Jēdzienu "naratoloģija" 1969. gadā grāmatā ""Dekamerona" gramatika" (Grammaire du "Décaméron") piedāvāja bulgāru izcelsmes franču filozofs, vēsturnieks un literatūras teorētiķis Cvetans Todorovs (Tzvetan Todorov). Jēdzienu viņš veidojis pēc analoģijas ar socioloģiju un bioloģiju, jo strukturālismā un semiotikā, kuru paspārnē attīstījās arī naratoloģija, naratīvs jeb stāstījums kļuva par teksta "dziļo struktūru" izpētes pamatu. Universālu kategoriju meklējumi noteica arī naratoloģijas kā disciplīnas sākotnējās ambīcijas – tiecību pēc abstrakcijas pakāpes, reducējot stāstījuma uzbūvi līdz formālu elementu kombinācijām. Pēc analoģijas ar medicīnu stāstījuma analīzi var interpretēt kā teksta fizioloģijas izzināšanu, balstoties lingvistikā, valodas filozofijā, semiotikā, bet turpmākajā attīstībā arī socioloģijā, psiholoģijā, historiogrāfijā, kā arī atsevišķās eksakto zinātņu jomās – bioloģijā, medicīnā un datorzinātnēs.

Naratoloģijas pamats ir formālisma metodoloģija, kas atradās literatūrzinātnes redzeslaukā 20. gs. sākumā gan amerikāņu jaunajā kritikā, gan krievu formālismā. Teksta uzbūves izpratni ietekmēja arī Ferdināna de Sosīra (Ferdinand de Saussure) zīmes binārais modelis un lingvistikā aprobētās atziņas, kas tika apspriestas un iestrādātas literatūras teorijā 20. gs. 50.–60. gados. Bināro opozīciju lietojums bija apzināts solis stāstījumu interpretācijā – izmantojot tās, daudzi pētnieki veidojuši savas teorētiskās konstrukcijas. Klods Levī-Stross (Claude Lévi-Strauss), C. Todorovs, Klods Bremons (Claude Bremond) smēlās iedvesmu Vladimira Propa (Владимир Яковлевич Пропп) brīnumpasaku analīzē. Plašo interesi par krievu formālisma idejām Francijā apliecina arī fakts, ka 1966. gadā C. Todorova tulkojumā un zinātniskajā redakcijā tika publicēti arī citu krievu formālistu pētījumi. Priekšvārdu šim izdevumam rakstīja Romans Jakobsons (Роман Осипович Якобсон).

Izpratne par stāstījumu jau pašā naratoloģijas sākotnē neaprobežojās ar literāriem stāstījumiem vien, taču tieši literārais stāstījums kļuva par strukturālās jeb klasiskās naratoloģijas izpētes objektu.

Franču literatūras teorētiķis Žerārs Ženets (Gérard Genette) no formālistiem pārņemto bināro opozīciju "fabula/stāstījums" aizstāja ar trīsdaļīgu modeli "fabula/stāstījums/stāstīšanas akts" (histoire/récit/narration), tādējādi izdarot apvērsumu priekšstatos gan par laika, gan redzespunkta analīzes iespējām literārā tekstā. Ž. Ženeta piedāvātais modelis ļāva skaidri saskatīt strukturālajā naratoloģijā izplatīto tendenci, kas plašāk pievērsās abstraktajam fabulas līmenim, savukārt stāstījuma un stāstīšana akta līmeņa izpēte, kuras priekšstāvis nenoliedzami ir pats Ž. Ženets, piedāvāja jau citus izaicinājumus. Ž. Ženeta izstrādātā terminoloģija savu nozīmi ir saglabājusi līdz mūsdienām.

Poststrukturālisma interese par ideoloģijām, marginālo un citādo 20. gs. 80. gados veicināja arī naratoloģijas formālās pieejas krīzi. Teksta uzbūves analīzei nebija parocīgi eksperimentāli literārie teksti, kas raksturojami kā atopiski, atemporāli un fragmentēti. Ierastās strukturālās teorijas šeit vairs nebija izmantojamas. Postmodernās literatūras kontekstā fikcijas robežas tika nojauktas pilnībā, un aizvien plašāk tika diskutēts par metafikciju.

