Ieva Akuratere ir viena no populārākajām latviešu dziedātājām. Sākot no 20. gs. 80. gadiem, arī aktrise, mūziķe, dziesmu autore, grupu “Pērkons”, “K. Remonts”, “Simulācija” un citu soliste ar plašu daiļrades amplitūdu no muzikālā teātra līdz rokdziesmām, ir bijusi 13. Saeimas un Rīgas domes deputāte. 

Dzimusi ar teātri saistītā ģimenē – mūziķes tēvs ir aktieris Voldemārs Akuraters, māte – teātra zinātniece Līvija Akuratere. No trīsarpus gadu vecuma I. Akuratere apguva klavierspēli, sešu gadu vecumā tika uzņemta Rīgas 1. mūzikas skolā, mācījās Rīgas 49. vidusskolā, kur piedalījās vokāli instrumentālajā ansamblī. I. Akurateres brālis Mārtiņš apguva sitaminstrumentu spēli, kuras dažus paņēmienus iemācīja arī māsai. Pēc pamatskolas I. Akuratere mācījās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un Rīgas 2. vidusskolā, divus gadus dejoja tautas deju ansamblī “Gatve”.

Laulībā ar fotogrāfu Sergeju (Trofimovu) Akurateru ir dzimis dēls Matīss Akuraters (1982), kurš arī ir mūziķis. Dziedātājas otrais vīrs bija basketbolists, džudo cīkstonis Edvīns Dreibergs.  

I. Akuraterei 16 gadu vecumā tapa pirmās pašsacerētās dziesmas, un viņa, vēl nepabeigusi vidusskolu, iestājās Liepājas teātra 2. studijā (1974–1977), paralēli mācībām piedaloties izrādēs. Liepājas radošās inteliģences un teātra muzikālo izrāžu gaisotnē veidojās jaunās aktrises daudzpusīgā personība. I. Akuratere apguva ģitārspēli, satuvinājās ar dziesminieci Austru Pumpuri un Imanta Kalniņa mūziku, atveidoja Keitī lomu I. Kalniņa rokoperas “Ei, jūs tur!” pirmuzvedumā Liepājas teātrī (1977).

Dzirdējis I. Akurateri dziedam Liepājā, Raimonds Pauls viņu uzaicināja pievienoties savai grupai “Modo”. Atgriežoties Rīgā, I. Akuratere neilgu laiku bija Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Valsts filharmonijas soliste, tomēr viņas balss izrādījās par neizturīgu diskohitiem. Pabeigusi Rīgas 23. vakara vidusskolu (1976), viņa sāka strādāt Valsts Rīgas operetes teātrī, kur līdz 1980. gadam bija kora dziedātāja un aktrise. Operetes teātrī viņa nospēlēja tādas lomas kā Nomales meiteni Zigmara Liepiņa mūziklā “Iedomu spoguļi” (1978), Haiderli mūziklā “Trejmeitiņas” (Das Dreimäderlhaus, Franča Šūberta, Franz Schubert, mūzika, 1979) un citas.

1980. gadā televīzijas pārraidē I. Akuratere debitēja ar bērnu dziesmu programmu (ieskaitot pašas sacerējumus) kā dziedātāja, sevi pavadot ar ģitāru. No 1980. līdz 1984. gadam viņa  mācījās Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas vokālistu sagatavošanas kursos (pedagoģes Ivonna Jākobsone, Ilga Tiknuse). Konservatorijā dziedātāja iepazinās ar komponistiem Jāni Lūsēnu un Juri Kulakovu, kurš uzaicināja viņu pievienoties jaunizveidotajam ansamblim, kas debitēja 1981. gada sākumā Mākslas akadēmijas karnevālā. Grupa turpmāk ieguva nosaukumu “Pērkons” – tā autore ir I. Akuratere.

