Juris Kulakovs radoši visaktīvāk – koncertējot un komponējot – darbojās 20. gs. 80. gados, savā skaņraža daiļradē savienojis akadēmisko un rokmūziku.
Juris Kulakovs
Saistītie šķirkļi
Juris Kulakovs. Rīga, 31.01.2000.
Satura rādītājs
Ģimene, bērnība un muzikālo gaitu sākums
J. Kulakovs bērnību aizvadīja Līvānu mežniecības ēkā, kur tēvs bija mežzinis, māte – skolotāja. J. Kulakovs mācījās Līvānu 1. vidusskolā un bērnu mūzikas skolā, kur apguva gan akordeona, gan fakultatīvi arī flautas un trompetes spēli, spēlēja bungas skolas ansamblī, nodarbojās ar sportu. Pēc 10. klases beigšanas (1975) viņš iestājās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā akordeona specialitātē. Mācību gados J. Kulakovs aktīvi pilnveidoja pianista tehniku, sāka spēlēt taustiņinstrumentus ansamblī “Menuets” (no 1978), kopā ar Mediņa skolas biedriem 1977. gadā izveidoja ārtroka stila ansambli “ARKA”, kurā spēlēja J. Kulakovs, Ainars Ašmanis, Andris Reinis un Armands Alksnis. Grupas repertuārā bija galvenokārt instrumentāla mūzika, parafrāzes par klasikas u. c. skaņdarbiem. 1979. gadā Republikāniskajā pašdarbības ansambļu skates finālā, uzstājoties ar grupu “ARKA”, J. Kulakovs tika atzīts par labāko pianistu.
Juris Kulakovs festivāla "Bildes 2000" noslēguma koncertā. 02.12.2000.
Profesionālā darbība
Juris Kulakovs no grupas "Pērkons" koncertā Kuldīgas estrādē, 07.1981.
Juris Kulakovs no grupas "Pērkons" koncertā Kuldīgas estrādē, 07.1981.
Grupa "Pērkons" koncertā Kuldīgas estrādē, 07.1981.
Ārtroka grupa “Pērkons” Latvijas Mākslas akadēmijas karnevālā 1982. gadā.
Juris Kulakovs un Adrians Kukuvass uzstājas festivālā "Bildes 2002" Kongresu namā. Rīga, 21.11.2002.
Juris Kulakovs autorkoncertā “Kulakova nakts”, atzīmējot 30 gadus kopš 1985. gada 6. jūlija, kad pēc grupas “Pērkons” uzstāšanās Ogres estrādē grupas fani izdemolēja divus pasažieru vilciena vagonus. Ogre, 22.08.2015.
Grupa "Pērkons" uzstājas pateicības koncertā par ieguldījumu labdarības kustībā karā cietušās Ukrainas un tās cilvēku atbalstam. Rīgas pils, 03.07.2022.
Rokmūzika
80. gadi
Pabeidzis J. Mediņa mūzikas vidusskolu (1979), J. Kulakovs iestājās Latvijas Valsts konservatorijā (LVK), kur mācījās pūtēju un estrādes orķestru vadītāju un diriģentu klasē (pedagogi Raimonds Pauls un Alnis Zaķis). 1979. gada rudenī “ARKA” izcīnīja galveno balvu instrumentālās mūzikas grupā VI komjaunatnes un jaunatnes dziesmu festivālā “Jaunības balsis” Rīgā. 1979. gada nogalē J. Kulakovs sacerēja vairākas dziesmas ar Eduarda Veidenbauma dzeju un izveidoja jaunu muzikālu sastāvu, lai atskaņotu ciklu IV Politiskās dziesmas festivālā. Uz grupas “Menuets” bāzes (Raimonds Bartaševičs (balss), Juris (bass) un Leons (ģitāra) Sējāni) mūziķis dibināja rokgrupu “Pērkons”, kurā pats spēlēja taustiņinstrumentus. Bungas spēlēja Dainis Strazdiņš, dziedāja Ieva Akuratere, pieredzējusi aktrise un soliste.
