Grupa “Pērkons” ir Jura Kulakova daiļrades laboratorija, viena no oriģinālākajām, nozīmīgākajām un spilgtākajām latviešu roka vienībām no 20. gs. 80. gadiem līdz mūsdienām. Novatoriskā repertuāra, skaļo, dinamisko priekšnesumu, kā arī tiem atbilstoši emocionālas un skaļas publikas reakcijas dēļ grupa “Pērkons” divreiz piedzīvoja uzstāšanās aizliegumu pēc Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) kultūras ministra pavēles.

1979. gadā džezroka grupai “ARKA”, kurā muzicēja taustiņinstrumentālisti un skaņraži Juris Kulakovs un Jānis Lūsēns, tika izteikts piedāvājums radīt mūziku skaņuplatei, kas būtu orientēta uz plašas publikas gaumi, ar izteiktu elektroniskā disko žanra ievirzi franču grupas Space stilā. J. Kulakovs iecerei nepiekrita, darbojās kā grupas “Menuets” taustiņinstrumentālists un nosaukumu “ARKA” izmantoja jaunam projektam, kuram sacerēja dziesmas ar Eduarda Veidenbauma dzeju.

1980. gada vasarā klajā nāca Māra Melgalva pirmais dzeju krājums “Meldijās iešana”, kura eksemplāru dzejnieks uzdāvināja J. Kulakovam. Dzeja sniedza iedvesmu 13 dziesmu sacerēšanai; to atskaņojumam skaņradis nolēma izveidot īpašu muzikālu vienību, kurā iesaistīja savus “Menueta” kolēģus – Juri un Leonu Sējānus, kā arī grupas bundzinieku Raimondu Bartaševiču, šoreiz vokālista lomā. J. Kulakovs piekrita piedalīties M. Melgalva autorvakarā 1981. gada martā, kam arī tika iestudēta dziesmu programma. Pēc J. Lūsēna ieteikuma jaunajā grupā J. Kulakovs iesaistīja dziedātāju un aktrisi Ievu Akurateri; tieši viņa kļuva par nosaukuma “Pērkons” autori. Pēc dažiem mēģinājumiem ar Tāli Gžibovski ansamblī par bundzinieku tika pieņemts Dainis Strazdiņš, par skaņu režisoru ierakstos un koncertos kļuva grupas “Menuets” skaņu režisors Māris Students.

Pirmais grupas “Pērkons” koncerts notika Latvijas Mākslas akadēmijas tradicionālajā karnevālā 1981. gada februārī, pirmatskaņojot J. Kulakova dziesmas ar M. Melgalva vārdiem; koncertā piedalījās arī J. Lūsēns. Mūziķi bija tērpušies mākslinieku Arta Butes un Raula Zitmaņa veidotos citplanētiešu kostīmos un maskās, priekšnesumu smagā roka stilā pavadīja tam laikam neierasti pirotehnikas efekti. Sekoja klusāka uzstāšanās martā – M. Melgalva un J. Kulakova autorvakarā Rīgas Mazajā ģildē; par grupas “Pērkons” cienītājiem kļuva radošā jaunatne, studenti un skolu jaunieši. Sākās koncertdarbība, J. Kulakovs sacerēja jaunas dziesmas ar Ulža Bērziņa dzeju, koncertos tika atskaņoti arī džezroka instrumentālā mūzika no “ARKA” repertuāra – J. Kulakova sacerējumi, Georgija Sviridova (Георгий Васильевич Свиридов) skaņdarbs “Laiks, uz priekšu” (Время, вперед!) (no kura atvasināti Maskavas Centrālās televīzijas programmas “Laiks” (Центральное телевидение СССР, Время) signāli), Arama Hačaturjana (Арам Ильич Хачатурян) maršs no baleta “Spartaks” (Спартак), Sergeja Prokofjeva (Сергей Сергеевич Прокофьев), Aleksandra Borodina (Александр Порфирьевич Бородин), Edvarda Grīga (Edvard Hagerup Grieg) un citu klasiķu darbu aranžējumi.

