Longa “Dafnids un Hloja” ir viens no pieciem sengrieķu mīlas romāniem, kas nonākuši līdz mūsdienām. Tas ir spilgts vēlīnās antīkās literatūras paraugs. Romāns parasti tiek uzskatīts par pastorālās prozas, kas idealizēti ataino lauku vidi un pievēršas ganu priekpilnās dzīves atainojumam, sākotni. Par romāna autoru nav gandrīz nekādu ziņu, lai gan viņu ģeogrāfiski mēdz saistīt ar Lesbas salu – vietu, kurā iesākas romāna sižetiskais risinājums.

Grieķu cilmes īpašvārds Longs bija samērā bieži sastopams Romas Impērijas laikā. Spriežot pēc romāna valodas, tā autoram Longam sengrieķu valoda bija dzimtā. Precīzu romāna tapšanas laiku noteikt grūti, tomēr, izvērtējot teksta iezīmes, parasti tiek uzskatīts, ka tas attiecināms uz tā dēvēto otrās sofistikas periodu – mūsu ēras sākuma gadsimtiem (parasti 2. gs. otrā puse vai 3. gs. sākums).

Longa romāns apvieno literārajā tradīcijā rodamās iezīmes, sasaucoties ar dažādiem tekstiem. Piemēram, Dafnida tēls bija izpelnījies uzmanību hellēnisma laika literatūrā, jo sevišķi nozīmīga tā klātbūtne bija bukoliskajā dzejā. Arī sengrieķu dzejnieka Sositeja (Σωσίθεος) satīru drāmā “Litierss” (Λιτυέρσης, arī “Dafnids”, ap 3. gs. p. m. ē.) bija vēstīts par Dafnidu, kas iemīlējās nimfā, kuru nolaupīja pirāti. Dafnids devās viņu meklēt un noskaidroja, ka nimfu kā gūstekni tur Frīģijas valdnieks Litierss. Līdzības ar Longa romānam raksturīgo stāstniecības manieri, paverot dažādas interpretācijas iespējas, saskatāmas literatūrā, kas attiecināma arī uz paša romāna aptuveno tapšanas laiku, piemēram, Lūkiāna (Λουκιανὸς ὁ Σαμοσατεύς) tekstos, tāpat arī Lūcija Āpulēja (Lucius Apuleius) sengrieķu sižetā balstītajā romānā “Zelta ēzelis jeb pārvērtības vienpadsmit grāmatās” (Metamorphoses (Asinus aureus), 2. gs.).

Longa romānā atainotajai lauku videi, kas ieraugāma līdzās ganu dzīves tēlojumam, piemīt idealizēta noskaņa un pasauli līdzsvarojošs spēks, uz kuru tiecas romāna centrālie tēli. Šī Longa romānā rodamā kvalitāte ir nozīmīga pastorālās literatūras attīstībai. Vienlaikus būtiski, ka ganu tēli (dēvēti, piemēram, par βουκόλος, boukolos ’govju/vēršu gans’; αἰπόλος, aipolos ’kazu gans’) romānā ir dažādi atainoti, tostarp kontekstuāli iegūstot atšķirīgu morāli ētisko nokrāsu. Tāpat, raugoties plašāk uz sengrieķu mīlas romānu iezīmēm, jāņem vērā, ka vārds βουκόλος, boukolos funkcionē arī kā no ēģiptiešu valodas pārtulkots nosacīts apzīmējums ļaudīm, kas attēloti kā dumpinieki, likumpārkāpēji un laupītāji. Pastāv uzskats, ka šāds motīvs attīstījies, Ēģiptes literatūrai mijiedarbojoties ar sengrieķu romāna sižetiskajiem risinājumiem, ko var novērot romiešu laikmeta sengrieķu rakstnieka Ahilleja Tatija (Ἀχιλλεὺς Τάτιος) romānā “Leukipes un Klitofona piedzīvojumi” (Τὰ κατὰ Λευκίππην καὶ Kλειτoφῶντα, 1. vai 2. gs.) un sengrieķu rakstnieka Hēliodora no Emesas (Ἡλιόδωρος ὁ Ἐμεσηνός) romānā “Etiopika” (Αἰθιοπικά, 3.–4. gs.) jeb “Teāgens un Harikleja” (Θεαγένης καὶ Χαρίκλεια), tādējādi uzrādot dažādu kultūrvēsturisko kontekstu savstarpēju pārklāšanos un saplūšanu.

Romānā vēstīts par Lesbas salas pilsētas Mitilēnes divu ievērojamu ģimeņu atvasēm Dafnidu un Hloju; abi zīdaiņa vecumā tika pamesti laukos. Bērnus atrada un uzaudzināja gani. Autiņos ievīstīto puisēnu, kuram atrašanas brīdī klāt bija arī purpura apmetnītis, zelta sprādze un zobentiņš ar ziloņkaula spalu, uzgāja kazu gans Lāmons (Λάμων); zēns tika nosaukts par Dafnidu. Līdzīgi kaimiņlauku aitu ganam Driantam (Δρύας) pēc diviem gadiem bija negaidīts atradums nimfu alā – meitenīte, kurai arī bija klāt piemiņas mantas (ar zeltu izrakstīts galvas apsējs, zeltītas sandales un zelta kāju sprādzes). Meitene tika nosaukta par Hloju.

