Eduarda Veidenbauma īsajā dzīves laikā īstenotais radošais veikums ir apjomā neliels, tie ir aptuveni simts dzejoļi kopā ar atdzejojumiem un daži populārzinātniski raksti. Tomēr viņa darbība ir nozīmīga gan kā individuālu centienu paraugs, gan svarīgs posms latviešu nācijas pašapziņas veidošanās procesā. E. Veidenbauma personības iespaids ir klātesošs gan 20., gan 21. gs. kultūrtelpā, viņš pieminēts kā talantīgs dzejnieks, sociālā protesta paudējs un indivīda traģisko pārdzīvojumu atklājējs. E. Veidenbauma darbos spilgti atklātas eksistenciālas pretrunas cilvēka personībā saistībā ar radikālām pārvērtībām 19. gs. nogales sabiedrībā.

Sākotnējo izglītību E. Veidenbaums ieguva, mācoties Cēsu draudzes skolas pēdējā klasē (1878–1880) un Cēsu apriņķa skolas priekšpēdējā un pēdējā klasē (1880–1881). Līdzekļu trūkuma dēļ zināšanu apguvi turpinādams pašmācības ceļā, viņš nākamajos gados, uzturēdamies Kalāču mājās, patstāvīgi apguva ģimnāzijas vielu un 1886. gada janvārī iestājās Rīgas guberņas ģimnāzijas pēdējā klasē, ko beidza šī paša gada rudenī. 1887. gada rudenī E. Veidenbaums uzsāka studijas Tērbatas Universitātes (mūsdienās Tartu Universitāte, Tartu Űlikool) juridiskajā fakultātē, taču tās nepabeidza slimības dēļ. Studiju laikā E. Veidenbaums bija viens no 1888. gadā izveidotās Tērbatas latviešu studentu Literāri zinātniskās biedrības dibinātājiem, aktīvi iesaistījās biedrības darbā.

E. Veidenbauma radošā darbība viņa dzīves laikā palika plašākai publikai nezināma. Jau ģimnāzijas periodā tapis raksts “Apcerējums par privātīpašumu” (sākotnēji, 1908. gadā, tas iespiests ar nosaukumu “Gabals iz tautsaimniecības”). Studējot Tērbatas Universitātē, sagatavoti un publicēti E. Veidenbauma raksti “Soda likumu vēsturiskā attīstība un viņa ekonomiskais pamats” (1891), “Vairāk gaismas!” (1892), “Apcerējumi iz mekānikas” (1894), par kuru viņam 1892. gadā piešķirta Maskavas latviešu pulciņa prēmija par zinātnes popularizēšanu, kas ir vienīgais apbalvojums E. Veidenbauma mūžā. Ziņa par šo novērtējumu tika saņemta Kalāčos īsi pirms autora nāves. Plašāka E. Veidenbauma atpazīstamība aizsākās tikai ar laikrakstā “Dienas Lapa” 1892. gada vasarā publicēto Kārļa Kasparsona rakstīto nekrologu. E. Veidenbauma dzejoļi viņa dzīves laikā izplatījās norakstos. Pēc dzejnieka nāves tie no 1893. gada pavasara tika publicēti Jāņa Pliekšāna vadītajā laikrakstā “Dienas Lapa”, savukārt no šī paša gada rudens – Pētera Zālītes izdevumā “Mājas Viesis”. Šīs publikācijas uzskatāmas par iespējami autentiskām, tās vismaz daļēji balstās vēlāk zudušos dzejnieka rokrakstos vai to tiešos norakstos. E. Veidenbauma literāro darbu pirmiespiedums grāmatā bija Eduarda Treimaņa-Zvārguļa 1896. gadā sagatavotā izlase “Dzejas”. 1900. gadā Londonā tika publicēta plašāka E. Veidenbauma dzejas izlase, ko veidoja Fricis Roziņš. Tajā ietverti arī vairāki pirmpublicējumi, tomēr vietumis rediģēti dzejoļu teksti. Pirmais E. Veidenbauma “Kopotu raksti” izdevums sešās burtnīcās tika izdots no 1907. gada līdz 1909. gadam E. Treimaņa-Zvārguļa sakārtojumā. Vēlākajā laikā atkārtoti publicēti dzejnieka “Raksti”, kā arī vairākas viņa dzejas izlases. Tapuši E. Veidenbauma dzejas tulkojumi angļu, baltkrievu, čehu, franču, igauņu, krievu, lietuviešu, poļu, ukraiņu, ungāru valodā.

