Avoti liecina, ka vikingu valodu tās lietošanas laikā sauca par dǫnsk tunga, dansk tunga ‘dāņu mēle’ vai norrœnt mál ‘ziemeļnieku mēle’. Pirmie divi nosaukumi nenozīmē, ka to lietoja vienīgi mūsdienu dāņu priekšteči. No Šetlendes, Orkneju salām, Hebridu salām un Skotijas ir zināms arī nosaukums norn, kas ir vārda norrœnt ‘ziemeļnieki’ saīsinājums.

Senskandināvu valoda pieder indoeiropiešu valodu saimei, ģermāņu apakšsaimei, un tā pārstāv ziemeļģermāņu grupu. No tās ir cēlušās mūsdienu zviedru, dāņu (austrumu atzars) un norvēģu, islandiešu un fēru valoda (rietumu atzars). Līdz ar to nav precīzi lietot nosaukumus  “sennorvēģu valoda” vai “senislandiešu valoda” par vairāku zemju kopīgo valodu visā laika posmā no 8. gs. līdz aptuveni 1350. gadam.

Lai gan arī senskandināvu valodā pastāvēja dialektālas atšķirības, katras mūsdienu valodas senvalodas izveidojās tikai vēlāk. No austrumu atzara veidojās sendāņu un senzviedru valodas, taču no rietumu atzara – senās norvēģu, islandiešu un fēru valodas. Dialektālās atšķirības, kas bija redzamas viduslaikos, lielā mērā ir saglabājušās arī katrā mūsdienu valodā. Taču nacionālo valodu iedalījums lielā mērā ir sociālpolitisks jautājums, jo, piemēram, atšķirības starp dažiem mūsdienu norvēģu valodas dialektiem savstarpēji ir lielākas nekā ar zviedru valodu.

Lai gan senskandināvu valodas izplatība un lietošanas ilgums katrā teritorijā mazliet atšķiras, to ar retiem izņēmumiem izmantoja visos sabiedrības slāņos un sfērās. Lai gan ziemeļos dzīvoja arī citas tautas, lielākajā daļā teritoriju līdz 1350. gadam senskandināvu valoda bija dominējošā. Par rūnu rakstības aizsākumiem drošu ziņu nav, taču ir norādes, ka sākotnēji šīs zināšanas varēja būt pieejamas tikai sevišķai grupai cilvēku, piemēram, kulta rituālu vadītājiem un dziedniekiem. Taču no viduslaikiem ir saglabājies daudz materiāla, kas liecina, ka īsas ziņas uz kociņiem vai piederības zīmes uz priekšmetiem varēja iegrebt gandrīz visi.

Lielākās izmaiņas notika tad, kad 11. gs. sākumā līdz ar kristietību reliģisko sfēru pārņēma latīņu valoda ar savu alfabētu. Ienāca arī rakstība ar tinti uz pergamenta, tas ir, speciāli apstrādātām zvērādām. Ziemeļvalstīs gandrīz bez izņēmuma tādam nolūkam tika izmantotas teļādas. Tas bija ļoti dārgs un laikietilpīgs process, ko ne visi varēja atļauties, un rakstīt prasmi, visticamāk, apguva klosteros vai baznīcās. Sākumā pēc kristietības ieviešanas gandrīz visā teritorijā rakstīja latīņu valodā, taču ar laiku gandrīz visur sāka rakstīt arī dzimtajā valodā, lai arī turpināja lietot latīņu alfabētu, nevis rūnas. Rakstniecība joprojām bija diezgan ekskluzīva, tomēr, pateicoties pergamentam, varēja pierakstīt apjomīgus darbus, kas līdz tam bija pastāvējuši vienīgi mutvārdu daiļradē. Tika pierakstīti un sarakstīti gan oriģināldarbi, gan tulkojumi.

Senskandināvu valodā runāja plašā teritorijā, tāpēc valodas izplatību katrā atsevišķā teritorijā precīzi datēt ir grūti, taču uzskata, ka pāreja no protoskandināvu valodas uz senskandināvu valodu norisinājās laika posmā no 6. gs. līdz 8. gs. Norvēģijas teritorijā, bet Zviedrijā un Dānijā līdz 9. gs., un šajās valstīs to lietoja līdz 1350. gadam.

