Proza ir nesaistītā valodā rakstīta literatūra, kam ir vēstījuma raksturs un kas vārdiskā formā attēlo personas notikumos laika un telpas koordinātēs. Prozas darbi visbiežāk izstāsta kādu notikumu vēsturi.

Proza ir vēstījošā literatūra, stāstījuma un notikuma māksla. Tas ir metriski neritmizēts literārs teksts ar dabisku, ikdienas runai pietuvinātu valodu. Proza, tāpat kā visa literatūra, ir vārda un valodas māksla un nosacīti arī attēlojuma/atdarināšanas un laika māksla.

Attēlojums/atdarināšana prozā attiecībā pret realitāti nav burtisks un nerealizējas mērogā viens pret vienu. Jaunrades procesā notiek attēlojamās parādības īpatnību selektīva atlase un īstenības/esamības subjektīva interpretācija. Prozas darbs vienmēr ir attēlošanas un iztēlošanās darbību koprezultāts. Prozas teksta struktūra balstās uz vēstījumu un aprakstu, ko bieži papildina varoņu dialogi.

Prozas darbā aktualizējas dažādi laika slāņi un nogriežņi autora noteiktā secībā, atklājas personas un notikumi laika ritējumā. Norises prozā aktualizē ne tikai laika, bet arī telpas dimensiju.

Prozas stratēģiskā raksturība ir episkums, tas izpaužas kā satura nozīmīgums, kas saistīts ar indivīda un tautas likteņiem. Prozas episkums nozīmē arī to, ka tā ir vēstījoša un eventuāli vērienīga, galvenokārt tai piemīt sižetiska struktūra. Proza pēc būtības ir sižetiska literatūra, apzinoties arī nesižetisku prozas darbu esamību, pārsvarā mazajās prozas formās. Sižetiskuma līmenis ir atšķirīgs atkarībā no žanra, tematikas un satura, autora mākslinieciskajiem nolūkiem un citiem faktoriem.

Proza pamatā respektē jau Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) postulēto atdarināšanas (mimēzes) principu, objekta atdarināšanas praksi, autoram saglabājot īstenības subjektīvās interpretācijas tiesības, tomēr tiecoties radīt uzskatāmības iespaidu un objektīvisma ilūziju. Prozai, īpaši salīdzinot ar dzeju, raksturīgs atdarināšanas un mākslinieciskās/tēlainās informācijas nozīmīgs īpatsvars.

Prozas svarīgākais saturs jeb prioritāte ir neidealizētā un neheroizētā tagadnes ikdienišķība, bet aktuālas ir arī pagātnes un nākotnes laika dimensijas. Vēstījums laika skalā var būt visplašākajā diapazonā – no mirkļa līdz dienām, gadiem un vairāku paaudžu mūžiem. Sižetiskajā prozā galvenokārt sastopama laiktelpas reāla vai fiktīva konkretizācija.

Prozas priekšrocības salīdzinājumā ar dzeju un dramaturģiju ir daudzveidīgākas iespējas un plašāks paņēmienu klāsts gan attēlojamo parādību raksturojumos, gan tēla rakstura atklāsmēs. Cilvēka tēls sižetiskajā prozā ir vairāk vai mazāk biografizēts, tā identitāte prozas darbā var atklāties paša autora vai starpnieka – vēstītāja – raksturojumā, ar citu tēlu izteikumu starpniecību, monologos, dialogos un attiecībās ar citiem tēliem, tēla pašraksturojumā un darbībā. Tēlu palīdz identificēt tā portrets, pastarpinātā veidā par tēla noskaņojumu var signalizēt tā dzīvesvide, daba un citi faktori. Prozas tēlam svarīga paškustības spēja – rīcība atbilstoši tēla iekšējai loģikai, nevis pēc autora gribas vai vēlmes. Prozas tēls tomēr pilnvērtīgi formējas katra aktīva lasītāja apziņā un uztverē.

Prozas tekstiem, īpaši sižetiskiem, raksturīgs polifoniskums jeb daudzbalsīgums, tajā skan autora vai naratora balss un parasti vairākas vai pat daudzas tēlu balsis. Klasiskā variantā un īpaši senākos piemēros prozai raksturīgākais ir vēstījums trešās personas formā, kas reprezentē arī šim literatūras veidam būtisko – nosacīto distancētību starp autoru un attēlojamo saturu/vielu. Prozai nav raksturīgs tik pilnīgs un vispārējs autora klātbūtnes efekts kā dzejā.

