Erots ir gan sengrieķu mitoloģijas pirmatnēja dievība, kas iemieso iekāri un vēlmi turpināties, gan mīlas dievs, Afrodītes (Ἀφροδίτη) pavadonis un sūtnis.

Erots ir iekāres, kaisles un mīlestības personifikācija, bieži raksturots kā ļoti skaists dievs, kuram ir spēja atņemt saprātu gan dieviem, gan mirstīgajiem. Erots simbolizē milzīgu pirmatnēju spēku, kas liek dzīvībai turpināties. Mīti par Erotu piedzīvojuši būtiskas pārvērtības. Sākotnēji līdzās Gājai (Γαῖα) un Tartaram (Τάρταρος) viņš bija viens no pirmatnējajām dievībām, kuras radās no Haosa (Χάος). Vēlāk Erota funkcijas, viņam paradoksāli kļūstot jaunākam un ieņemot vietu pie antropomorfajiem dieviem, sašaurinājās – no vispārēja pasaules un dzīvības dzinuļa rosinātāja uz mīlas dievu, kas attēlots kā mazs zēns vai jauneklis ar loku un bultām, bieži līdzās Afrodītei. Iespējams, tieši šīs pārvērtības dēļ Erots ir daudz populārāks nekā pārējās pirmatnējās dievības.

Par Erotu no antīkās pasaules pieejami vairāki avoti, piemēram, sengrieķu dzejnieka Hēsioda (Ἡσίοδος) poēma “Teogonija” (Θεογονία, ~ 7. gs. p. m. ē.), sengrieķu ģeogrāfa Pausanija (Παυσανίας) darbi, romiešu dzejnieka Ovidija (Ovidius) poēma “Pārvērtības” (Metamorphoses, ~ 8. g. m.ē.) un citi. Hēsiods poēmā “Teogonija” no 120. līdz 122. rindiņai Erotu raksturojis šādi:

“Vēl arī Erots, pats skaistākais dievs no nemirstīgajiem, –

Visiem mūžīgajiem dieviem un visiem mirstīgiem ļaudīm

Krūtīs viņš saprātu apmāj un aizkavē padomu gudru.”

(Augusta Ģiezena atdzejojums, Ābrama Feldhūna redakcija)

Erota vārds nāk no sengrieķu valodas vīriešu dzimtes lietvārda ἔρως, erōs, kas vispirms nozīmē ‘mīlestība’, ‘iekāres objekts’, ‘aizrautīgs prieks’ un tikai vēlāk ‘mīlas dievs’. Mazāk zināma un retāk sastopama šī lietvārda nozīme ir ‘sēru vainags’. Romiešu mitoloģijā Erota ekvivalents ir Amors (Amor) jeb Kupidons (Cupido). Amora vārds cēlies no latīņu valodas vīriešu dzimtes lietvārda amor ‘mīlestība’, savukārt Kupidona vārds nāk no latīņu valodas vīriešu un sieviešu dzimtes lietvārda cupido ‘iekāre’. Dažkārt latviešu valodā tiek veidots nošķīrums starp Erosu un Erotu – Eross kā pirmatnēja dievība, Erots kā mīlas dievs.

Sengrieķu mitoloģijā var pielietot hronoloģisku principu, kas veidojas, balstoties uz paaudžu nomaiņu, un šo ģenealoģiju var skatīt vai nu ļoti detalizēti, vai vispārināti. Uzlūkojot sengrieķu mitoloģiju vispārināti, var iedalīt tikai četras paaudzes, proti, pirmo paaudzi veido Haoss un tā pēcteči, otro – Gājas un Urāna (Οὐρανός) bērni (12 titāni), trešo – Krona (Κρόνος) un Rejas (Ῥεία) bērni, t. i., vecākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze, savukārt ceturto paaudzi veido jaunākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze.

