiskām”, piemēram, filozofija un loģika. Savukārt īpaši atbalstīja astronomiju un literatūru, jo uzskatīja, ka tās paaugstina pavalstnieku izglītotības un kultūras līmeni. Izcilākie tā laika zinātnes pārstāvji, kas baudīja valsts varas labvēlību, bija izcilie ārsti, daudzu medicīnas pētījumu un traktātu autori Džurdžani (persiešu اسماعیل جرجانی, Sayyid Zayn al-Din Isma’il al-Husayni al-Jurjani) un Avicenna (persiešu ابوعلی سینا, Abū Alī Sīnā), matemātiķis un dzejnieks, kalendāra reformators Omārs Haijams (persiešu عُمَر خَیّام نیشابوری, Ghiyath ad-Din Abu’l-Fath Umar ibn Ibrahim al-Khayyam Nishapuri), teologi Abu Ishāks aš Širazi (arābu أبو إسحاق الشيرازي‎, imam Abu Ishaq Ash-Shirazi) un Abu Hamida al Gazali (arābu ابو حامد محمد بن محمد الغزالى‎, Abu Hamid Muhammad ibn Muhammad al-Ghazali), valsts pārvaldes speciālists, izglītības administrators un mecenāts, vezīrs Nizams al Mulks (persiešu ابوعلی حسن پسر علی پسر اسحاق طوسی‎, Abu Ali Hasan ibn Ali Tusi, Nizam al-Mulk) un citi.

Pavalstnieku pamatmasu veidoja vietējās indoirāņu tautas, kā arī no ziemeļiem ienākušās tjurku un no dienvidrietumiem ienākušās arābu ciltis, kurās bija spēcīgas tradicionālās klanu un dzimtu saites un iekšējā sociālā struktūra. Valdošā reliģija bija islāms (sunnītisms). Otra visizplatītākā reliģija bija zoroastrisms, bija saglabājušās arī nedaudzas kristiešu kopienas. Lielajās pilsētās – it sevišķi Hamadanā, Isfahānā un Širazā, kā arī Maveranahras pilsētās, bija visai daudzskaitlīgas un ietekmīgas jūdaistu kopienas. Uz zoroastrismu, kristietību un jūdaismu valsts vara raudzījās kā uz aizbilstamajiem, t. i. šo kultu piekopšana bija legāla, to sekotāji apvienoti kopienās ar zināmu pašpārvaldi. Juridiski tie bija otršķirīgi pavalstnieki ar smagāku nodokļu slogu un mazākām sociālās karjeras iespējām.

Valsts pārvaldes struktūra bija mantota no Samanīdu un Gaznevīdu sultanātu parauga: valsts galva bija sultāns, kura vara bija Dieva dota, otrā persona valstī bija vezīrs – valdnieka kancelejas augstākā amatpersona, monarha zīmoga glabātājs un tuvākais padomdevējs. Tas pārstāvēja monarhu starpvalstu attiecībās, pārrunās ar vasaļiem, bija starpnieks starp pavalstniekiem un monarhu, iecēla amatā vai atcēla valsts pārvaldes ierēdņus, kontrolēja nodokļu iekasēšanu un valdnieka kasi. Viņam pakļāvās valsts padome, t. s. Lielais divāns, un mazie divāni – nozaru pārvaldes kancelejas. Ierēdniecība tika komplektēta pamatā no izglītotajiem persiešiem, kas prata lasīt un rakstīt, rēķināt, zināja svešvalodas. Lietvedībā izmantoja persiešu un arābu rakstību. Impērijas administratīvi teritoriālo dalījumu veidoja pašu Lielo Seldžuku valdījumi sadalīti provincēs, kuras pārvaldīja vezīra kanceleja un vietvalži, kā arī vasaļprovinces, kuras sultāna vārdā pārvaldīja vietējie valdnieki (daudzviet lokālās Seldžukīdu dinastijas).

