Senie grieķi ticēja, ka Olimpa dievietes Dēmetras pārziņā ir zemes auglības spēks un, secīgi, cilvēku nodrošināšana ar augļiem un ražu. Homēra (Ὅμηρος) eposa “Īliadas” (Ἰλιάς, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) 13. grāmatas 322. rindiņā tas, ko mirstīgie ēd, proti, pārtika, tēlaini tiek dēvēta par Dēmetras graudu (Δημήτερος ἀκτή, Dēmḗteros aktḗ). Priekšstats par Dēmetru, kas iemieso zemes auglību, tika izvērsts un attiecināts arī uz dzīvo būtņu, tostarp, cilvēku auglību. Tādējādi Dēmetru pielūdza arī kā laulības aizbildni, īpaši sievietes. Tā kā zemkopība veido labi sakārtotas sabiedrības pamatu, antīkajā literatūrā Dēmetra bieži tiek attēlota arī kā miera pavadone un atbildīgā par noteiktas kārtības uzturēšanu. Romiešu mitoloģijā Dēmetra tiek saukta par Cereru (Ceres).

Dēmetra ir viena no senākajām un nozīmīgākajām dievībām sengrieķu mitoloģijā. Viņa pielīdzināma sengrieķu dievietei Gājai (Γαῖα), kura iemieso zemi, kā arī frīģiešu izcelsmes zemes dievietei Kibelei (Κυβέλη), kura sava kulta ietvaros gan Mazāzijas rietumos un vidienē, gan Senās Grieķijas un Romas teritorijā tika pielūgta kā Dieviete Māte (Μεγάλη Μήτηρ, burtiski ‘Lielmāte’) un zvēru pavēlniece. Dēmetras, Gājas un Kibeles nozīmīgums pamatojas šīm dievietēm piedēvētajā spējā dāvāt zemei, dzīvniekiem un cilvēkiem auglības spēku.

Zemes auglības un zemkopības dieviete, laulības, miera un labas kārtības aizbildne Dēmetra bija viena no visvairāk pielūgtajām dievībām sengrieķu dievu panteonā. Viņa ir cilvēkiem labvēlīga dieviete, dzīvības sargātāja, kas iemācījusi cilvēkiem pareizi saimniekot.

Viņas bēdas par meitu Persefoni (Περσεφόνη), kas personificē pavasari, ziedošo dabu, nemirstību vai atdzimšanu, bet kurai trešdaļu gada jāpavada kopā ar vīru – pazemes valdnieku Aīdu (Ἅιδης) – pazemes pasaulē, ir iemesls, kāpēc ir ziema; savukārt Dēmetras prieks, kad viņa meitu atgūst, sakrīt ar gada auglīgajiem mēnešiem.

Dēmetra tika plaši pielūgta visā Senās Grieķijas teritorijā, ieskaitot salas, un, sākot no 5. gs. p. m. ē., arī Mazāzijā. Dēmetra kopā ar savu meitu Persefoni bija galvenās dievības Eleusīnas mistērijās (Ἐλευσίνια μυστήρια), kas tika praktizētas Eleusīnā – polē (polisā jeb pilsētvalstī), kas atrodas Atikas reģionā netālu no Atēnām – un bija slavenākās sengrieķu mistērijas antīkajā pasaulē Vidusjūras reģionā. Piedalīšanās Eleusīnas mistērijās, no vienas puses, iesvētītajiem nodrošināja labu laicīgo dzīvi, jo primāri bija saistītas ar zemes auglību un zemkopību, un, no otras puses, deva cerību uz labāku pēcnāves dzīvi.

Antīkajā mākslā Dēmetra parasti tika attēlota kā pilnībā apģērbta un mātišķa izskata sieviete, vai nu sēžot tronī, vai arī lepni stāvot ar izstieptu roku. Dažkārt viņa attēlota arī braucot pajūga ratos kopā ar savu meitu Persefoni. Abas dievietes simbolizē tie paši atribūti: zizlis, rags, labības klēpis vai kviešu vārpa, lāpa, reizēm arī vainags vai ap galvu apsieta lentīte.

