Norvēģu valodai radniecīga un līdzīga ir dāņu valoda un zviedru valoda. Visas trīs valodas ir samērā labi savstarpēji saprotamas.

Norvēģu valodā runā ap 5 miljoniem cilvēku pasaulē. Norvēģu valoda ir dzimtā valoda vairāk nekā 4,5 miljoniem (2011) cilvēku Norvēģijā un otrā valoda aptuveni 14 % (2020) Norvēģijā mītošo iebraucēju un to pēcteču. Tajā runā arī norvēģi un to pēcteči ārzemēs, aptuveni 30 000‒40 000 runātāju Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) (lielākoties vidējo rietumu un rietumu pavalstīs) un Kanādā.

Norvēģu valoda ir Norvēģijas Karalistes oficiālā valoda (līdzās Norvēģijas pirmiedzīvotāju sāmu valodām, kurām ir oficiālās valodas statuss atsevišķās komūnās Ziemeļnorvēģijas un Trendelāgas novadā). Formāli norvēģu valodai nekad nav bijis noteikts valsts valodas statuss. Lai stiprinātu valodas pozīcijas visās sociolingvistiskajās jomās, piemēram, konkurējot ar angļu valodu zinātnē un augstākajā izglītībā, Norvēģijas parlaments 2021. gada aprīlī pieņēmis likumu “Valodu likums” (Språkloven).

Norvēģu valodu lieto valsts un pašvaldību darbā, plašsaziņas līdzekļos, izglītībā, kultūrā, zinātnē. To veido divi oficiālās rakstu valodas paveidi: būkmols (bokmål) un jaunnorvēģu valoda (nynorsk). Būkmols veidots, pamatojoties uz dāņu valodu, jaunnorvēģu valoda – uz norvēģu, galvenokārt Rietumnorvēģijas, izloksnēm. Katram rakstu paveidam ir savas normas, runātā valoda netiek normēta. Izloksnes ir būtiska norvēģu nacionālās un kultūras identitātes sastāvdaļa.

Jaunnorvēģu valodas runātāju skaits nav liels, tomēr, ņemot vērā izlokšņu augsto prestižu sabiedrībā un kultūrā, samērā stabils. Tajā runā galvenokārt Rietumnorvēģijā un Austrumnorvēģijas kalnu rajonos. Mācības šajā valodā izvēlējušies apgūt ap 12 % skolēnu (2018), apmēram 10‒12 % tajā runā ikdienā. No 356 pašvaldībām 90 pašvaldības dokumentācijā lieto jaunnorvēģu valodu, 148 ir neitrālas, kas praksē nozīmē būkmola lietojumu (2020).

Kopš 19. gs. otrās puses vairāki likumi un lēmumi ir stiprinājuši jaunnorvēģu valodas lietojumu, tomēr būkmola ietekme ir lielāka. 1885. gadā pieņemtais lēmums (Jamstillingsvedtaket) noteicis vienādu oficiālo statusu abām rakstu valodām. Arī likums par valodas lietojumu valsts dienestā (Mållova, 1980) paredz vienādu statusu visās valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijās; to darbiniekiem jāsagatavo rakstiska atbilde tajā rakstu valodā, kurā ir saņemts iesniegums; tādā dokumentā kā pase teksts tiek sagatavots abās valodās; vismaz 25 % dokumentācijas ir jābūt jaunnorvēģu valodā. Likums par valodas lietojumu (1970) nosaka, ka 25 % Norvēģijas Radio un Televīzijas (NRK) raidījumu ir jābūt jaunnorvēģu valodā. Tās vietu sabiedrībā stiprina apgāda Det Norske Samlaget (1868) grāmatas, norvēģu teātris Det Norske Teatret (1913) un vairāki desmiti preses izdevumu. Skolēniem jāapgūst un jākārto eksāmens abās rakstu valodās. Viņi var izvēlēties savu apmācības pamata rakstu valodu.

Abos valodas paveidos ir 35 fonēmas: deviņi patskaņi /i, e, æ, a, å, o, u, y, ø/; seši divskaņi /au, ei, øy/ (senskandināvu), /oi, ui/ (aizguvumos), /ai/; 20 līdzskaņi /b, d, f, g, h, j, k, kj, l, m, n, ng, p, r, s, sj, t, v/. Visi patskaņi var būt gan īsi, gan gari. Vārdu nozīmju šķiršanā svarīga ir izruna fonēmu pāros /o-u/, /i-y/, /å-ø/, /u-y/, piemēram, bi ‘bite’ – by ‘pilsēta’. Skaņas izloksnēs tiek izrunātas dažādi, piemēram, /r/ var būt alveolāra, uvulāra vai atsevišķu grafēmu kombinācijās retrofleksa. Vērojama tendence /kj/ un /sj/ izrunāt vienādi /sj/.

Izrunai raksturīgs akcents: kāpjošā (tonem 1) un krītošā intonācija (tonem 2), piemēram, lyset /¹ly:se/ ‘gaisma’, lyse /²ly:se/ ‘spīdēt’. Izloksnēs akcenti atšķiras.