Prozas valoda ir pietuvināta reālajam tautas runasveidam un pieļauj dažādu leksikas slāņu izmantojumu, īpaši personāžu runā. Tomēr, būdama mākslas veida valoda, tā prasa iespējami labāku valodas materiāla pārzināšanu un funkcionāli mērķtiecīgu tā pielietošanu. Vārdam un valodai prozā nav tik augsts pašvērtības līmenis kā dzejā, tie ir attēlojuma/atdarināšanas instrumenti, tiem primāri ir attēlojoša iedaba. Prozas valodai un vēstījumam kopumā ir raksturīga integritāte, tajā var iekļauties citu literatūras veidu elementi, piemēram, dzejas vārsmas, kā arī ārpusliterāru tekstu (hroniku, dokumentu, vēstuļu un citu) fragmenti. Pamatvalodas prozas tekstā var integrēties citvalodu vārdi, frāzes vai pat plašākas tekstkopas. Sevišķi integrēts ir lielprozas teksts.

Prozas tekstam nav atskaņu, tam piemīt no dzejas ievērojami atšķirīgs un grūti uztverams ritmiskums, ko galvenokāt veido teksta periodi – rindkopas – un dabiskās/loģiskās pauzes teikumu un teksta periodu beigās. Katra prozas darba vēstījumam ir savs specifisks teksta plūdums, temps un atšķirīga dinamika, kas atkarīgi gan no sižetiskuma pakāpes, gan žanra noteikumiem un valdošās stilistikas.

Prozas kā literatūras veida īpatnības nav strikti nosakāmas, apzinoties tās brīvības augsto pakāpi, izņēmumgadījumus un atkāpes no plašāk izplatītām normām, kā arī transformācijas literatūras attīstības gaitā un atšķirības dažādās kultūrtelpās. Tāpat jāņem vērā, ka dažādi literatūras veidi tiek apvienoti. Dzejas un prozas īpatnības apvienojas liroepikas žanros, vārsmotos, plašāka apjoma sižetiskos darbos: poēmās un balādēs. Prozas darbos var ievīties drāmai raksturīgie elementi, piemērma, konflikti un dramatisms, īpaši augsts dramatiskais potenciāls ir noveles žanram. Savukārt dzejai raksturīgais lirisms bieži caurstrāvo īsprozas žanru darbus: tēlojumus, miniatūras un epifānijas. Robežas starp prozu un dzeju nav tik stingras modernisma un postmodernisma tekstos. Par dzejas un prozas sevišķo satuvinātību un pat sintēzi liecina dzejproza, kas arvien vairāk attīstās, kļūst plašāka un daudzveidīgāka, sākot ar klasiskā romantisma un neoromantisma laikiem. 

Žanri ir literatūras attīstības gaitā izveidojušās literatūras formas ar teorētiski pamatotām un praksē aprobētām prasībām. Prozas mākslinieciskā pasaule ir plaši izvērsta, tai ir sazarota žanru sistēma, kas katrā literatūras attīstības laikmetā un katrā nacionālā kultūrtelpā var atšķirties un variēties. Plašāk izplatīti un pazīstami prozas žanri ir romāns, stāsts, novele, literārā pasaka, eseja, arī tēlojums, miniatūra, apraksts, epifānija, skice, feļetons un citi. Žanru robežas nereti satuvinās vai pat zūd, īpaši tas attiecas uz īsprozas formām un jaunāko laiku prozu vispār. Prozas darbi bieži ciklizējas, veidojas satuvinātas tematikas vai kompozicionāli saistītu stāstu un noveļu cikli un krājumi (piemēram, Ernesta Birznieka-Upīša “Pelēkā akmens stāsti”, 1914, Erika Ādamsona noveļu krājums “Smalkās kaites”, 1937). Ciklizējas arī lielprozas darbi, formējoties romānu diloģijām, triloģijām, tetraloģijām un vēl plašākām romānu virknēm.

Termins “proza” sākotnēji apzīmēja ar mākslu nesaistītus – reliģiskus, zinātniskus, filozofiskus, informējošus un citus – tekstus. Literārās prozas sākums saistāms ar tautas mutvārdu tradīcijām – mitoloģijas un vēstītājfolkloras formām –, piemēram, mītiem, leģendām, nostāstiem, anekdotēm, tautas pasakām un citām formām.  

