Krons ir dievs sengrieķu mitoloģijā, viens no 12 titāniem. Viņš kļuva par debesu valdnieku pēc sava tēva Urāna (Οὐρανός) gāšanas.
Krons ir dievs sengrieķu mitoloģijā, viens no 12 titāniem. Viņš kļuva par debesu valdnieku pēc sava tēva Urāna (Οὐρανός) gāšanas.
Krons ir viens no 12 titāniem, jaunākais Gājas (Γαῖα) un Urāna pēctecis, vēlāk titānu valdnieks. Krons tiek raksturots kā viltīgs un ļauns, taču arī drosmīgs, varens un dižs. Krons ir arī laika personifikācija, tāpēc dažkārt viņš tiek raksturots kā nežēlīgs un visu aprijošs dievs. Sengrieķu dzejnieks Hēsiods (Ἡσίοδος) poēmas “Teogonija” (Θεογονία, ~ 7. gs. p. m. ē.) 138.–139. rindiņā Kronu nosaucis par viltprāti un briesmīgāko no bērniem, kas ienīdīs savu vareno tēvu Urānu.
Krona valdīšanas laiks sengrieķu mitoloģijā tiek dēvēts par zelta laikmetu – laiku, kurā cilvēki dzīvojuši kā dievi un tos nav skāris vecums. Tas lasāms Hēsioda poēmas “Darbi un dienas” (Ἔργα καὶ Ἡμέραι, ~ 7. gs. p. m. ē.) 109.–115. rindiņā:
“Zelta paaudzi pirmo ar runātpratējiem ļaudīm
Radīja mūžīgie dievi, kas Olimpa mitekļos mājo;
Bija šie ļaudis, kad Krons vēl valdīja debesīs augstās.
Dzīvoja viņi kā dievi ar skaidru un mierīgu sirdi
Tālu no dažādām bēdām un likstām; pat nejaukais vecums
Nespēja tuvoties viņiem; tiem rosījās kājas un rokas
Veikli arvien. Bez rūpēm tiem mielastos ritēja dzīve.”
(Augusta Ģiezena atdzejojums; Ābrama Feldhūna redakcija)
Sengrieķu valodā Krona vārds Κρόνος, Kronos ir personvārds. Tā sākotnējā nozīme bija dievs titāns, bet vēlāk parādījās otra nozīme – Krons kā planēta Saturns. Krona romiešu mitoloģijas ekvivalents ir Saturns (Saturnus). Krons latviski var tikt saukt arī par Kronosu.
Kronu nevajadzētu jaukt ar citu sengrieķu mitoloģijas laika personifikāciju – latviski arī sauktu par Kronu (Χρόνος) –, taču šī dieva vārda etimoloģija ir cita – no sengrieķu vīriešu dzimtes lietvārda χρόνος, chronos ‘laiks’, un parasti to saista ar orfisko literatūru (~ 5. gs. p. m. ē. – ~ 2. gs. m. ē.) – rakstu krājumu, kas piedēvēts mītiskajam dziesminiekam Orfejam (Ὀρφεύς) un viņa sekotājiem.
Sengrieķu mitoloģijā var pielietot hronoloģisku principu, kas veidojas, balstoties uz paaudžu nomaiņu, un šo ģenealoģiju var skatīt vai nu ļoti detalizēti, vai vispārināti. Uzlūkojot sengrieķu mitoloģiju vispārināti, var iedalīt tikai četras paaudzes, proti, pirmo paaudzi veido Haoss (Χάος) un tās pēcteči, otro – Gājas un Urāna bērni (12 titāni), trešo – Krona un Rejas (Ῥεία) bērni, t. i., vecākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze, savukārt ceturto paaudzi veido jaunākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze. Pēc šāda dalījuma vadoties, Krons piederētu otrajai dievu paaudzei.
Gāja ir pirmatnēja dieviete, kas radusies no Haosa. Līdzīgi kā Haosam arī Gājas galvenā funkcija ir radīšana un pasaules veidošana, turklāt abas dievietes spēj būt partenoģenētiskas, t. i., spēj radīt pēcnācējus bez vīriešu kārtas dieva. Gāja radīja sev varenībā līdzīgo Urānu. Tas lasāms Hēsioda poēmas “Teogonija” 126.–128. rindiņā:
“Radīja Gāja vispirms sev apjomā līdzīgu pašai
Urānu, zvaigžņoto jumu, lai pilnīgi segtu tas viņu
Un lai dieviem arvien par drošu sēdekli būtu.”
(A. Ģiezena atdzejojums; Ā. Feldhūna redakcija)
Turpat tālāk minēts, ka Urāns kļuva par viņas vīru, un viņiem piedzimuši daudz bērnu, 12 no tiem titāni – sešas meitas un seši dēli. Šīs meitas bija Tētija (Τηθύς), Temīda (Θέμις), Teja (Θεία), Reja, Mnēmosine (Μνημοσύνη) un Foibe (Φοίβη). Dēli bija Okeāns (Ωκεανός), Japets (Ἰαπετός), Hiperions (Ὑπερίων), Kojs (Κοῖος), Krejs (Κρεῖος) un Krons. Reja un Krons ir vienlaikus māsa un brālis un vīrs un sieva. Abi dievi ieņem nozīmīgu vietu pēctecības mītā, līdz ar to tiem piemīt radīšanas funkcija.