Par senskandināvu valodas pastāvēšanas beigām ir pieņemts uzskatīt 1350. gadu, jo Melnās nāves jeb viduslaiku mēra dēļ īsā laikā aizgāja bojā liela daļa Eiropas iedzīvotāju, tai skaitā arī šīs valodas lietotāji. Tomēr Šetlendē, Orkneju salās un, visticamāk, arī Hebridu salu apvidū, kā arī vietām sauszemes Skotijā, sākot no 9. gs. līdz pat aptuveni 1800. gadam, joprojām runāja nornes valodā (norn), kas arī bija viena no senskandināvu valodām. Arī attiecībā uz Islandi iepriekšminētais datējums nav precīzs, jo norvēģu vikingi – līdz ar britiem, ķeltiem un īriem, kas bija mazākumā, – kolonizēja zemi, tikai sākot ar 825. gadu. Turklāt ne visi ir vienisprātis, ka senskandināvu valoda Islandē ir uzskatāma par mirušu tādā pašā nozīmē, kā to saprot citās valstīs, jo valodas izmaiņas nav tik lielas un islandiešiem ir svarīgi uzsvērt nepārtraukto saiti ar savām saknēm.

Senskandināvu valodas austrumu atzara pārstāves – Zviedrija un Dānija – savas valodas vēsturē uzsver citus faktorus. Lai gan arī tur, no vienas puses, piekrīt, ka skandināvi viduslaikos lietoja savstarpēji saprotamu valodu, tomēr Zviedrijā un Dānijā savas valsts valodas vēsturi datē un apraksta citādi nekā rietumu Skandināvijā. Jēdzienus dǫnsk tunga, dansk tunga vai norrœnt mál tur nelieto. Dānijā izdala rūnu periodu (800–1100), kam seko sendāņu valodas posms (1100–1350), ko nomaina vecdāņu valoda. Zviedrijā rūnu periods ilga no 800. līdz 1225. gadam, kam sekoja vecākais senvalodas periods, kas sākās līdz ar latīņu valodas kā rakstu valodas ieviešanu 1225. gadā un ilga līdz 1375. gadam, tomēr jāņem vērā, ka senskandināvu valodu turpināja lietot mutiski. Ņemot vērā to, ka atskaites punkti šeit ir saistīti ar rakstu valodu lielākā mērā, nekā tas ir pārējās valstīs, ir grūti datēt kopīgu senskandināvu valodas lietošanas periodu.

Atšķirīgas vēstures un mūsdienu valodas politikas dēļ katra ziemeļvalsts senskandināvu valodu uztver citādi. Tomēr lielākā daļa zinātnieku par galveno senskandināvu valodas izmiršanas iemeslu uzskata viduslaiku mēri, jo tajā laikā bojā aizgāja liela daļa sauszemes iedzīvotāju un kontakts ar salu iedzīvotājiem pārtrūka. Ziemeļvalstīm, kas atradās Eiropas kontinentālajā daļā, bija lielāks kontakts savā starpā, līdz ar to valodu attīstība un savstarpējā ietekme turpinājās. Turklāt mūsdienu skandināvu valodas ietekmējās arī no citām Eiropā lietotajām valodām, piemēram, angļu un franču valodas. Kādreiz kopīgā valoda kā izrunas un gramatikas, tā leksikas ziņā īsā laikā izmainījās tik ļoti, ka to uzskata par senskandināvu valodas beigām.

Islandē un Fēru salās situācija bija citāda. Viduslaiku mēris Islandi sasniedza tikai 1402. gadā, un Dānijas pakļautībā valsts nonāca tikai pēc reformācijas 1536. gadā, bet Fēru salas nonāca Dānijas pakļautībā līdz ar Norvēģiju. Fiziskās nošķirtības dēļ šo divu valodu gramatiskā struktūra neizmainījās tik krasi, kā tas notika pārējās ziemeļvalstīs uz sauszemes, toties izrunas ziņā ir notikušas diezgan lielas izmaiņas. Liela loma rakstu valodas saglabāšanā Islandē bija arī tam, ka 1584. gadā Bībele tika iztulkota nacionālajā valodā. Mūsdienu islandiešu un zināmā mērā arī fēru valoda, salīdzinot ar pārējām mūsdienu Ziemeļvalstu valodām, ir saglabājušas visvairāk senskandināvu valodas gramatisko īpatnību, tostarp lielu daļu no apjomīgās locījumu un deklināciju sistēmas. Islandieši bez sevišķi lielām grūtībām var lasīt viduslaikos sarakstītos manuskriptus. Tāpēc ne visi islandieši piekrīt, ka senskandināvu valoda būtu izmirusi, kā ir pieņemts uzskatīt citās valstīs.