Dēmetra ir sengrieķu senāko dievību – titānu Krona (Κρόνος) un Rejas (Ῥέα) – meita. Viņa ir māsa uguns un pavarda dievietei Hestijai (Ἑστία), mirušo valstības valdniekam Aīdam, jūras dievam Poseidonam (Ποσειδῶν), kā arī jaunākās dievu paaudzes – Olimpa dievu – valdniekam Zevam (Ζεύς) un viņa sievai Hērai (Ἥρα).

Hēsiods (Ἡσίοδος) poēmā “Teogonija” (Θεογονία, ~ 700. gads p. m. ē.) un Pseido-Apollodors (Ψευδο-Ἀπολλόδωρος) darbā “Bibliotēka” (Βιβλιοθήκη, 1. vai 2. gs.) norāda, ka Dēmetru, līdzīgi kā citus savus bērnus, drīz pēc to piedzimšanas aprija viņu tēvs Krons, jo Krona māte Gāja bija pareģojusi, ka kāds no Krona bērniem atņems tam varu. Tā rīkojoties, Krons cerēja, ka Gājas pareģojums nepiepildīsies. Taču Krona sieva Reja viņu apmānīja, jaunākā dēla Zeva vietā iedodot norīt akmeni. Zevs slepus uzauga kādā alā Krētā, un vēlāk panāca, ka Krons izvemj norītos bērnus, tostarp Dēmetru. Saskaņā ar Hēsioda sniegto mīta versiju tas noticis, pateicoties Gājas padomam, savukārt Pseido-Apollodors norāda, ka Zevam palīdzējusi gudrības dieviete Mētida (Μῆτις).

Dēmetra ir arhaiska, htoniska (ar zemi un pazemi saistīta) dievība, kura iemieso zemes auglības spēku. Par Dēmetras htonisko izcelsmi liecina dievietes vārda etimoloģija. Dēmetras vārda sākuma daļu Δη-, Dē-, vienkāršoti skaidrojot, iespējams identificēt vai nu ar atiskā dialekta lietvārdu γῆ, gē ‘zeme’, vai arī ar krētiešu vārdu δηά, dēá ‘kvieši’ vai plašāk ‘labība’. Vienlaikus pastāv arī citas teorijas par Dēmetras vārda sākuma daļas etimoloģiju. Savukārt Dēmetras vārda otrais elements ir lietvārds μήτηρ, mḗtēr, ‘māte’, kura saknes meklējamas indoeiropiešu pirmvalodā un kas sasaista Dēmetras izcelšanos ar austrumu dievieti Kibeli (Cybele) – Dievieti Māti. Tādējādi dievietes vārds nozīmē ‘zemes māte’ vai ‘labības māte’, kas atspoguļo līdzīgu izpratni par dievietes būtību, tās rūpēm par zemes auglību un ražu.

Htoniskas auglības dievietes iezīmes vērojamas arī vairākos Dēmetrai veltītajos kultos, īpaši spilgti tā dēvētās Dēmetras Erīnijas (Ἐρινύς) kultā, kas tika praktizēts Arkādijas reģionā Peloponēsā: Dēmetru, kura bija pārvērtusies par ķēvi, iekāroja un ieguva Poseidons Hipijs (Ἵππιος, burtiski ‘zirga’ vai ‘tas, kurš radījis zirgus’) ērzeļa izskatā. Pēc notikušā dusmīgā un atriebties alkstošā Dēmetra, kura tobrīd iemiesoja Erīniju (sengrieķu mitoloģijā atriebības dieviete), nomazgājās upē. Tā attīrīdamās, viņa no jauna kļuva par laipno un labvēlīgo Olimpa dievieti. Par mītiem, kas saistīti ar Dēmetras Erīnijas kultu, detalizētas ziņas sniedza sengrieķu ģeogrāfs Pausanijs (Παυσανίας) darbā “Grieķijas apraksts” (Ἑλλάδος Περιήγησις, 2. gs.).

Hēsiods “Teogonijā” norāda, ka Dēmetra no sava brāļa Zeva dzemdējusi dievieti Persefoni, savukārt no varoņa Jasiona (Ἰασίων) – dievu Plūtu (Πλοῦτος), kurš iemieso bagātību. Saskaņā ar sengrieķu vēsturnieka Sicīlijas Diodora (Διόδωρος Σικελιώτης) teikto darbā “Vēstures bibliotēka” (Βιβλιοθήκη Ἱστορική, 1. gs. p. m. ē.) Dēmetra un Zevs ir arī auglības un vīna dieva Dionīsa (Διόνυσος) vecāki. Savukārt savienībā ar Poseidonu Hipiju Dēmetrai piedzimuši divi pēcnācēji: meita – dieviete Despoina (Δέσποινα), kura tika īpaši godāta Arkādijā, un dievišķs, pasakaini ātrs un melns zirgs Arions (Ἀρίων). Mazāk pazīstamos mītos Dēmetrai tiek piedēvēta arī citu pēcnācēju radīšana no pusdieviem vai varoņiem.