80. gados I. Akurateres vīra draugu vidū bija pret padomju okupāciju noskaņoti aktīvisti, tāpēc šādu noskaņu dziesmas parādījās I. Akurateres repertuārā, kā, piemēram, Liepājas teātra kolēģa Māra Putniņa dziesma “Staburags”, Brigitas un Andra Ritmaņu dziesma “Manai tautai” (no ārzemju skaņuplates) un citas. Brīvdomība bija raksturīga arī grupas “Pērkons” daiļradei, kuru kultūras nozares ierēdņi ierobežoja ar diviem uzstāšanās aizliegumiem. Otrajā no tiem dziedātāja atsāka mācības (1986) konservatorijā, piedalījās I. Kalniņa rokoperas “Ei, jūs tur!” iestudējumā Latvijas Televīzijā, kā arī pievienojās Baldones kultūras nama ansamblim “K. Remonts”. Tur I. Akuratere izpildīja ansambļa vadītāja Jura Riekstiņa dziesmas “Un būs tev”, “Ziema”, “Triumfa gājiens” un citas jaunā viļņa stilā. Ar šo grupu dziedātāja uzstājās koncertos, veiksmīgi piedalījās 1986. gada Liepājas pašdarbības mūziķu tarifikācijas skates finālā, kā soliste izcīnīja 2. vietu konkursā “Gaujas atbalss ‘86”. 

Paralēli Latvijas augošajā folkloras mūzikas kustībā I. Akuratere turpināja savu dziesminieces solodarbību, uzstājās koncertos, sarīkojumos.

1987. gadā komponists J. Kulakovs Ievas balsij sacerēja ciklu “Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem”. Ar tā mūziku tapa videofilma “Bet vilciens brauc” (režisors un operators Igors Meirāns), kuras pirmizrāde televīzijā notika 1987. gada 18. novembra priekšvakarā. Cikla dziesma  “Reiz zaļoja jaunība” sasniedza 3. vietu 1988. gada “Mikrofona” dziesmu aptaujā. Līdztekus ar triumfālu priekšnesumu festivālā “Liepājas dzintars ‘87” mūzikas apritē atgriezās grupa “Pērkons”, ar kuru turpmākajos gadu desmitos cieši saistīta I. Akurateres radošā darbība. Jo īpaši spilgti viņas vokālistes dotības izpaudās dziesmās “Balāde par gulbi”, “Baletomānija”, “Neatvadīsimies”, “Kāzas” un citās.

1988. gada “Liepājas dzintarā” I. Akuratere, dziedot solo ģitāras pavadījumā, pirmoreiz tiešraidē visā Latvijā atskaņoja B. un A. Ritmaņu dziesmu “Manai tautai”, kas kļuva par Dziesmotās revolūcijas himnu, līdz ar to padarot dziedātāju par vienu no neatkarības atgūšanas laika muzikālajiem simboliem. Viena ar ģitāru viņa uzstājās Tautas manifestācijā “Par tiesisku valsti Latvijā” Mežaparka Lielajā estrādē 1988. gada 7. oktobrī. Kopš 80. gadiem I. Akuratere bieži piedalījās valstiskas nozīmes sarīkojumos, sniedza solokoncertus ar patriotisku repertuāru.

1989. gadā klajā nāca viņas solo skaņuplate “Spogulis” ar dažādu autoru (J. Riekstiņa, M. Putniņa, A. Kārkliņa, V. Muktupāvela un citu) dziesmām akustiskās versijās. Togad viņas dziedātā Ulda Stabulnieka dziesma “Varbūt” ierindojās 5. vietā “Mikrofona” aptaujā.

Jauns daiļrades pavērsiens 80. gadu otrajā pusē bija I. Akurateres sadarbība ar avangarda mūziķi Hardiju Lediņu, kas iesaistīja dziedātāju apvienības “NSRD” projektos – ierakstos un koncertos (1987–1989). Viņa balsi un aktrises talantu savā ciklā “Klusums starp mums” izmantoja ģitārists, komponists Aivars Hermanis, izveidojot Ievas duetu ar tobrīd Latvijā izcilāko solistu Igo (Rodrigo Fomins). Cikls skanēja mūzikas un mākslas festivālā “Bildes”, tas ieskaņots un izdots skaņuplatē (1990).

1989. gadā I. Akuratere koncertēja pie trimdas latviešiem Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), ceļamaizei līdzi vedot I. Kalniņa dziesmu “Lūgšana”; vēlākos gados viņa regulāri uzstājās Anglijā, Vācijā, Francijā.