Gājai un Urānam radās trīs ciklopi jeb kiklopi (Κύκλωπες, Kyklōpes ‘apaļači’) un trīs milži simtroči jeb hekatonheiri (Ἑκατόγχειρες, Hekatoncheires ‘simtroči’). Urāns ienīda savus bērnus milžus. Viņš tos ieslodzīja pazemē, bet Gāja nebija ar to mierā, jo viņa tā dēļ cieta lielas sāpes. Lai gan Hēsiods par šo sadaļu neizsakās skaidri, daži pētnieki norāda, ka Urāns redzēja šos milžus jau Gājas klēpī un neļāva tiem piedzimt, pastāvīgi mīlējoties ar Gāju un šādi neļaujot tiem izkļūt no Gājas klēpja. Tieši tāpēc Gāja cieta lielas sāpes, jo nav varējusi šos milžus piedzemdēt. Šāda interpretācija izskaidro, kāpēc Gāja aicināja Kronu nocirst Urāna fallu, nevis atņemt tam spēku un varenību kādā citā veidā.
Gāja nolēma Urānam atriebties, izveidoja lielu sirpi un sasauca pie sevis titānus, lai aicinātu tos pret Urānu sacelties, taču visi titāni, izņemot Kronu, baidījās to darīt. Krons piekrita Urānam atriebties, tāpēc Gāja tam iedeva lielo sirpi un sniedza padomu, kā ar viltību gāzt Urānu, – kad Urāns vēlēsies ar Gāju mīlēties, lai Krons uzbrūk no slēpņa un nocērt Urāna fallu. Krons rīkojās tieši tā, kā Gāja norādīja, Urāns tika gāzts, un pār pasauli sāka valdīt Krons. Bet Urāns viņu nolādēja, sakot, ka Kronam varu atņems paša jaunākais dēls. Lai no šāda likteņa izvairītos, Krons pavēlēja savai sievai Rejai, kas vienlaikus bija arī viņa māsa, atnest visus piedzimušos bērnus, lai tos aprītu. Viņš aprija piecus vecākos bērnus – Hestiju (Ἑστία), Dēmetru (Δημήτηρ), Hēru (Ἥρα), Aīdu (Ἅιδης) un Poseidonu (Ποσειδῶν). Taču Reja, nevēlēdamās zaudēt pēdējo bērnu – Zevu (Ζεύς), slepeni to nogādāja Krētā, bet Kronam iedeva aprīt autiņos ietītu akmeni. Kad Zevs izauga, viņš sacēlās pret Kronu un piespieda atbrīvot aprītos bērnus.
Atbrīvotie dievi sāka cīņu pret Kronu un titāniem, lai iegūtu varu pār pasauli. Šo cīņu dēvē par Titanomahiju (Τιτανομαχία), un tā ilga desmit gadu. Cīņa bija sīva, un Olimpa dievi uzvarēja tikai tad, kad Zevs izlaida no pazemes simtročus jeb hekatonheirus un tie nostājās Zeva pusē. Tas lasāms Hēsioda poēmas “Teogonija” no 635. līdz 636. rindiņai:
“Toreiz tie cīnījās citi pret citiem jo sāpīgās kaujās;
Desmit gadus pēc kārtas bez mitas ilga šīs cīņas.”
(A. Ģiezena atdzejojums; Ā. Feldhūna redakcija)
Varenie titāni tika uzvarēti, iekalti važās un iemesti Tartara (Τάρταρος) dzīlēs. Viena versija stāsta, ka titāni Tartara dzīlēs tika ieslodzīti uz mūžīgiem laikiem, taču cita versija vēsta, ka Zevs tomēr pēc kāda laika par titāniem apžēlojās un ļāva tiem dzīvot laimīgo dvēseļu salā Elisijas laukos (Ἠλύσιον πεδίον), un Krons tur kļuva par valdnieku.
Krona atspoguļojums mākslā ir plašs – gleznās, vāžu gleznojumos, gravīrās, ciļņos un statujās. Dažkārt Krons atveidots ar saviem simboliem – sirpi vai izkapti. Krona attēlošanai izmantoti vairāki ar viņu saistītie notikumi, proti, savu bērnu aprīšana, Rejas viltība, dodot Kronam Zeva vietā akmeni, zelta laikmets, titānu krišana vai Urāna falla nociršana, piemēram, itāļu mākslinieku Džordžo Vasari (Giorgio Vasari) un Kristofāno Gerardi (Cristofano Gherardi) freskā “Krons (Saturns) kastrē savu tēvu” (Crono (Saturno) castra suo padre Urano, 16. gs.).
Kronam mūsdienu Grieķijas teritorijā atsevišķi tempļi netika veltīti, taču Atēnās bija templis par godu Kronam un Rejai, savukārt Olimpijā – templis, kurā bija seši altāri par godu titāniem, un viens no altāriem bija veltīts Kronam un Rejai. Krona romiešu ekvivalentam Saturnam veltīts templis Romas forumā (Forum Romanum). Tiek uzskatīts, ka tas uzbūvēts 497. gadā p. m. ē., un līdz mūsdienām saglabājies priekšējais portiks ar astoņām kolonnām.
Ieva Fībiga "Krons". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/171065-Krons (skatīts 26.04.2024)