Krievu formālisma idejas aizsākās studentu un jauno pētnieku interešu grupās. 1915. gadā tika nodibināts Maskavas lingvistiskais pulciņš (Московский лингвистический кружок), kurā darbojās vēlāk plaši pazīstamie valodnieki Romāns Jakobsons (Роман Осипович Якобсон), Pjotrs Bogatirevs (Пётр Григорьевич Богатырёв), Grigorijs Vinokurs (Григорий Осипович Винокур) un citi. 1916. gadā Pēterburgā aizsākās “Dzejas valodas pētnieku biedrības” jeb OPOJAZ (Общество изучения Поэтического Языка, ОПОЯЗ) darbība, pievēršoties literatūras poētikas izpētei. Biedrībā apvienojās jaunie literatūrzinātnieki Viktors Šklovskis (Виктор Борисович Шкловский), Boriss Eihenbaums (Борис Михайлович Эйхенбаум), Jurijs Tiņanovs (Юрий Николаевич Тынянов), Osips Briks (Осип Максимович Брик), Boriss Tomaševskis (Борис Томашевский) un valodnieks Ļevs Jakubinskis (Лев Петрович Якубинский).

Katrā pulciņā pastāvēja atšķirīgi uzskati, taču jaunos pētniekus, no kuriem lielākā daļa tobrīd bija sasnieguši vien divdesmit divus gadus, saistīja jaunās teorētiskās atziņas lingvistikā un filozofijā. Tas ļāva oponēt romantisma un īpaši simbolisma estētikai, kas gadsimtu mijā spēcīgi ietekmēja izpratni par literāra teksta analīzi. Formālistu mērķis bija atrast metodi, ar kuras palīdzību risināt poētikas problēmas, izmantojot šveiciešu valodnieka Ferdināna de Sosīra (Ferdinand de Saussure) lingvistiskos pētījumus un vācu filozofa Edmunda Huserla (Edmund Gustav Albrecht Husserl) atziņas fenomenoloģijā.

Formālisti uzskatīja, ka literatūras veidi (īpaši dzeja un proza) vispirms ir domāšanas un izziņas veids. Forma ir būtiskāka par saturu. Ar šo apgalvojumu formālisti sevi pretnostatīja iepriekšējai krievu filologu paaudzei, kas uzsvēra satura (idejas, realitātes kategorijas, psiholoģisko u. c. aspektus) nozīmību literāra darba tapšanā.

Krievu formālisti bija pārliecināti, ka jauni izteiksmes līdzekļi un mākslinieciskie paņēmieni veicina arī jauna satura ienākšanu literatūrā. Literārā avangarda virzieni 20. gs. sākumā strauji mainīja izpratni par literatūru. Striktais satura un formas dalījums vēlākajos uzskatos tika mazināts. Visspēcīgāk topošos valodniekus un literatūras teorētiķus ietekmēja krievu futūristu dzejas poētika, kas tika dedzīgi apspriesta pirmajās abu pulciņu sanāksmēs. Tikšanās organizēja reizi nedēļā, apspriežot jaunākos notikumus literārajā dzīvē un pievēršoties katra dalībnieka veiktajiem pētījumiem.

Krievu formālisms attīstījās no 1914. gada līdz apmēram 1930. gadam. Čehu izcelsmes amerikāņu literatūras teorētiķis Pīters Steiners (Peter Steiner) to iedala trīs posmos. Agrīnos formālistu uzskatus ilustrē no futūrisma aizgūtā “mašīnas” metafora. Šim periodam raksturīgi universālu “paņēmienu” meklējumi. Otro posmu P. Steiners raksturo kā “organismu”, kas iezīmē formālistu uzskatu maiņu, no atsevišķu paņēmienu meklējumiem pārejot pie literāra teksta kā vienota organisma izpētes. Trešais posms – “sistēmas” metafora, kas raksturo formālistu vēlīno uzskatu attīstību: paplašinātu skatījumu uz literāro tekstu, kuru ietekmē arī citas, tostarp neliterāras, sistēmas.