Īpaša nozīme naratoloģijas krīzē bija franču filozofa Žana Fransuā Liotāra (Jean-François Lyotard) uzskatiem, kas izskanēja darbā "Postmodernais stāvoklis. Pārskats par zināšanām" (La condition postmoderne: rapport sur le savoir, 1979), kurā attīstīta ideja par "lielajiem stāstījumiem" (grand narratives), ko nereti apzīmē ar sinonīmiem jēdzieniem – metastāstījums vai metadiskurss. Līdz ar "lielo stāstījumu" konceptu Ž. F. Liotārs izvirzīja jautājumu par zināšanu lomu postindustriālajā laikmetā, kad priekšstatus par zināšanu universālo un transcendentālo iedabu izmainīja zinātnes progress, tostarp datortehnoloģiju attīstība.

Naratoloģijas kontekstā Ž. F. Liotārs veicināja dubultu lūzumu. Pirmkārt, teksta struktūras meklējumi izrādījās ne vien neatrisināmi, bet arī abstrakti, jo no pētnieciskā redzeslauka tika izslēgts konteksts. Otrkārt, priekšplānā izvirzījās mazie stāstījumi, kas nepakļaujas universalizācijai, tādējādi akcentējot citādo un marginālo – dzimti, rasi, sociālo šķiru u. tml. faktorus.

Pētīšanas rakursa maiņu, kas aizsākās 20. gs. 80. gados, Deivids Hermans (David Herman) dēvē par postklasisko naratoloģijas posmu. Sākotnēji tas izpaudās kā atteikšanās no klasiskās naratoloģijas mantojuma, mijiedarbojoties ar dzimtes, postkoloniālisma, jaunā vēsturiskuma un antropoloģijas teorijām, taču turpmākajos gadu desmitos tradīcijas noliegums tika mīkstināts.

Poststrukturālisma izvērstā zinātnes kritika un poētika veicināja ne vien jaunu teoriju ieplūšanu stāstījumu pētniecībā, bet arī to hibridizāciju. Fokusa maiņa iezīmēja visai radikālu zinātnisko interešu pārgrupēšanos naratoloģijā, sistēmisko skatījumu uz literārajām funkcijām nomainot pret interesi par kontekstiem, teksta un lasītāja attiecībām, kā arī veidiem, kā teksts vedina uz zināšanām par to, kas ir varbūtējs un iespējams.

Mūsdienu situāciju naratoloģijā visprecīzāk apzīmē šā jēdziena lietojums daudzskaitlī – “naratoloģijas”. Lai gan postklasiskajā fāzē vairāki teorētiskie atzari nostājas pret strukturālismu, klasiskās pētniecības metodes turpina eksistēt citā kontekstā un tiek joprojām lietotas. Vairums jauno strāvojumu vēl nespēj piedāvāt praktiskus modeļus tekstu analīzei, nereti uzsverot, ka tāds arī nav to uzdevums, tādēļ nozīmīgs ir paša pētnieka izvēlētais skatpunkts, sintezējot atšķirīgās pieejas savu mērķu sasniegšanai.

Teksta interpretēšanas iespējas ir plašas, taču atbildība gulstas uz lasītāju. Pētnieka atbildība tādējādi balstīta iespējami precīzā sava izejas punkta raksturojumā, skaidri apzinoties riskus, ko ietekmē izvēlētā teorētiskā sistēma, lasītāja pieredze, literārās klišejas u. tml. faktori.