Dēmetrai piedēvētās īpašības un galvenās funkcijas labi raksturo dievietes epiteti. Antīkajā literatūrā visbiežāk Dēmetra apzīmēta ar tādiem epitetiem kā “Pārtikas jeb Labības devēja” (Σιτώ, no lietvārda σῖτος, sītos, ‘grauds’ vai ‘labība’, ‘pārtika, kas gatavota no graudiem’), “Tesmofora” (θεσμοφόρος, burtiski ‘tā, kura nes to, kas ir dievišķi noteikts’, proti, ‘dievišķās kārtības nesēja’, arī ‘nerakstītā likuma nesēja’, jo Dēmetra pārstāvēja arī gadalaiku nomaiņu, augu valsts atjaunotnes un bojā ejas ciklus), “Hloja” (Χλόη, burtiski ‘augu pirmais zaļais dzinums pavasarī’, ‘asns’) un “Augļu nesēja” vai “Ražas nesēja” (Καρπόφορος).

Dēmetra, pirmkārt, ir zemkopju dieviete: labvēlīga cilvēkiem, jo palīdz tiem lauku darbos un rūpējas par pārtikas apcirkņu piepildīšanu. Viņu pielūdza, lai būtu pilnas vārpas un veiksme aršanā. Senie grieķi ticēja, ka tieši Dēmetra iemācījusi ļaudīm uzart un apsēt laukus. Tesmoforiju svētkos (Θεσμοφόρια) viņa tika cildināta kā gudru zemkopības paražu iedibinātāja.

Zināmākie ir mīti par Dēmetru un viņas meitu Persefoni. Šajos mītos Dēmetra attēlota kā sērojoša māte, kura skumst par zaudēto meitu Persefoni, kuru nolaupīja Aīds. Dēmetras grūtsirdība un klejojumi sīki atspoguļoti tā dēvētajā homēriskajā himnā Dēmetrai (Εἲς Δημήτραν, ap 7.–6. gs. p. m. ē.). Labsirdīgas vecenītes izskatā Dēmetra iegriezās Eleusīnas valdnieka Keleja (Κελεός) un viņa sievas valdnieces Metaneiras (Μετάνειρα) mājās. Valdnieka ģimenē večiņu sirsnīgi uzņēma. Tur Dēmetra pirmo reizi pēc meitas zaudēšanas spēja izjust prieku, smejoties par kalpones Jambas (Ἰάμβη, burtiski ‘izjokošana’) jokiem. Himna vēsta, ka Metaneira uzticēja Dēmetrai uzaudzināt viņas dēlu Dēmofontu (Δημοφῶν). Vēlēdamās dāvāt viņam nemirstību, Dēmetra baroja Dēmofontu ar ambroziju un gatavojās rūdīt ugunī. Taču pēc tam, kad reiz naktī Metaneira ieraudzīja Dēmetras maģiskās darbības, dieviete pameta šīs mājas, pie reizes arī atklājot savu īsto būtību. Sev par godu turpat Eleusīnā Dēmetra lika uzcelt templi. Tā radās Dēmetras un Persefones slavenākā svētnīca. Šajā templī Dēmetra apmetās dzīvot un turpināja skumt par zaudēto meitu. Tajā gadā visā zemē iestājās bads, cilvēku suga būtu gājusi bojā, tomēr iejaucās Zevs, liekot Aīdam palaist Persefoni pie mātes. Aīds paklausīja dievu valdnieka pavēlei, taču pirms tam viņš iedeva savai sievai apēst granātābola sēkliņu, lai tā neaizmirstu nāves valstību un atgrieztos pie viņa. Turpmāk divas trešdaļas gada – pavasari, vasaru un agru rudeni – Persefone pavadīja pie mātes. Tad visa daba uzplauka, nobrieda un deva augļus. Vienu trešdaļu gada – vēlu rudeni un ziemu – Persefone pavadīja pazemes valstībā pie sava vīra Aīda. Šajā laikā augu valsts gāja bojā, lai līdz ar Persefones atgriešanos pie mātes virszemē un pavasara atnākšanu atdzimtu no jauna. Pateicībā par meitas atgriešanos, Dēmetra esot sūtījusi valdnieka dēlu Dēmofontu mācīt cilvēkiem audzēt graudaugus un citas lauksaimniecībā noderīgas prasmes.