Īpaša nozīme reģiona saimniecībā bija pilsētām, kas bija apgabala vai novada administratīvie, kā arī finanšu un ekonomikas centri. Pilsētbūvniecībā bija nostiprinājusies trīsdaļīga struktūra urbānās vides veidošanā, t. i. pilsētas galvenokārt sastāvēja no citadeles, mūru ieskautas iekšpilsētas un mūru ieskautas ārpilsētas, kur katrai pilsētas daļai bija sava sociālā nozīme. Citadelē atradās garnizons un administratīvais aparāts, centrā un piepilsētā dzīvoja tirgotāji un amatnieki, atradās to noliktavas un darbnīcas. Apbūve bija blīva, pilsēta sadalīta kvartālos ar savu pašpārvaldi. Katrā lielākā apdzīvotā vietā bija viens vai vairāki tirgus laukumi, kur katru pārraudzīja tirgus uzraugi, pārbaudot, lai preces būtu kvalitatīvas, trauki tīri un produkti svaigi, ievēroti svari un mēri. Ap pilsētām pletās priekšpilsētas, kuras veidoja augļu dārzi, villas, ganības, sakņu un graudaugu sējumi, apūdeņošanas kanālu tīkls. Pilsētās amatnieki un tirgotāji bija kooperējušies apvienībās, kurām bija liela ietekme ne tikai saimnieciskajā, bet pat politiskajā dzīvē. Arī pilsētas kvartālu vecākie bija nozīmīgas personas, ar kurām bija jārēķinās militārajai un administratīvajai elitei, kaut arī autonoma pašpārvalde pilsētās vēl tikai veidojās.

Savam laikam ļoti augstā tehnoloģiskā līmenī bija sastopami praktiski visi zināmie tā laika amatniecības veidi. Ļoti rūpīgi tika uzraudzīti tirdzniecības ceļi, organizēti apkaroti karavānu laupītāji. Tirgotāju karavānas ceļoja pa visu tajā laikā zināmo pasauli, no Senās Ķīnas līdz Andalūzijai. Lauksaimniecībā augsti attīstīta bija irigācija. Plašas teritorijas bija atņemtas pustuksnesim, kur tika ierīkoti kuģojami kanāli, kas nodrošināja augļu dārzu un graudaugu sējumu apūdeņošanu. Zālāju stepes un pustuksnešu apgabalus apdzīvoja tjurku nomadu ciltis, kas nodarbojās ar lopkopību un deva armijai rekrūšus. Iestājoties mieram un likuma varai, impērijā bija vērojams kultūras dzīves, it sevišķi dzejas, jurisprudences, arhitektūras un medicīnas uzplaukums. Izglītība koncentrējās medresēs, kā arī mājas izglītības kopās, kas veidojās intelektuāļu namos. Medreses uzturēja tām piešķirtie zemes īpašumi.

Ja valsts pastāvēšanas sākumposmā no tjurkiem komplektējās armijas vadība un svarīgākie galma amati, arī armija pamatā sastāvēja no regulārās tjurku kavalērijas – vasaļu karaspēka un algotņiem, kas nodrošināja tjurku cilšu emīru lojalitāti tronim, tad pēc Horasanas iekarošanas un centralizēta valsts aparāta izveidošanas, tjurkus sāka no politiskās varas izstumt. Valsts pārvaldes aparāta ierēdņi, kas lielāko tiesu bija persieši, ar sultāna svētību sāka pārcelt oguzu ciltis no centrālajiem rajoniem uz nomalēm, uzskatot šīs ciltis par nestabilitātes cēloni. Tas radīja spriedzi un savstarpējo netīksmi starp nomadiem un centrālo varu. Savukārt vietsēdīgajiem persiešiem un arābiem Seldžukīdi bija svešzemju ienācēji, sveša vara, kurai pakļāvās, bet pret kuru nejuta lojalitāti. Tas viss radīja augsni iekšējai nestabilitātei. Tāpēc vienmēr, kad mira sultāns, bet nākošais vēl savu varu nebija nostiprinājis, varas maiņu pavadīja arābu un persiešu dumpji pilsētās, savukārt pretendenti uz troni bez grūtībām savāca karaspēku perifērijā esošajās nomadu ciltīs. Ik pa brīdim sultāniem nācās apspiest lielo vasaļu separātisma tendences. Arī attiecības ar kalīfu Bagdādē veidojās nevis uz abpusēja izdevīguma, bet gan uz vienas puses bezspēcības un otras puses diktāta principa. Impērijas stabilitāti nodrošināja tikai armijas lojalitāte un disciplīna, sultāna un lielvezīra personiskās īpašības.

