Valstiskuma aizmetņi hazāriem parādījās 6. gs., kad tie izveidoja savienību Ziemeļkaukāza priekškalnēs un Kaspijas jūras rietumu piekrastē. Kā patstāvīgs spēks hazāri parādījās 627. gadā, kad tie iebruka Persijas Aizkaukāza provincēs. Pēc Tjurku kaganāta sabrukuma 7. gs. vidū, hazāru valdnieki kļuva suverēni un sāka paši sevi dēvēt par kaganiem.

Būdami organizētākais spēks Ziemeļkaukāza priekškalnu stepē, hazāri pakļāva Derbentā dzīvojošos masagetus, bet 670.–680. gadā turpināja ekspansiju uz rietumiem, iekarojot Krimu un stepi līdz Donas upei. Turpmākajos gados Hazāru kaganāts iekaroja teritoriju līdz Donavai rietumos, Dņeprai ziemeļrietumos, Volgas Bulgārijas zemēm ziemeļos, Derbentai dienvidos un Arāla jūrai austrumos, nostiprinoties par lielāko spēku reģionā. Pateicoties iekšējām jukām kalifātā (iekšējais karš starp Umaijadu un Abāsīdu piekritējiem) un Bizantijas vājumam (Itālijas zaudēšana, iekšējās jukas un pastāvīgais karš ar kalifātu, kari ar bulgāriem), 8. gs. Hazāru kaganāts sasniedza savas varenības maksimumu.

Monarha vara bija mantojama. 9. gs. vidū izveidojās divvaldība: pieauga aiz kagana otrās personas, t. s. šada ietekme (analogs tjurku titulam “beks”, japāņu “sjoguns” vai eiropiešu “mažordoms”). Kagans nu bija vairs tikai augstākā autoritāte, valsts simbols, bet šada rokās bija armija, fiskālā un tiesu vara (tāpēc arābu avotos šadi bieži tiek dēvēti par malikiem, t. i. valdniekiem). Valsts pārvalde bija duāla – divu kategoriju zemes: teritorijas, kuras kagana vārdā pārvaldīja vietējo cilšu vadoņi un nepastarpināti kronim pakļautās zemes, kuras pārvaldīja kagana iecelti vietvalži. Vienotas likumdošanas nebija: musulmaņiem bija savi tiesneši, kas tiesāja saskaņā ar šariatu, jūdiem savi, kas tiesāja saskaņā ar Toru, kristiešiem savi, kas tiesāja saskaņā ar Evaņģēliju, pagāniem savi, kas tiesāja “saskaņā ar saprātu”. Lietvedība un sarakste tika veikta lielāko tiesu senebreju valodā un rakstībā.

Senākās pilsētas atradās Kaukāza ziemeļaustrumu priekškalnēs un Kaspijas jūras rietumu krastā un pastāvēja jau pirms Hazāru kaganāta izveidošanās. 9.–10. gs. hazāru zemēs dominēja četri apdzīvoto vietu pamattipi: mobilā nomadu apmetne, ciems, nenocietināta pilsēta un pilsēta cietoksnis. Valdnieka rezidence bija Balančarā, Kaspijas jūras krastā, bet kopš 9. gs. Atilā jeb Itilā, kas atradās Itilas (Volgas) upes grīvā. Mazskaitlīguma dēļ hazāri savas kontrolētās teritorijas apdzīvoja lielās kolonijās stratēģiski svarīgākajos punktos, kur tika veidoti cietokšņi. Gar Donu tika izveidota cietokšņu sistēma (zināmākais no tiem bija Sarkela, ko 9. gs. 30. gados uzcēla īpaši no Bizantijas atvesti celtnieki). Šādi cietokšņi, ap kuriem izauga pilsētas, bija arī citos stratēģiski svarīgos pierobežas punktos.

Hazāri sākotnēji bija tipiski nomadi lopkopji, kas pamazām, līdz ar zemkopju cilšu pakļaušanu un valsts nostiprināšanos, sāka pārorientēties uz vietsēdību, tomēr saglabājot zināmas nomadisma tradīcijas (līdz 10. gs. lielākā daļa hazāru ziemās dzīvoja pilsētās, bet vasarās – jurtās ārpus pilsētām, un arī vietsēdībā saglabāja dzimtu un klanu struktūru). Hazāri tradicionāli dalījās divās daļās: vienkāršajās dzimtās un labdzimušajās dzimtās jeb “melnajā kaulā” (“melnie hazāri”, kara hazar) un “baltajā kaulā” (“baltie hazāri”, khalis hazar). Iedzīvotāju etnisko sastāvu veidoja vietējās indoirāņu valodu saimes tautas un vēlāk ienākušie tjurki.