1990. gadā I. Akuratere pievienojās Latvijas dziedātāju kvartetam “Dāmu pops”, kura dziesma “Varbūt rīt” ieņēma 2. vietu “Mikrofona” aptaujā; notika vēl pāris ieskaņojumu, dažas uzstāšanās. Turpinājums projektam sekoja 2000. gadā, kad izdots tika “Dāmu popa” albums “Par rozēm”, atsākās koncertdarbība.

90. gadu sākums I. Akuraterei aizritēja rokmūzikas zīmē, turpinoties arvien retākai grupas “Pērkona” koncertdarbībai. Viņas komponistes un dzejnieces talants uzplauka grupā “Simulācija”, ar kuru viņa debitēja 1992. gada festivālā “Bildes”. “Simulācijā” (1993–2000; 1998. gadā tā tika pārdēvēta par “Ievas grupu”) iesaistījās Aigars Voitišķis un Olafs Vilks no grupas “Lādezers”, kā arī Armands Cālītis no grupas “Linga”, tobrīd dziedātājas dzīvesbiedrs – jau iepriekš Ieva sadarbojās ar “Lingas” mūziķiem dziesmā “Dieva suņi”. 1995. gadā tika izdots “Simulācijas” albums “Viena diena”, togad I. Akuratere piedalījās arī grupas “Lādezers” albuma “Putns pelnos” ieskaņojumā un koncertos Latvijā.

Savu solo daiļradi rokmūzikas stilā I. Akuratere spilgti demonstrēja albumā “Atkal un jau” (1997), kas tapa sadarbībā ar A. Voitišķi. Togad viņas priekšnesumā izdots arī A. Hermaņa un Linarda Tauna dziesmu cikls “Plīvošana ar pilsētu”. 1998. gadā I. Akuratere atveidoja galveno lomu Dailes teātra muzikālajā izrādē “Jautrā atraitne” pēc Ferenca Lehāra (ungāru Ferenc Lehár, vācu Franz Lehar) populārās operetes motīviem. Dziedātāja piedalījās J. Lūsēna Ziemassvētku dziesmu albumā “Šai svētā naktī” (1996), vēlāk J. Lūsēna “Mistērijā par sapni un īstenību” (2003). 

2002. gada nogalē tika izdots kompaktdisks “Tu pacel mani debesīs...”, kurā Arņa Miltiņa dziesmas skanēja I. Akurateres, grupas Time after time ģitārista Kaspara Zemīša, taustiņinstrumentālista Kārļa Lāča un multiinstrumentālista Raimonda Macata izpildījumā, tās izpildītas arī vairākos koncertos.

2003. gadā dziesminiece sāka radošo sadarbību ar ģitāristi, komponisti un aranžētāju Ilzi Grunti. Izveidojās grupa “Lidojošais paklājs”, kuras kodols bija I. Akuratere, I. Grunte, M. Akuraters un Zane Šmite.

I. Akuratere gan ar grupu “Pērkons” turpināja retu, bet regulāru koncertdarbību, gan arī ar komponistu J. Kulakovu – dziedātāja piedalījās viņa “Mateja pasijā” (1998), rokoperas “Čigāns sapnī” ar Māra Čaklā vārdiem iestudējumā Daugavpils teātrī (2002) un citos muzikālos skatuviskos darbos, tika rīkota kopīga koncertturneja (2018).

2004. gadā diskusiju sabiedrībā rosināja I. Akurateres (kura apmeklē pareizticīgo baznīcu) iedrošināšanās izdot albumu “Russkije” (Русские) ar krievu balādēm, kuru autoru vidū bija Žanna Bičevska, Bulats Okudžava (Булат Шалвович Окуджава) un grupa “Voskreseņije” (Воскресение).

Kā muzikālā teātra aktrise dažādos uzvedumos I. Akuratere sadarbojās ar režisori, dziesmu autori, dzejnieci, aktrisi Raimondu Vazdiku, piedaloties dziesminieku festivālos un “Austras dienās”. Kopā ar grupas “Čikāgas piecīši” dalībniekiem Loriju Vudu un Armandu Birkenu notika koncertturneja pa Latviju “Manai tautai” (2018–2019), par kuras nosaukumu kļuva I. Akurateres vizītkartes dziesma kopš 80. gadu vidus. Viņas dzeja izmantota A. Hermaņa dziesmās, kas izdotas abu trešajā kopīgajā albumā “Vēlēšanās” (2018), sekojot vairākiem šīs klusināto noskaņu programmas koncertiem. 2022. gadā ar A. Hermani tika izdota dueta dziesma “Mans draugs”. I. Akuratere savos koncertos nereti uzstājas kopā ar dēlu Matīsu, grupas “Pērkons” ģitāristu Leonu Sējānu un citiem mūziķiem, kā arī solo – ar savu ģitāru.