Tā kā nebija neviena ārēja spēka, kas apdraudētu robežas, šahs Meliks, neņemot vērā sava vezīra protestus, sāka ietaupīt uz armijas rēķina, samazinot tās sastāvu no 400 000 uz 70 000 vīru, kā arī atsacījās no ārējās un iekšējās izlūkošanas dienesta. Nākotnē šis lēmums ietekmēja valsts likteni. Tūdaļ pēc Malika nāves 19.11.1092. varu galmā sagrāba viņa atraitne, Karahanītu princese Turkan-hatuna (persiešu ترکان خاتون‎‎, Terken khatun), aizstāvot sava nepilngadīgā dēla Mahmuda (persiešu محمود پسر ملکشاه, Nasir ad-Dunya wa-d-Din Mahmud (I) bin Malikshah) intereses. Nelaiķa armijas priekšgalā viņa devās uz Isfahanu, kuras tronī esošais divpadsmitgadīgais Barkjaruks (persiešu ابو المظفر رکن الدین رکن الدین برکیارق بن ملکشاه, Abu al-Muzaffar Rukn ud-Din Barkyaruq ibn Malikshah) ar nedaudzajiem tam uzticīgajiem emīriem bēga uz Reju, kur tā piekritēji pasludināja Barkjaruku par sultānu.

Valstī iestājās divvaldība. 1094. gadā Barkjaruka armija sagrāva pretinieku, taču visi valdīšanas gadi pagāja izmisīgā cīņā par varu ar brāļiem, kuri arī pretendēja uz troni. Brāļu karš turpinājās ar mainīgiem panākumiem, līdz 1104. gadā abi naidnieki noslēdza mieru un vienojās, ka Muhameds Tapars (persiešu محمد تپر, Muhammad Tapar, pilnā vārdā Ghiyat ad-Duniya wa ad-Din Abu Chudsha Muhammad bin Malikshah) būs valsts rietumdaļas sultāns, bet Barkjaruks – virssultāns. Tomēr iekšējās jukas pilnībā novājināja valsti, līdz ar to bija jāpārtrauc ārējā karadarbība; valstī vairs neieplūda kara laupījumi. Naids starp šiītiem un sunnītiem sasniedza maksimumu, valsts rietumos parādījās krusta karotāji no Eiropas un Alamutas ismailīti (t. s. asasīni), spēkā pieņēmās Ēģiptes Fatimīdi, kā arī lielo vasaļu un radinieku separātisma tendences provincēs.

1105. gadā Barkjaruks mira un centrālā vara kļuva vēl vājāka. Viens otru tronī visai īsā laikā nomainīja šahs Maliks II (persiešu ملک شاه دوم, Mu’izz ad-Din Malik shah (IIю), valdīja 1105. gadā) un Muhameds I Tapars (valdīja 1105.–1118. gadā). 1118. gadā Seldžuku Impērija sašķēlās vairākās daļās: Irākas sultanātā valdīja Mahmuds II (persiešu مُغيث الدنيا و الدين جلال الدولة, Mughith ad-Dunya wa-d-Din Abu l-Qasim Mahmud (II.) ibn Muhammad ibn Malik schah), Persijā – Ahmads Sandžars (persiešu احمد سنجر, Muizz ad-Dunya wa ad-Din Adud ad-Dawlah Abul-Harith Ahmad Sanjar ibn Malik shah).