Par hazāru sākotnējo reliģiju, zināms ļoti maz. 7. gs. 80. gados tika izveidota pat bīskapija, taču par tās turpmāko likteni ziņu nav. 9. gs. 50.–70. gados vēstures avotos parādās ziņas, ka lielākā daļa hazāru dižciltīgo dzimtu ar kaganu priekšgalā bija jūdaisti. Datējums, kad hazāri pieņēma jūdaismu, nav zināms, tāpēc ērtības labad literatūrā kā ticamākais laiks vispārpieņemts 8. gs. Pārējie pavalstnieki bija pagāni, kristieši vai musulmaņi, vienas dominējošās “oficiālās” reliģijas nebija.

Valsts izveidojās tirdzniecības ceļu krustpunktā un tās ekspansija bija cieši saistīta ar tirdzniecības ceļu virzieniem. Līdz ar to Hazāru kaganāts kontrolēja Zīda ceļa ziemeļrietumu daļu, kur tranzīttirdzniecības muita līdz ar kara laupījumu un pakļauto cilšu mesliem veidoja ienākumu lauvas tiesu. Hazāru kaganāts izcēlās ar īpaši labvēlīgiem apstākļiem tirgotājiem un amatniekiem. Pilsētās bija atsevišķi kvartāli svešzemju tirgotājiem, kuriem bija daudzas privilēģijas un pat tiesiska imunitāte savstarpējos strīdos (tiesājās, balstoties uz savu zemju paražām). Nav zināms, ka hazāru tirgotāji būtu paši tirgojušies ārpus kaganāta robežām. Tie uzpirka ievestās preces un ar peļņu pārdeva tās tālāk. No ziemeļrietumiem un ziemeļiem skandināvi un bulgāri veda vergus, kokmateriālus, medu, vasku un zvērādas, bet uz ziemeļiem persieši un arābi veda lielāko tiesu t. s. prestiža preces (smalkus audumus, dārgakmeņus, rotaslietas, ieročus, ziloņkaula izstrādājumus u. tml.). Rietumos no hazāru zemēm atradās ungāru un pečeņegu valdījumi, ziemeļos slāvu ciltis un Volgas bulgāri. No šīm zemēm hazāru tirgotāji uzpirka sirojumos iegūtos vergus, kurus pārdeva tālāk uz Ziemeļāfriku un Centrālāziju. No austrumiem ieveda zīdu, kokvilnu, rotaslietas, keramiku, ko izveda tālāk uz rietumiem, bet no dienvidiem ieveda ieročus, zirgus, ziloņkaulu, pusdārgakmeņus, eksotiskus dzīvniekus un citas preces, ko tālāk transportēja gan uz austrumiem, gan rietumiem. Šī starpniecība bija hazāru tirgotāju namu rokās.

Atšķirībā no citām zemēm, kur savu monētu kalšana bija viens no svarīgākajiem suverenitātes apliecinājumiem, hazāri naudu nekala, bet izmantoja arābu sudraba dirhemus, ko sauca par šegel (‘baltie’). Valdnieka ienākumus veidoja muitas nodevas un pakļauto, atkarīgo cilšu mesli (piemēram, vjatiči maksāja ikgadējos meslus vienu šegeli no pavarda). Pilsētu kvartāliem un ciemiem nodevās bija jāapgādā galmu ar kādu noteiktu produkcijas veidu, kas bija attiecīgā kvartāla vai ciema saimniecības specializācija. Ap apdzīvotajām vietām bija lauksaimniecības zona: augļu dārzi un vīnogulāji, rīsa lauki, tika audzēta labība. Visai attīstīta bija irigācija. Zeme piederēja nevis privātpersonām vai valdniekam, bet gan dzimtām kā kolektīvs īpašums. Visai liela saimnieciskā nozīme bija zvejniecībai. Vietējie amatnieki galvenokārt bija specializējušies pamatizstrādājumu ražošanā (vienkārša keramika, audumu aušana, darba rīku izgatavošana), jo luksusa preces nodrošināja imports.