Grupai nosaukumu “Pērkons” oficiāli apstiprināt neatļāva, rodot tajā saistību ar Latvijā 20. gs. 30. gados dibināto politisko organizāciju “Pērkonkrusts”, taču tas tika lietots koncertdarbībā. Grupa uzstājās Rīgā A. Popova Rīgas radiorūpnīcas klubā, Latvijas Valsts universitātes (no 1990. gada Latvijas Universitāte) Lielajā aulā u. c.; vasarā – Latvijas brīvdabas estrādēs, piedalījās Estrādes svētkos dažādās pilsētās. Dažos pirmo gadu “Pērkona” koncertos muzicēja arī J. Lūsēns, pāris koncertos – Uldis Marhilēvičs. Nereti koncertu afišās rakstīja “ARKA” – grupa atskaņoja dziesmas roka stilā, instrumentālo mūziku, spēlēja dejās. Koncertos izmantoja pirotehniku, mākslīgos dūmus, sirēnu skaņas.

1982. gadā grupa kļuva par Rīgas rajona kolhoza “Ezerciems” vokāli instrumentālo ansambli J. Kulakova vadībā; vasarā grupai pievienojās solists Nauris Puntulis. 1983. gadā pēc četriem publikas pārpildītiem koncertiem Rīgas Dzelzceļnieku kultūras pilī (31.01.–01.02. pa diviem koncertiem dienā, mūsdienās – Maskavas nams Rīgā) LPSR Kultūras ministrija “Pērkonam” aizliedza uzstāties divos atlikušajos koncertos, kuri bija plānoti 02.02.1983. Par iemeslu minēta agresīva publikas uzvedība – troksnis, svilpieni un kliedzieni zālē, huligāniski izlēcieni, kurus apturēt tika izsaukta milicija. Par konfliktu iemeslu atzina grupas pārmērīgi skaļo priekšnesumu, kas izraisīja publikas “neveselīgu reakciju”, izaicinošu ārējo izskatu (gari mati mūziķiem, spilgti kostīmi). Pavēlē, ar kuru “Pērkonam” ar šo programmu tika aizliegt koncertēt, norādīts uz priekšnesuma zemo māksliniecisko līmeni, koncertu izteikti komerciālo raksturu. Vienlaikus ar vairāku ierēdņu sodīšanu kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs saistībā ar šo incidentu aizliedza visu pašdarbības rokgrupu koncertus, pieprasot to atkārtotu tarifikāciju, par kuru bija atbildīgas pilsētu un rajonu kultūras nodaļas. J. Kulakovs kā Latvijas Valsts Konservatorijas pūtēju un estrādes orķestru vadītāju un diriģentu nodaļas students (spec. pedagogs Alnis Zaķis) netika pielaists pie valsts eksāmena, saņēma diplomu ar izziņu, ka ir noklausījies pilnu teorētisko kursu; viņu norīkoja darbā uz Jelgavas rajona kultūras namu par deju ansambļa koncertmeistaru.

Klusēšanas periodā grupas mūziķi I. Akurateres dzīves vietā Mežaparkā ieskaņoja magnetoalbumus “Mākslas darbi” un “Zibens pa dibenu”, kas tika neoficiāli tiražēti magnētiskajās lentēs un kasetēs un izplatīti no rokas rokā, veicinot “Pērkona” dziesmu popularitāti. 1984. gadā vairākas “Pērkona” dziesmas Latvijas latviešu populārās mūzikas izlases skaņuplatē “Vēl ir laiks” izdeva trimdas latviešu izdevniecība “KGB” Rietumvācijā, Hamburgā.

1984. gadā jau kā Rīgas rajona kolhoza “Padomju Latvija” ansamblis “Pērkons” atgriezās republikas mūzikas dzīvē. 1984. gadā republikāniskajā pašdarbības estrādes ansambļu skatē Liepājā grupa pirmatskaņoja rokoratoriju “Kā jūra, kā zeme, kā debess”. Tās tapšanā iesaistījās komponists Imants Kalniņš, pārējie mūzikas autori bija J. Kulakovs un J. Sējāns; tika izmantota Māra Čaklā poēma, veltīta Liepājas aizstāvēšanas 40. gadadienai. Tā gada koncertprogrammā iekļauta rokoratorija – apjomīgs, emocionāli piesātināts un dinamisks skaņdarbs 70. gadu ārtroka stilā, kā arī I. Kalniņa rokopera “Ei, jūs tur!”.