Dafnidam un Hlojai pieaugot un kopīgi ganot kazas un aitas, vienam pret otru radās spēcīgas mīlas jūtas, kas izpaudās kā sasirgšana no mīlas. Viņi nespēja atpazīt jaunās sajūtas, jo nedz viens, nedz otrs iepriekš nebija saskārušies ar mīlas spēku, ko iemieso Erots (Ἔρως).

Romāna sižets attīstās, no vienas puses, vēstot par Dafnida un Hlojas neremdināmajām jūtām un tiekšanos vienam pret otru. Te nozīmīga arī padoma un pamācības saņemšana. Vecais un viedais govju un vēršu gans Filēts (Φιλητᾶς) stāsta par Erota spēku un sniedz padomus, kā remdēt mīlas mokas, bet Dafnida kaimiņa sieva Likainija (Λυκαίνιον), kas uz laukiem pārvesta no pilsētas, iemāca jaunajam Dafnidam mīlēšanās prasmi. No otras puses, mijoties gadalaikiem un lauku dzīves darbiem un norisēm, rodas dažādi apstākļi, kas tiecas izšķirt iemīlējušos jauniešus un kalpo par viņu kopā būšanas šķēršļiem, piemēram, Hlojas pielūdzēji, laupītāju uzbrukums un Dafnida glabāšanās, mitilēniešu un milētiešu konfliktsituācija, Hlojas nolaupīšana un glābšanās, ko nodrošina dieva Pāna (Πάν) palīdzība, kā arī citas norises.

Romāna noslēgumā norisinās nozīmīgas atpazīšanas ainas: sākumā Dafnids, bet pēc tam arī Hloja atrod savas īstās ģimenes. Pēc ganu paražas tiek svinētas Dafnida un Hlojas kāzas. Romāna izskaņā jaunais pāris vienojas mīlā.

Romāna pamatdarbība norit lauku vidē, tādēļ nozīmīga loma ir ganu tēliem (kazu gani, aitu gani, govju/vēršu gani). Lai gan galvenās darbojošās personas ir kazu gans Dafnids un aitu gane Hloja, nozīmīgi ir arī sekundāras nozīmes ganu tēli, piemēram, vecais gans Filēts vai govju/vēršu gans Dorkons (Δόρκων), kurš iedegas kaislē pret Hloju.

Romānā būtiska ir arī dievišķā pasaule (Erots, Pāns, nimfas), kas līdzdarbojas un ietekmē romānā atainotās darbības virzību.

Romāna tēlu sistēmā saskatāmi dažādu sociālo slāņu pārstāvji, piemēram, pilsētnieki, laupītāji un citi, kas literārajā pārcēlumā atklāj arī laikmetam raksturīgās reālijas

Romāns sastāv no ievada un četrām grāmatām.

Ievads izklāstīts no pirmās personas skatu punkta – tajā izskan nosacītā autora balss. Vēstītājs pirmajā personā paziņo, ka ieraudzījis brīnumaini skaistu gleznu, kurā atainots mīlas stāsts. Ievads veltīts šīs gleznas raksturojumam, kurā līdzās dabas krāšņumam atklājas mīlas spēks. Gleznas aplūkošana mudina sacerēt stāstu par mīlestību, piedāvāt savdabīgu gleznas tulkojumu – pārcēlumu tekstā. Tiek sacīts, ka sacerētais tiks izkārtots četrās grāmatās, kas būs veltījums Erotam, nimfām, Pānam, kā arī visiem ļaudīm. Ievads noslēdzas, norādot, ka nevienam nav pa spēkam izvairīties no mīlestības, kā arī lūdzot spēku, lai varētu izklāstīt cilvēku likteņus.

Lai gan romāna sižets liekas samērā vienkāršs un raiti plūstošs, tas vienlaikus ir mīlas un piedzīvojumu caurvīts, kā arī zemtekstiem piesātināts pieaugšanas stāsts, ko izdaiļo lauku dzīves atainojums. Ganu dzīve, lai gan arī tajā netrūkst iekšējo pārdzīvojumu un izšķiršanās brīžu, rada šķietamu viegluma sajūtu, kas arī vērtējama kā māksliniecisks paņēmiens (mākslinieciskuma klātbūtne nolasāma jau romāna ievadā, kurā teikts, ka glezna pārtop stāstā). Mīlas spēks vērtējams kā vispārējs pasaules līdzsvarotājs, kas gan aptumšo prātu, gan arī cilvēkus padara par lieliem sofistiem. Romāna saturu caurauž mīta materiāls, padziļinot teksta daudzslāņaino dabu.

