Rakstu valoda un alfabēts Senskandināvu valoda ir saglabājusies rūnu rakstos, kas ir iegrebti uz akmeņiem, koka, kaula vai metāla, un tikai retos izņēmumos tās ir pierakstītas uz pergamenta vai papīra. Rūnas tika izmantotas visā ģermāņu teritorijā no mūsu ēras sākuma līdz reformācijai un dažās izolētās vietās līdz pat 19. gs. sākumam. Pastāv daudzas teorijas par to, no kurienes tās ir cēlušās un kādam nolūkam sākotnēji lietotas.
Par aktīvāko rūnu lietošanas centru uzskatāma Dānija un tai piederošās salas. Senākie droši datējamie rūnu grebumi ziemeļvalstīs saglabājušies no 3. gs. – uz Dānijas kūdras purvos atrastajiem ieročiem un darbarīkiem. No vēlākiem laikiem rūnas ir atrastas arī Norvēģijā, Gotlandē, Brandenburgā un Volīnijā, kādreizējā Kijivas Krievzemē. Savas rūnas lietoja arī franki, langobardi, tīringi, alemaņi, frīzi, angli un sakši, kā arī goti pie Melnās jūras. Taču lielākā daļa no rūnu rakstiem, kur izmantots kopīgs ģermāņu alfabēts, ir saglabājušies tieši ziemeļvalstīs (aptuveni 160), bet 80‒90 pārējās ģermāņu teritorijās.
Ir zināmas vairākas rūnu rakstu rindas jeb alfabēti. Par būtiskākajiem tiek uzskatīts vecākais un jaunākais futarks (fuþark, futhark), bet eksistē arī vairāki futarka varianti. Nosaukums fuþark rūnu rakstu rindām piešķirts mūsdienās, izmantojot pirmos sešus rūnu nosaukumus – pēc vārda “alfabēts” parauga, kur apvienoti pirmie divi grieķu burti. Vecākais futarks, kas tika lietots protoskandināvu periodā, sastāvēja no 24 zīmēm.
Rūnu zīmes bija sadalītas trijās grupās jeb dzimtās pa astoņām katrā, par godu dieviem Freijam (Frøyr), Hagalam (Hagal) un Tīvam (Ty), kas bija arī katras grupas pirmā rūna. Dzimtas atdalīja ar punktiem, kas līdzinās mūsdienu kolam. Kāds bija šāda iedalījuma sākotnējais mērķis, nav zināms, taču vikingu laikos to varēja izmantot par pamatu “slepenai rakstībai”, kur rūnu dažādos veidos aizstāja, norādot tās grupu un kārtību rindā, piemēram, Tīva dzimtas 3. rūna. Dzimtas turklāt skaitīja no labās uz kreiso pusi, bet rindas kārtību – no kreisās uz labo, kas pats par sevi nebija nekas sevišķs, jo rakstība no kreisās uz labo pusi nebija obligāta.
Jau 7. gs. laikā rūnu alfabēta zīmju skaits no 24 samazinājās līdz 16. Šo sauc par jaunāko futarku, tas ir alfabēts, kuru izmantoja, lai rakstītu senskandināvu valodā.
Aptuveni 13. un 14. gs. rūnu alfabētam pievienoja rietumģermāņu valodās nepieciešamos patskaņus.
Rūnas nebija piemērotas garu tekstu pierakstīšanai. Ir saglabājušās īsas ziņas, ko kādam nodot tālāk (piemēram: “Gīda saka tev jānāk mājās”), vai lakoniski paziņojumi par to, kura vadoņa pakļautībā zeme nonākusi, uzraksti uz akmens pieminekļiem, īpašnieku vārdi uz ieročiem un darbarīkiem. Vairākus no īsajiem rūnu rakstiem to skanējuma dēļ var uzskatīt par dzejoļiem. Vairāki rūnu grebumi var kalpot par pierādījumu tam, ka arī sievietes viduslaikos prata rakstīt.
Līdz ar 15. gs. rūnas izzuda no parastās aprites, izņemot Islandi un Gotlandi, bet zināšanas par tām saglabājās. Tautā rūnas ieguva citu lietojumu. Tām atkal piedēvēja maģiskas īpašības, bet 17. gs. par maģisko rūnu glabāšanu vai lietošanu cilvēku varēja izraidīt vai pat sodīt ar nāvi. Tomēr ir liecības, ka vēl 20. gs. sākumā esot bijuši veci vīri, kas pratuši rūnas.
Aptuveni no 11. gs. sākuma, līdz ar pāreju uz kristietību, tika ieviests latīņu alfabēts un attīstījās rakstniecība ar tinti uz pergamenta. Senākie manuskripti ir saglabājušies no 12. gs., tomēr liela daļa no tiem ir rakstīta latīņu valodā. Piemēram, Zviedrijā tikai 13. gs. sāka rakstīt literatūru vietējā valodā, bet Islandē jau 1117.–1118. gadā pierakstīja valsts likumus nacionālajā valodā. Šie ir vieni no pirmajiem senskandināvu valodas avotiem, kur ir izmantots latīņu alfabēts. Tā kā ar latīņu alfabētu nevarēja pierakstīt visas senskandināvu skaņas, burtus þ un ð aizņēmās no angļu rūnu alfabēta.
Abus alfabētus turpināja lietot paralēli līdz 14.‒15. gs., jo atšķīrās abu rakstu valodu mērķis un pielietojums. Mēdz uzskatīt, ka latīņu alfabēts bija domāts augstākiem sabiedrības slāņiem, kas nodarbojās ar likumu pierakstīšanu, literārajiem tulkojumiem utt., bet rūnas – parastiem iedzīvotājiem, kuriem rakstība bija nepieciešama praktiskām vajadzībām ikdienā.