Latviešu valodā vārda galvenais jeb dabiskais uzsvars ir uz pirmās zilbes, kas rada grūtības kāpjošo pantmēru atveidē. Tomēr jambs teorētiski aprakstīts jau pirmajā latviešu poētikā – Johana Višmana (Johann Wischmann) “Nevācu Opics jeb īsa pamācība latviešu dzejas mākslā” (Der unteutsche Opitz oder kurze Anleitung zur lettischen Dichtkunst, 1697). Latviešu senākās dzejas pētniece Māra Grudule norāda, ka jambs latviešu literatūrā ienācis 17. gs. sākumā ar kristīgo dziesmu atdzejojumiem un nostiprinājies gadsimta beigās pirmo latviski rakstošo dzejnieku, piemēram, Kristofora Fīrekera (Christoph Fürecker), daiļradē.
Jambs latviešu dzejā daudz lietots gan antīko strofu atveidojumos, gan atdzejojumos no vācu un angļu valodas, bet tas ir populārs arī oriģināldzejā. Īpaši iecienīti ir četrpēdu un piecpēdu jambi.
Latviešu dzejā jamba pēda sastāv no vienas neuzsvērtas un vienas uzsvērtas zilbes. Jamba dzejas rindu sāk ar vienzilbes vārdu (tad, un, bet, no, vai utt.) vai arī divzilbīgu vārdu, ar uzsvērtu otro zilbi (nekas, neko, jebkad, ikviens, tepat, paldies utt.).