Zīmīgi ir arī romāna galveno tēlu vārdi, kuros ietvertas dziļākas nozīmes. Hloja ir auglības un zemkopības dievietes Dēmetras (Δημήτηρ) epitets, kas norāda uz pirmo pavasara zaļumu, bet Dafnids sengrieķu mitoloģijā uzskatīts par dievišķas izcelsmes ganu. Dafnida tēlam ir nozīmīga loma arī bukolikā jeb bukoliskajā dzejā.

Divi galvenie tekstu saturošie manuskripti ir tā dēvētais F (Florentinus Laurentianus Conv. Soppr. 627), iepriekš saukts A, kas satur pilnu tekstu, un V (Vaticanus Graecus 1348), iepriekš saukts B, kas satur lielāko daļu teksta. Manuskripts O (Olomucensis M 79), kas varētu būt radniecīgs manuskriptam V, satur četrus gnomiska rakstura izrakstus.

Romāna pirmizdevums tapa Florencē 1598. gadā.

Teksts tulkots daudzās pasaules valodās. Turklāt zīmīgi, ka romāns tulkots vēl pirms pirmizdevuma oriģinālvalodā. Piemēram, ievērību izpelnījies franču bīskapa un klasisko tekstu pētnieka Žaka Amio (Jacques Amyot) romāna tulkojums franču valodā, kas izdots Parīzē 1559. gadā.

No sengrieķu valodas latviešu valodā romānu iztulkoja Ābrams Feldhūns.

Longa romāns “Dafnids un Hloja” caur dabas tēlojumu aktualizē arhetipiskos priekšstatus. Erots kā kosmogoniskais jeb pasauli radošais spēks savā ziņā kalpo par idejisko kopsaucēju – šī doma bija aktuāla antīkajā pasaulē, un Longa romāns sniedz savu pienesumu tās izvērsumā. Romāns paver iespējas daudzveidīgām interpretācijām, gan šo tekstu vērtējot kā sava veida mistēriju, gan naivām jūtām cauraustu stāstu, gan meistarīgi veidotu nozīmju sistēmu ar sofistikai raksturīgajiem paņēmieniem. Romānā naivums mijas ar erotiku, dabas pirmsspēki ar mirkļa nozīmīgumu un pat zināmu rotaļību, bērnība ar pieaugšanu.

Longa romāns – prozas teksts – ir saistošs ne vien satura, bet arī formas ziņā, to mēdz uzskatīt pat par tādu kā žanra anomāliju – ganu dzīves ainas parasti rakstītas dzejā (bukolika jeb bukoliskā dzeja likumsakarīgi paredz dzejas formu), taču Longs šo tematiku atklāj prozas tekstā, paverot ceļu šāda satura romāna attīstībai. Sasauces ar Longa romānu vērojamas 12. gs. Bizantijas literatūrā. Romāns “Dafnids un Hloja” ietekmēja pastorālo motīvu nostiprināšanos, kas caurmērā sekmēja pastorālās literatūras, bet jo sevišķi pastorālā romāna attīstību, kura uzplaukuma laiks Eiropā vērojams ap 16.–17. gs. Nozīmīgi piemēri ir Jakopo Sannadzāro (Jacopo Sannazaro) darbs “Arkādija” (Arcadia, tapis ap 1480. gadu, publicēts 1504. gadā), kurā, veidojot sasauces ar daudziem antīkās pasaules tekstiem, autors virtuozi apvieno dzejas un prozas tekstu, Sera Filipa Sidneja (Sir Philip Sidney) “Arkādija” (Arcadia, 1590), ko parasti salīdzina ar J. Sannadzāro tāda paša nosaukuma darbu, Tomasa Lodža (Thomas Lodge) “Rozalinde” (Rosalynde, 1590), kas tiek uzskatīta par avottekstu Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugai “Kā jums tīk” (As You Like It, 1599–1600). Kopumā V. Šekspīra daiļradē samērā būtiska loma ir pastorālajiem elementiem, kuru sākotne, lai gan tie piedzīvo pastarpinātas transformācijas, meklējama antīkajā literatūrā.

Longa romāns “Dafnids un Hloja” ir vizuālu ainu piesātināts (ne velti arī darba ievadā raksturota gleznas aplūkošana), radot maņu un sajūtu izpausmes brīvību. Romāna sižeta atspoguļojums ir bagātīgs un daudzveidīgs, tas rodamas dažādos mākslas veidos, piemēram, glezniecībā, operā, baletā, kino un citos.

Vieni no ievērojamākajiem piemēriem sižeta atspoguļojumam ir Marka Šagāla (Marc Chagall) litogrāfiju sērija “Dafnids un Hloja” (Daphnis et Chloé, 20. gs. 50. gadu beigas), Morisa Ravēla (Maurice Ravel) balets “Dafnids un Hloja” (Daphnis et Chloé, 1958), kinofilma “Mazās Afrodītes” (Μικρές Αφροδίτες, 1963) Nika Kundura (Νίκος Κούνδουρος) režijā.