Parasti ir pirmās zilbes uzsvars, aizguvumos bieži saglabājas avotvalodas uzsvars. Patskaņa garums ir saistīts ar tā pozīciju un uzsvaru. Atkarībā no patskaņa garuma var mainīties vārda nozīme, piemēram, legge ‘nolikt’, lege ‘ārsts’ (patskani izrunā gari, ja tam seko viens līdzskanis). Salikteņos parādās sekundārais uzsvars.

Rakstībā ievēro fonētisko un etimoloģisko principu un lieto latīņu alfabētu, kas papildināts ar trīs patskaņiem æ, ø, å. Burts å ortogrāfijā ieviests 1917. gadā pareizrakstības reformu rezultātā, aizstājot burtkopu aa. Mūsdienās šī burtkopa saglabājusies personvārdos.

Norvēģu valodai ir daļēji sintētiskās valodas iezīmes. Lietvārdiem ir trīs dzimtes (vīriešu, sieviešu, nekatrā) un divi skaitļi (vienskaitlis, daudzskaitlis). Dzimti marķē ar artikulu (ei, en, et). Būkmolā var arī lietot vīriešu dzimtes marķieri sieviešu dzimtes lietvārdiem. Bergenes izloksnei ir divas dzimtes: nekatrā un kopdzimte, kurā saplūdusi vīriešu un sieviešu dzimte. Raksturīgas prievārda konstrukcijas un salikteņi. Īpašības vārdi un piederības vietniekvārdi saskaņojas ar lietvārdu dzimtē un skaitlī. Īpašības vārdiem (arī dažiem apstākļa vārdiem) ir trīs salīdzināmās pakāpes. Noteiktības kategoriju lietvārdiem un īpašības vārdiem izsaka ar artikuliem un noteiktajām galotnēm. Izšķir atgriezeniskos un papildinātāja vietniekvārdus personas un skaitļa kategorijā.

Darbības vārdiem ir divas laika kategorijas (vienkāršā tagadne un vienkāršā pagātne), trīs izteiksmes (īstenības, pavēles, konjunktīvs), kā arī darāmā un ciešamā kārta. Saliktos laikus veido kopā ar palīgverbu. Pēc formu veidošanas darbības vārdus iedala vājajos un stiprajos.

Teikuma uzbūvei ir samērā stingra vārdu kārtība: SVO (subjekts-verbs-objekts) kombinācija. Ievadot teikumu ar citu teikuma locekli, jāievēro VS (verbs-subjekts) kombinācija. Vārdu secības izmaiņas izraisa teikuma nepareizu interpretāciju.

Runātā valoda netiek normēta ne būkmolā, ne jaunnorvēģu valodā. Pastāv liela izlokšņu dažādība, izloksnēs runā neatkarīgi no sabiedriskā stāvokļa un profesionālās darbības. Tās ir būtisks identitātes elements. Izlokšņu saglabāšanu ir veicinājis 1878. gadā papildinātais Pamatskolu likums (Lov om allmugeskolen), nosakot, ka apmācībai skolās pēc iespējas vairāk jānotiek bērnu dzimtajā izloksnē.

Sennorvēģu valodai (apmēram 1050.–1350. gads) bijusi raksturīga dialektu dažādība, kas izskaidrojama ar iedzīvotāju ierobežoto mobilitāti kalnainajos apvidos. Mūsdienu dialektu un izlokšņu iezīmes vairs nav tik izteiktas.

Nošķir četras dialektu grupas: dienvidustrumnorvēģu, rietumnorvēģu, trendiešu un ziemeļnorvēģu. Tos iedala daudzās vietējās izloksnēs. Vislielākās līdzības ir dienvidaustrumu un trendiešu, rietumu un ziemeļu dialektiem. Tos nošķir pēc vairākām pazīmēm: akcenta, retrofleksā flapa /ɽ/, infinitīva marķējuma izskaņas, mīkstinātajiem līdzskaņiem un citām.

Pastāv uzskats, ka Dienvidaustrumu dialekta Oslo izloksne ir visizplatītākā, tai ir neoficiāls literārās runas statuss, un tā ietekmē citas izloksnes. Tā ir tuva būkmola rakstu paveidam, tās izrunu parasti māca cittautiešiem Norvēģijā un citviet pasaulē.

Norvēģu valoda ir attīstījusies no senskandināvu valodas (m. ē. 2.–5. gs.), kurā lietoja rūnu rakstu un kurā runāja Skandināvijas teritorijā dzīvojošie cilvēki. Galvenās liecības ‒ rūnu rakstu pieminekļi ‒ datējami ar 2. gs. Valodas pārmaiņas (6.–8. gs.) izraisīja trīs atzarojumu rašanos. Vikingu periodā (9.‒14. gs.), sadaloties senskandināvu valodai, radās sendāņu, sennorvēģu un senzviedru valoda. Šajās valodās runāja daudz lielākā areālā nekā mūsdienās. Sākot ar 9. gs. vidu, Islandē un Fēru salās ieceļojošie norvēģu vikingi, galvenokārt no valsts rietumu daļas, kolonizācijas rezultātā ieviesa savu sennorvēģu valodu, no kuras vēlāk izveidojās islandiešu un fēru valoda. Sennorvēģu valodā runāja gan Norvēģijā (no 8. gs.), gan Islandē (no 9. gs.) līdz 14. gs. vidum. Mūsdienās, pateicoties islandiešu valodas relatīvajam nemainīgumam, islandieši spēj lasīt tekstus sennorvēģu valodā.