Proza rodas tādēļ, ka plašākā teksta izvērsumā jāattēlo mirstīgi un sadzīvei pietuvināti varoņi, ikdienišķāks saturs, kura paušanai organiski neiederīgs būtu vārsmota teksta augstais stils, dzejai raksturīgā izsmalcinātā, tropiem bagātā izteiksme un kāpināts poētiskums.

Prozas pirmsākumi ir tikai aptuveni datējami un galvenokārt fragmentētos avotos vai avotu pārstāstos lasāmi. Rakstītās prozas pirmie paraugi meklējami senajos sinkrētiskajos tekstos pirms mūsu ēras, piemēram, indiešu brāmas un vēdu komentāri – upanišadas (ap 9.–7. gs. p. m. ē.). Senākajiem prozas tekstiem pieskaitāmi seno ēģiptiešu vēstījumi uz māla plāksnēm un papirusa. Sengrieķu, Tuvo Austrumu un citās senajās kultūrtelpās izplatījās fabulas, piemēram, sengrieķu autora Ēzopa (Αἴσωπος) prozas izteiksmē rakstītās fabulas (6. gs. p. m. ē.). Fabulas ir cilvēku netikumu un vājību ierosinātas, animisma un totēmisma iespaidā rādītas līdzības, kur cilvēku vietā darbojas dzīvnieki un kur noslēgumā izkristalizēta vispārināta un pamācoša sentence. Fabulas rakstītas gan vārsmotā, gan prozas izteiksmē. Klasicisma laikmetā fabulas žanru dzejas izteiksmē izkopa franču dzejnieks Žans de Lafontēns (Jean de La Fontaine).

Senajā Grieķijā un Romā attīstījās retoriskā (Cicerons, Cicero), vēsturiskā (Hērodots, Ἡρόδοτος, Tits Līvijs, Titus Livius) un filozofiskā proza. Sengrieķu filozofiskās prozas spilgti artefakti ir Platona (Πλάτων) dialogi, Epikūra (Ἐπίκουρος) vēstules un citi. Senajiem prozas tekstiem pieskaitāmas arī daudzās pilsētu, valstu, valdnieku vai ievērojamu notikumu hronikas grieķu un romiešu kultūrā. Jau agrīnā kultūras attīstības stadijā radās un attīstījās stāstošā proza, piemēram, ķīniešu stāstošās prozas (sjaošuo) dažādās variācijas mūsu ēras pirmajos gadsimtos vai japāņu nelielās impulsīvi rakstītās piezīmes/etīdes/skices (dzuihicu) 10. un 11. gadsimtā. 

Prozas attīstība dažādā intensitātē turpinājās cauri visiem kultūras periodiem, ilgu laiku palikdama literatūras perifērijā, vārsmoto tekstu ēnā. Prozas kā mākslas parādības straujāka un patstāvīgāka attīstība vērojama, sākot ar renesanses periodu un grāmatu drukāšanas sākumu 15. gs. vidū. Jāņem vērā, ka prozas attīstība ir tās žanru rašanās un vēsture, jo žanrs ir literatūras veidu, arī prozas esamības forma. Prozas attīstību iezīmē prozas formu – žanru spektra – paplašināšanās, satura un formas arvien lielāka daudzveidība, jaunu ceļu meklējumi rakstnieka attiecībās ar realitāti un stila variācijas. Prozas vēstures periodizāciju un kopainu apgrūtina atšķirīga hronoloģija un prozas formu attīstības nevienmērīgums dažādos reģionos un kultūrtelpās, kā arī terminoloģijas atšķirības.

Viduslaikos (12. un 13. gs.) attīstījās un kļuva plašāka reliģiskā literatūra: leģendas un svēto dzīves stāsti. Popularitāti guva Svētā Grāla meklējumu sižeti un bruņinieku romāni gan dzejā, gan prozā. Īpaši ziemeļu kultūras reģionos arvien vairāk attīstījās sāgas, kurās vēsture mijās ar mītiem un fantāziju.

Renesanses periodā opozīcijā reliģijas diktātam izaugsmi piedzīvoja sekulārā literatūra, nereti arī dažādās prozas tekstu variācijās.