Lai gan formālisti asi vērsās pret simbolisma estētiku un tās ietekmi uz literārā teksta pētniecību, priekšdarbus teksta teorijas attīstīšanā bija veikusi filologu paaudze, kas darbojās 19. gs. otrajā pusē. Viens no nozīmīgākajiem šīs paaudzes pārstāvjiem bija ukraiņu filozofs un lingvists Aleksandrs Potebņa (Александр Потебня). Viņa poētikas koncepcijā vārdam kā “domāšanas līdzeklim” tika izdalīti trīs līmeņi: jēdzieniskais saturs; fonētiskā forma jeb skaņu komplekss, kurā ietverts jēdzieniskais saturs; iekšējā forma jeb tēls, kas saista vārda formu ar saturu.

Dzejas forma un tai raksturīgā domāšana tēlos vērtējama augstāk nekā proza, jo valoda tiek abstrahēta jeb, kā atzīst V. Šklovskis, tiek veikta savdabīga garīgā spēka ekonomija, kam radniecīga vienīgi dzejas radīšanas viegluma izjūta. Poētiskais tēls ir viens no poētiskās valodas līdzekļiem, prozaiskais tēls – viens no izklaidēšanas līdzekļiem.

A. Potebņa skaidrojumu par tēlu kā vārda semantisko paplašinājumu, ko viņš dēvēja par vārda simboliskumu, krievu formālisti noraidīja, jo nepiekrita uzstādījumam, ka vārda simboliskums ir būtiskākā valodas tēlainības pazīme, kas raksturīga dzejai. Formālisti futūristu dzejas iespaidā vairāk pievērsās fonētiskajam līmenim: ritmam, atskaņām, aliterācijai, atkārtojumiem, daiļskanībai un strofu īpatnībām.

Attiecībā uz strofiku formālistiem šķita saistoša krievu pētnieka un rakstnieka Andreja Belija (Андрей Белый) darbā “Simbolisms” (Символизм, 1910) apkopotā statistika par krievu dzejā plaši lietoto četrpēdu jambu. Dzejas metrikas pētīšana rosināja pievērsties arī prozas poētikas problemātikai.

Šajā periodā formālisti aktīvi meklēja pētniecības metodes, lai literārā teksta analīzi padarītu iespējami zinātniskāku. Par to liecina arī ambiciozais mērķis atrast vispārējas likumsakarības, kas nošķir literāro valodu (un attiecīgi tās sistēmā radītos tekstus) no ikdienas valodas. Formālistu izvēlētā poētiskās valodas izpēte, ko visspilgtāk atklāja R. Jakobsona lingvistiskie pētījumi, vienlaicīgi tika īstenota divos līmeņos: aprakstot literārās valodas vispārīgās pazīmes un analizējot atsevišķu izteiksmes līdzekļu un māksliniecisko paņēmienu piemērus. Formālisti uzsvēra, ka poētiskajai valodai nav praktiska pielietojuma, tā būtiski atšķiras no ikdienas valodas un tiek organizēta pēc īpašiem principiem. R. Jākobsons to raksturoja kā organizētu vardarbību, kas vērsta pret ikdienas valodu. Vispilnīgāk minētās pārmaiņas valodas līdzekļu lietojumā atrodamas dzejā, ko formālisti vērtēja visaugstāk.

V. Šklovska piedāvātais “savādošanas” (остранение) jēdziens pirmoreiz aprakstīts esejā “Māksla kā paņēmiens” (Искусство как приём, 1916), kas literatūras teorijas vēsturē tiek dēvēts par krievu formālistu manifestu. Savādošanas jēdzienu V. Šklovskis attiecina uz tekstā lietoto paņēmienu (sintaktisko, metrisko, tēlaino un retorisko) kopumu, kas pārveido ikdienas valodu poētiskajā valodā. Šo procesu, iekļaujot arī tādus paņēmienus kā palēninājums un novirzīšanās no temata, viņš apzīmēja kā “lingvistisko savādošanu”. Taču izmaiņas valodas līdzekļos ietekmē arī lasītāja uztveri, t. i., izraisa “uztveres savādošanu” – literārais teksts sniedz jaunu skatījumu uz pasauli. Uztveres automatizācijas process un tā apstākļi tiek neitralizēti, taču lasītāja uztvere kļūst jutīga attiecībā pret mākslas darba formu.