Līdz ar kristietības ienākšanu Norvēģijā 11. gs. sennorvēģu valodā sāka lietot latīņu alfabētu, kurš pakāpeniski aizstāja rūnu rakstu. Galvenās liecības ‒ ar roku rakstīti reliģiska satura teksti un likumu kodeksi ‒ datējami ar 12. gs., skaldu dzeja un Islandē radītie galvenie sennorvēģu daiļdarbi – sāgas un edas ‒ pierakstīti 13. gs.

Sennorvēģu valoda pieder pie fleksīvām valodām. Pārmaiņas valodā (13.‒15. gs.) ‒ patskaņu redukcija, locījumu aizstāšana ar prepozīciju/ adverbiālām partikulām, stingra vārdu kārtība teikumā ‒ ienesa valodā analītiskas iezīmes. Valoda piedzīvoja savu norieta periodu 14. gs. vairāku iemeslu dēļ ‒ rakstītpratēju skaita straujā samazināšanās mēra epidēmijas laikā (1349), reformācija (1537), Dānijas vasaļvalsts (1380‒1814), Bībeles tulkojums dāņu valodā (1550) veicināja pāreju (ap 16. gs.) uz dāņu kā oficiālo rakstu valodu, tomēr mazpilsētās un valsts reģionos turpināja runāt izloksnēs. Nozīmīgāko autoru ‒ Petera Dasa (Petter Dass) un Ludviga Holberga (Ludvig Holberg) ‒ darbi sarakstīti dāņu valodā ar norvēģu valodai raksturīgiem vārdiem un gramatiskām formām.

Dānijas-Norvēģijas ūnijas iziršana (1814) un atmodas laika procesi aktualizēja nepieciešamību radīt savu rakstu valodu 19. gs. 30. gados. Izveidojās trīs uzskati: 1) paturēt dāņu rakstu valodu, saglabājot vēsturiskās kultūras saites; 2) norvēģiskot dāņu rakstu valodu; 3) izveidot jaunu rakstu valodu uz norvēģu izlokšņu pamata. Pirmais uzskats atbalstu neguva.

Pedagogs Knuds Knudsens (Knud Knudsen), viens no otrā uzskata atbalstītājiem, uzskatāms par rīksmola (riksmål) pamatlicēju. Kopš 1929. gada to sauc par būkmolu. Izveides principi: dāņu valodas ortogrāfija pielāgota Norvēģijas centrālajā daļā dzīvojošo augstāko sabiedrības slāņu runas veidam (de dannedes tale), ievērojot fonoloģisko principu. Pirmā valodas reforma veikta 1862. gadā.

Trešā uzskata atbalstītājs valodnieks Īvars Osens (Ivar Aasen) savu radīto rakstu valodu nosauca par lannsmolu (landsmål). Tā oficiāli atzīta 1885. gadā (Jamstillingsvedtaket), pārdēvēta par jaunnorvēģu valodu kopš 1929. gada. Izveides principi: apkopotas 19. gs. vidū runātās izloksnes rietumu, dienvidaustrumu un Trendelāgas areālā, kuras bija cēlušās no sennorvēģu valodas un bija dāņu valodas neskartas. Ī. Osens izdevis gramatiku “Norvēģu valodas dialektu gramatika” (Det Norske Folkesprogs Grammatik, 1848) un vārdnīcu “Norvēģu valodas dialektu vārdnīca” (Ordbog over Det Norske Folkesprog, 1850).

20. gs. veiktas vairākas reformas (piemēram, 1907., 1917., 1938., 1981., 2005., 2012. gadā). To mērķis: izskaust dāņu valodas formas būkmolā; pietuvinot paveidus, radīt vienu rakstu valodu (samnorsk); izveidot pareizrakstības normas abās rakstu valodās. Reformu rezultātā abās ir tikuši ieviesti vārdu formu vairāki varianti. 2002. gadā pieņemtais likums ir oficiāli izbeidzis rakstu valodas unifikācijas (språklig samling) politiku. Pašreizējās valodas politikas mērķis ir saglabāt abus rakstu paveidus.

Mūsdienu norvēģu valodai raksturīgs neformāls stils. Saskarsmē, arī oficiālā vidē, neatkarīgi no sabiedriskā stāvokļa un vecuma lieto vienskaitļa otrās personas vietniekvārdu du ‘tu’.

Valodas padome (Språkrådet) ir galvenā oficiālā valodas kopšanas un valodas politikas institūcija. Tā, piemēram, sniedz valodas konsultācijas, ieteikumus varas iestādēm skaidru un saprotamu tekstu radīšanā, apstiprina norvēģu valodas vārdnīcas skolām, koordinē valodas kopšanas darbu. Tās padomi ieceļ Kultūras ministrija.