Stāstījumā darbība tiek attēlota, pamatojoties uz diviem pamatprincipiem. Šī apgalvojuma pamatā ir jau Platona (Πλάτων) dialogā “Valsts” (Πολιτεία, ap 375. gadu p. m. ē.) iztirzātais nošķīrums starp mimēzi un dieģēzi (διήγησις, diēgēsis). Naratoloģijā abi jēdzieni izskaidro divus darbības atveides principus: tiešu atveidojumu jeb imitāciju (mimēze) un darbības kopsavilkumu jeb rezumējumu no stāstītāja skatpunkta (dieģēze).

Pēc Platona domām, mimēze un dieģēze ir galēji pretstati. Arī stāstījumā to proporcijas ir atkarīgas no vairākiem nosacījumiem, tostarp žanru vēsturiskās attīstības. Prozas tekstos dieģētiskā komponente ir prioritāra. Taču arī viena žanra robežās var pastāvēt būtiskas atšķirības to proporcijās (spilgts piemērs ir atšķirīgās romāna uzbūves formas).

Platona piedāvātais nošķīrums attīstīts, analizējot veidus, kā klausītājam (lasītājam) tika rādīti mītos attēlotie notikumi. Platons nošķīra trīs iespējamos veidus:

• vienkāršu stāstījumu, kurā dzejnieks runā no sevis, neizliekoties par kādu citu;
• mimētisku stāstījumu, kurā dzejnieks runā tēlu balsīs (kā dramatisku sacerējumu gadījumā), tos atdarinot jeb izliekoties par tiem;
• apvienojot abas iepriekšminētās formas, brīvi pārejot no vienas uz otru pēc nepieciešamības, kā tas redzams ditirambos vai episkajā dzejā, kur stāstītāja balss mijas ar dramatizētām epizodēm jeb dialogiem.

Lai arī Platona attieksme pret mimētisko mākslu bija noraidoša, viņa skatījums uz mimēzes jēdzienu bija plašāks, nekā to ierasts interpretēt. Mimēze ir ne vien lingvistisks, bet arī filozofisks un kosmoloģisks koncepts, tieši tamdēļ Platons to uzskata par tik bīstamu un ietekmējošu.

Aristotelis (Ἀριστοτέλης) “Poētikā” (Περὶ ποιητικῆς, 4. gs. p. m. ē.) mimēzes jēdzienu aplūkoja žanru teorijas kontekstā:

1. mimēze pārstāv māksliniecisko reprezentāciju dažādos mākslas žanros, tostarp literatūrā (episkajā dzejā, reliģiskajā dzejā un drāmā, kas ietver gan traģēdiju, gan arī komēdiju), mūzikā, glezniecībā un horeogrāfijā;
2. mimēze ir ontoģenētiska kategorija (mācība par pasaules izcelšanos);
3. mimēze ir izziņas veids, kā pētīt pasauli, tāpēc dzeju Aristotelis vērtē augstāk par vēsturi (un tādējādi nostājas opozīcijā Platonam), jo pirmā izteic vispārīgo, turpretī otrā – notikušo;
4. mimētiskā māksla apvieno izziņu un baudu.

Kā redzams no iepriekš dotā uzskaitījuma, atšķirības Platona un Aristoteļa uzskatos meklējamas tieši mimēzes izpratnē. Aristotelim dieģēze, ar ko šajā gadījumā tiek izprasts stāstījums, ir viens no diviem mimēzes jeb poētiskās imitācijas veidiem. Otrs veids ir tieša notikumu reprezentācija ar runas un kustību palīdzību. Līdz ar to Aristotelis nošķir epiku un drāmu. Kā parāda abu jēdzienu lietojuma vēsture, jau literatūras teorijas pašā sākumā antīkajā pasaulē sastopami divi atšķirīgi skatījumi, kur dieģēze ir pretstatīta mimēzei: gan kā tās antitēze (Platons), gan kā viens no tās veidiem (Aristotelis).

