Traģikomēdijas žanrs attīstījās kopš renesanses perioda. Atspoguļojot straujo teātra attīstību Anglijā, kā arī teātra arhitektūru, kas izceļ ciešu aktieru un publikas kontaktu, izcilu virsotni sasniedza V. Šekspīra dramaturģija. Rakstnieka vēlīnās lugas, piemēram, “Venēcijas tirgotājs” (The Merchant of Venice, 1605), “Ziemas pasaka” (The Winter’s Tale, 1605) un “Vētra” (The Tempest, 1611), nereti dēvētas par traģikomēdijām vai romancēm. Dramaturģijas pētniecībā būtisks fenomens ir tas, ka šie darbi pieder vēlīnam V. Šekspīra daiļrades posmam. Tādējādi arī viena autora literārajā darbībā noiets ceļš no traģēdijas un komēdijas žanra uz traģikomēdijas piedāvāto traģisko un komisko elementu sintēzi. Franču 17. gs. dramaturģijā nozīmīga ir Pjēra Korneija (Pierre Corneille) luga "Sids” (Le Cid, 1636), kas žanriski nodēvēta par traģikomēdiju, un vairākas Moljēra (Molière) komēdijas, piemēram, “Dons Žuans” (Dom Juan, 1665) un “Mizantrops” (Le Misanthrope, 1666), kas paplašina traģēdijas un komēdijas iespēju daudzveidību. 17. gs. traģikomēdijās parasti akcentēta eksotiska darbības vide, sižeta risinājuma spriedze un laimīgs dažādu pārpratumu atrisinājums, pakāpeniski pieaugot ārēju efektu nozīmei lugas veidojumā. Šo iemeslu dēļ traģikomēdija daļēji zaudēja savu nozīmi, 18. gs. aktualizējoties nopietnajam žanram jeb drāmai šaurākā nozīmē, kura labāk apmierināja pilsoniskās publikas vēlmes. Tomēr 19. gs., īpaši līdz ar reālisma un naturālisma dramaturģijas uzplaukumu kopš 70. gadiem, darbības risinājumā notika atgriešanās pie komisku elementu iestarpinājuma arī nopietna satura lugās. Atklājot modernā laikmeta indivīda sarežģīto pieredzi, traģikomēdija pakāpeniski izveidojās par plaši izplatītu dramaturģijas žanru, kam raksturīgais stilistiskais apvienojums ir lielākajā daļā 20. un 21. gs. tapušo darbu. Modernās traģikomēdijas sākums saistāms ar norvēģu rakstnieka Henrika Ibsena (Johan Henrik Ibsen) dramaturģiju, piemēram, lugu “Mežapīle” (Vildanden, 1884). Raksturīgas traģikomēdijas žanra izpausmes atklājas 19. un 20. gs. mijā tapušajos naturālisma dramaturģijas darbos, kuros saskatāmi arī ekspresionisma aizsākumi, piemēram, vācu rakstnieku Franka Vēdekinda (Frank Wedekind) lugā “Pavasara atmoda” (Frühlings Erwachen, 1891) un Gerharta Hauptmaņa (Gerhart Hauptmann) darbā “Bebrādas kažoks” (Der Biberpelz, 1893), zviedru rakstnieka Augusta Strindberga (Johan August Strindberg) dramaturģijā, piemēram, lugās “Nāves deja” (Dödsdansen, 1901) un “Spoku sonāte” (Spöksonaten, 1908). 20. gs. dramaturģijai raksturīga pakāpeniska skatuves naturālisma pārvarēšana un attēloto notikumu ticamības apšaubījums, piedāvājot spēles nosacījumus, kuros saduras reālais un nereālais. Raksturīgs piemērs ir itāliešu rakstnieka Luidži Pirandello (Luigi Pirandello) luga “Seši tēli meklē autoru” (Sei personaggi in cerca d'autore, 1921), kas veidota kā skatuviska variācija, izspēlējot viena notikuma vairākas versijas un to reprezentācijas. L. Pirandello luga iezīmē gan masku jeb delartiskās komēdijas tradīciju attīstību un pārveidojumu, gan saikni ar 20. gs. vidus absurda dramaturģiju, kuras pirmais plašāku ievērību guvušais darbs bija īru izcelsmes franču autora Semjuela Beketa (Samuel Beckett) luga “Gaidot Godo” (Et attendant Godot, 1953). Absurda teātra iespējas traģikomēdijas žanrā atklājis arī rumāņu izcelsmes franču rakstnieks Ežēns Jonesko (Eugène Ionesco), piemēram, lugās “Slepkava” (Tueur sans gages, 1958) un “Degunradzis” (Rhinocéros, 1959). Realitātes daudzslāņainību atklāj arī darbi, kuros izmantots episkajam teātrim raksturīgais atsvešinājuma efekts, lai pievērstu uzmanību gan notikumu norisei, gan tās racionālam un skeptiskam izvērtējumam. Šādā ievirzē rakstītas vācu autora Bertolta Brehta (Eugen Bertolt Friedrich Brecht) lugas, piemēram, “Krietnais cilvēks no Sečuānas” (Der gute Mensch von Sezuan, 1943) un “Kaukāza krīta aplis” (Der Kaukasische Kreidekreis, 1948), Šveices vācu rakstnieka Frīdriha Dīrrenmata (Friedrich Dürrenmatt) darbi, piemēram, lugas “Fiziķi” (Die Physiker, 1962) un “Meteors” (Der Meteor, 1966).