Dzejā tiek izmantoti visdažādākie izteiksmes līdzekļi. To raksturo kā “savādošanas” paņēmienu kopumu pret valodu un formu, taču grūtāk šādus vispārīgus principus formālistiem bija norādīt prozas tekstā. Būtībā dzejas poētikā konstatētās vispārīgās likumsakarības mehāniski tiek pārceltas uz prozu.

“Savādošanas” paņēmiena lietojumu prozā V. Šklovskis aprakstīja esejā “Romāns kā parodija: Stērna Tristrams Šendijs” (Пародийный роман: “Tристрам шенди” Cтерна, 1921), analizējot angļu rakstnieka Lorensa Stērna (Laurence Sterne) romānu “Džentlmeņa Tristrama Šendija dzīve un uzskati” (The Life and Opinions of Tristram Shandy, Gentleman, 1759–1767). Šis 18. gs. angļu apgaismības romāns ir provokatīvs formas ziņā, jo stāstījums balstīts ne vien gausā notikumu izklāstā ar izvērstiem autora komentāriem, bet arī atkārtotos sākotnējā stāstījuma pārrāvumos, kas novirza lasītāja uzmanību. Turklāt vairums perifēro sižeta līniju ir šķietami izkaisītas stāstījuma struktūrā un tiek turpinātas, ignorējot jebkādu stāstījuma loģiku. Lasītājs tādējādi iedziļinās romāna uzbūvē, kas, pēc V. Šklovska ieskatiem, visuzskatāmāk raksturo “savādošanas” paņēmienu.

V. Šklovska teorētiskie uzskati par “savādošanas” paņēmienu ietekmēja arī vācu dramaturgu Bertoldu Brehtu (Bertolt Brecht), kurš darbā “Atsvešinājuma efekts” (Verfremdungseffekt, 1936) aprakstīja teoriju un praksi teātra mākslā.

Prozas poētikas analīzē nozīmīgs bijis formālistu piedāvātais fabulas–sižeta dalījums. Līdzīgu bināro opozīciju (story–plot; telling–showing) 20. gs. sākumā izstrādāja arī Jaunās kritikas pārstāvji, to vidū romāna žanra pētnieks Persijs Laboks (Percy Lubbock), taču formālistiem šis dalījums deva iespēju atbildēt uz neatrisināto jautājumu: “Ar ko prozas tekstā literārā valoda atšķiras no ikdienas valodas?”

Fabulas un sižeta jēdziens krievu valodā tika lietots, vēl pirms formālisti tam pievērsa pastiprinātu uzmanību. Praksē abi jēdzieni bieži tika lietoti pamīšus, jo nebija piesaistīti noteiktai metodoloģijai. Parasti sižeta jēdziens tika attiecināts uz atsevišķu stāstu vai stāstījuma struktūru. Sākotnēji šie jēdzieni tika lietoti, apzīmējot stāstījuma saturu, nevis veidu, kā tas izstāstīts.

Sengrieķu filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης) fabulu aprakstīja kā uz konflikta pamata balstītu darbību; krievu formālistiem fabula apzīmē vienu notikumu vai savstarpēji saistītu notikumu kopumu. Sižets savukārt ir fabulas realizācija, notikumus izvietojot noteiktā kompozīcijā.

Viens no pirmajiem fabulas un sižeta dalījumu aktualizēja V. Šklovskis esejā “Romāns kā parodija: Sterna Tristrams Šendijs”, taču izvērsti bināro opozīciju skaidroja B. Tomaševskis. Fabulā viņš akcentēja notikumu loģisko secību, kas balstīta laika un cēlonības kateogrijās. Taču no apgalvotā netop skaidrs, vai B. Tomaševskis raksta par darbību kā tādu, kas norisinās reālajā laikā, vai tās atspoguļojumu. Taču, kā parāda arī V. Šklovska izvēlētie piemēri eseju krājumā “Par prozas teoriju” (О теории прозы, 1925), fabulas līmenim nav izšķirošas nozīmes stāstījuma uzbūvē, formālisti to izprot kā hronoloģisku notikumu ķēdi, no kuras tālāk tiek veidots sižets.

