Okeāns ir sengrieķu mitoloģijas pirmatnējais dievs, kas iemieso pasaules ūdeņus, viens no 12 titāniem.

Okeāns ir pirmatnējais dievs, viens no 12 titāniem, un viņš var tikt uztverts arī kā bezgalīga plata un rāma upe, kas plūst apkārt pasaulei. No Okeāna veidojas visas upes, strauti un avoti. Okeāns tiek raksturots kā sirms, kluss, mierīgs, augsti godājams dievs, kas pielīdzināms Zevam (Ζεύς). Lai gan tiek minēts, ka Okēnam nav ne sākuma, ne gala, tomēr par viņa pili tiek apgalvots, ka tā atradusies uz pasaules robežas, liekot saprast, ka bezgalība tomēr kaut kur beidzas.

Sākotnēji Okeāns bija jūru, upju un visu ūdeņu valdnieks, bet tad, kad pasaule tika sadalīta starp Zevu, Poseidonu (Ποσειδῶν) un Aīdu (Ἅιδης), Okeāna funkcijas pārņēma Poseidons. Okeānu nevajadzētu jaukt ar citu pirmatnējo jūras dievu – Pontu (Πόντος), kurš atšķirībā no Okeāna ir brāzmains, straujš un nesniedz zemei auglību.

Parasti dievu vārdi nāk no sugas vārdiem un to nozīme sakrīt ar to, ko attiecīgais dievs iemieso, taču ar Okeāna vārdu ir citādi. Sengrieķu valodā vārds Ὠκεανός, Ōkeanos ir personvārds, un tā sākotnējā nozīme ir Okeāns, Gājas (Γαῖα) un Urāna (Οὐρανός) dēls. Vēlāk parādījās arī citas pārnestas nozīmes. Okeāna vārda izcelsme ir neskaidra. Romiešu mitoloģijā Okeāna vārds netiek mainīts – latīņu Ōceanus.

Sengrieķu mitoloģijā var pielietot hronoloģisku principu, kas veidojas, balstoties uz paaudžu nomaiņu, un šo ģenealoģiju var skatīt vai nu ļoti detalizēti, vai vispārināti. Uzlūkojot sengrieķu mitoloģiju vispārināti, var iedalīt tikai četras paaudzes, proti, pirmo paaudzi veido Haoss (Χάος) un tā pēcteči, otro – Gājas un Urāna bērni (12 titāni), trešo – Krona (Κρόνος) un Rejas (Ῥεία) bērni, t. i., vecākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze, savukārt ceturto paaudzi veido jaunākā antropomorfo Olimpa dievu paaudze. Pēc šāda dalījuma vadoties, Okeāns piederētu pirmajai dievu paaudzei.

Kad Gāja par vīru apņēmusi Urānu, tā dzemdējusi 12 titānus – sešas meitas un sešus dēlus. Šīs meitas bija Tētija (Τηθύς), Temīda (Θέμις), Teja (Θεία), Reja (Ῥεία), Mnēmosine (Μνημοσύνη) un Foibe (Φοίβη). Dēli bija Okeāns (Ωκεανός), Japets (Ἰαπετός), Hiperions (Ὑπερίων), Kojs (Κοῖος), Krejs (Κρεῖος) un Krons. Šie varenie titāni, precoties savā starpā, radīja daudzus dievus un dievietes. Šī versija aprakstīta sengrieķu dzejnieka Hēsioda (Ἡσίοδος) poēmā “Teogonija” (Θεογονία, ~ 7. gs. p. m. ē.), un no tās var secināt, ka Okeāns ir vecākais dēls titāns. Taču pastāv arī versija, kas stāsta, ka Okeāns cēlies no Gājas un Urāna vai Aitera (Αἰθήρ). Tas lasāms romiešu autora Gaja Jūlija Higina (Gaius Julius Hyginus) mītu krājumā “Stāsti” (Fabulae, 1. gs. m. ē.).

Okeāna galvenā funkcija ir iekļaut un aptvert zemi un būt gan sālsūdens, gan saldūdens avotam. Tāpēc Okeāns tiek uztverts kā ļoti sena un nozīmīga dievība. Sengrieķu dzejnieks Homērs (Ὅμηρος) eposā “Īliada” (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) Okeānu un Tētiju nosaucis par pāri, no kura vēlāk radušies citi dievi. Tas lasāms eposa 14. grāmatas jeb dziedājuma 201. rindiņā, kurā Okeāns nosaukts par mūžīgo tēvu, bet Tētija – par mūžīgo māti.

