Ziņas par Marciāla dzīvi rodamas gandrīz tikai viņa epigrammās, tajās autors atklāj, ka cēlies no ibēriem un ķeltiem, dzimis brīvu pilsoņu ģimenē un guvis labu izglītību. Pārcēlies uz Romu ne ātrāk kā pēc 64. gada, ienācis bagāto un ietekmīgo romiešu sabiedrībā kā klients. Sociālais stāvoklis lielā mērā noteicis gan Marciāla dzīvesveidu, gan radošās attīstības virzienu. Novērtējumu un atzinību izpelnījies jau dzīves laikā. Mūža beigās ieguvis bagātu patronu Spānijā, tāpēc atgriezies dzimtenē, kur pēc dažiem gadiem miris.

Marciāls izstrādājis epigrammas žanru līdz pilnībai, radot modernās epigrammas formu. Kopumā sarakstījis 1561 epigrammu, kas sakārtotas 15 grāmatās, gandrīz visas ir saglabājušās. Lielākā daļa epigrammu (1235) sacerētas elēģiskajā distihā, bet ir arī no Katulla (Catullus) aizgūtais vienpadsmitzilbnieks un jambi. Tieši šo neotērisko epigrammistu autors minējis kā savu paraugu. Atšķirībā no priekšgājējiem Marciāla epigrammu tematikā nav politiskās satīras, filozofijas, morāles un tikumības satīras. Tām ir sadzīvisks un veltījuma saturs, tēmas tvertas virspusīgi, pievēršoties acīmredzamajam un nepārprotamajam. Virtuozas vārdu spēles, komiskas hiperbolas, asprātīgi veltījumi, trāpīgas divdomības ir Marciāla daiļrades panākumu atslēga.

Tiešas Marciāla ietekmes redzamas viņa pēcteča Juvenāla (Juvenalis) un vēlās latinitātes autoru dzejā, piedzīvojot otro atdzimšanu līdz ar renesansi. Marciāla recepcija nacionālajās valodās saistīta gan ar izzobošanas tematiku literatūrā, gan epigrammas žanra attīstību. Marciālu atdarināja Džovanni Bokačo (Giovanni Boccaccio), no viņa iedvesmojās Frīdrihs Šillers (Friedrich von Schiller) un Johans Volfgangs fon Gēte (Johann Wolfgang von Göthe). Gotholds Efraims Lesings (Gotthold Ephraim Lessing), pēc Marciāla epigrammām izstrādāja savu epigrammas teoriju.

Atsevišķi Marciāla epigrammu atdzejojumi atrodami arī starp pirmajiem romiešu dzejas tulkojumiem latviešu valodā, to autori ir Rainis (“Mazie Dunduri”, 1888) un Eduards Veidenbaums. Pirmās republikas periodā autors bija iekļauts ģimnāzijas mācību programmās un ir bieži pieminēts rakstos periodikā. Šobrīd trūkst plašāku pētījumu par šo tēmu, bet Marciāla ieteikme noteikti būtu rodama latviešu karikatūru tekstos un humora dzejoļos. Skaita ziņā visvairāk epigrammu tulkojumu latviski tapuši mācību grāmatu vajadzībām un kā literāri vingrinājumi.