Erots ir trešais Haosa pēctecis līdzās Gājai, Tartaram, Erebam (Ἔρεβος) un Niktei (Νύξ). Tas attiecas uz kosmogonisko mītu, ko Hēsiods radīja poēmā “Teogonija”. Vēlāk, kad Erots no pirmatnējas dievības pārtapa par plašāk zināmo tēlu – Afrodītes pavadoni mazo dievu zēna veidolā –, tad par Erota izcelšanos pastāv citas versijas. Divas izplatītākās versijas stāsta, ka Erots ir Afrodītes dēls vai Afrodītes un Areja (Ἄρης) dēls. Citas mazāk zināmas versijas vēsta, ka Erots ir vai nu Urāna un Gājas dēls, vai Zefīra (Ζέφυρος) un Irīdas (Ἶρις) dēls, vai Pora (Πόρος) un Penijas (Πενία) dēls, vai Eileitijas (Εἰλείθυια) dēls. Vēl kāda cita versija stāsta, ka Afrodīte jau bijusi stāvoklī ar Erotu laikā, kad radusies no Urānam nocirstajām ģenitālijām.

No pieminētajām neparastākā versija ir par Erotu kā Pora un Penijas dēlu, ko aprakstījis sengrieķu filozofs Platons (Πλάτων) dialogā “Dzīres” (Συμπόσιον, ~ 384. gads p. m. ē.). Dialogā notiek sarunas par Erotu. Erots neesot ne skaists, ne labs, jo Erots, būdams mīlestība, pēc tā vienmēr tiecoties. Šī iemesla dēļ Erots nevar būt dievs, jo dievam nevarot trūkt nekā no šī, tāpēc viņš ir kā gars, kas atrodas starp dieviem un cilvēkiem. Erots vienmēr atrodoties pārpilnības un trūkuma situācijā, jo viņa vecāki ir pārpilnības dievs Pors un trūkuma dieviete Penija. Mīts vēsta, ka Penija pavedinājusi Poru, kad tas bijis piedzēries Afrodītes svētku svinībās.

Erota vieta mitoloģijas panteonā uzlūkojama divējādi – Erots kā pirmatnēja dievība un Erots kā mīlas dievs maza zēna veidolā līdzās Afrodītei. Kā var secināt no sengrieķu dzejnieka Hēsioda poēmas “Teogonija”, Erots kā pirmatnēja dievība ir radusies no Haosa, nevis ir Haosa dzemdēta. Hēsioda kosmogonijā Erotam piemīt virzības funkcija – Erots ir tas spēks, kas Haosa un Gājas radītajai dzīvībai sniedz vēlmi turpināties. Dažkārt Haosa, Gājas un Erota funkcijas tiek salīdzinātas ar telpu, matēriju un kustību.

Erota kā mīlas dieva galvenā funkcija ir likt iemīlēties, un to viņš paveic ar mazu loku, iešaujot vienu no savām bultām mērķī. Mērķis var būt dievs vai mirstīgais, bet neviens no Erota trāpījuma izvairīties nespēj. Pirmais, kas Erotam piedēvēja šo prasmi, bija sengrieķu dramaturgs Eurīpids (Εὐριπίδης) traģēdijā “Mēdeja” (Μήδεια, 431. g. p. m. ē.) 530.–531. rindiņā:

“Erots bultām trāpīgām

No nāves mani izglābt tevi piespieda.”

(Augusta Ģiezena atdzejojums)

Erota prasme šaut ar loku vērtēta labāka nekā Apollonam (Ἀπόλλων). Līdz ar to Erotam piedēvēts milzīgs spēks – tāds, kuram neviens nespēj pretoties. Viņš var būt jautrs un draisks, taču arī cietsirdīgs, jo spēj radīt gan prieku un laimi, gan ciešanas, sāpes un reizēm pat nāvi. No Erota bultām nav izvairījušies pat daži no varenākajiem Olimpa dieviem – Zevs (Ζεύς) un Apollons. Kāds mīts vēsta, ka Zevs esot zinājis, cik bīstams varētu izrādīties Erots, tāpēc uzreiz pēc tā dzimšanas viņš vēlējies to nogalināt, bet Afrodīte to nav pieļāvusi. Viņa paslēpusi Erotu biezā mežā, kurā to uzaudzinājušas divas niknas lauvenes.