“Pērkona” pirmais koncerts notika 1981. gada sākumā. Grupas repertuāru veidoja J. Kulakova skaņdarbi – sākumā arī instrumentālā mūzika, vēlāk tikai dziesmas. Tām (“Balāde par gulbi”, “Dzied dzejnieks dziesmu”, “Dziesma par sapumpurotu zaru”, “Lapas birst”, “Lakstu gailis” u. c.) iedvesmu sniedza dzejnieka Māra Melgalva dzeju krājums “Meldijās iešana” (1980), kuru komponistam uzdāvināja autors. 17.031981. Mazajā ģildē notika M. Melgalva dzejas vakars ar J. Kulakova grupas koncertu, kas oficiāli nedrīkstēja lietot nosaukumu “Pērkons”, tāpēc pirmajos darbības gados šur tur tika pieteikta kā “ARKA”. Arī turpmāk J. Kulakova iedvesmas avots dziesmām bija jau gatava, nozīmīgu literātu dzeja, 80. gadu sākumā viņš komponēja ar Klāva Elsberga vārdiem, daudz jaundarbu bija pēc M. Melgalva otrā dzeju krājuma “Labu vakar” (1983).
Ar savu drosmīgo ārtroka stila daiļradi, muzikālo grotesku un teatrālo ironiju J. Kulakovs guva lielu atbalsi jaunatnes auditorijā, radošajā inteliģencē, “Pērkona” koncerti allaž bija kupli apmeklēti. Viņa grupa uz kolēģu fona izcēlās ar padomju okupācijas laikam neierasti skaļu mūziku, drosmīgiem tērpiem un skatuves kustībām, atraktīvu muzikālo priekšnesumu, bija viena no pirmajām grupām Latvijā, kas sāka lietot pirotehniku. Jaunieši “Pērkona” koncertos jutās brīvi, cēlās kājās un atklāti pauda savas emocijas; šā iemesla dēļ grupas uzstāšanos laikā dežūrēja miliči.
1983. gada sākumā pēc publikas vētrainās reakcijas koncertos Rīgā, Dzelzceļnieku kultūras namā ar Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Kultūras ministra Vladimira Kaupuža pavēli grupas “Pērkons” publiska darbība tika aizliegta. Mājas apstākļos iekārtotā studijā mūziķi ieskaņoja J. Kulakova dziesmas, kas apkopotas magnetalbumos “Mākslas darbi” un “Zibens pa dibenu”.
Pret komponistu tika vērstas represijas, Kultūras ministrijas sistēmā viņam nebija iespējams atrast darbu, pat tika ieteikts emigrēt uz ārzemēm. J. Kulakovu LVK nepielaida pie valsts eksāmena, viņš saņēma diplomu ar izziņu, ka ir noklausījies pilnu teorētisko kursu un norīkojumu darbā uz Jelgavas rajona kultūras namu par deju ansambļa koncertmeistaru. Augstskolas diplomu mūziķis saņēma 1984. gadā, 1986. atkārtoti iestājās LVK, kur pāris gadu studēja kompozīciju Pētera Plakida vadībā.
Pateicoties mūzikai, iegūto skandalozo popularitāti jauniešu auditorijā papildināja J. Kulakova represēta disidenta slava. To vairoja arī “Pērkona” ierakstu skaņuplate “Vēl ir laiks”, kuru Vācijā izdeva KGB (Kultūras glābšanas biedrība, 1984). Magnetafona lentēs ieskaņotās J. Kulakovs dziesmas “Pērkona” izpildījumā tika kopētas lielā tirāžā, izplatītas no rokas rokā.
1984. gadā jau kā Rīgas rajona kolhoza “Padomju Latvija” ansamblis “Pērkons” atgriezās republikas mūzikas dzīvē. Republikāniskajā pašdarbības estrādes ansambļu skatē Liepājā grupa pirmatskaņoja rokoratoriju “Kā jūra, kā zeme, kā debess” ar Māra Čaklā dzeju. Mūzikas autori bija J. Kulakovs, J. Sējāns un komponists Imants Kalniņš. Kā nākamā tapa programma ar jaunām J. Kulakova dziesmām “Dienišķā dziesma”, “Slidotava”, “Sastrēgumstunda”, tika atskaņotas arī pirmo “Pērkona” darbības gadu dziesmas. 1985. gada vasarā pēc koncerta Ogres estrādē daži agresīvi noskaņoti padsmitnieki izdemolēja divus elektriskā vilciena vagonus atceļā uz Rīgu, sekoja otrais uzstāšanās aizliegums.
1985. gadā pabeigts “Pērkona” albums Klusā daba ar perspektīvu (“Atmoda”, “Cik pulkstens”, “Kam pieder šīs actiņas”, “Būvlaukuma romance”, “Mana dienišķā dziesma” u. c.). Joprojām saglabājot interesi par M. Melgalva darbiem, J. Kulakovs ar entuziasmu pievērsās K. Elsberga dzejoļiem, ar kuriem tapa 1987. gada magnetalbums “Labu vakar” ar dziesmām “Nesatiksimies”, “Lampas un zvaigznes”, “Slidotava”, “No naktssargu būšanām”, “Baletomānija” u. c.