Starp daudzajiem reliģiskajiem, galvenokārt ar zemkopību saistītajiem svētkiem, ko svinēja par godu Dēmetrai un Persefonei, nozīmīgākie bija Eleusīnas mistērijas – slepeni reliģiski rituāli, kas notika Eleusīnas svētvietā – un Tesmoforiju svētki, kas tika plaši svinēti visā Senajā Grieķijā. Arī Tesmoforijos praktizētie rituāli tika turēti noslēpumā.

Eleusīnas mistērijas radās, pamatojoties mītos par Dēmetras šķiršanos no meitas Persefones un viņu atkal apvienošanos, gan arī mītos par Dēmetras centieniem padarīt Eleusīnas valdnieka dēlu Dēmofontu nemirstīgu. Eleusīnas mistērijās to dalībnieki simboliski attēloja Dēmetras bēdas, viņas klejojumus, meklējot meitu, neredzamo saikni starp dzīvo un nedzīvo pasauli, fizisko un garīgo attīrīšanos. Eleusīnas mistērijas – Dēmetras ciešanu un pārdzīvojumu atspoguļojums – tiek uzskatītas par vienu no sengrieķu traģēdijas rašanās avotiem, un šai ziņā ir līdzvērtīgas Dionīsa bakhanālijām (auglības un vīna dievam veltīti rituāli svētkos Senajā Grieķijā un Romā).

Tesmoforijos, atšķirībā no Eleusīnas mistērijām, piedalījās tikai pieaugušas sievietes. Tesmoforiju svinēšanas laiks – rudens – tika saistīts vai nu ar ziemāju sēšanas darbiem, vai arī ar ražas novākšanas laiku. Zināms, ka Tesmoforijos svinēja augu valsts atjaunotnes un bojā ejas ciklu, kā arī cildināja auglību – kā zemes, tā cilvēku.

Dēmetru īpaši pielūdza Krētā, Dēlas salā, Argolīdas un Arkādijas reģionos Peloponēsā, Mazāzijas rietumu daļā, arī Sicīlijā un Itālijas teritorijas kontinentālajā daļā. Visās šajās vietās atradās arī Dēmetrai un Persefonei veltīti tempļi. Dēmetras pielūgsme lielā mērā izpaudās kā slepeni rituāli, orģijas. Zināms, ka Argolīdas reģionā un Peloponēsas dienviddaļas polē Spartā Dēmetra tika pielūgta kā pazemes dievība.

Dēmetrai un Persefonei tika upurētas cūkas (auglības simbols), vērši, govis, medus plāceņi un augļi.

Dēmetra bieži atspoguļota antīkajā mākslā, visbiežāk uz vāzēm. Viņas tēlam raksturīgs maigs mātišķums. Dieviete gan sēž, gan stāv, gan arī brauc ratu pajūgā, vienmēr pilnībā apģērbta. Dēmetras galvu nereti rotā vainags vai vienkārši apsieta lente, rokās viņa tur zizli, dažkārt arī lāpu vai grozu. Kā auglības dieviete Dēmetra dažkārt attēlota arī gudrības un kara dievietes Atēnas (Ἀθηνᾶ) dzimšanas ainās. No Eleusīnas svētvietas līdz mūsdienām saglabājušies reljefi, kuros attēlota gan Dēmetra, gan Persefone.

Homērs “Īliadā” norāda, ka Dēmetrai ir zelta krāsas mati. Arī romiešu dzejnieks Ovidijs (Ovidius) poēmā “Fasti” (Fasti, ap 1.–2. gads mūsu ērā), pieminot Dēmetru (t. i. Cereru), sauc viņu par gaišmataino dievieti. Kopumā antīkajā literatūrā vērojamie tikai daži īsi dievietes fizisko īpašību apraksti.