Norvēģijā senskandināvu valodas izmiršanā sevišķi liela loma bija rakstīt pratēju – mācītāju – bojāejai. Tā kā jaunā rakstīt pratēju paaudze izveidojās tikai ap 1370. gadu, nākamais rakstiskās valodas attīstības posms aizkavējās, bet tad, kad tas pienāca, administrāciju pārņēma dāņu ierēdņi ar savu rakstu valodu, kas ap to laiku jau ļoti atšķīrās no norvēģu mutvārdu valodas, kas bija senskandināvu valodas dabisks turpinājums. Senskandināvu valoda Norvēģijā izmira ne tikai viduslaiku mēra dēļ, bet arī valsts varas un administrācijas maiņas dēļ. Tikai 19. gs. 40. gados – līdz ar nacionālismu – Norvēģijā dzima doma radīt savu rakstu valodu.

Senskandināvu valodā patskaņu kvalitāti noteica mēles pacēlums (augsts, vidējs vai zems) un tas, vai mēle ir virzīta vairāk uz priekšu vai uz mutes aizmuguri. Atšķirība bija arī tajā, vai lūpas bija noapaļotas vai izstieptas uz sāniem. Turklāt patskaņi varēja būt īsi un gari. 

Agrīnajā posmā patskaņu sistēma bija simetriska ‒ izšķīra deviņas īsas un deviņas garas patskaņu fonēmas uzsvērtā pozīcijā. 13. gs. vidū īsie /e/ un /æ/ saplūda. Tas pats notika ar garajiem /ɑː/ un /ɔː/. Līdz ar to klasiskajā senskandināvu valodas periodā palika tikai 16 patskaņu fonēmas un sistēma vairs nebija simetriska, jo /æː/ bija tikai garš un /ɑ/ ‒ īss. Neuzsvērtā pozīcijā varēja atrasties tikai trīs īsie patskaņi: /i/, /u/ un /a/ (parasti vārda locījuma galotnē). Senskandināvu valodā bija tikai trīs divskaņi: /ei/, /ey/ un /au/. Labiodentālais spraudzenis /ʋ/ un palatālais spraudzenis /j/ senskandināvu valodā tiek uzskatīti par daļējiem patskaņiem, jo tie atradās tikpat augstu kā attiecīgie patskaņi /u/ un /i/, tāpēc /ʋ/ un /u/, visticamāk, sakrita, par ko liecina manuskripti, kur vienos un tajos pašos vārdos pārmaiņus lietoja burtus <v> un <u>. Tas pats notika ar /j/ un /i/, kur atšķirība bija vienīgi tajā, ka /j/ bija nezilbisks, bet /i/ zilbisks.

Uzskata, ka senskandināvu valodā bija 15 līdzskaņu. Tabulā nav iekļauts vienīgi /h/, jo tas bija berzenis bez pastāvīgas artikulācijas vietas. Velāro balsīgo /g/ izrunāja kā eksplozīvu slēdzeni [g] vārda sākumā, ja tas bija garš (geminēts), un tad, ja tas sekoja nazālam līdzskanim. Citos gadījumos to izrunāja kā berzeni [ɣ].

Vārda sākumā līdzskaņus vienmēr izrunāja īsi, bet vidū un beigās tie varēja būt gan īsi, gan gari. Pēdas izohronija jeb zilbju komplementārais garums, piemēram, latviešu lapa (īss patskanis un garš līdzskanis) un lāpa (garš patskanis un īss līdzskanis), vēl neeksistēja, kā tas ir mūsdienu skandināvu valodās. Senskandināvu valodā uzsvērtās zilbes varēja būt īsas, vidējas vai garas.