Dīkstāves laikā “Pērkona” soliste I. Akuratere pievienojās Baldones kultūras nama ansamblim “K. Remonts” (vad. Juris Riekstiņš). Tikmēr J. Kulakovs sadarbojās ar dziedošo aktieri Edgaru Liepiņu tautasdziesmu apdaru programmā “Pasmaidi, sirds gaiša kļūs”, kopā ar J. Sējānu vai Bruno Priekuli (bass) un etnomuzikologu Valdi Muktupāvelu (kokle, stabules u. c.). Koncertos komponists spēlēja klavieres, sintezatoru.
1987. gadā J. Kulakovs sacerēja I. Akuraterei ciklu “Septiņarpus dziesmas” ar E. Veidenbauma vārdiem, ko abi izpildīja divatā. Cikls tika ieskaņots magnetalbumā, iemūžināts videofilmā “Bet vilciens brauc” (režisors, operators Igors Meirāns), tā dziesma “Reiz zaļoja jaunība” ieguva 3. vietu “Mikrofona ‘88” dziesmu aptaujā, kurā togad piedalījās arī “Pērkons”, paliekot 8. un 9. vietā ar J. Kulakova sacerējumiem “Mana dienišķā dziesma” un “Zaļā dziesma”. Pilnvērtīgi uz skatuves “Pērkons” atgriezās 1987. gadā, uzstādamies festivālā “Liepājas dzintars”, togad sasniedzot 2. vietu “Mikrofona ‘87” aptaujā ar dziesmu “Gandrīz tautasdziesma”.
Arī 1988. gadā J. Kulakovs sadarbojās ar aktieri E. Liepiņu, kurš ierosināja sacerēt mūziku visiem dzejas almanaha “Balva” (1908) 365 dzejoļiem, no kuriem J. Kulakovs komponēja apmēram 50 dziesmu ar klasiķu (Jānis Poruks, Fricis Bārda, Kārlis Skalbe, Rainis, Eduards Treimanis-Zvārgulis, Antons Austriņš, Bideru Juris u. c.) vārdiem. Dziesmas koncertos kopā ar E. Liepiņu atskaņoja apvienība “Arprāc’88” (J. Kulakovs – bungas, J. un L. Sējāni – ģitāras, V. Muktupāvels – sintezators, akordeons, dūdas), daļa ieskaņota, dziesma “Maija ziedīte” (Rainis) ieguva 18. vietu “Mikrofona ‘87” dziesmu aptaujā. 17.12.1988. Mežaparkā “Ārprāc ‘88” uzstājās E. Liepiņa 60. jubilejas koncertā Mežaparka estrādē, daļa programmas dziesmu ieskaņota, izmantota radioiestudējumos.
80. gadu beigās arvien intensīvāka kļuva J. Kulakova koncertslodze ar grupu “Pērkons”. “Mikrofona ‘89” dziesmu aptaujā uzvarēja viņa skaņdarbs “Mēs pārtiekam viens no otra” (Viktors Kalniņš), izdots skaņuplatē “Ballīte” (1990). Šad tad J. Kulakovs mūzikas instrumenta tēlā lietojis savu neordināro balsi “Pērkona” dziesmās (“Baletomānija”, “Dziesma par sapumpurotu zaru”, “Pelēkā dziesma” u. c.).
1989. gadā “Pērkons” devās pirmajā koncertturnejā uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), ārzemju koncerti notika līdz 90. gadu otrajai pusei.
90. gadi
1991. gadā tika izdota grupas kasete “Latviskā virtuve”. Saglabājot agrāko dzīvīgo enerģiju, J. Kulakova “Pērkonam” komponētās dziesmas kļuva sarežģītākas, filozofiskākas, izmantojot dzeju, kuras autoru vidū bija Anšlavs Eglītis, Aleksandrs Čaks, Juris Kronbergs, Elza Ķezbere, Linards Tauns, Vilis Plūdons, Rūdolfs Blaumanis. Vairākas dziesmas (“Lūgums”, “Mums pieteiks gaidīt kaut ko lielu” u. c.) sacerētas ar mākslinieka Andra Brežes (Žebera) dzeju no krājuma “Tetovējumi” (1988).