Šis teorētiskais nošķīrums vēsturiski veidojis un nostiprinājis žanru klasifikāciju, kas ir spēkā arī mūsdienās, kuras pamatā ir divas skaidri nodalāmas izteiksmes (stāstījums, ko pārstāv ditirambi, un mimēze, kas pārstāvēta antīkajā drāmā), kā arī jaukta vai, precīzāk, mainīga izteiksme, kas piederīga eposam.

Atšķirība starp Platona un Aristoteļa klasifikāciju nav krasa, bet ir balstīta jēdzienu lietojuma variācijās. Abas klasifikācijas līdzīgi traktē primāro nošķīrumu starp realitātes atveidojumu drāmas un stāstījuma formā. Abi filozofi bija vienisprātis, ka pirmais no atveidojuma veidiem ir pilnībā imitējošs iepretī otram. Taču Platons vērsās arī pret Homēru (Ὅμηρος), kuru uzskatīja par tikpat vainīgu klausītāju samaitāšanā kā pārējos dzejniekus, jo arī eposā netrūkst mimētisku situāciju, tādējādi atzīstot vien nepastarpinātu stāstījumu. Turpretim Aristotelis sengrieķu traģēdiju hierarhiski novietoja virs eposa un Homēra daiļradē augstāk vērtēja tās epizodes, kas vairāk pietuvojas dramatiskajai mākslai. Abas sistēmas tādējādi ir identiskas, izņemot atšķirīgos katra elementa vērtējumus: kā Platonam, tā Aristotelim stāstījums ir “atšķaidīts” literārās reprezentācijas veids, un no pirmā acu uzmetiena ir grūti saprast, kā abi filozofi nonākuši pie atšķirīgiem secinājumiem.

Literārās reprezentācijas kontekstā mimēze, kā to saprata antīkie domātāji, nav stāstījums, kas papildināts ar “runām”: tas ir stāstījums per se ’pats par sevi’ un šādu statusu arī saglabā. Platons pretstatīja mimēzi dieģēzei kā ideālu atdarinājumu iepretim nepilnīgam atdarinājumam; bet, kā Platons pats to aprakstīja arī dialogā “Kratils” (Κρατύλος), ideāls atdarinājums vairs nav atdarinājums, tā ir lieta pati par sevi, un galu galā pastāv tikai viens imitācijas veids, un tas ir nepilnīgs.

Mimēzes un dieģēzes kombinācija ir romāna uzbūves neatņemama sastāvdaļa jau no tā pirmsākumiem. Romāns ir arī dieģētisks žanrs, un šajā ziņā tas veido pretstatu drāmai, kas, būdama pilnībā mimētiska, kļuva par dominējošo literatūras veidu līdz pat 18. gs. beigām. Tāpēc tā nav nejaušība, ka stāstījuma teorija attīstījusies vienlaicīgi ar romāna žanru.

Mūsdienu rakstnieki un autori mimēzes jēdzienu lieto visai atšķirīgās nozīmēs, drīzāk deskriptīvā, nevis normatīvā veidā. Ņemot vērā valodas filozofijas un strukturālisma mantojumu, mimēzi var skaidrot arī kā lingvistisku struktūru, kurā valoda atdarina pati sevi, tādējādi mimēzes jēdziens šobrīd visbiežāk tiek attiecināts uz literāriem tekstiem, kas “spēlējas” ar fikcionalitāti, vai dokumentālajiem un zinātniskajiem žanriem.

Mimēzes un dieģēzes nošķīrums ir nelīdzsvarots, ja vien, kā to darīja Platons, mimēzi neskaidro kā dialoga ekvivalentu, ar to uzsverot nevis imitācijas, bet transkripcijas nozīmi. Taču visprecīzākais skaidrojums mimēzei kā atdarinājuma formai būtu “citāts”. Tas acīmredzami nav tas, ko ar jēdzienu “mimēze” saprata grieķi, tāpēc franču literatūras teorētiķis Žerārs Ženets (Gérard Genette) stāstījuma kontekstā mimēzi aizstāja ar jēdzienu rhésis (no sengrieķu ῥῆσις, rēsis ‘runa, runas veids’). Līdz ar to stāstījumā pastāv tikai rhésis un diégesis – nošķīrums starp varoņu diskursu (stāstījumu par notikumiem) un stāstītāju diskursu (stāstīšanas aktu).