Dinamiskāku fabulas un sižeta dalījumu piedāvāja J. Tiņanovs darbā “Sižets un fabula kino” (О сюжете и фабуле в кино, 1926), aplūkojot montāžas kino. Pie fabulas notikumu ķēdes iespējams nonākt, atšķetinot sižeta samezglojumus, taču filmas skatītāja estētiskā pieredze balstīta pieņēmumā, ka visa pamatā ir konkrēts (vienkāršs un skaidrs) stāsts. V. Šklovska skatījums uz tekstveidi ir hierarhisks: fabula ir pakārtota sižetam, un stāstījums shematiski veidojas no notikumu laika un cēloņu ietvara izjaukšanas. J. Tiņanovs tekstu izprot kā integrētu sistēmu, kurā iesaistīti visi elementi neatkarīgi no to funkcijām un iedarbīguma.

Sistēmisko skatījumu uz tekstu parāda arī B. Tomaševska atgriešanās pie krievu literatūras vēsturnieka Aleksandra Veselovska (Александр Николаевич Веселовский) lietotā motīva jēdziena. Fabulu un sižetu B. Tomaševskis izprot kā divus atšķirīgus skatījumus uz motīvu kopumu, kas veido literāru tekstu. Sižetā motīvi izkārtoti faktiskā secībā, bet fabulas līmenī tos saista laika un cēloņa attiecības. B. Tomaševskis turpināja savu kolēģu atzinumus, taču nozīmīga ir viņa piedāvātā tematizācija, nošķirot saistītus un brīvus motīvus.

Saistītie motīvi ir būtiski literārā teksta pamatuzbūvei, bet brīvie motīvi tekstu paplašina ar detaļām, tādēļ fabula pārtop sižetā. Fabulas līmeni veido tikai saistītie motīvi, turpretī sižetu – gan saistītie, gan brīvie. Piešķirot motīviem arī dinamiskās un statiskās funkcijas, B. Tomaševskis aktualizēja fabulas un sižeta kvalitatīvās atšķirības.

Fabulas līmeņa izpēte un motīvu tematizācija bija pamats pētījumam, kas tapa ārpus krievu formālistu pulciņiem, taču to veicināja formālistu uzskatu ietekme. V. Propa “Brīnumpasakas morfoloģija” (Морфология сказки, 1928) bija pirmais fundamentālais pētījums, kas aplūkoja stāstījumu kā gramatisku sistēmu. Tas ietekmēja turpmāko literatūras teoriju, īpaši naratoloģijas, attīstību. Par pētījuma objektu izvēloties 100 krievu brīnumpasakas, V. Props aprakstīja teksta vispārīgās uzbūves likumsakarības.

Pētījuma priekšvārdā V. Props norādījis, ka jēdziens “morfoloģija” nozīmē mācību par formām. V. Propa uzstādījums universālu principu noteikšanā bija izaicinājums ne vien folkloristikā, bet arī humanitārajās zinātnēs vispār, pieņemot iespēju, ka pastāv vispārējā teksta gramatika.

Aprakstot brīnumpasaku uzbūvi, V. Props izdalīja 31 funkciju jeb iespējamās darbības līnijas, piemēram: 1. viens no ģimenes locekļiem atstāj mājas; 2. pie varoņa vēršas ar aizliegumu; 3. aizliegums tiek pārkāpts; 4. ļaundaris veic izlūkošanu; 5. ļaundarim tiek sniegtas liecības par viņa upuri; 6. ļaundaris cenšas apmānīt savu upuri, lai pakļautu sev vai iegūtu tā mantu; 7. upuris padodas maldināšanai un neapzināti palīdz savam ienaidniekam; 8. ļaundaris vienam no ģimenes locekļiem rada kaitējumu vai zaudējumus un tā tālāk.