Agrās renesanses noskaņās, iespējams, tālāk attīstot viduslaiku fablio – īsu, komisku stāstiņu tradīciju –, tapa Džovanni Bokačo (Giovanni Boccaccio) noveļu krājums “Dekamerons” (Decamerone, ap 1349–1353), apliecinot laicīgās dzīves vitalitāti un attiecību dramatiskās un komiskās šķautnes. Dž. Bokačo novelēs atklājas žanra stratēģiskās raksturības – neparasti notikumi un sižeta pavērsieni. Arī turpmāk novelei piemīt pastiprināts dramatisms, neparastība attēlotajos notikumos, tēlu raksturos vai autorpozīcijās. 

Renesanses literatūrā plašāk izplatīts kļuva ceļojumu apraksta žanrs, kā arī joprojām aktuālas bija hronikas.

Pasaules ideālmodeļa meklējumi komplektā ar realitātes kritiku raksturo filozofa Tomasa Mora (Thomas Morus) Platona ietekmē radītās “Utopijas” (Utopia, 1516) saturu. Virsraksta jēdziens – utopijas – vēlākajā prozas attīstībā kļuva par līdzīgi tendētu literatūras darbu tipoloģijas apzīmējumu. Renesanses humānisma un apgaismības laikmeta idejas iemieso Mišela de Monteņa (Michel de Montaigne) iedibinātais esejas žanrs, kas ir starpdisciplinārs žanrs un kam raksturīgs intelektuālisms, filozofisks apcerīgums, dialoģiska struktūra un izkopts stils. 

Klasicisma laikmetā, nostiprinoties normatīvajai estētikai, angažētu izplatību piedzīvoja nosacīti augstie literatūras žanri (traģēdija, satīra, oda, ditirambs, himna), tomēr pozīcijas saglabāja arī demokrātiskās prozas formas, piemēram, piedzīvojumu un komiskie romāni.

Rakstveida stāsts kā mākslinieciski patstāvīgs žanrs Eiropas literatūrā nostiprinājās samērā vēlu – 18. un 19. gs., bet turpmākajā attīstībā kļuva par vienu no prozas pamatžanriem. Stāsta žanram ir vēstījuma raksturs ar vidēji plaši izvērstu sižetu un ierobežotu tēlu klāstu. Tam piestāv vienkāršība un ikdienišķums. Stāsta struktūra ir samērā brīva, vēstījuma temps galvenokārt ir nesteidzīgs.

Nozīmīgs ir demokrātiskā romāna žanra attīstības sākums mūsu ēras sākumā sengrieķu (Longs, Λόγγος, “Dafnīds un Hloja”, Δάφνις καὶ Χλόη, 2. gs.) un romiešu (Āpulējs, Apuleius, “Zelta ēzelis jeb pārvērtības vienpadsmit grāmatās”, Metamorhoseon seu de Asino Aureo libri XI, 2. gs.) literatūrā. Demokrātiskā romāna žanra nosaukums radās vēlāk – viduslaiku periodā –, signalizējot par prozas tekstiem romāņu (franču, spāņu un itāļu) valodās. Agrīnajos romānos galvenokārt dominē piedzīvojumu romāna iezīmes. Romāns radās un attīstījās kā plašākā prozas forma, vērienīguma un nozīmīguma ziņā saskatāmas tipoloģiskas līdzības ar eposiem, tāpēc romāns vēlākos laikperiodos tika dēvēts arī par sadzīves epu vai moderno eposu. Romāns pēc būtības funkcionē arī kā laikmeta liecība. Romāniem visbiežāk mēdz būt sazarots sižets, izvērsta tēlu sistēma, panorāmisks vai īpaši padziļināts pasaules tvērums. Romāns ar brīvdomīgo un daudzveidīgo saturu kļuva arvien iecienītāks visdažādākajos sabiedrības slāņos un visjaunākajos laikos izvirzījās literatūras piedāvājuma un patēriņa priekšplānā. 

17. gs. beigās Francijā sākās literārās pasakas jeb autorpasakas žanra attīstība. Pasaka ir sens sacerējums, kas sākotnēji un ilgstoši funkcionēja mutiskā formā daudzu teicēju izpildījumā. Literāro pasaku raksturo brīnumainība, bināro opozīciju akcentācija – labo un ļauno spēku konfrontācija sižeta pamatā – un biežāk tomēr optimistisks notikumu risinājums. Tāpat kā tautas pasaku, arī literāro pasaku sižeti un tēli (Runcis zābakos, Pelnrušķīte, Sniegbaltīte, nāriņa, Īkstīte, Sniega karaliene un citi) piedzīvo intensīvu migrāciju, transformācijas un dažādus nacionālos variantus. 