1993. gadā grupas “Pērkons” dziedātāji ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (diriģents Imants Resnis) piedalījās J. Kulakova videooperas “Debešķīgā nepieciešamība” (pēc Frīdriha Nīčes, Friedrich Wilhelm Nietzsche, “Tā runāja Zaratustra”, Also sprach Zarathustra) pirmatskaņojumā Latvijas Universitātes aulā Francijas-Baltijas videomākslas festivālā. 90. gadu vidū grupa vairakkārt koncertēja Francijā, 90. gadu otrajā pusē, līdz ar grupas “Menuets” darbības atjaunošanos, J. Kulakovs daļu laika turpmāk veltījis arī šai nodarbei. Viņš sacerēja pasūtījuma darbus, teātra mūziku, rakstīja aranžējumus u. c.
21. gadsimts
Jaunas dziesmas vairs nesacerot, J. Kulakovs turpināja uzstāties ar grupām “Menuets” un “Pērkons”, rīkotas dažādām jubilejām veltītas uzstāšanās, koncertturnejas. 2007. gadā tika pirmatskaņots J. Kulakova dziesmu cikls “Ētera odējs” ar Jāņa Ziemeļnieka vārdiem paša autora priekšnesumā (balss, klavieres), kas vēlāk ieskaņots un izdots albumā. 2015. gadā sākta skaņraža autorkoncerta “Kulakova nakts” tradīcija, līdztekus grupai “Pērkons” pulcējot arī citus interpretus. 2018. gadā izdots grupas “Pērkons” albums albumu “7-os no rīta”, kurā iekļautas gan iepriekš albumos neiekļautas dziesmas, gan jaunas J. Kulakova dziesmas, ieskaņotas kopā ar Reini Sējānu, Egilu Melbārdi un Rihardu Sauli.
Cīnoties ar veselības problēmām, komponists turpināja koncertēt, 2020. gadā vairākkārt atskaņota grupas “Pērkons” koncertprogramma “Cilvēk, tu esi!”, tajā iekļaujot viņa rokoperu “Čigāns sapnī” u. c.
2022. gadā notika “Pērkona” koncerti pirmoreiz kopā ar Liepājas simfonisko orķestri ar J. Kulakova skaņdarbu programmu.
Muzikāli skatuviskie darbi
Līdztekus darbam grupā “Pērkons”, J. Kulakovs kopš 20. gs. 80. gadu sākuma strādājis akadēmiskajā un teātra mūzikas žanrā, par pirmo darbu teātrī kļuva izrādes “Dons Žuans” mūzika (1982, rež. Valdis Lūriņš). Togad komponists sadarbojās arī ar Valmieras Drāmas teātri, kur tika iestudēts viņa mūzikls “Kaķu nams”. J. Kulakovs līdz 21. gs. komponējis mūziku izrādēm visiem Latvijas profesionālajiem teātriem, to vidū “Dzimtene”, “Medus garša”, “Sapnis vasaras naktī”, “Mazais princis” (Liepājas teātrī), “Spēlēju, dancoju” (Latvijas Nacionālajā teātrī), “Pavasara atmoda”, “Mēmais viesmīlis”(Jaunajā Rīgas teātrī), “Dona Žuana atmoda” (Valmieras Drāmas teātrī), “Lapsēns blēdis” (Latvijas Leļļu teātrī) u. c. Visvairāk šajā jomā paveikts 20. gs. 90. gados, visbiežāk skaņradis sadarbojies ar režisoru Juri Rijnieku.
90. gados J. Kulakovs sadarbojās ar Rīgas Muzikālo teātri, kur tika iestudēti viņa mūzikli “Žilī” (1991) un “Latvijas karalis” (1992), Jaunajā Rīgas teātrī tapa mūzikls “Livonijas sapņi” (1997), Liepājas teātrī mūzikls “Mazais princis” (2002) un tautas opera “Stikla kalns” (pēc Raiņa “Zelta zirga” motīviem). Daugavpils teātrī 2002. gadā uzvesta J. Kulakova rokopera Čigāns sapnī (M. Čaklais), atjaunoti iestudēta “Pērkona” spēkiem 2020. gadā.
Citi žanri
80. gadu vidū līdz ar mācību sākšanu P. Plakida kompozīcijas klasē LVK J. Kulakovs sacerēja vairākus akadēmiskā žanra skaņdarbus: 1985. gadā “Burleska” pūtēju kvintetam (1985), Gijoma Apolinēra (Guillaume Apollinaire) dzejoli “Rudens dziesmas” sievietes balsij un klavierēm (1986). Turpmāk tika radīti darbi pūtēju orķestrim, elektroniskās mūzikas žanrā “Variācijas par BACH tēmu” (1988).