E. Veidenbauma aktivitātes aptver vairākas jomas: gan dzeju, gan dabaszinātnes un jurisprudenci. Publicētajiem tekstiem ir duāls saturs, tie skar sociālas un eksistenciālas tēmas. Samērā daudzos darbos E. Veidenbaums paudis kritisku 19. gs. nogales sociālo apstākļu vērtējumu. Viņa satīra ir bagāta ar zemtekstiem, turklāt tā aktuāla arī psiholoģiskā plāksnē, autoram dziļi ielūkojoties cilvēka dabā. Daudzu dzejoļu centrālā tēma ir dzīvības un nāves attiecības un refleksija par mūža īsumu. Daļa no E. Veidenbauma dzejas pieder arī t. s. anakreontiskajai literatūrai, kas aicina nodoties dzīves baudām, taču zemtekstā atklāj arī autora rezignāciju un skepsi. 

E. Veidenbauma dzeja un radošā darbība saglabājusies kā liecība literatūras aktīvajam spēkam un spējai mobilizēt sabiedrību. Viņa paraugi rakstniecībā bijuši Juris Alunāns, Auseklis, kā arī Horācijs (Quintus Horatius Flaccus) un Heinrihs Heine (Heinrich Heine), kuru darbus E. Veidenbaums atdzejojis no latīņu un vācu oriģinālvalodas. Plašās zināšanas rosinājušas arī dzejnieka daiļradē uzskatāmi vērojamos formas meklējumus, kas virzīti uz izteiksmes un uztveres tiešumu, kā arī lielāku vispārinājumu. Viņš pirmais latviešu dzejā tiecies atteikties no pieturzīmju lietojuma, dažādojis dzejoļa ritmu, meklējis jaunas iespējas atskaņu veidošanā. Daudzi E. Veidenbauma dzejoļi, to vidū “Kā gulbji balti padebeši iet”, “Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks”, “Mosties, mosties reiz, svabadais gars”, “Kas, staigājot pa košām puķu lejām”, “Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka”, izpelnījušies plašu popularitāti un atpazīstamību.

1932. gadā plaši atzīmēta dzejnieka nāves četrdesmitā gadskārta, piemiņas brīdī Liepas kapsētā un vēlāk Kalāču mājās piedaloties Latvijas valsts augstākajām amatpersonām. 1958. gadā izveidots E. Veidenbauma memoriālais muzejs “Kalāči”. Muzeja kompleksā ietilpst arī Laimoņa Blumberga veidotais piemineklis dzejniekam, kas atklāts 1961. gadā. Pieminekli Liepas kapsētā veidojusi tēlniece Inta Kamara. Kopš 1968. gada piešķirta E. Veidenbauma vārdā nosauktā literārā prēmija.