1137. gadā sakaujot Karahanīdu armiju, varu Karahanīdu valstī pārņēma no austrumiem atnākušo karakitaju vadonis Jeļujs Daši (耶律達實, Yēlǜ Dàshí), izveidojot Karakitaju valsti. Sandžars kā Karahanīdu sizerens gan pretojās, taču 1141. gadā Katvanas kaujā seldžuku armija cieta sakāvi – šim notikumam bija plaša rezonanse reģionā, jo laikabiedriem šķita neiespējami un pārsteidzoši, ka kāds spējis sakaut pašus neuzvaramos seldžukus. Tas satricināja Lielo Seldžuku autoritāti: viņu varu atsacījās atzīt Balhas oguzu ciltis, no ziemeļiem Persijā ielauzās citi nomadi, sacēlās arī tjurki Baktrijā. 1153. gadā, izšķirošajā kaujā ar oguziem, seldžuki atkal cieta sakāvi, bet pats Sandžars krita gūstā, kurā atradās līdz 1156. gadam, kad tam izdevās izbēgt. Sākās karš par Seldžukīdu mantojumu: sultanāts sašķēlās daudzos savstarpēji naidīgos valstiskos veidojumos, kas cīnījās par dominanti reģionā. Nopietnākais spēks bija Horezmas lielvalsts šahs Atsizs (persiešu علاء الدين أتسز, Ala ad-Dunya wa ad-Din Abul-Muzaffar Atsiz Qizil Arslan ibn Muhammad), ar kuru rēķinājās visi, cenšoties nodrošināties ar tā draudzību, taču Atsizs saglabāja personisku draudzību un uzticību sultānam Sandžaram. Pēc Atsiza nāves sultānam zuda pēdējās cerības atjaunot valsti. Sandžars ar uzticamākajiem līdzgaitniekiem patvērās Andarobas cietoksnī pie Mevras, kur sultāns mira no dizentērijas 29.04.1157. Kase bija tukša, līdzgaitnieku maz, armijas nebija. Seldžuku Impērijas austrumu (Persijas) daļa beidza pastāvēt kā valsts.

1194. gadā horezmšahs Tekišs (persiešu علاء الدين تكش, Ala ad-Dunya wa ad-Din Abul Muzaffar Tekish ibn Il-Arslan) pie Rejas sagrāva pēdējā Irākas seldžuku valdnieka, prinča Togrula III (persiešu رکن الدنیا والدین, Rukn ad-Dunya wa ad-Din Tughrul (III) ibn Arslan) karaspēku, bet pašu nogalināja. Seldžuku Impērija beidza pastāvēt arī de iure.

Seldžuku Impērijas pastāvēšana visai kardināli mainīja turpmāko reģiona attīstību. Līdzšinējo persiešu kultūras mantojuma dominanti nomainīja tjurku kultūru un politiskais iespaids. Tiešie politiskās tradīcijas turpinātāji un mantinieki jaunajos laikos bija Osmaņu Impērija, sākot no valsts varas patronētas monumentālās arhitektūras kā politiskās retorikas sastāvdaļas, un beidzot ar atbalstu zinātnei, politiski militārajām tradīcijām un panjtjurkisma ideoloģijai. Savā politiskajā doktrīnā arī mūsdienu Turcijas Republika uzskata sevi par Lielo Seldžuku vēsturisko mantinieci.

Seldžuki tiek pieminēti gandrīs visos darbos – literatūrā, kinematogrāfijā un citur, kas skar Centrālāzijas vēsturi viduslaikos. Kinematogrāfijā – spēlfilma “Ārsts” (Der Medicus, režisors Filips Štelcls, Philipp Stölzl, 2013, Vācija); televīzijas (TV) seriāls “Ertugrula atgriešanās” (Diriliş Ertuğrul, režisors Mehmets Bozdaga, Mehmet Bozdag, 2014, Turcija), TV seriāls “Pareģis Haijāms. Leģendas hronika.” (Прорицатель Омар Хайям. Хроника легенды, režisori Ludmila Gladunko, Людмила Гладунко, un Boriss Tokarevs, Борис Токарев, 2011, Uzbekistāna); spēlfilma “Didgori” (Didgori: Land of Sacrificed Knights, režisors Nikolozs Komasuridze, ნიკოლოზ ხომასურიძე, 2009, Gruzija). Romāni: Oktaviāns Stampass (Октавиан Стампас, krievu autoru grupas pseidonīms) “Lielmestrs” (Великий магистр, 2005) un “Kristus bruņinieks” (Рыцарь Христа, 1996); Oriels Tenirs (Oryal Tanir) “Vanaga bulta” (The Falcon’s Arrow: The Book of Seljuk, 2015), Vladimirs Bartols (Vladimir Bartol) “Alamuta” (Alamut, 1938), Katrīna Breninga (Katharine Branning) “Mēness karaliene” (Moon Queen, 2014).