Ž. Ženets stāstītāju tipus iedalīja arī pēc to līdzdalības stāstījumā: ja stāstītājs attēlotajos notikumos nav iesaistīts un vēsta par tiem kā vērotājs no malas, to apzīmē kā heterodieģētisku (hétérodiégétique). Savukārt, ja stāstītājs ir viens no tēliem, kas vēsta par pieredzēto, to apzīmē kā homodieģētisku (homodiégétique). Tā kā homodieģētiskais stāstītājs var būt ne vien varonis, bet arī aculiecinieks, tos iespējams izdalīt atsevišķi. Pirmo no abiem Ž. Ženets apzīmē kā autodieģētisku (autodiégétique), otrajam tipam atsevišķu jēdzienu nepiemērojot. Šobrīd naratologu vidū attiecībā uz homodieģētisku stāstītāju–aculiecinieku tiek lietots termins “allodieģētisks” (allodiegetic).
Apvienojot Ž. Ženeta piedāvātos aprakstošos jēdzienus, kopumā iespējams izšķirt četrus stāstītāju pamattipus: ekstradieģētisku–heterodieģētisku, ekstradieģētisku–homodieģētisku, intradieģētisku–heterodieģētisku un intradieģētisku–homodieģētisku stāstītāju.
Vairāki klasiskie 18. un 19. gs. romāni, piemēram, Henrija Fīldinga (Henry Fielding) “Stāsts par Tomu Džonsu atradeni” (The History of Tom Jones, a Foundling, 1749) vai Onorē de Balzaka (Honoré de Balzac) “Gorio tēvs” (Le Père Goriot, 1835), veidoti no ekstradieģētiskas–heterodieģētiskas perspektīvas. Stāstītāji ir informēti ne vien par tēlu slēptākajām domām un jūtām, bet arī pārzina notikumu norisi vairākās lokācijās vienlaikus. Marsela Prusta (Marcel Proust) romāna “Zudušo laiku meklējot” (À la recherche du temps perdu, 1913–1927) varonis Marsels ir heterodiēģētisks–homodieģētisks stāstītājs. Šeherazāde no “Tūkstoš un vienas nakts pasakām” ( أَلْفُ لَيْلَةٍ وَلَيْلَةٌ, ʾAlf Laylah wa-Laylah) pārstāv intradieģētisku–heterodieģētisku stāstītāju, savukārt Odiseja piedzīvojumi Homēra (Ὅμηρος) eposā “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) no IX līdz XII grāmatai ir aprakstīti no intradieģētiska–homodieģētiska stāstītāja pozīcijām.