Ārpolitikā vienīgie vērā ņemamie Hazāru kaganāta pretinieki reģionā bija Bizantija un kalifāts. Armiju pamatā veidoja balto hazāru smagi bruņotā kavalērija un tjurku algotņu kavalērija, kā arī pakļauto cilšu karavīri, kam bija jāierodas pēc pirmā aicinājuma. Īpaša loma iekšpolitikā bija valdnieka septiņu tūkstošu vīru lielajai musulmaņu gvardei, ko pamatā komplektēja no musulmaņu algotņiem. 9.–10. gs. mijā karavīru sasaukumu aizstāja ar pastāvīgu algotņu karaspēku – 12 000 vīru –, kurus komplektēja no musulmaņu, slāvu un rusu karavīriem. Stratēģisko interešu sfērā viens no svarīgākajiem reģioniem bija t. s. Derbentas vārti, caur kuriem gar Kaspijas jūras rietumu piekrasti gāja tirdzniecības un kara ceļš no ziemeļiem uz dienvidiem. Kontrole pār to ļāva apturēt arābu virzīšanos uz ziemeļiem, bet hazāriem tas bija placdarms cīņā par ietekmi Aizkaukāzā, tāpēc te nemitīgi norisinājās militāras sadursmes un pretstāve. Ekonomisko interešu sfērā otrs svarīgākais reģions bija Donas un Dņepras upju baseini, kas ļāva kontrolēt tirdzniecības ceļu no Volgas uz Donu, Azovas jūru un Melno jūru, kur caur Krimas pussalas ostām ritēja tirdzniecība ar Vidusjūras reģionu.

10.  gs. vidū, kad Bizantija atkal pieņēmās spēkā, bet dienvidaustrumos iekšējo juku pārņemtā kalifāta vietā parādījās tāds agresīvs kaimiņš kā Samanīdu emirāts, sākās Hazāru kaganāta varenības noriets. Atbrīvojās melnie bulgāri, oguzi, alāni, kas tagad paši sāka apdraudēt Hazāru kaganātu, kā arī austrumslāvi, kuri nonāca Kijevas ietekmes sfērā (Kijevas kņazi, lai uzsvērtu savu augošo varenību, paši sāka dēvēties par kaganiem). 965.–966. gadā veiksmīgā reidā Kijevas kņazs Svjatoslavs (senslāvu Свѧтославъ) sagrāva šada Josifa armiju, ziemeļrietumos izpostīja Sarkelu un Samkru (senkrievu avotos Tmutarakaņa), pakļāva savai varai jasus Donas baseinā, Kubaņas baseinā dzīvojošos kasogus, aplika ar mesliem nu jau bijušos Hazāru kaganāta vasaļus vjatičus. Gandrīz vienlaikus no austrumiem iebruka oguzi un izpostīja hazāru zemes Volgas kreisajā krastā. 968.–969. gadā sekoja jauns skandināvu karadraudžu iebrukums no Kijevas, šoreiz izlaupot Atilu un Samandaru. Izmantojot hazāru vājumu, deleimīti sagrāba Hazāru kaganāta dienvidu provinces, ieskaitot Derbentu. Arī Volgas bulgāri ne tikai pārstāja maksāt meslus, bet pat ievērojami paplašināja savas teritorijas uz dienvidiem. No ziemeļrietumiem hazāru zemēs iebruka pečeņegi. Kagans ar galmu, paglābies Mangišlaka pussalā, vērsās pēc palīdzības Horezmā, un kad kopā ar daļu elites tas konvertējās islāmā, Horezmas emīrs padzina kijeviešus un oguzus no hazāru zemēm. 970.–980. gadā, izmantojot skandināvu (t. s. rusu) algotņus, hazāriem izdevās atjaunot savu varu Ziemeļkaukāzā un uz brīdi pat atgūt Derbentu, taču panākumi bija īslaicīgi. Hazāri vēl saglabāja zināmu suverenitāti mazā teritorijā ap Volgas grīvu, taču valsts nozīmīgums bija neatgriezeniski zudis.

11. gs. Eirāzijas stepē atkal sākās tautu staigāšana. 30. gados austrumos kipčaki izspieda oguzus, kas bija spiesti atkāpties uz hazāru zemēm, savukārt alāni sagrāba hazāru teritorijas mūsdienu Rietumdagestānā. Daļa hazāru 1050.–1060. gadā it kā esot migrējuši uz Irānu, citi uz ungāru stepi un tālāk uz vācu zemēm, kur tos dēvēja par aškenaziem, citi asimilējās jaunienācēju vidū. Hazāru valsts beidza pastāvēt.

Hazāru kaganātam veltīts Mareka Heltera (Marek Halter) romāns “Hazāru vējš” (The Wind of the Khazars, 2006).