Pārejas laikā no protoskandināvu uz senskandināvu valodu no vārda saknes sāka atkrist patskaņi, piemēram, fiskaR → fiskR ‘zivs’, stainaR → stain ‘akmens’ un skorinaR → skorin ‘sašķelts’. Agrīnajā senskandināvu valodas posmā notika arī vairākas citas svarīgas izmaiņas. Lietvārdiem izveidojās noteiktā galotne hestr-inn ‘zirgs’. Atgriezeniskais vietniekvārds savienojās ar darbības vārdu kalla sig ‘saukt sevi’ → kallask → kallast ‘saukties’. Norvēģijas teritorijā atkrita /h/ pirms līdzskaņiem /r/, /l/ un /n/: Hróarr → Roar (vīrieša vārds), hlaupa → løpe ‘skriet’, hnefi → neve ‘sauja, dūre’. Islandē saglabājās senskandināvu izruna ar /hr/, /hl/ un /hn/. Nebalsīgais dentālais berzenis /þ/ asimilējās ar priekšā stāvošo /nþ/ → /nn/ un /lþ/ → /ll/, piemēram, gull ‘zelts’, salīdzinot ar gold vācu un angļu valodā, kur šāda asimilācija nenotika.

Jau pirms 1200. gada manuskripti liecina, ka patskaņu izruna mainījās. Tas atstāja iespaidu uz morfoloģiju. Patskaņi harmoniski mainījās no /i/ uz /e/ un no /u/ uz /o/ atkarībā no tā, vai saknes patskanis bija augsts vai zems, piemēram í landinu → í landeno ‘valstī, zemē’, jo zemais /a/ vārdā land pazemināja galotnē esošos /i/ → /e/ un /u/ → /o/. Savukārt vārdos, kur saknes patskanis bija augsts, galotne nemainījās: guði 'dievs' datīvā. Dažviet notika patskaņu redukcija: /a/ sašaurinājās un pārvietojās uz priekšu, kļūstot par /æ/ (senda → sendæ ‘sūtīt’), un divskaņi kļuva par patskaņiem (meir → mer ‘vairāk’). 14. gs. turklāt ir raksturīgi, ka pirms galotnes -r tiek iesprausts jauns patskanis /e/, /æ/, /a/ vai /u/, piemēram, maðr → maðer ‘vīrs’, ko lieto Norvēģijas austrumu un ziemeļrietumu pusē, bet maðar vai maður – Islandē un daļēji arī Norvēģijas dienvidrietumos.

Tiek uzskatīts, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc senskandināvu valoda izmira, ir lielās morfoloģiskās izmaiņas, kas notika pēc 1350. gada. Tāpat kā visās ģermāņu valodās, arī senskandināvu valodā locīja lietvārdus, īpašības vārdus, skaitļa vārdus, vietniekvārdus un norādāmos vārdus, kā arī lietoja darbības vārdu konjugācijas, bet mūsdienu norvēģu, zviedru, dāņu un angļu valodā locījumu sistēma vairs nav tik apjomīga. Vienīgi īpašības vārdus joprojām loka saskaņā ar lietvārda dzimti. Ir saglabājušās arī vairākas vietniekvārdu objekta formas norvēģu valodā un darbības vārdu konjugāciju atliekas angļu valodā vienskaitļa 3. personā.

Vēl viena būtiska iezīme ‒ darbības vārdi, daži īpašības vārdi un prievārdi noteica papildinātāja locījumu, tāpat kā tas ir vācu valodā. Aiz prievārda til ‘uz’ lietoja ģenitīva galotni -s, un šī arhaiskā forma ir saglabājusies dažos izteicienos, piemēram, norvēģu valodā til skogs ‘[doties] uz mežu’. Mūsdienu skandināvu valodās, tāpat kā angļu valodā, ģenitīva galotne -s ir saglabājusies tikai tajos gadījumos, kad norāda uz piederību.

Skaitļa kategorija attiecās uz lietvārdiem, īpašības vārdiem, darbības vārdiem, vietniekvārdiem un norādāmajiem vārdiem, ko locīja vienskaitlī un daudzskaitlī, bet 1. un 2. personas vietniekvārdiem turklāt bija divskaitļa un trīsskaitļa forma: ek ‘es’ – vit ‘mēs divi’ – vér ‘mēs trīs vai vairāki’ un þú ‘tu’ – (þ)it ‘jūs divi’ – (þ)ér – ‘jūs trīs vai vairāki’.

