Pēc runātāju skaita vācu valoda ir sestā izplatītākā valoda pasaulē (aiz ķīniešu, angļu, hindi-urdu, spāņu un krievu valodas). Tā ir dzimtā valoda vairāk nekā 100 miljoniem runātāju: Vācijā (77 miljoni), Austrijā (7,5 miljoni), Šveicē (5 miljoni). Vēl apmēram 40 miljoni vācu valodu lieto kā pirmo vai otro saziņas valodu.

Vācu valoda ir valsts valoda Vācijā, Austrijā, Šveicē (līdzās franču, itāļu, retoromāņu valodai), Luksemburgā (līdzās leceburgiešu un franču valodai) un Lihtenšteinā. Tai ir minoritāšu valodas statuss Itālijā (Dienvidtirolē), Beļģijā (vairākos austrumu apgabalos), Dānijā (dienvidu Jitlandē). Vācu valodu saziņā lieto arī Francijā (Austrumlotringijā, Elzasā), Polijā, Rumānijā, Ungārijā, arī agrākajās emigrācijas zemēs (Amerikas Savienotajās Valstīs, Argentīnā, Brazīlijā, Kanādā) u. c., bet daudzviet, piemēram, bijušajās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) valstīs (Krievijā, Ukrainā, Kazahijā) agrākās kopienas ir sarukušas pēc izceļošanas uz Vāciju 20. gs. 90. gados, izmantojot etniskās piederības nosacījumus (tā sauktie Krievijas vācieši, Russlanddeutsche). Vācu valoda ir saglabājusi zināmu statusu bijušajās kolonijās, piemēram, Namībijā (jo īpaši tūrisma jomā). Koloniālisma vēsture iespaidojusi vācu valodas izplatību arī Dienvidaustrumāzijas reģionā. Papua Jaungvinejā izveidojusies vienīgā vācu valodā sakņotā kreoliskā valoda Rabaul Creole German jeb Unserdeutsch, taču mūsdienās runātāju skaits ir niecīgs.

Kopš 1957. gada vācu valoda ir Eiropas Savienības (European Union) oficiālā valoda. Joprojām – viena no izplatītākajām svešvalodām pasaulē, kuras apguvi līdzās Vācijas un citu valstu augstskolām sekmē arī 1951. gadā dibinātais Gētes institūts (Goethe-Institut). Kā zinātnes valoda vācu valoda mūsdienās konkurē ar angļu valodu, taču nozīmību līdzās vācu valodniecībai un literatūrzinātnei joprojām saglabā vairākās pētniecības jomās, piemēram, arheoloģijā, mākslas vēsturē, muzikoloģijā, filozofijā un teoloģijā, orientālistikā, judaistikā un citās. Vācu valodas zināšanas ir būtisks priekšnosacījums dažādu reģionu kultūrvēstures izpētē, piemēram, Latvijā un Igaunijā.

Vācu valodā ir 16 patskaņu fonēmas un 20 līdzskaņu fonēmas, kurām pieskaitāmas arī vēl trīs afrikātas /pf/, /ts/ un /tʃ/, kuru statuss nozares literatūrā tiek diskutēts, bet līdzskanis /ʒ/ ir salīdzinoši jauna parādība, kas ieviesusies saistībā ar aizguvumiem no franču un angļu valodas. Fonēmu realizācija jeb izruna vācu valodā ir pozicionāli nosacīta, piemēram, morfēmas izskaņā balsīgie slēdzeņi kļūst nebalsīgi, bet morfēmas sākuma patskanis tiek izrunāts ar piedvesumu. Garo šauro patskaņu izrunai uzsvērtā pozīcijā ir raksturīgs apakšlūpas nostiepums, bet neuzsvērtā pozīcijā /e/ tiek ļoti reducēts. Tāpat vācu valodā ir vairāki divskaņi, piemēram, [aɪ̯], [aʊ̯], [ɔʏ̯], kuri kā atsevišķas fonēmas netiek izdalīti.

Ģermāniskas cilmes vārdos parasti tiek uzsvērta vārda sakne, taču salikteņos parādās arī sekundārais uzsvars, bet priedēkļu atvasinājumos uzsvara pārvietojums ir saistīts ar vārda nozīmes maiņu.

Fonēmu atspoguļošanai rakstībā tiek izmantoti latīņu alfabētā balstīti deviņu patskaņu burti (a, e, i, y, o, u, ä, ö, ü) un 20 līdzskaņu burti (b, c, d, f, g, h, j, k, l, m, n, p, q, r, s, ß, v, w, x, z) un to kombinācijas (piemēram, sch [ʃ], ng [ŋ]). Vācu valodas ortogrāfijā galvenokārt tiek izmantots morfoloģiskais princips, arī fonētiskais princips, taču daļēji saglabāts arī vēsturiskais pieraksts un līdz ar to, piemēram, vairāki atšķirīgi patskaņa garuma marķējumi. Lietvārdus marķē ar lielajiem sākuma burtiem.