20. gs. prozā modernisma virzienu kontekstā aktualizējās dažādas konceptuālas nostādnes gan autoru attiecībās ar realitāti, gan māksliniecisko paņēmienu un rakstības stila izvēlē. Vērojami centieni atbrīvot rakstību no pārāk ciešas racionālā prāta ietekmes, kultivējot “automātiskās rakstības” principu sirreālisma un apziņas plūsmas prozā (Virdžīnija Vulfa, Virginia Woolf, “Delovejas kundze”, Mrs Dalloway, 1925; Džeimss Džoiss, James Juyce, “Uliss”, Ulysses, 1922; Marsels Prusts, Marcel Proust, “Zudušo laiku meklējot”, A la recherche du temps perdu, 1913). Skaļā retorikā, deklaratīvā un dinamiski ekspresīvā izteiksmē tēlots cilvēcības pagrimums un iezīmēti jaunu vērtību un ideālu meklējumi ekspresionisma literatūrā (Alfrēds Dēblīns, Alfred Dōblin; Leonhards Franks, Leonhard Frank). Tekstā akcentēts eksistences dramatisms un bieži vien arī absurditāte eksistenciālisma prozā (Žans Pols Sartrs, Jean-Paul Sartre, “Nelabums”, Nausee, 1938; Albērs Kamī, Albert Camus, “Mīts par Sīzifu”, Mythe de Sisyphe, 1942, “Mēris”, La Peste, 1947). Iezīmējas tendence, ka proza aizvien jūtamāk tiek subjektivizēta, arī ar vēstījumu pirmās personas formā starpniecību. 20. gs. karu un totalitāro režīmu ekspansijas apstākļos aktualizējas antiutopijas/distopijas literatūras darbi (Oldess Hakslijs, Aldous Leonard Huxley, “Brīnišķīgā jaunā pasaule”, Brave New World, 1932; Džordžs Orvels, George Orwell, “1984”, 1984, 1949; Rejs Bredberijs, Ray Douglas Bradbury, “451 grāds pēc Farenheita”, Fahrenheit 451, 1953). Distopiju izplatība skaidrojama arī ar dažāda veida apdraudējumu eskalēšanos 20. un 21. gs. pasaulē (dabas katastrofas, vides piesārņotība, kodolkatastrofas bieds, klimata pārmaiņu izraisītās negācijas un citi).

20. gs. prozas autori aktīvi reaģēja uz Pirmā pasaules kara un Otrā pasaules kara postošajiem notikumiem, tādēļ kara tēma plaši atspoguļota daudzos romānos (Anrī Barbiss, Henri Barbusse, “Ugunī”, Le Feu, 1916; Jaroslavs Hašeks, Jaroslav Hašek, “Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā”, Osudy dobrého vojáka Švejka za světové války, 1921–1923; Ērihs Marija Remarks, Erich Maria Remarque, “Rietumu frontē bez pārmaiņām”, Im Westen nicts Neues, 1929; Ludvigs Renns, Ludwig Renn, “Karš”, Krieg, 1930; Volfgangs Borherts, Wolfgang Borchert, “Tur laukā aiz durvīm”, Draussen vor der Tūr, 1947; Ginters Grass, Gunter Wilhelm Grass, “Skārda bungas”, Die Blechtrommel, 1959). Citi ievērojami 20. gs. lielprozas autori un darbi – Tomass Manns (Thomas Mann) “Budenbroki” (Buddenbrooks, 1901), “Burvju kalns” (Der Zauberberg, 1924), Ernests Hemingvejs (Ernest Hemingway) “Ardievas ieročiem” (A Farewell to Arms, 1929), “Kam skanēs zvans” (For Whom the Bell Tolls, 1940), “Sirmgalvis un jūra” (The Old Man and the Sea, 1952).