Lietvārdiem bija trīs dzimtes: sieviešu, vīriešu un nekatrā. Gramatiskā dzimte tikai daļēji sakrita ar semantiskās nozīmes nēsātāja dabisko dzimti (sexus). Lietvārdus lietoja nenoteiktā vai noteiktā formā. Noteiktā formā lietvārdam pielika dzimtei atbilstošu noteikto galotni hestr – hestrinn ‘zirgs’ (vīriešu dzimte, noteiktā forma), kā tas teorētiski ir mūsdienu skandināvu valodās, lai gan pašas galotnes izskatās citādi. Arī īpašības vārdi ieguva noteikto galotni, ja tie atradās starp norādāmajiem vārdiem sá, þessi, hinn vai inn un lietvārdu, piemēram, sá hinn spaki maðr ‘tas gudrais vīrs’. Īpašības vārdus un apstākļa vārdus varēja locīt trīs pakāpēs: pamata, pārākajā un vispārākajā pakāpē: spakr – spakari – spakastr ‘mierīgs’ un spakt – spakara – spakast ‘mierīgi’.

Tāpat kā pārējās mūsdienu skandināvu valodās, arī senskandināvu valodā darbības vārdiem bija tikai divi reālās īstenības laiki: tagadne (presens) un pagātne (preteritum), kā arī saliktās laika formas (saliktā tagadne un saliktā pagātne). Tagadni varēja izmantot, ne tikai runājot par to, kas notiek tagadnē, bet arī par vēsturisko pagātni, runājot vispārīgi bez piesaistes laikā, vai arī runājot par to, kas notiks nākotnē. Ar darbības vārdiem varēja izteikt trīs dažādas kārtas: darāmo kārtu (hann lagði gullhring á bálit ‘viņš ielika zelta gredzenu ugunskurā’), atgriezenisko kārtu (hann lagðisk i rekkju ‘viņš likās gultā’) un pasīvo kārtu (hann er lagðr í rekkju ‘viņu ielika gultā’).

Vārdu kārtība bija relatīvi brīva. Darbības darītāju un darbības objektu varēja mainīt vietām, taču līdz ar locījumu un konjugāciju sistēmas izzušanu vārdu kārtība stabilizējās. Mūsdienu skandināvu valodās tā ir stingra: teikuma priekšmets – izteicējs – papildinātājs. Lai gan papildinātājs, ja tas ir laika vai vietas apstāklis, var nostāties teikuma sākumā, finītajam darbības vārdam stāstījuma teikumā vienmēr ir jāsaglabā otrā pozīcija. Turklāt darbības darītājam jebkurā gadījumā ir jāatrodas pirms darbības objekta, jo vārdiem vairs nav galotņu, kas parādītu semantiskās lomas. 

Senskandināvu valodā bija gan no ģermāņu valodas mantotā, gan aizgūtā leksika. Viduslaikos notika tik lielas izmaiņas kultūras, tehnoloģiju, reliģijas un politikas ziņā, ka senskandināvu valodā ienāca daudz vairāk aizguvumu nekā jebkad iepriekš. Sākot ar 11. gs., valodā ienāca vārdi, kas bija saistīti ar Eiropā valdošo bruņinieku slāni un kultūru. No latīņu un grieķu valodas (pārsvarā caur citām ģermāņu valodām) senskandināvu valodā ienāca vārdi, kas bija saistīti ar kristietību, piemēram altari ‘altāris’ , biskup ‘bīskaps’, messa ‘mise’ un prestr ‘priesteris’. Kristietība sev līdzi nesa jaunas tehnoloģijas saistībā ar rakstniecību un grāmatu siešanu. Vārdi kvaterni ‘burtnīca; ceturtdaļa manuskripta’ un skript ‘raksts’ nāca no latīņu valodas, bet kver ‘daļa (grāmatā)’ un letr ‘rakstīšana’ no franču, bókstafr ‘burts’ un penni ‘spalva rakstīšanai’ no lejasvācu valodas. Daudzi aizguvumi (pārsvarā no frīzu un angļu valodas) ir ienākuši, pateicoties tirdzniecībai un kuģniecībai, piemēram bátr ‘kuģis’, akkeri ‘enkurs’ un sekkr ‘maiss’.