Šie fabulu modeļi tekstos atkārtojas, taču vienā pasakā visas funkcijas netiek izmantotas. Katra no pasakām veidota kā atsevišķu funkciju summa, kas veido sižetu. Funkcijas vienmēr izkārtotas noteiktā secībā, ko nosaka to iekšējie likumi. Ja kāda no funkcijām pasakā netiek izmantota, tas neizslēdz kārtību, kādā ir klasificētas pārējās. Piemēram, ja nav izmantota 2. un 4. funkcija, pārējo funkciju secība pasakā paliks nemainīga, attiecīgi – 1., 3., 5., 6., 7., 8. funkcija un tamlīdzīgi.

Funkciju un to variāciju apraksts ir visplašākā nodaļa V. Propa grāmatā. Varoņu tipi aprakstīti daudz pieticīgāk, atvēlot tiem vien četras lappuses sestās nodaļas sākumā.

Krievu brīnumpasakās V. Props izdala septiņus tēlu tipus jeb “darbības lokus” (ļaundaris, apgādātājs, palīgs, ķēniņmeita un viņas tēvs, nosūtītājs, varonis un viltus varonis), kas kopā ar funkcijām veido pasakas sižetu.

Viens no tēliem var pārstāvēt vairākus darbības lokus vai otrādi – atsevišķu funkciju var pārstāvēt vairāki tēli. Strukturālisti vēlāk šīs pazīmes pārsteidzīgi attiecināja arī uz citiem stāstījuma tipiem. V. Propa universālais sižeta modelis ilustrē primitīvu stāstījuma formu, kurā atkārtojumiem ir funkcionāla nozīme arī tekstu tālāknodošanā.

V. Propa ieguldījums stāstījuma gramatikas izpētē bija nozīmīgs sākuma punkts franču strukturālistiem, īpaši Aļģirda Greima (Algirdas Julius Greimas), Rolāna Barta (Roland Gérard Barthes), Kloda Bremona (Claude Bremond) un Cvetana Todorova (Tzvetan Todorov) darbos, kas pievērsās fabulas līmeņa analīzei, izmantojot darbā “Brīnumpasakas morfoloģija” aprakstīto metodoloģiju. Viņi mēģināja skaidrot arī citus (piemēram, skatupunkta un stila) jautājumus, kas V. Propa universālajā sistēmā nav aplūkoti.

V. Props pētījumā pierāda, ka formālisms bija nonācis līdz fundamentālai literatūras funkciju izpētei, sasniedzot augstu abstrakcijas pakāpi. 20. gs. 20. gadu vidū formālisms kļuva par vadošo literatūras pētniecības metodi.

20. gs. 20. gadu beigās liberālās tendences tika apspiestas un proletārisko degsmi nomainīja sociālistiskais reālisms. Formālistu teorētiskie uzskati un pētījumi bija izteikti buržuāziski un abstrakti politiskās situācijas dēļ. Apzīmējums “formālists” kļuva par palamu, ko lietoja konkurentu apvainošanai.

20. gs. 30. gados R. Jākobsons un P. Bogatirevs emigrēja uz Prāgu un turpināja attīstīt formālistu idejas Prāgas lingvistiskā pulciņā. Tie, kas palika Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), pielāgojās jaunajiem noteikumiem. V. Šklovskis atteicās no saviem kategoriskajiem izteikumiem un laikā no 1922. līdz 1923. gadam emigrēja no PSRS, lai izvairītos no represijām. Pētniecībā vairs nedarbojās arī J. Tiņanovs.

Vērtējot formālistu ieguldījumu literatūras teorijas turpmākajā attīstībā, visbiežāk minēti R. Jakobsons un V. Props, taču formālisma kontekstā nozīmīgākie pārstāvji ir V. Šklovskis, J. Tiņanovs un B. Tomaševskis, kas savas aktīvās zinātniskās darbības piecpadsmit gados nostiprināja formālās teksta analīzes pozīcijas, savukārt R. Jakobsona nozīmīgākie lingvistiskie pētījumi tapuši jau ārpus Krievijas un pieskaitāmi strukturālismam.