Iepretim lielprozas darbiem pozitīvi jānovērtē arī miniatūrprozas žanru (miniatūra, tēlojums, skice, epifānija un citi) klātbūtne literatūras klāstā. Miniatūra ir lakoniskas izteiksmes mazsižetisks žanrs, kam raksturīgs paaugstināts tēlainības līmenis, refleksivitāte, mazo lietu akcentācija un kompozicionāla pabeigtība. Tēlojums ir neliela apjoma nesižetisks vai mazsižetisks prozas teksts ar augstu poētiskuma līmeni. Tēlojums ir vārdiska glezna, literāra ainava. Skice ir iespaidu impresija, mirklīgo iespaidu tvērums lakoniskā formā. Skice var būt tikai melnraksta uzmetums tālākam teksta izvērsumam, bet var būt arī nosacīti patstāvīgs žanrs. Epifānija visvairāk līdzinās miniatūrai vai skicei, bet tai ir savas īpašās pazīmes: spontanitāte un pēkšņums, paradoksalitāte un groteskums, neordinaritāte un citādais pasaules redzējums. Miniatūrprozas žanri aktualizē mazā mēroga tiesības, atgādina par mazo lietu svarīgumu, kultivē un rosina filozofisko refleksiju prasmes un sadraudzē ar modernitātē deficītajām poētiskuma un liriskuma intonācijām. Tomēr prozas un visas literatūras kopainā mazās prozas formas mūsdienās kļuvušas par izteikti marginālu parādību, kas nevēlami sašaurina lasītāju izvēles iespējas.

20. gs. pēdējās ceturtdaļas un 21. gs. dominējošajā postmodernisma prozā aktivizēti spēles un parodijas elementi, citātisms un intertekstualitāte, intelektuālās un pseidointelektuālās rotaļas, teksta fragmentācija un žanrisko robežu nojaukšana nereti komplektā ar autorpozīciju nenoteiktību un idejisko indiferenci vai radikāla liberālisma un nihilisma intonācijām. Postmodernisma prozas kontekstā nozīmīgi literatūras darbi ir Umberto Eko (Umberto Eco) romāns “Rozes vārds” (Il nome della rosa, 1980), Haruki Murakami (村上 春樹, Murakami Haruki) romāni un stāsti, G. Grasa, Džona Faulza (John Fowles), Mišela Velbeka (Michel Hooellebecq), Frederika Beigbedera (Frederic Beigbeder) darbi. Ar postmodernismu daļēji saistāma maģiskā reālisma autoru – Gabriela Garsijas Markesa (Gabriel Garcia Marquez), Hulio Kortasāra (Julio Cortazar) – proza. 

20. gs. otrajā pusē un 21. gs. lasītāju izvēlē arvien lielāks īpatsvars ir populārās literatūras dažādajiem atzariem: šausmu, erotiskajai un zinātniskās fantastikas prozai, melodramatiskajam un fantāzijas romānam, kriminālliteratūrai un detektīviem. Aktivizēta dzimumidentitātes problemātika, ievērojami pastiprinājušās feminisma tendences jaunākajā prozā un arī tās pētniecības metodikā.

Mūsdienās notiek literatūras veidu un žanru arvien intensīvāka mijiespaidošanās un integrācija, kas rezultējas daudzskaitlīgos hibrīdžanru darbos. Prozas  rakstnieki nereti izvairās no radīto tekstu žanriskas marķēšanas vai arī bieži vien darbu apakšvirsrakstos lietoti individuāli specifiski tekstformu apzīmējumi (pastāsti, atceres, fantāzijas, identifikācijas, refleksijas un citi). Savā ziņā notiek nosacīta atgriešanās pie senajam sinkrētismam līdzīgām prozas struktūrām, kad grūti vai pat neiespējami nošķirt māksliniecisko jeb literāro, filozofisko, publicistisko, dokumentālo vai zinātnisko prozu. Diferences iespējas tomēr saglabājas, izvērtējot valdošo stilistiku, valodas īpatnības, tēlainības potenciālu, teksta funkcijas un citus kritērijus. Žanru un dažādu jomu prozas tekstu sajaukšanās var iespaidot oriģinālu autordarbu tapšanu, bet var izraisīt arī haotiska manierisma apšaubāmas kvalitātes tekstu pavairošanos. Tomēr domājams, ka populārākie prozas žanri, piemēram, stāsts un romāns, pat neskatoties uz intensīviem eksperimentiem un transformācijām, nezaudēs būtiskākās aprises un aktualitāti arī nākotnē. Paralēli noris prozas tekstu apjomu samazināšanās pat radikālā mērā (īsromāns, mikrostāsts), un apjomu pieaugums, īpaši populārās literatūras bestselleros jeb dižpārdokļos. Vērojama literāro tekstu, arī prozas, aizvien aktīvāka iedzīvošanās virtuālajā vidē.