Holijamba ieviešanu piedēvē sengrieķu dzejniekam Hiponaktam (Ἱππῶναξ), kurš dzīvoja Efesā (Ἔφεσος) ap 6. gs. p. m. ē. Viņš rakstīja uzbrūkošus un izsmejošus dzejoļus jambu trimetrā, katras rindas pēdējo pēdu it kā apgriežot otrādi, tādējādi panākdams ritma plūduma strauju pārtraukumu, radot pārsteiguma, apjukuma efektu. Holijambs literārajā tradīcijā nostiprinājās kā satīras un parodijas pantmērs.

Antīkajā teorijā un arī vairākās modernajās valodās pantmēram ir paralēls nosaukums, kurš veidots no sengrieķu vārda σκάζω, skazo 'es paklūpu, aizķeros'.

Holijambs bija populārs arī aleksandriešu dzejnieku darbības laikā ap 4. gs. p. m. ē., kad to lietoja, lai atdarinātu Hiponaktu un joniskās dzejas noskaņas, piemēram, Hēroda (Ἡρώδας) mīmijambos un Kallimaha (Καλλίμαχος) jambos.

No aleksandriešiem holijambu pārņema romiešu neotēriskie dzejnieki. Katulls (Gaius Valerius Catullus) šajā pantmērā sarakstījis astoņus dzejoļus – 8., 22., 31., 37., 39., 44., 59., 60. Holijambus romiešu dzejā turpināja attīstīt Katulla sekotāji, piemēram, pantmērs izmantots Vergilijam (Publius Vergilius Maro) piedēvētajā krājumā “Sīkumi” (Catalepton) un Marciāla (Marcus Valerius Martialis) epigrammās.

Antīkais holijambs sastāv no trīs jambu dipodijām, t. i., sešām jamba pēdām. Modernajā dzejas teorijā to biežāk dēvē par sešpēdu jambu un, pārceļot pantmēru sillabotoniskajā sistēmā, garās zilbes tiek atveidotas ar uzsvērtām, īsās – ar neuzsvērtām.

Pantmēra shēma:

U – U – | U – U – | U – – x |

 (– ir gara vai uzsvērta zilbe; u ir īsa vai neuzsvērta zilbe; x ir ancepss, t. i., gara vai īsa zilbe)

Pantmēra imitācijās modernajā dzejā par holijambu dēvē jebkura garuma jamba rindas, piemēram, pentametra, pēdējās pēdas aizvietošanu ar trohaju vai spondeju. 

Latviskajā kultūrvidē un dzejas teorētiskajā domā nav nostiprinājies holijamba jēdziens, to parasti lieto antīkās dzejas kontekstā, tomēr fenomens ir sastopams arī oriģināldzejā.

Iedzīvinot jambu pantmērus latviski, jāsastopas ar grūtībām, ko rada latviešu valodai raksturīgais vārda pirmās zilbes uzsvars. Turklāt, lietojot trīs vai četru zilbju vārdus, metra skanējums nav tik spēcīgi akcentēts kā tad, ja lieto tikai divzilbīgus vārdus. Tas tāpēc, ka papilduzsvars trīs vai četru zilbju vārdos nav līdzvērtīgs vārda galvenajam uzsvaram, kas atrodas uz pirmās zilbes. Rindā, kas sastāv tikai no divzilbīgiem vārdiem, ritumu viscaur veido vārda galvenie uzsvari.

Lai radītu holijambam raksturīgo aizturi pēdējā pēdā, dzejnieki izmanto dažādas stratēģijas. Salīdzinājumam Katulla 8. dzejoļa fragments un divi tā atdzejojumi:

Miser | Catul|le, de|sinas | inep|tire,

et quod | vides| peris|se per|ditum | ducas.

fulse|re quon|dam can|didi | tibi | soles,

cum ven|tita|bas quo | puel|la du|cebat

ama|ta no|bis quan|t(um) ama|bitur | nulla. (..)

Beidz, ne|laimī|gais Ka|tull, reiz | būt | muļķis

Un to, | kas pa|zaudēts, | par zu|dušu | uzņem.

Gan pa|mirdzē|ja gai|ša tev | kādreiz | saule,

Kad gā|ji turp, | kur ta|va mei|tene | veda,

Ko mī|lēji, | kā ne|mīlē|si vairs | citu. (..)

(atdzejojis Kārlis Straubergs)

Ai, Ka|tull ne|laimī|gais, beidz | būt ne|prātīgs:

Kas pa|zudis | to uz|skati | par zu|dušu.

Tev kād|reiz smai|dīja | pat die|nas sau|lainas

Kad stai|gāji | tu tur, | kur mī|ļā va|dīja,

To mī|lēdams | kā ci|tu ne|mīlēsi |vairs. (..)

(atdzejojis Augusts Ģiezens)

*ar trekninājumu izceltas akcentējamās zilbes.

K. Strauberga atdzejojumā pēdējā pēdā, kurai jābūt trohajam, izmantots divzilbīgs vārds. Pēdējo jamba pēdu veido vārda papilduzsvars, tāpēc uzsvērto zilbju sadure nav tik izteikta kā antīkajā dzejā, tomēr kāpjošā pantmēra aprāvuma efekts, kas panākts, kāpjošajam jambam liekot pretī krītošo trohaju, ir veiksmīgi īstenots.

A. Ģiezens nav centies atveidot jamba un trohaja uzsvaru sadures. Pēdējo pēdu veido trīszilbīga vārda noslēgums, tādējādi pantmēra skanējums ir atkarīgs no lasītāja interpretācijas. Uzsverot pēdējo zilbi, kurā teorētiski atrodas vārda papilduzsvars, iegūstam jambu trimetru jeb senāriju. Pēdējo pēdu var lasīt arī kā divas neuzsvērtas zilbes, bet arī tad rindas aprāvuma efekts nav tik izteikts kā K. Strauberga versijā, jo tas nevis strauji pārslēdzas no kāpjoša uz krītošu ritmu, bet it kā lēni noslīd divās īsās zilbēs.