Vienota mūsdienu vācu valodas rakstība tika ieviesta 1901. gadā II ortogrāfijas konferencē un kodificēta Konrāda Dūdena (Konrad Duden) kopš 1880. gada izstrādāto ortogrāfijas vārdnīcu atkārtotajos izdevumos. Lai atvieglotu pareizrakstību, pēdējā nozīmīgā reforma notika 1996. gadā. Atsevišķi principi mainīti arī vēlāk, piemēram, kopš 2017. gada īpašais ß ieviests arī kā lielais burts (līdz tam tikai kā mazais burts). Vāciski runājošo valstu ortogrāfijas jautājumi tiek risināti starptautiskā Vācu pareizrakstības padomē (Rat der deutschen Rechtschreibung).

Vācu valodā apvienojas analītiskā un sintētiskā valodu tipa pazīmes, jo īpaši salīdzinājumā ar pārējām ģermāņu valodām, saglabājot darbības vārda un nomenu (lietvārdu un īpašības vārdu) fleksiju un dažādību vietniekvārdu formās. Lietvārdiem šķir trīs dzimtes (vīriešu, sieviešu, nekatro), kas tiek marķētas ar artikulu (der, die, das), četrus locījumus (nominatīvu, ģenitīvu, datīvu, akuzatīvu), divus skaitļus (vienskaitli, daudzskaitli) un vairākas locījumu pradigmas. Īpašības vārdiem un apstākļa vārdiem ir trīs salīdzināmās pakāpes. Atsevišķi un sasaistē ar īpašības vārdiem, kā arī tekstveidē balstoties, iespējamas nominālo grupu formas ar noteiko, nenoteikto artikulu vai bez tiem. Darbības vārdi tiek konjugēti trijās personās vienskaitlī un daudzskaitlī. Tiem izšķir sešas laika formas un trīs izteiksmes (īstenības, pavēles, vēlējuma), kā arī darāmo un ciešamo kārtu. Pēc pamatformu veidošanas principa darbības vārdus iedala regulārajos darbības vārdos un nekārtnajos darbības vārdos (apmēram 200 aktīvajā lietojumā).

Sintaktiskajās struktūrās ir raksturīga gramatisko formu saskaņošana un visai stingra vārdu kārtība teikumā, jo īpaši saistībā ar konjugētā darbības vārda pozīciju virsteikumā (konjugētajam verbam atvēlot otro pozīciju un/vai veidojot verbālo skavu ar atdalāmo izteicēja elementu teikuma beigās) un palīgteikumā (konjugētā darbības vārda beigu pozīcija). Uzskata, ka tekstveidē, salīdzinājumā ar pārējām ģermāņu valodām, vācu valodā ir arī lielāka dažādība teikumu saistošo un izteikuma modalizējošo partikulu lietojumā.

Vācu valodas lingvistiskais atspoguļojums tradicionāli balstījies latīņu valodas gramatikā (piemēram, vārdšķiru iedalījumā), taču 20. gs. otrajā pusē iezīmējās jauns pavērsiens valodas gramatiskajā aplūkojumā, kuru būtiski ietekmējis šveiciešu valodnieka un ģermānista Hansa Glinca (Hans Glinz) darbs “Vācu valodas iekšējā struktūra. Jauna vācu valodas gramatika” (Die innere Form des Deutschen. Eine neue deutsche Grammatik, 1952).

Līdzās mantotajiem indoeiropiešu un kopējiem ģermāņu cilmes vārdiem vācu valodas leksika gadsimtu gaitā veidojusies kultūrvēsturisko un sociolingvistisko faktoru iespaidā, un tās attīstību visvairāk ietekmējusi latīņu, franču, itāļu un angļu valoda. Vārdu darināšanā ļoti izplatīti ir salikteņi.

Vācu valodas dialektu iedalījums galvenokārt saistīts ar tā saukto otro jeb augšvācu skaņu pārvirzi (6.‒8. gs.), kuras rezultātā nebalsīgie slēdzeņi /p/, /t/, /k/ pārveidojušies par berzeņiem vai afrikātām. Vēsturiski šī parādība izplatījās virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem, un tās izpausme ir būtisks faktors trīs dialektu grupu nošķīrumā: augšvācu (skaņu pārbīde realizēta vispilnīgāk), vidusvācu (skaņu pārbīde realizēta daļēji) un lejasvācu grupā (skaņu pārbīde to praktiski nav skārusi). Sal. augšvācu ich, dorf, das, apfel; vidusvācu ich, dorf, das, appel; lejasvācu ik, dorp, dat, appel.