Līdz ar 12. gs. liela nozīme bija tirdzniecībai ar Hanzu. 13.‒14. gs. laikā senskandināvu valodā ienāca ļoti daudz vārdu no lejasvācu valodas, piemēram, bismari ‘bezmēns’ (sākotnēji no senslāvu vai turku valodas), bréf ‘vēstule’ un mastr ‘masts’. Taču Hanza senskandināvu valodā atstāja pēdas ne tikai saistībā ar tirdzniecību, bet arī ar augstāko sabiedrības slāņu ikdienu, piemēram, dans ‘dejas’, frue ‘kundze’, herre ‘kungs’ un herberge ‘miteklis (sākotnēji īrei)’.

Mūsdienu skandināvu valodas ir pārmantojušas lielu daļu senskandināvu vārdu krājuma līdz ar aizguvumiem, izņemot islandiešu valodu, jo tai īpaši raksturīgs pūrisms un tā aizguvumu vietā ir centusies ieviest jaunvārdus vai arī sākusi lietot senos, mantotos, bet zināmā mērā aizmirstos vai aktualitāti zaudējušos vārdus jaunā nozīmē.

Senskandināvu valoda ir saglabājusies rūnu rakstos, kas ir iegrebti uz akmeņiem, koka, kaula vai metāla, un tikai retos izņēmumos tās ir pierakstītas uz pergamenta vai papīra. Rūnas tika izmantotas visā ģermāņu teritorijā no mūsu ēras sākuma līdz reformācijai un dažās izolētās vietās līdz pat 19. gs. sākumam. Pastāv daudzas teorijas par to, no kurienes tās ir cēlušās un kādam nolūkam sākotnēji lietotas.

Par aktīvāko rūnu lietošanas centru uzskatāma Dānija un tai piederošās salas. Senākie droši datējamie rūnu grebumi ziemeļvalstīs saglabājušies no 3. gs. – uz Dānijas kūdras purvos atrastajiem ieročiem un darbarīkiem. No vēlākiem laikiem rūnas ir atrastas arī Norvēģijā, Gotlandē, Brandenburgā un Volīnijā, kādreizējā Kijivas Krievzemē. Savas rūnas lietoja arī franki, langobardi, tīringi, alemaņi, frīzi, angli un sakši, kā arī goti pie Melnās jūras. Taču lielākā daļa no rūnu rakstiem, kur izmantots kopīgs ģermāņu alfabēts, ir saglabājušies tieši ziemeļvalstīs (aptuveni 160), bet 80‒90 pārējās ģermāņu teritorijās.

Ir zināmas vairākas rūnu rakstu rindas jeb alfabēti. Par būtiskākajiem tiek uzskatīts vecākais un jaunākais futarks (fuþark, futhark), bet eksistē arī vairāki futarka varianti. Nosaukums fuþark rūnu rakstu rindām piešķirts mūsdienās, izmantojot pirmos sešus rūnu nosaukumus – pēc vārda “alfabēts” parauga, kur apvienoti pirmie divi grieķu burti. Vecākais futarks, kas tika lietots protoskandināvu periodā, sastāvēja no 24 zīmēm. 

Rūnu zīmes bija sadalītas trijās grupās jeb dzimtās pa astoņām katrā, par godu dieviem Freijam (Frøyr), Hagalam (Hagal) un Tīvam (Ty), kas bija arī katras grupas pirmā rūna. Dzimtas atdalīja ar punktiem, kas līdzinās mūsdienu kolam. Kāds bija šāda iedalījuma sākotnējais mērķis, nav zināms, taču vikingu laikos to varēja izmantot par pamatu “slepenai rakstībai”, kur rūnu dažādos veidos aizstāja, norādot tās grupu un kārtību rindā, piemēram, Tīva dzimtas 3. rūna. Dzimtas turklāt skaitīja no labās uz kreiso pusi, bet rindas kārtību – no kreisās uz labo, kas pats par sevi nebija nekas sevišķs, jo rakstība no kreisās uz labo pusi nebija obligāta.

