Antīkajā literatūrā radās un uzplauka galvenie Eiropas literārie žanri – epika, lirika un drāma. Epika un senākās lirikas žanra formas cieši saistītas ar mītiem un reliģiskiem rituāliem. Drāma – ar sabiedrību, kurā tā laika cilvēks dzīvoja, un to, ko tas nozīmēja – būt cilvēkam. 6.–5. gs. p. m. ē. Senajā Grieķijā izveidojās un attīstījās liels skaits literāro žanru paveidu. Tomēr novatorismu nevar uzskatīt par antīkās literatūras iezīmi. Vēlākie gadsimti iezīmē tradicionālisma nostiprināšanos gan sengrieķu, gan romiešu literatūrā. Literāro formu jauninājumi drīzāk tika uztverti kā atkāpe no normas, krīze. Antīkās literatūras žanru sistēma ir stingri noteikta. Katram žanram un tā paveidam bija savs dibinātājs: Homērs – eposam, Arhilohs (Ἀρχίλοχος) – jambiem, Pindars (Πίνδαρος), Anakreonts (Ἀνακρέων) – virknei lirikas žanra paveidu, Aishils (Αἰσχύλος), Sofokls (Σοφοκλῆς), Eurīpids (Εὐριπίδης) – traģēdijas žanram utt. Ikviena jauna daiļdarba pilnības pakāpe tika noteikta, novērtējot tā atbilstību paraugam. Žanri tika iedalīti t. s. augstajos un zemajos. Vergilija ceļš no idilles “Bukolikās” (Bucolica, burtiski “Ganu dziesmas”, ~ 44.–38. gads p. m. ē.) caur didaktisko eposu “Georgikas” (Georgica, burtiski “Zemkopības dziesmas”, 29. gads p. m. ē.) līdz varoņeposam “Eneīda” tika uztverts kā ceļš no zemākajiem žanriem līdz augstākajiem. Katram žanram parasti bija sava tradicionālā tēma. Žanru sistēma noteica arī antīkās literatūras stilu sistēmu. Zemajiem žanriem bija raksturīgs t. s. zemais stils, kas tuvs sarunvalodai, augstajiem žanriem – t. s. augstais stils, kas bija mākslīgs un kura veidošanā nozīmīga loma bija retorikai.
Antīkajai literatūrai raksturīgas publiskās eksistences forma: epika tika skandēta, oratoru runas izskanēja forumos, traģēdijas un komēdijas tika izrādītas teātros. Romāna žanrs, kas paredzēts lasīšanai vienatnē, radās tikai mūsu ēras sākumā.
Antīkā literatūra bija cieši saistīta ar mūziku. Homēra eposi, kā arī virkne lirikas žanra darbu – odas, ditirambi, kāzu dziesmas jeb epitalāmiji, jambi, elēģijas, idilles, epigrammas u. c. – tika izpildīti dziedot vai ritmiski skandējot. Traģēdiju un komēdiju uzvedumi līdzinājās mūsdienu operai. Diemžēl līdz mūsdienām nonākuši tikai aprauti antīkās mūzikas fragmenti.
Būtiska antīkās literatūras iezīme ir pantmēru dažādība. Eposi un mitoloģiskas poēmas tradicionāli tika sarakstīti heksametrā, piemēram, Homēra “Īliada” un “Odiseja”, Hēsioda (Ἡσίοδος) poēma “Teogonija” (Θεογονία, ~ 700. gads p. m. ē.), Vergilija “Eneīda”, Ovidija “Pārvērtības” (Metamorphoseon libri, 8. gads). Lirikā vērojama vislielākā pantmēru dažādība. Arī traģēdijai un komēdijai ir dzejas forma, kur katru darba uzbūves daļu raksturo kāds noteikts pantmērs vai vairāki, piemēram, runājamo tekstu – jamba trimetri, kas saskaņā ar Aristoteli vistuvāk atspoguļo dabiskas runas ritmu, savukārt kora sadaļas – visdažādākie pantmēri.