Okeāna sieva, kas vienlaikus ir arī viņa māsa, ir Tētija – dieviete titanīda, kura iemieso saldūdeni un līdz ar to zemes auglības veicināšanu. Okeāna un Tētijas meitas ir Okeanīdas (Ὠκεανίδες), mazas jūras dievības, savukārt dēli – mazas upju dievības jeb Upes (Ποταμοί). Hēsiods poēmā “Teogonija” 337. rindiņā minējis:

“Tētija dzemdēja Okeānam daudz dzelmjainu upju.”

(Augusta Ģiezena atdzejojums, Ābrama Feldhūna redakcija) 

Upes tiek uzskaitītas, dažkārt arī nosauktas to funkcijas, un tas lasāms līdz pat 361. rindiņai. No 362.–364. rindiņai lasāms par vēl citiem Okeāna pēctečiem:

“Tātad bija, lūk, vecākās meitas, ko Tētija kādreiz

Dzemdēja Okeānam. Bet ir jau vēl arī daudz citu

Okeanīdu ar potītēm slaidām, trīs tūkstoši skaitā.”

(A. Ģiezena atdzejojums, Ā. Feldhūna redakcija) 

Okeāna pēctečus ir grūti uzskaitīt precīzi, jo to ir ļoti daudz. Hēsiods un Higins par Okeāna pēctečiem nosaucis Okeanīdas un Upes, savukārt citos antīkajos avotos minētas Auras (Αὔραι) – vēja un vēsmas nimfas, Nefeles (Νεφέλαι) – Okeanīdas nimfas, kuras iemieso mākoņus un lietu, Kerkopi (Κέρκωπες) – pērtiķiem līdzīgi zagļi un Tiptolems (Τριπτόλεμος) – pusdievs, cieši saistīts ar Eleusīnas mistērijām un Dēmetru (Δημήτηρ). Arī Najādas (Ναϊάδες) dažos avotos nosauktas par Okeāna un Tētijas meitām, savukārt citos – par Okeanīdu meitām.

Kad Krons gāza savu tēvu Urānu, Urāns pareģoja, ka ar Krona varu notiks tāpat – viņu no troņa gāzīs dēls. Titanomahijā (Τιτανομαχία), titānu un Olimpa dievu 10 gadus ilgajā cīņā, uzvarēja Olimpa dievi, un Zevs, Krona dēls, pārņēma pasaules valdīšanu. Lai gan Okeāns ir titāns, viņš titanomahijā ieņēma šķietami neitrālu pozīciju, neatbalstot nevienu no karojošajām pusēm. Taču Hēsioda poēmā “Teogonija” 397.–398. rindiņā lasāms, ka Okeāns netieši atbalstījis Zevu, nosūtot pie Olimpa dieviem savu meitu Stiksu (Στύξ):

“Atnāca pirmā tad mūžīgā Stiksa uz Olimpu plašo

Kopā ar dēliem, kā mīļais tēvs tai padomu devis.”

(A. Ģiezena atdzejojums, Ā. Feldhūna redakcija)

Okeānu mēdz attēlot ar garu bārdu un ragiem, turklāt ragi dažkārt atgādina krabja spīles, Okeāns var tikt attēlots gan ar cilvēka ķermeni, gan ar čūskai vai zivij līdzīgu ķermeni, bet cilvēka galvu. Okeāna simboli ir čūska un zivs. Okeāna portretējumi antīkajā pasaulē veidoti gan uz vāžu gleznojumiem, gan mozaīkās. Piemēram, Okeāns atspoguļots kopā ar Tētiju kādā 2. gs. mozaīkā, kas aplūkojama Turcijā Gaziantepas Arheoloģijas muzejā (Gaziantep Arkeoloji Müzesi). Okeāns atveidots arī statujās, piemēram, Romā slavenajā 18. gs. itāļu arhitekta Nikola Salvi (Nicola Salvi) veidotajā Trevi strūklakā (Fontana di Trevi).

Atsevišķi tempļi Okeānam nav veltīti.