Sākot ar 20. gs. 90. gadu nogali, J. Kulakovs ir sacerējis virkni apjomīgu vokāli instrumentālu skaņdarbu – ciklus, kantātes, kuru priekšnesumos nereti iesaistīja grupas “Pērkons” solistus, arī instrumentālistus: “Mateja pasija” (1998), kantātes “Ziemassvētki Straumēnos” (2003), “Vēstules uz bruģa” (2005) un “Sarkanais vilciens” (2005). 2000. gadā tapa dziesmu cikls “Ieklausies” sadarbībā ar bērnu vokālo studiju “Knīpas un knauķi” un dziedātāju Agnesi Baroni (AKKA/LAA Autortiesību bezgalības balva 2000).
J. Kulakovs darbojās kā aranžētājs un instrumentētājs dažāda apjoma un stila skaņdarbiem, koncertprogrammām, sadarbībā ar vokālistu trio “Trīs tenori” 2006. gadā radītas 12 latviešu tautasdziesmu apdares. Vīru korim “Gaudeamus” sarakstīta kantāte “Mīlestībā viļņo krūts” ar E. Veidenbauma dzeju (2008).
2018. gadā J. Kulakova skaņdarbi skanēja XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV deju svētku lieluzvedumā; pūtēju orķestru dižkoncertā skanēja J. Kulakova skaņdarbi (“Bauskas lauskas”; Aeternus), orķestris “Rīga” 19.11.2018. pirmatskaņoja kantāti “Tēvzemei un brīvībai”.
Pianista, koncertmeistara, interpreta darbība
Kā taustiņinstrumentālists J. Kulakovs piedalījies dziedātājas I. Akurateres, aktiera E. Liepiņa soloprogrammās, kur spēlēja arī sitaminstrumentus, iesaistījies dažādos rokmūzikas projektos (Kristapa Graša grupā u. c.). Komponists spēlējis sintezatoru un elektriskās ērģeles simfoniskās mūzikas koncertos, sadarbojies ar daudziem ievērojamiem diriģentiem, to vidū Vasiliju Sinaiski (Василий Иванович Синайский), Aleksandru Viļumani, Normundu Šnē, bija “Trīs tenoru” koncertmeistars.
J. Kulakovs diriģējis mūzikla “Latvijas karalis” ierakstā Latvijas Radio, albuma “The Beatles. Neaizmirstamo melodiju simfonija” ierakstā, komiskās kantātes “Artūrs – jūrasbraucējs” atskaņojumā. Tēva muzikālā talanta mantiniece ir meita – vijolniece Justīne Kulakova-Sipņevska (Sypniewski) no pirmās laulības.
Novērtējums un nozīme
Pateicoties akadēmiskajai muzikālajai izglītībai, J. Kulakovs kā komponists darbojies dažādās jomās, taču būtiskākais ir bijis devums rokmūzikas žanrā, strādājot ar grupu “Pērkons”. Tās mūzikā J. Kulakovs balansējis starp teatrālu ārišķīgumu, sociālgrotesku ironiju un patiesu muzikālu pārdzīvojumu, skaņdarbiem raksturīgi spilgti kontrasti, noskaņu daudzveidība. Nepieciešamību pēc teatrālisma mūzikā skaņradis īstenojis arī teātra mūzikā, muzikāli skatuviskajos darbos, kantātēs u. c. Pats savas aktieriskās dotības komponists izpaudis, dziedot “Pērkona” koncertos, ierakstos, vadot koncertus.
Līdztekus komponists savā daiļradē vienmēr darbus veltījis Latvijas idejai, tās brīvības garam, paudis dumpinieciskus uzskatus caur spilgtu un saturīgu dzeju dziesmās, par ko 80. gadu pirmajā pusē izpelnījās padomju iestāžu represijas. J. Kulakova izmantotās dzejas amplitūda sniegusies no 80. gadu jaunajiem dzejniekiem (M. Melgalvs, K. Elsbergs, Žebers) līdz latviešu dzejas klasikai (Vensku Edvards, V. Plūdons), meklējot tajā sasauci ar sabiedrības noskaņojumu, aktualitātēm, vienlaikus pasaules elpu. Īpaši daudz komponēta E. Veidenbauma dzeja, sniegti priekšnesumi dzejnieka muzejā, piemiņas sarīkojumos.