Poststrukturālistu teorētiskās konstrukcijas 20. gs. 70. un 80. gados stāstījuma jēdziena robežas noārdīja pilnībā, veicinot arī citu disciplīnu interesi. Naratoloģijas vēsturisko mantojumu un turpmāko attīstību pēc 90. gados piedzīvotās krīzes aprakstījuši gandrīz visi nozīmīgākie teorētiķi, kas joprojām aktīvi darbojas visai atšķirīgās disciplīnas jomās. Līdzās D. Hermanam, kas pieteicis postklasiskā posma sākumu naratoloģijā, sistēmiska rakstura pārskati rodami Ansgara Ninninga (Ansgar Nünning), Monikas Fludernikas (Monika Fludernik), Šlomitas Rimonas-Kenanas (Shlomith Rimmon-Kenan), Volfa Šmida (Wolf Schmid), kā arī Jana Kristofa Meistera (Jan Christoph Meister) un Džona Pīra (John Pier) publikācijās. Lai gan šie mēģinājumi cietuši neveiksmi, vairums piesaukto autoru pauž optimistisku skatījumu par naratoloģijas kā visaptverošas disciplīnas turpmākajām attīstības iespējām, izsakot cerību, ka metodoloģiskā daudzveidība reiz saplūdīs vienotā sistēmā. Ironiski, ka šādus apgalvojumus izsaka tie autori, kuri jaunības entuziasmā apzināti tiecās pēc decentralizēta, antisistēmiska skatījuma.

Plašā interese par stāstījumu pētniecību veicinājusi arī naratoloģijas institucionalizēšanos. Pirmkārt, tas saistīts ar metodoloģijai veltītajiem izdevumiem: enciklopēdijām un vārdnīcām, grāmatu sērijām,  akadēmiskajiem žurnāliem un digitālajām platformām. Otrkārt, kopš 90. gadiem Eiropā un Ziemeļamerikā ir nodibinātas vairākas starptautiskas organizācijas, kuru mērķis ir apvienot pētniekus, kas nodarbojas ar stāstījumu pētniecību, kā arī veidot dialogu starp atšķirīgām zinātņu jomām, kas pēdējo trīsdesmit gadu laikā pievērsušās stāstījumu izpētei.

Jēdzieni "naratoloģija" un "stāstījuma studijas" nav lietojami kā sinonīmi. Naratoloģija pārstāv literārā teksta pētniecību un nekad no šā virsuzdevuma nav atkāpusies – arī šobrīd pastāvošajā postklasiskajā periodā. Savukārt stāstījuma studijas aptver plašāku pētījumu lauku, šķērsojot disciplīnu robežas, kuras nodarbojas ne vien ar tekstu izpēti šā jēdziena visplašākajā nozīmē, bet arī pievēršas stāstījumam kā kognitīvam fenomenam. Tādējādi starp šīm pieejām pastāv pakārtojuma attiecības.

Jaunās pieejas literāro tekstu pētniecībā nav fundamentāli mainījušas stāstījuma analīzes gaitu, bet gan sniegušas jaunus jēdzienus un teorētiskos konceptus satura interpretēšanā. Jāatzīst, ka tas ietver arī noteiktu risku. Naratoloģija ir bijusi un vēl joprojām saglabā savu nozīmi kā teksta interpretācijas disciplīna, kurā pētnieki nodarbojas ar teksta vispārīgo likumsakarību izpēti. Jaunie virzieni poststrukturālo nostādņu iespaidā cenšas naratoloģiju transformēt par interpretācijas teoriju.

"Stāstījums" vai "stāstījuma pavērsiens" humanitārajās zinātnēs ir rosinājis nostāju, kas tiecas pārveidot stāstījuma teoriju par pamatdisciplīnu visām humanitārajām zinātnēm, kuras nodarbojas ar stāstījuma fenomenu dažādās kultūras sfērās. Jauno stāstījuma teoriju virzienus raksturo korpusa arguments: pastāvošās naratoloģijas paļaujas uz datu kopām, kas nav piemērotas, lai kalpotu par pamatu stabilas teorijas izveidei. Citiem vārdiem sakot, tekstu korpuss, kas līdz šim ticis izmantots stāstījuma teorijās, ir vai nu pārāk mazs, vai pārāk nesabalansēts, vai arī tam piemīt abi faktori kopā. Uz šā apgalvojuma pamata korpusa argumenta aizstāvji atbalsta naratoloģijas pārformulēšanu, kas balstītos pilnīgākos un reprezentatīvākos datos.