1993. gadā I. Akuratere iesaistījās politikā, kandidējot 5. Saeimas vēlēšanās no partijas “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” saraksta, taču netika ievēlēta. 2009. gadā kā partijas “Pilsoniskā savienība” biedre viņa tika ievēlēta Rīgas domē, kur darbojās visu sasaukumu līdz 2013. gadam. 2010. gadā I. Akuratere kandidēja arī 10. Saeimas vēlēšanās no politiskās apvienības “Vienotība”, kurā iesaistījās “Pilsoniskā savienība”, bet neguva pietiekamu vēlētāju atbalstu.

13. Saeimas vēlēšanās I. Akuratere kandidēja no “Jaunās konservatīvās partijas” saraksta un sākotnēji netika ievēlēta. 2022. gada martā viņa ieguva 13. Saeimas deputātes mandātu, stājoties Jura Juraša vietā. I. Akuratere kandidēja arī 14. Saeimas vēlēšanās, taču “Jaunā konservatīvā partija” nepārvarēja 5 % barjeru.

Pateicoties nopietnajai muzikālajai un aktieriskajai izglītībai, daudzus gadus ilgajai skatuviskajai un radošajai pieredzei, I. Akuratere ieguvusi unikālu, īpašu vietu Latvijas mūzikā, spēdama darboties vairākos žanros vienlaikus. Savā dziedātājas darbā viņa apvienojusi akadēmisko vokālo stilu ar ekspresīvu, rokmūzikai raksturīgu manieri, līdztekus muzicējot folkloras stilā ar dabisku balsi un pašas ģitārpavadījumu. Līdzīgi aktrišu spējai iejusties arvien jaunās lomās, arī I. Akuraterei nav izteiktu robežu mūzikas stilos, viņa dziedājusi visplašāko repertuāru no tautasdziesmām līdz kantātēm, oratorijām.

Tāpat dziedātājai nav bijis grūtību iekļauties visdažādāko rokgrupu, ansambļu sastāvā, līdztekus uzstājoties solo.

No grupām visbūtiskākā nozīme I. Akurateres daiļradē bija J. Kulakova grupai “Pērkons”, ar kuru veikti ieraksti, notikuši daudzi koncerti Latvijā un ārzemēs. J. Kulakovs visplašāk izmantoja dziedātājas balss iespējas, skatuvisko šarmu. Veiksmīga sadarbība bija arī ar komponistiem I. Kalniņu, U. Stabulnieku un citiem. Trīs albumi un dziesmu programmas tapa kopā ar A. Hermani, kuram lieliski izdevās atklāt I. Akurateres radošās personības sievišķo, lirisko pusi. Dziedātājas repertuārā bija citu valstu skaņdarbi dažādās valodās, interese par dažādu valstu tautasdziesmām aktivizējusies 21. gs. projektā “Lidojošais paklājs”. I. Akuratere ir sniegusi priekšnesumus visdažādākajās auditorijās un vietās – no baznīcas, Rīgas Doma laukuma un Mežaparka estrādes līdz ugunskuram jūras krastā vai dziesminieku saietā. I. Akuratere ir uzstājusies valstiskas nozīmes koncertos, piemēram, Latvijai pievienojoties Eiropas Savienībai, Rīgas 800. dzimšanas dienas svinībās, Latvijas valsts proklamēšanas gadadienās gan Latvijas, gan ārzemju latviešiem. Mūziķe ar koncertiem ir uzstājusies dažādās valstīs Eiropā, ASV, Āzijā, dziedot gan tautiešiem, gan svešiniekiem.

I. Akuratere par savu devumu kultūrā ir saņēmusi vairākus apbalvojumus: Mūzikas biedrības Latvijas labākās vokālistes titulu (1987; 1988), Jāņa Ivanova prēmiju (1990), IV šķiras Triju zvaigžņu ordeni (1999).