E. Veidenbauma personība ar tai piemītošo radošo enerģiju, ideāliem, rezonansi sabiedrībā un vienlaikus individuālo traģismu piesaistījusi virkni redzamāko latviešu rakstnieku. Rainis 1917. gadā aizsāka un aptuveni desmit gadu periodā palaikam turpināja darbu pie iecerētās pieccēlienu lugas par E. Veidenbaumu, kas palikusi neizstrādāta, tās materiāli pirmo reizi publicēti 1961. gadā grāmatā “Literārais mantojums”. E. Veidenbaumam atkārtoti pievērsies arī Andrejs Upīts. Ap 1930. gadu tapušas piezīmes lugai “Eduards Veidenbaums”, kas bija iecerēta kā trešais darbs A. Upīša vēsturisko traģēdiju ciklā, kuru aizsāka “Mirabo” un “Žanna d’Ark”. Pie dzejnieka tēla A. Upīts atgriezās vēlāk tapušajā romānā “Plaisa mākoņos” (1951), šeit gan tikai daļēji balstoties faktu materiālā. Romāna dramatizējuma uzvedumā Latvijas Nacionālajā (tolaik Drāmas) teātrī 1961. gadā E. Veidenbauma lomu atveidoja režisors un aktieris Alfrēds Jaunušans. Lugu “Eduards Veidenbaums kā vērtību pārvērtētājs” sarakstījis Viktors Eglītis, tai dots apakšvirsraksts “Ģēnija dzīves drāma piecos cēlienos”. Darbs tapis 1936. gadā, tomēr palicis neiestudēts. 1932. gadā publicēts Kārļa Dziļlejas stāsts “Ed. Veidenbauma mūža noriets”. Rakstnieks un literatūrzinātnieks Jānis Kalniņš E. Veidenbaumu portretējis stāstā “Uzdrīkstēšanās” (1978). E. Veidenbaumam veltītus vai ar viņa daiļrades motīviem saistītus dzejoļus rakstījuši Antons Austriņš, Imants Auziņš, Uldis Bērziņš, Pēters Brūveris, Māris Čaklais, Ārija Elksne, Olafs Gūtmanis, Mirdza Ķempe, Jānis Peters, Jānis Rokpelnis, Knuts Skujenieks un citi. 

E. Veidenbauma dzeja daudz komponēta jau kopš 19. un 20. gs. mijas. Senākā zināmā konkrēta autora dziesma ir Jāņa Zālīša “Kā gulbji balti padebeši iet”, kas tapusi 20. gs. sākumā. Pazīstamākā kora dziesma ir Kārļa Kažociņa 1918. gadā sacerētā dziesma “Kā gulbji”. Visvairāk E. Veidenbauma dzeju komponējis Juris Kulakovs. 20. gs. 80. gados tapa cikls “Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem”, kas rakstīts dziedātājai Ievai Akurāterei. Viena no populārākajām melodijām tajā ir “Reiz zaļoja jaunība”. Cikla atpazīstamību sekmēja arī Arvīda Babra 1987. gadā veidotā Latvijas televīzijas muzikālā videofilma “Bet vilciens brauc”. 2008. gadā sacerēta J. Kulakova apjomīgā kantāte "Mīlestībā viļņo krūts”, kurā ietverta divdesmit viena dziesma ar E. Veidenbauma vārdiem. Komponists Andris Dzenītis 2017. gadā radījis ciklu "Četras Eduarda Veidenbauma dziesmas un veltījums”. Atsevišķu dziesmu autori ir arī Alfrēds Kalniņš, Marģeris Zariņš, Ivars Vīgners, Imants Kalniņš, Jānis Lūsēns un citi.

2018. gadā tapis iestudējums par E. Veidenbauma un viņa brāļa, Kalāču saimnieka Kārļa Veidenbauma attiecībām “Veidenbaums un Veidenbaums”, kas nodēvēts par poētisku lekciju. Uzvedumā piedalās tā idejas autors, Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš, Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers un komponists Jēkabs Nīmanis.

2021. gadā dziedātājs Ralfs Eilands, sadarbojoties ar "Liepaja Music Orchestra", mūziķi Jāni Ivuškānu un aktieri Gati Maliku, kultūrizglītības programmā “Latvijas skolas soma” radīja muzikālu autobiogrāfiju “No Veidenbauma neaizbēgsi”, kurā stāstīts par dzejnieku E. Veidenbaumu.