Jau 7. gs. laikā rūnu alfabēta zīmju skaits no 24 samazinājās līdz 16. Šo sauc par jaunāko futarku, tas ir alfabēts, kuru izmantoja, lai rakstītu senskandināvu valodā.

Aptuveni 13. un 14. gs. rūnu alfabētam pievienoja rietumģermāņu valodās nepieciešamos patskaņus.  

Rūnas nebija piemērotas garu tekstu pierakstīšanai. Ir saglabājušās īsas ziņas, ko kādam nodot tālāk (piemēram: “Gīda saka tev jānāk mājās”), vai lakoniski paziņojumi par to, kura vadoņa pakļautībā zeme nonākusi, uzraksti uz akmens pieminekļiem, īpašnieku vārdi uz ieročiem un darbarīkiem. Vairākus no īsajiem rūnu rakstiem to skanējuma dēļ var uzskatīt par dzejoļiem. Vairāki rūnu grebumi var kalpot par pierādījumu tam, ka arī sievietes viduslaikos prata rakstīt.

Līdz ar 15. gs. rūnas izzuda no parastās aprites, izņemot Islandi un Gotlandi, bet zināšanas par tām saglabājās. Tautā rūnas ieguva citu lietojumu. Tām atkal piedēvēja maģiskas īpašības, bet 17. gs. par maģisko rūnu glabāšanu vai lietošanu cilvēku varēja izraidīt vai pat sodīt ar nāvi. Tomēr ir liecības, ka vēl 20. gs. sākumā esot bijuši veci vīri, kas pratuši rūnas.

Aptuveni no 11. gs. sākuma, līdz ar pāreju uz kristietību, tika ieviests latīņu alfabēts un attīstījās rakstniecība ar tinti uz pergamenta. Senākie manuskripti ir saglabājušies no 12. gs., tomēr liela daļa no tiem ir rakstīta latīņu valodā. Piemēram, Zviedrijā tikai 13. gs. sāka rakstīt literatūru vietējā valodā, bet Islandē jau 1117.–1118. gadā pierakstīja valsts likumus nacionālajā valodā. Šie ir vieni no pirmajiem senskandināvu valodas avotiem, kur ir izmantots latīņu alfabēts. Tā kā ar latīņu alfabētu nevarēja pierakstīt visas senskandināvu skaņas, burtus þ un ð aizņēmās no angļu rūnu alfabēta.

Abus alfabētus turpināja lietot paralēli līdz 14.‒15. gs., jo atšķīrās abu rakstu valodu mērķis un pielietojums. Mēdz uzskatīt, ka latīņu alfabēts bija domāts augstākiem sabiedrības slāņiem, kas nodarbojās ar likumu pierakstīšanu, literārajiem tulkojumiem utt., bet rūnas – parastiem iedzīvotājiem, kuriem rakstība bija nepieciešama praktiskām vajadzībām ikdienā.

Senskandināvu valoda ir saglabājusies gan rūnu rakstos uz priekšmetiem, ēku sienām vai akmeņiem, gan manuskriptos un uz vaska tāfelītēm. Rakstu saturs ir ļoti dažāds, sākot no īpašnieka vārda, īsām ziņām un vēstulēm, beidzot ar sprediķiem, likumiem, sāgām un dzeju par dieviem un varoņiem.

Viena no vecākajām liecībām par senskandināvu valodu agrīnā stadijā ir Egjas akmens no Sogndāles Norvēģijā, kas saglabājies no 7. gs. Iegrebtais raksts ir aptuveni 200 rūnu garš, sadalīts divās garās līnijās un vienā īsā. Ne viss teksts uz plakanā akmens ir labi saglabājies, taču, spriežot no tā, ko var salasīt, tam varēja būt maģisks mērķis. Akmens pārklāja kāda vīrieša kapu ar uzrakstu uz zemi, tātad bija domāts mirušo valstībai.

Kūlī akmeni Norvēģijā, kas, iespējams, uzstādīts 1034. gadā (pēc citām teorijām, 10. gs. otrajā pusē), mēdz dēvēt par Norvēģijas “dzimšanas apliecību”, jo tā ir pirmā reize, kad Norvēģijā lieto vārdu Norge ‘Norvēģija’. Uz akmens plakanās puses ir iecirsts krusts, bet uz šaurās malas ir lasāms, ka kristietība esot nodrošinājusi mieru (iespējams, rūpējusies par taisnību) divpadsmit ziemas (tvelf vintr). Rūnu cirtējs, visticamāk, nebija vietējais iedzīvotājs, jo klasiskajā senskandināvu valodā tvelf vintr pārveidojās par tolf vetr, bet modernajā angļu valodā tas ir twelve winter, kas liek domāt, ka rakstītājs nāca no Britu salām.