Latviešu mūzikas vēsturē J. Kulakovs ir pirmais komponists, kura spalvai pieder pasija (“Mateja pasija”) un videoopera (“Debešķīgā nepieciešamība”). Apbalvots par labāko muzikālo izrādi dramatiskajā teātrī 2001./2002. gada sezonā (mūzikls “Mazais princis”), atzīts par 2002./2003. gada Liepājas teātra sezonas labāko komponistu, AKKA/LAA Autortiesību bezgalības balvas 2000 laureāts (cikls “Ieklausies”). Kopš 2002. gada J. Kulakovs ir Latvijas Komponistu savienības biedrs.
J. Kulakovs ir multiinstrumentālists, vairāku instrumentu spēli apguvis pašmācības ceļā, visbiežāk sevi apliecinājis kā taustiņinstrumentālists. Kā pianists koncertmeistars un veidojot populāras vokālās mūzikas aranžējumus, sadarbojies ar I. Akurateri, trim tenoriem (Miervaldi Jenču, Nauri Puntuli un Guntaru Ruņģi). Viņš strādājis kā aranžētājs, ierakstu producents, ilggadējs grupas “Menuets” dalībnieks (kopš 1978). Ar “Menuetu” koncertējis Polijā, Vācijas Demokrātiskajā Republikā (1979), ar “Pērkonu” – ASV, Kanādā, Francijā, Zviedrijā, Vācijā, Anglijā (1989–1998), ar I. Akurateri – Francijā (1994), ar E. Liepiņu – Austrālijā (1995), ar trim tenoriem – ASV, Zviedrijā, Skotijā. Par nopelniem Latvijas kultūrā skaņradis apbalvots ar IV šķiras Triju zvaigžņu ordeni (2009). Viņa dziesmas guvušas plašu popularitāti, skan koncertos, ierakstos, tiek raidītas radio, televīziju, ir daudzu solistu, kolektīvu repertuārā.
Juris Kulakovs (pie durvīm) kopā ar trīs tenoriem (no kreisās) Guntaru Ruņģi, Miervaldi Jenču un Nauri Puntuli, kā arī skaņu režisoru Ivaru Vīgneru (priekšplānā) ierakstu studijā "Studio 55". Rīga, 04.10.1999.
Diskogrāfija
ML*, “Septiņarpus dziesmas ar Veidenbauma vārdiem (ar I. Akurateri)”, 1987. MC**, “Livonijas sapņi”, Balss, 1997.
CD***, MC, “Ieklausies (15 dziesmu cikls) ”, Platforma Rec., 1999.
CD, “Trīs jaunas māsas (latviešu tautasdziesmu apdares) ”, MicRec, 2006.
CD, “Ētera odējs”, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs, 2008.
* magnetafona lente
**magnētiskā kasete
***kompaktdisks
Skatīt arī grupu “Pērkons” un “Menuets” diskogrāfiju.
Multivide
Juris Kulakovs. Rīga, 31.01.2000.
Juris Kulakovs no grupas "Pērkons" koncertā Kuldīgas estrādē, 07.1981.
Juris Kulakovs no grupas "Pērkons" koncertā Kuldīgas estrādē, 07.1981.
Juris Kulakovs no grupas "Pērkons" koncertā Kuldīgas estrādē, 07.1981.
Grupa "Pērkons" koncertā Kuldīgas estrādē, 07.1981.
Ārtroka grupa “Pērkons” Latvijas Mākslas akadēmijas karnevālā 1982. gadā.
Juris Kulakovs (pie durvīm) kopā ar trīs tenoriem (no kreisās) Guntaru Ruņģi, Miervaldi Jenču un Nauri Puntuli, kā arī skaņu režisoru Ivaru Vīgneru (priekšplānā) ierakstu studijā "Studio 55". Rīga, 04.10.1999.
Juris Kulakovs festivāla "Bildes 2000" noslēguma koncertā. 02.12.2000.
Juris Kulakovs un Adrians Kukuvass uzstājas festivālā "Bildes 2002" Kongresu namā. Rīga, 21.11.2002.
Juris Kulakovs autorkoncertā “Kulakova nakts”, atzīmējot 30 gadus kopš 1985. gada 6. jūlija, kad pēc grupas “Pērkons” uzstāšanās Ogres estrādē grupas fani izdemolēja divus pasažieru vilciena vagonus. Ogre, 22.08.2015.
Grupa "Pērkons" uzstājas pateicības koncertā par ieguldījumu labdarības kustībā karā cietušās Ukrainas un tās cilvēku atbalstam. Rīgas pils, 03.07.2022.