Stāstījumā darbība tiek attēlota, pamatojoties uz diviem pamatprincipiem. Šī apgalvojuma pamatā ir jau Platona (Πλάτων) dialogā “Valsts” (Πολιτεία, ap 375. gadu p. m. ē.) iztirzātais nošķīrums starp mimēzi un dieģēzi (διήγησις, diēgēsis). Naratoloģijā abi jēdzieni izskaidro divus darbības atveides principus: tiešu atveidojumu jeb imitāciju (mimēze) un darbības kopsavilkumu jeb rezumējumu no stāstītāja skatpunkta (dieģēze).
Pēc Platona domām, mimēze un dieģēze ir galēji pretstati. Arī stāstījumā to proporcijas ir atkarīgas no vairākiem nosacījumiem, tostarp žanru vēsturiskās attīstības. Prozas tekstos dieģētiskā komponente ir prioritāra. Taču arī viena žanra robežās var pastāvēt būtiskas atšķirības to proporcijās (spilgts piemērs ir atšķirīgās romāna uzbūves formas).
Platona piedāvātais nošķīrums attīstīts, analizējot veidus, kā klausītājam (lasītājam) tika rādīti mītos attēlotie notikumi. Platons nošķīra trīs iespējamos veidus:
- vienkāršu stāstījumu, kurā dzejnieks runā no sevis, neizliekoties par kādu citu;
- mimētisku stāstījumu, kurā dzejnieks runā tēlu balsīs (kā dramatisku sacerējumu gadījumā), tos atdarinot jeb izliekoties par tiem;
- apvienojot abas iepriekšminētās formas, brīvi pārejot no vienas uz otru pēc nepieciešamības, kā tas redzams ditirambos vai episkajā dzejā, kur stāstītāja balss mijas ar dramatizētām epizodēm jeb dialogiem.
Lai arī Platona attieksme pret mimētisko mākslu bija noraidoša, viņa skatījums uz mimēzes jēdzienu bija plašāks, nekā to ierasts interpretēt. Mimēze ir ne vien lingvistisks, bet arī filozofisks un kosmoloģisks koncepts, tieši tamdēļ Platons to uzskata par tik bīstamu un ietekmējošu.