Rūnas parasti greba uz cieta materiāla, bet dažos manuskriptos rūnas ir uzskaitītas vai izmantotas saīsinājumiem. Taču manuskripts Codex Runicus, kas nāk no Zviedrijas, ir viens no retiem izņēmumiem. Tur lasāmie Skones likumi (Skånske lov) pilnībā sastāv no rūnām.

Pateicoties manuskriptiem, līdz mūsdienām saglabājusies senskandināvu mutvārdu daiļrade. Viens no apjomīgākajiem manuskriptiem ir Codex Regius. Manuskripts ir sagatavots Islandē, visticamāk, 13. gs. 70. gados, tomēr tā saturs ir daudz vecāks. Tas ietver 31 dzejojumu jeb dziesmas no “Vecākās Eddas” (Den eldre Edda). 11 no tiem ir dievu dzejojumi, bet pārējos 20 varētu uzskatīt par varoņu dziesmām, lai gan robeža dažkārt nav īsti skaidra. Lielākā daļa no šiem dzejojumiem ir atrodama vienīgi šajā manuskriptā.

Apjomīgais manuskripts ir “Mudrivetliras grāmata” (Möðruvallabók), kas nosaukumu, visticamāk, ieguvis no vietas, kur to, iespējams, daļēji pārrakstīja un sastādīja pēdējo reizi. Tas tiek datēts ar 13. gs. pirmo pusi. Manuskriptā ir ietvertas 11 islandiešu sāgas, tai skaitā “Njāla sadedzināšanas sāga” (Brennu-Njáls saga jeb Njála), “Egila Skalagrīmsona sāga” (Egil Skallagrimssons saga, Egla), kas Latvijā zināma tādēļ, ka stāsta par to, kā kurši saņem gūstā sāgas galveno varoni Egilu, un “Lašdāliešu sāga” (Laxdæla saga). Šobrīd manuskripts sastāv no 200 pergamenta loksnēm (400 lapas), bet lapu skaits un kārtība noteikti nav tāda, kāda tā bija iepriekšējā sējumā. Pergaments bija dārgs, un katru lapu pierakstīja pilnu no abām pusēm. Tāpēc var redzēt, ka “Njāla”, kas šobrīd atrodas sākumā, kādreiz bija sējuma beigās. Teksts ir vismaz divu dažādu roku rakstīts, un iztrūkstošās lapas ir pievienotas no jaunākiem manuskriptiem.

Nozīmīgs ir 14. gs. manuskripts Codex Wormianus, kas nosaukts par godu tā īpašniekam Ūlem Vormam (Ole Worm), tomēr islandieši nosaukumu mēdz tulkot burtiski: “Čūskas manuskripts” (Ormsbók Snorra-Eddu). Tajā atrodama “Jaunākā Edda” (norvēģiski Den yngre Edda), ko sarakstījis islandiešu politiķis, vēsturnieks un dzejnieks Snorri Sturlusons (Snorri Sturluson). S. Sturlusons sniedz topošajiem dzejniekiem zināšanas par senskandināvu mītiem. Kaut gan tolaik Islandē kristietība jau bija valdījusi vairākus gadsimtus un S. Sturlusons pats bija kristietis, “Jaunāka Edda” tomēr ir vērtīgs avots senskandināvu mitoloģijas izpētē. S. Sturlusons pierakstījis arī “Svētā Ūlava sāgu” (Saga Ólafs hins helga Haraldssonar). Uzskata, ka viņš pierakstīja sāgas arī par pārējiem norvēģu karaļiem pirms un pēc Svētā Ūlava (Olav den hellige), tādējādi sastādot pilnīgu Norvēģijas vēsturi līdz Magnusam Erlingsonam (Magnús Erlingsson). Šo darbu mēdz saukt par Heimskringla, kas nozīmē ‘pasaules loks’.