Balstoties ārpusvalodiskajos faktoros, piemēram, topogrāfijā, viduslaikos iedibinātajās teritoriālajās robežās un citur, taču galvenokārt valodiskajos faktoros (fonoloģiskās, morfoloģiskās, leksiskās un sintaktiskās parādības), kas ar izoglosu palīdzību aptuveni iezīmē dialektu robežas, nošķir apmēram 20 dialektus jeb izlokšņu kopas, piemēram, bavāriešu, alemaņu, vestfāliešu, brandenburgiešu dialektus un citus. Katrs dialekts iedalāms daudzās vietējās izloksnēs.

Zinātniskos principos balstīta vācu valodas dialektu pētniecība aizsākās 19. gs., un ilglaicīgā pētniecības projektā Regionalsprache.de (REDE) tā mūsdienās turpinās Marburgas Filipa universitātes (Philipps-Universität Marburg) pētniecības centrā.

Šveicē ikdienas mutvārdu saziņā (daļēji arī oficiālajos medijos) tiek lietotas alemaņu dialektā balstītas reģionālās izloksnes. Rakstos tiek lietota vācu literārā valoda, iekļaujot Šveices vācu valodai raksturīgās leksiskās vienības (līdzīgi arī Austrijā). Tādēļ sociolingvistiskā skatījumā Šveices piemērs valodas lietojumā tiek vērtēts kā mediālā diglosija.

Vēsturisko nosacījumu dēļ lejasvācu dialektu grupa literārās vācu valodas veidošanā iekļaujas tikai daļēji – galvenokārt pateicoties apzinātam vārdisko vienību iekļāvumam augšvācu tekstos. Tādēļ, aplūkojot vācu valodas attīstības vēsturi, nozares literatūrā vispirms tiek atspoguļota augšvācu valodas vēsture, bet lejasvācu valoda tiek skatīta šķirti.

Vācu valodas vēsturiskajā attīstībā pamatoti, tomēr arī nosacīti izšķir četrus posmus.

Ar šo laiku tiek datēta vēl otrā skaņu pārvirze un vērojama liela latīņu valodas ietekme vācu valodas leksikā. Galvenās liecības: tulkojumi no latīņu valodas, ko veikuši mūki, un aliterāciju dzejojumi, piemēram, “Dziesma par Hildebrantu”, (Das Hildebrandslied, 9. gs.). Teksti atspoguļo dažādu dialektu pazīmes, taču, piemēram, lietvārds vēl saglabā locījumu galotnes, arī darbības vārdu fleksijā galotnes vēl nav reducētas.

Jau pārejas periodā no senaugšvācu valodas aizsākas neuzsvērtās zilbes patskaņu neitralizācija, vēlāk redukcija (sal. senaugšvācu scôno > vidusaugšvācu schône > agrīnā augšvācu schon). Rakstībā tiek marķēts morfēmas beigu slēdzeņa nebalsīgums. Galvenās liecības: reliģiska satura teksti (to vidū arī mistiķu sacerējumi, kas veicināja abstraktu jēdzienu ieviesumu valodā) un galma epika, piemēram, Volframa fon Ešenbaha (Wolfram von Eschenbach) “Parcifāls” (Parzival, 13. gs.). Galma epika attīstījās spēcīgā franču valodas un kultūras ietekmē. Vidusaugšvācu valodas periodā pierakstīts arī varoņeposs “Nībelungu dziesma” (Nibelungenlied, ap 1200. gadu). Saistībā ar Krusta kariem un kolonizāciju šajā periodā vācu valoda izplatījās austrumu virzienā slāvu apdzīvotajā teritorijā. Vidusaugšvācu valodas iezīmes, jo īpaši Austrumeiropā, saglabājis jidišs.

Šim periodam raksturīgas pārbīdes vokālismā: agrāko divskaņu monoftongizācija (ie [ia] > ie [i:], üe > ü, uo > u) un agrāko patskaņu diftongizācija (î > ei, í > eu, û > au), kā arī uzsvērtās zilbes patskaņa garinājums (sal. vidusaugšvācu wege [vegǝ] > augšvācu Wege [ve:gǝ]). Lietvārda fleksijā pamatā saglabājies tikai ģenitīva marķējums (-s vīriešu un nekatrajā dzimtē) un daudzskaitļa datīva marķējums (-n). Liela ietekme ir latīņu valodai, jo īpaši nozaru terminoloģijas veidošanā (vācu humānisms), arī sintaksē. Attīstoties dažādiem tekstu veidiem (piemēram, tiesību jomā), nostiprinājās, piemēram, darbības vārda stingrāk fiksētas pozīcijas un zuda atkārtota nolieguma konstrukcija.