Erotam piedēvēts mīts, kurā viņš pēc Apollona pareģojuma kļūst par valdnieka meitas Psīhes (Ψυχή) vīru. Par to stāstīts romiešu rakstnieks Apuleja (Lucius Apuleius Madaurensis) darbā “Zelta ēzelis jeb pārvērtības vienpadsmit grāmatās” (Metamorphoses, 2. gs.). Kad Afrodīte uzzināja, ka ir kāda jauna sieviete, kura ir vēl daiļāka par viņu, tā sūtīja Erotu likt šai jaunajai sievietei iemīlēties neglītākajā vīrietī. Taču Erots pats kļuva par Psīhes mīļoto un katru nakti viņu apciemoja krāšņā alā. Erots deva Psīhei tikai vienu noteikumu – tā nedrīkstēja viņu ieraudzīt. Taču Psīhe, savu māsu pamudināta, kādā naktī aplūkoja Erota seju, uzspīdinot tam eļļas lampu. Saprotot, ka noslēpumainais vīrs ir Erots, tā iemīlēja viņu vēl vairāk. Taču nejauši Psīhe uzlēja uz Erota labā pleca karstu eļļu. Aizvainots par lauzto noteikumu, Erots pameta Psīhi un devās pie Afrodītes. Afrodīte vēlāk deva Psīhei četrus grūtus uzdevumus, kurus ar citu dievu palīdzību viņa izpildīja. Pēdējais uzdevums bija doties uz pazemes valstību, lūgt Persefonei kārbiņu mūžīgā skaistuma un nogādāt to Afrodītei. Psīhe nokāpa pazemes valstībā, dabūja kārbiņu un nonāca atpakaļ virszemē, bet tur viņa nolēma palūkoties uz kārbiņas saturu, pirms to nogādāja Afrodītei. Taču izrādījās, ka kārbiņā ir nāves miegs, un Psīhe nomira. Erots aiz bēdām un ilgām devās pie Zeva, un Zevs lika Hermejam (Ἑρμῆς) nogādāt Psīhi uz debesīm, un tur tā kļuva nemirstīga. Dievi sarīkoja greznas Erota un Psīhes kāzas. Psīhe tapa par dvēseļu dievieti un dzemdēja Erotam meitu – baudas dievieti Hedoni (Ἡδονή).

Erota atspoguļojums mākslā ir ļoti plašs un parasti balstās uz Erota kā mīlas dieva veidolu, nevis Erotu kā pirmatnēju dievību. Erots tiek attēlots kā mazs zēns vai kā jauneklis ar mirdzošiem zelta spārniem, ar mazu loku un bultnesi plecos – vai nu viens pats, vai kopā ar Psīhi, Afrodīti vai kādu citu dievu. Viņa simboli ir loks, bulta un liesmojoša lāpa. Antīkajā pasaulē Erots attēlots vāžu gleznojumos, atveidots statujās un mozaīkās, arī vēlākos gadsimtos Erots un ar viņu saistītie mīti pievērsa mākslinieku uzmanību, piemēram, 18. gs. itāļu skulptors Antonio Kanova (Antonio Canova) izmantoja Erota un Psīhes mītu skulptūrā “Amors un Psīhe” (Amore e Psiche, 1793).

Lai gan Erotam nav veltīti atsevišķi tempļi, pastāvēja Erota kulti, daži no tiem bija ļoti seni, piemēram, Boiotijas pilsētā Tespijā, kur par godu Erotam tika svinēti svētki. Erots godināts arī gimnasijos.