Līdzīgi kā Hazāru kaganātā, arī senbulgāru aristokrātija saglabāja savu nomadisko dzīvesveidu, taču absolūtais vairums iedzīvotāju bija zemkopji, bet perifērijā – lopkopji un mednieki. Līdz ar centralizētas varas izveidošanos, auga līdzdalība tranzīttirdzniecībā, kas veicināja pilsētu skaita pieaugumu un jaunu sociālo kategoriju – amatnieku un tirgotāju – izveidošanos. Emīra administrācijas – valsts kases – pamatienākumus veidoja ikgadējās nodevas, ko no izaudzētā un nomedītā maksāja iedzīvotāji, kā arī procents no tranzīta tirdzniecības. Atkarībā esošās somugru ciltis maksāja zemes nodokli un galvasnaudu.
Saimniecības pamatā bija zemkopība. Visai auglīgajai melnzemei bija nepieciešams dziļāks arums un kvalitatīvāki darbarīki, – jau 9. gs. saimniecībās kapļa vietā sāka izmantot arklu ar dzelzs lemesi. Pamatā audzēja kviešus, rudzus, miežus, prosu un zirņus, labību ievērojamos daudzumos eksportēja. Visai liela nozīme bija zvērādu ieguvei, – tās bija visai pieprasīta prece dienvidu zemēs. Zvejniecība vairāk kalpoja kā iztikas avots, kaut arī kaltētas zivis daudz iegādājās tirgotāju karavānas, lai nodrošinātu sev iztiku tālajā ceļā. Svarīga eksporta prece bija medus un vasks. Amatniecībā dominēja keramika un metālapstrāde (darba rīku un ieroču izgatavošana), kā arī ādas izstrādājumu ražošana, kas jau noritēja visai manufaktūriski.
Sākotnēji tika izmantotas ievestās monētas – pamatā arābu dirhemi, – taču 10. gs. jau divās pilsētās – Biļarā un Suvarā – bija savas naudas kaltuves. 11. gs. savas naudas kalšana apsīka, jo vajadzības apmierināja no tirdzniecības ienākušās svešzemju monētas.
Tā kā zeme atradās tirdzniecības ceļu krustpunktā, – caur to pa ūdensceļiem virzījās preču plūsma starp Skandināviju, Baltiju, senkrievu zemēm un Centrālāziju, Kaspijas un Melnās jūras ostām, – milzīga loma bija tirdzniecībai. Desmitā tiesa no ievestā nonāca emīra kasē, savukārt centralizēta vara garantēja drošu pārvietošanos, dzīvošanu un tirgošanos. No pašas Volgas Bulgārijas eksportēja labību, zvērādas, ieročus, ādas izstrādājumus, zivju līmi, vasku un medu, bebru dziedzerus, valzirgu ilkņus, kokmateriālus un citas preces. Netālu no Bulgāras atradās Austrumeiropā lielākais tirgus – Aga bazar, – kur noritēja lielākā daļa finanšu operāciju.
10. gs., novājinoties Hazāru kaganātam, Volgas Bulgārijai parādījās jauns ienaidnieks – senkrievu kņazistes t. s. varjagu vadībā, kas uzsāka aktīvu kolonizācijas virzību ziemeļaustrumu virzienā. Lielākie iebrukumi notika 964. gadā, kad senbulgāru zemēs iebruka Kijivas kņazs Svjatoslavs (Святослав Игоревич), kā arī 985. gadā, kad kopā ar oguzu sabiedrotajiem to pašu veica kņazs Vladimirs (Владимир Святославович). Savukārt pašai Volgas Bulgārijai bija raksturīga visai miermīlīga ārpolitika, vairāk orientējoties uz aizsardzību un ekonomikas uzplaukumu, nevis teritorijas paplašināšanu – attīstībai resursus rodot iekšienē, nevis ekspansijā.