Šis periods iezīmējās ar grāmatu iespiešanas attīstību, kas veicināja grāmatu izplatību un vienlaicīgi pārreģionālu leksikas un valodas formu attīstību, kā arī ar Mārtiņa Lutera (Martin Luther) kā baznīcas reformatora darbību un Bībeles tulkojumu (1545). M. Lutera iespaidā valodas lietojums rakstos tika pietuvināts vispārīgam lietojumam, tā sauktajai tautas valodai. Kaut gan joprojām saglabājās atsevišķo reģionu un dialektālo varietāšu konkurence (tostarp balstoties ietekmīgu kanceleju valodas lietojumā), pateicoties ģeopolitiskajam stāvoklim un intelektuālās un kulturālās pievilcības faktoriem, arvien lielāku ietekmi guva austrumvidusvācu varietātes ‒ Meisenes vācu valoda (Meißnisches Deutsch) ‒, kas nostiprinājās rakstiskajā saziņā un veidoja bāzi vienotas literārās valodas attīstībai. Šajā periodā parādījās pirmās vācu valodas gramatikas, piemēram, Valentīna Ikelzāmera (Valentin Ickelsamer) “Vācu valodas gramatika” (Teutsche Grammatica, 1534). Perioda beigu posms saistīts ar valodas kopēju un pūristu biedrību iedibināšanu. Slavenākā no tām ir 1617. gadā dibinātā “Ražīgā biedrība” (Fruchtbringende Gesellschaft jeb Palmenorden).

Dažādu kultūrvēsturisku nosacījumu dēļ augšvācu valoda kā literārā valoda veidojusies uz austrumvidusvācu dialektu izlīdzinātās bāzes (Meisenes vācu valoda). Kaut gan sākotnēji joprojām saglabājās valodas variāciju atšķirības ziemeļu-dienvidu pretnostatījumā (galvenokārt fonētiskajā un leksikas līmenī), tās attīstību ietekmējusi kodifikācija autoritatīvās vārdnīcās un gramatikās, skolu pedagogu darbība, izglītotās sabiedrības diksurss, ievērojamu autoru ‒ piemēram, Frīdriha Gotlība Klopštoka (Friedrich Gottlieb Klopstock), Johana Kristofa Gotšeda (Johann Christoph Gottsched), Kristiana Fīrhtegota Gellerta (Christian Fürchtegott Gellert) u. c. ‒ valodas lietojumu iesakot kā paraugu. Attīstoties zinātnes valodai un lietišķajiem rakstiem, tekstos plaši tika lietotas nominālās vārdkopas, tika dažādots saikļu lietojums (piemēram, izsakot cēloņsakarības un sekas). Laika gaitā, mainoties sabiedrības sociālajai struktūrai, pateicoties vispārīgās izglītības un preses attīstībai, 19. gs. arvien vairāk nostiprinājās vienots valodas lietojums. Ievērojami mazinājās izlokšņu lietojums, taču to galvenās pazīmes saglabājās reģionālajā sarunvalodā. Industriālās revolūcijas iespaidā vācu valodā ieviesās daudz aizguvumu no angļu valodas, un šī tendence saglabājās arī turpmāk, tomēr 20. gs. otrajā pusē tā bija izteiktāka Rietumvācijā (Vācijas Federatīvajā Republikā). Austrumvācijā (Vācijas Demokrātiskajā Republikā) šajā periodā parādījās aizguvumi no krievu valodas (Kollektiv, Datsche, Putjovka).

Runājot par vārdnīcās (pirmām kārtām, Duden) un gramatiski kodificēto vācu valodu, tiek lietots apzīmējums “(standartizētā) vācu valoda” (Standarddeutsch vai Hochdeutsch; Šveicē – Schriftdeutsch). Sabiedriski politiskajā kontekstā tiek lietots apzīmējums “oficiālā valoda” (Amtssprache). Vācu valodas lietojums sabiedriskajā telpā nav nosacīts Latvijas tiesiskajā izpratnē. Vācu valodas pētniecību un attīstību galvenokārt sekmē valstiski finansētas biedrības: Leibnica Vācu valodas institūts (Leibniz-Institut für Deutsche Sprache, IDS) un Vācu valodas biedrība (Gesellschaft für deutsche Sprache, GfdS) Vācijā, Šveices Vācu valodas apvienība (Schweizerischer Verein für die deutsche Sprache, SVDS) Šveicē, Dzimtās valodas biedrība (Verein Muttersprache) Austrijā.