Žanra aizsākumi rodami 18. gs. angļu dramaturģijā. Drāmu autori tiecās atklāt, ka kaislību intensitāte un cildenums, kas iepriekš tika saistīti vienīgi ar traģēdiju varoņiem, iespējami arī vidusšķiras sabiedrībā. Raksturīgi šādā ievirzē tapuši darbi ir Ričarda Stīla (Richard Steele) “Jūtīgie mīlnieki” (The Conscious Lovers, 1722), Džordža Lillo (George Lillo) “Londonas tirgonis jeb Džordžs Bārnvels” (The London Merchant, or the History of George Barnwell, 1731), Edvarda Mūra (Edward Moore) “Spēlmanis” (The Gamester, 1753). Šīm lugām raksturīga sajūtu eksaltācija, ciešanu dramatizēšana, krasi izteikta varoņu polarizācija (pretstatījums), kā vienu no svarīgākajiem jautājumiem izvirzot ētikas principu ievērošanu, kas saistīta arī ar sekošanu godīgas saimnieciskās darbības principiem. Drāmas žanra tālākā attīstība iezīmējas D. Didro dramaturģijā. Tajā liela vieta ierādīta ikdienas situācijām un psiholoģiskām attiecībām, kā arī morālām pamācībām. D. Didro darbos joprojām akcentēta arī franču 17. gs. dramaturģijā nostiprinātā lugas darbības, laika un vietas vienība, nereti padarot lugas uzbūvi pārlieku shematisku un pakļautu ārējiem nosacījumiem, un izcelta dažādu pārpratumu un intrigu nozīme konfliktu risinājumā. Vācu dramaturģijā par drāmas žanra pamatlicēju uzskatāms G. E. Lesings, viņa raksturīgākie šī žanra darbi ir “Mis Sāra Sampsone” (Miss Sara Sampson, 1755) un “Emīlija Galoti” (Emilia Galotti, 1772). Pilsonisko aprindu dzīvi drāmas žanrā tēlojis arī Frīdrihs Šillers (Friedrich Schiller) lugā “Mīla un viltus” (Kabale und Liebe, 1784). 19. gs. pirmajā pusē drāmas žanru pārstāvēja Frīdrihs Hēbelis (Friedrich Hebbel), vidusšķiras tēlojumam pievēršoties lugā “Marija Magdalēna” (Maria Magdalena, 1844). Kopš 19. gs. 70. gadiem sociālās drāmas žanrs spilgtu izpausmi guva skandināvu dramaturģijā, piemēram, norvēģu rakstnieka Bjernstjernes Bjernsona (Bjørnstjerne Bjørnson) lugas “Bankrots” (En fallit, 1874) un “Redaktors” (Redaktøren, 1874), H. Ibsena drāmas “Sabiedrības balsti” (Samfundets støtter, 1877), “Leļļu nams” (Et dukkehjem, 1879) un “Spoki” (Gengangere, 1881). Francijā spilgts naturālisma paraugs bija Anrī Beka (Henry Becque) drāma “Kraukļi” (Les Corbeaux, 1882). Vācijā drāmas attīstībā nozīmīgas bija Gerharta Hauptmaņa (Gerhart Hauptmann) lugas, piemēram, “Pirms saules lēkta” (Vor Sonnenaufgang, 1889) un “Ormanis Henšelis” (Fuhrmann Henschel, 1898), Hermaņa Zūdermaņa (Hermann Sudermann) drāmas “Gods” (Die Ehre, 1889), “Dzimtene” (Heimat, 1893), “Jāņu ugunis” (Johannisfeuer, 1900). Austrijas dramaturģijā raksturīgi drāmas žanra piemēri ir Artura Šniclera (Arthur Schnitzler) lugas “Novēlējums” (Das Vermächtnis, 1898), “Vientuļais ceļš” (Der einsame Weg, 1904) un “Dzīves sauciens” (Der Ruf des Lebens, 1906). 20. gs. dramaturģijā dominējošo vietu iegūst traģikomēdijas žanrs, tiecoties apvienot vienā darbā ļoti dažādus stila elementus. Tomēr nozīmīgu 20. gs. autoru daiļradē, kuri pārstāvēja tādus virzienus kā episkais teātris un eksistenciālisma drāma, bija arī drāmas žanra darbi, piemēram, vācu dramaturga Bertolta Brehta (Eugen Bertolt Friedrich Brecht) “Galileja dzīve” ( Leben des Galilei, 1943), franču filozofa un rakstnieka Žana Pola Sartra (Jean-Paul Sartre) “Aiz slēgtām durvīm” (Huis Clos, 1944), amerikāņu autora Tenesija Viljamsa (Tennessee Williams) “Stikla zvērnīca” (The Glass Menagerie, 1945), Artura Millera (Arthur Miller) “Pēc grēkā krišanas” (After the Fall, 1964). 20. gs. otrajā pusē drāmas žanrs nereti izmantots nozīmīgu sociālu un filozofisku jautājumu risinājumam, izmantojot arī vēsturiskus notikumus, piemēram, angļu rakstnieka Toma Stoparda (Tom Stoppard) luga “Arkādija” (Arcadia, 1993) un Maikla Freina (Michael Frayn) drāma “Kopenhāgena” (Copenhagen, 1998).