Harija Hirša un Broņislava Tabūna publikācijas, kas veltītas prozas teorijai, joprojām ietekmē jēdzienu “vēstījums” un “stāstījums” lietojumu latviešu valodā, turklāt viņu skatījums ir atšķirīgs – B. Tabūns lietoja “vēstījuma” jēdzienu, savukārt H. Hiršs minēja gan “vēstījumu”, gan “stāstījumu”, sākotnēji abus jēdzienus izmantojot kā sinonīmus, vēlāk ieviešot hierarhiskas attiecības starp tiem. Atšķirīgais piedāvājums lielā mērā veicināja apjukumu literatūrzinātnieku vidū, joprojām daļā publikāciju abi jēdzieni tiek lietoti kā sinonīmi.
H. Hiršs stāstījumu aplūkoja divās grāmatās – “Autora pozīcija romānā” (1980) un “Prozas poētika” (1989). Pirmajā mēģinājumā H. Hiršs stāstījumu raksturoja poētiski, izmantojot prozas stihijas metaforu. No tā var secināt, ka stāstījums ir autora realizētās prozas stihijas rezultāts, kas tiešā vai pastarpinātā veidā (caur stāstītāju vai tēlu) sevi rada. Stāstījuma uzbūvi H. Hiršs iedalīja trijās daļās: tēlojumā, pārstāstā un atkāpēs.
Sistemātisku skatījumu uz stāstījuma uzbūvi un funkcijām sniedz nākamā H. Hirša grāmata “Prozas poētika”, kas iznāca vēsturiski sarežģītā laikaposmā. Vispirms H. Hiršs sāka ar jēdzienu konkretizāciju, prozas tekstu apzīmējot ar “vēstījumu”, kas attiecīgi veidots no “stāstījuma” un “personāža runas”. Autora “prozas stihiju”, kas veido prozas tekstu, H. Hiršs aizstāja ar vēstījuma “prozaisko raksturu”. Ar šī tēlainā jēdziena palīdzību viņš centās aprakstīt vēstījuma izteiksmi un pievērsties tām izmaiņām, kas norisinās ar valodu literārā stāstījumā, atgādinot, ka valoda nosaka prozas darba konkrēto realitāti.
Lai gan stāstījuma definīcija šajā grāmatā netiek būtiski pārskatīta, H. Hiršs vērsa uzmanību uz faktu, ka stāstījums pastāv ārpus prozas žanriem.
Salīdzinājumā ar H. Hiršu, mazāka ietekme, raugoties no mūsdienu perspektīvas, ir B. Tabūna paustajām atziņām grāmatā “Prozas specifika” (1988). Šajā darbā “vēstījums” līdzās krievu literatūrzinātnieka Mihaila Bahtina (Михаил Михайлович Бахтин) piedāvātajam “dialoģisma” jēdzienam skaidrots kā īpaša prozas kategorija, kas nav attiecināma uz citiem literatūras veidiem. Pirmkārt, B. Tabūns vēstījumu izprot kā kategoriju, kurā stāstījuma līmenis (narrative) nav nošķirts no stāstīšanas akta (narration). Otrkārt, līdzīgi H. Hirša piedāvātajai definīcijai B. Tabūns “vēstījumu” un “stāstījumu” uztver un lieto kā sinonīmus. Treškārt, teksta intonācija un sintaktiskā struktūra prozas tekstu nenošķir no citiem literatūras veidiem, bet gan norāda uz atšķirīgu teksta līmeņu pazīmēm. Lirikas gadījumā japiemin gan verlibru, kas nebalstās stingras strofas nosacījumos, gan dzejprozu, kuras teksta izkārtojums un pieturzīmju lietojums vairāk atbilst prozas teksta nosacījumiem. Savukārt prozas gadījumā atbilstošs piemērs, kas atspēko B. Tabūna stingro pieturēšanos pie sintakses aspekta, ir Mollijas Blūmas iekšējais monologs Džeimsa Džoisa (James Joyce) romāna “Uliss” (Ulysses, 1922) pēdējā nodaļā. Dž. Džoiss neizmantoja pieturzīmes (ja neskaita simbolisko dalījumu astoņos teikumos), taču teksta plūdums un liriskā intonācija, saikļus lietojot pieturzīmju vietā, vairāk atbilst dzejas, nevis prozas žanram. Visbeidzot, B. Tabūna izteikums, ka “episkajā darbā vienmēr kas notiek”, konkrēti attiecināms uz darbības jeb notikuma jēdzienu.
Protams, abi autori lieto 20. gs. 70.–80. gados aprobēto padomju literatūrzinātnes terminoloģiju, uz ko rakstā “Naratoloģija” (2013) par naratoloģijas attīstību Latvijā norādījusi arī literatūrzinātniece Inguna Sekste. Tāpat jāņem vērā fakts, ka gan H. Hiršs, gan B. Tabūns savas grāmatas rakstīja žanru teorijas kontekstā. Lai gan literārā stāstījuma uzbūve bija viņu redzeslokā, virkne specifisko jautājumu, kas risina atsevišķas stāstījuma teorijas problēmas, palika ārpus tā.
Tā kā stāstījuma teoriju idejas latviešu literatūrzinātnē tika pieteiktas laikā, kad Rietumu pasaulē strukturālisms zaudēja savas spēcīgās pozīcijas, konsekvence pamatjēdzienu lietojumā nav panākta vēl mūsdienās.
Neatkarīgi no tā, vai raugāmies uz stāstījumu mikroanalīzes līmenī kā notikumu (darbību) ķēdi, kuru saista cēlonība, vai – makroanalīzes līmenī – kā ideoloģisku konceptu vai kognitīvo procesu sistēmas sastāvdaļu, stāstījums pēc savas izcelsmes ir lingvistisks fenomens un šo pamatfunkciju saglabā joprojām. Ne teksta (kā zīmju sistēmas) semiotiskais paplašinājums, ne pētnieciskās (strukturālās un kontekstuālās) pieejas neatkāpjas no stāstījuma lingvistiskajiem nosacījumiem. Respektīvi, teksta (šī jēdziena visplašākajā nozīmē) analīze joprojām norisinās valodas robežās. Atšķirīgās metodes un dažādās definīcijas variācijas neizslēdz iespēju lietot stāstījuma jēdzienu starpdisciplināri. Lai gan jēdzienu lietojums parāda ciešo saikni starp naratoloģiju (narratology) un naratīva jeb stāstījuma studijām (narrative studies), ir būtiski tās nošķirt, jo ar literāru tekstu pētniecību nodarbojas tieši naratoloģija.