Naratoloģijas kā disciplīnas pastāvēšana ir konstantu pārmaiņu priekšā arī 21. gs. Strukturālā mantojuma pārvērtēšana vēl joprojām nav beigusies, taču pilnīgu novēršanos no tā ir aizstājusi atsevišķu strukturālisma teorētisko ideju atdzimšana, īpaši kognitīvās pieejas pārstāvju darbībā, kuri pret Ž. Ženeta idejām nav tik noraidoši. Tikpat aktīvs ir arī hibridizācijas process, kas cenšas dažādo teoriju mutācijas procesā tuvoties utopijai par visaptverošu interpretācijas teoriju. Naratoloģijas institucionalizēšanās, veidojot plašu akadēmisko organizāciju un studiju programmu tīklu ar tam piesaistītām konferencēm un izdevumiem, jo īpaši kopš 20. gs. 90. gadu vidus, ļāvusi naratoloģijai kļūt par vienu no plašākajām un produktīvākajām disciplīnām, kas vieno atšķirīgu humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvjus, piesaistot aizvien jaunus dalībniekus.

Starptautiskā stāstījuma izpētes biedrība (International Society for the Study of Narrative), Eiropas Naratoloģijas tīkls (European Narratology Network), Stāstījuma studiju starpdisciplinārais centrs (The Interdisciplinary Centre for Narrative Studies) Jorkas Universitāte (University of York) Apvienotajā Karalistē, Stāstījuma starpdisciplināro pētījumu centrs (Centre for Interdisciplinary Research on Narrative) Sv. Tomasa Universitāte (St. Thomas University) Kanādā, Stāstījuma pētījumu centrs (The Centrefor Narrative Research) Austrumlondonas Universitāte (University of East London) Apvienotajā Karalistē, Naratoloģijas starpdisciplinārais centrs (Interdisciplinary Centre for Narratology) Hamburgas Universitāte (Universität Hamburg) Vācijā, Naratoloģisko studiju centrs (Center for Narratologiske Studier) Dienviddānijas Universitāte (Syddansk Universitet) Dānijā, Mūsdienu naratoloģijas (Narratologies contemporaines) Mākslu un valodu izpētes centrs (Centre de recherches sur les arts et le langage – CRAL (CNRS-EHESS)) Parīzē.

Narrative (izdevējs Ohio State University Press, kopš 1993), Storyworlds: A Journal of NarrativeStudies (izdevējs University of Nebraska Press, kopš 2009), Frontiers of Narrative Studies (izdevējs De Gruyter, kopš 2014), Journal of Narrative Theory (izdevējs Eastern Michigan University, kopš 1971), Diegesis (Izdevējs University of Wuppertal, kopš 2012), Narrative Inquiry (izdevējs John Benjamins Publishing, kopš 1998), Narrative Works (izdevējs St. Thomas University, kopš 2011), The Intima: A Journal of Narrative Medicine (izdevējs Columbia University Press, kopš 2011).

“Stāstījuma robežas” (Frontiers of Narrative, izdevējs University of Nebraska Press, kopš 2001), “Naratolģija” (Narratologia, izdevējs De Gruyter, kopš 2003), “Stāstījuma teorija un interpretācija” (Theory and Interpretation of Narrative, izdevējs The Ohio State University Press, kopš 1989), “Kognitīvās pieejas literatūrai un kultūrai” (Cognitive Approaches to Literature and Culture, izdevējs University of Texas Press, kopš 2008), Pētījumi par alternatīviem izpētes veidiem stāstījumā (RABE/RAVEN: Research on Alternative Varieties of Explorations in Narrative, izdevējs Wissenschaftlicher Verlag, kopš 2017).