Kā nākamā tapa programma ar jaunām J. Kulakova dziesmām “Dienišķā dziesma”, “Slidotava”, “Sastrēgumstunda”, tika atskaņotas arī pirmo “Pērkona” darbības gadu dziesmas. 1985. gada vasarā pēc koncerta Ogres estrādē daži agresīvi noskaņoti padsmitnieki izdemolēja divus elektriskā vilciena vagonus atceļā uz Rīgu. Par noziegumu atbildību uzvēla arī grupai, otrreiz aizliedzot “Pērkonam” koncertēt, tomēr nākamajā dienā pēc Ogres koncerta notika ieplānotā uzstāšanās Saulkrastu estrādē, jo tā nebija pakļauta Kultūras ministrijai, bet gan pilsētas kultūras pārvaldei. Skandalozā Ogres koncerta notikumi atspoguļoti Jura Podnieka filmā “Vai viegli būt jaunam?” (1986), skanot “Pērkona” dziesmai “Pie baltas lapas”. 1985. gada mūzikas un mākslas festivālā “Bildes” J. Kulakovs uzstājās divatā ar R. Bartaševiču, I. Akuratere kļuva par Baldones kultūras nama ansambļa “K. Remonts” solisti.

1986. gadā J. Kulakovs kopā ar dziedošo aktieri Edgaru Liepiņu, grupas “Pērkons” mūziķi J. Sējānu u. c. izveidoja un koncertēja ar programmu “Pasmaidi, sirds gaiša kļūs”. Togad skaņradis I. Akuraterei sacerēja ciklu “Septiņarpus dziesmas ar Eduarda Veidenbauma vārdiem”; tā pirmatskaņojums notika 1986. gada maijā dzejnieka memoriālajā muzejā “Kalāčos”. Ar cikla mūziku tapa Latvijas televīzijas (LTV) koncertfilma “Un vilciens atkal brauc”. 1987. gadā “Kalāčos” ciklu atskaņoja jau pilns grupas “Pērkons” sastāvs, šādā klusinātā formātā piesakot atgriešanos rokmūzikā. Grupa iestudēja arī J. Kulakova dziesmas, kuras ar E. Veidenbauma dzeju tapa grupas “ARKA” laikā, sagatavoja programmu “Par spīti grūtiem laikiem” (1988).

1987. gadā festivālā “Liepājas dzintars” jaunu programmu mūziķi atskaņoja kā Tukuma rajona zvejnieku kolhoza “Selga” ansamblis, bet, pateicoties fanu saucieniem, no skatuves nokāpa jau ar veco nosaukumu “Pērkons”. Jaunās dziesmas “Būvlaukuma romance”, “Baletomānija”, “Lampas un zvaigznes”, “Zaļā dziesma” u. c. pēc pirmatskaņojuma Liepājā kļuva par hitiem. Atsākās grupas aktīva koncertdarbība, ar panākumiem debitējot dziesmu aptaujā “Mikrofons ‘87”.

1988. gadā D. Strazdiņu pie bungām nomainīja Ikars Ruņģis. J. Kulakova šā posma dziesmām vairs nav tik raksturīga smagā roka maniere, to aizstāja ārtroks – tekstuāla un muzikāla izsmalcinātība, ironija un intelekts, kuru papildināja spilgti, oriģināli skatuves tērpi. 1988. gadā komandai pievienojās pirotehniķis Ilmārs Āboliņš, nomainot Mārtiņu Kacēnu, gaismotāji – Aigars Rēķis, Alberts Bartaševičs. 

Turpmāk J. Kulakovs grupas tēlu papildināja ar virkni šlāgerisku, ziņģisku dziesmu ar parodiju elementiem, paplašinot dzejnieku loku (Anšlavs Eglītis, Juris Kronbergs u. c.); dziesmas komponēja citi grupas dalībnieki. Kādreiz skandalozā ansambļa koncertu atmosfēra tuvojās izklaidējošai, uz dejošanu un izpriecām vērstai zaļumballei. 1989. gadā grupa uzstājās plašā koncertturnejā pa Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) un Kanādas latviešu centriem, kopā no augusta līdz oktobrim nobraucot 20 000 km. Togad “Pērkons” uzvarēja “Mikrofona ‘89” aptaujā ar dziesmu “Mēs pārtiekam viens no otra” (solists N. Puntulis). 1990. gada skaņuplatē izdots pirmais grupas legālais, 1989. gadā ieskaņotais dziesmu albums “Ballīte”, kura tituldziesma ar panākumiem piedalījās “Vecā ratiņa aptaujā”, apliecinot mūziķu teicamo humora izjūtu.

1991. gada maijā “Pērkons” uzstājās Francijā, festivālā Šinonā; koncertbraucieni uz šo valsti 20. gs. 90. gadu pirmajā pusē atkārtojās vairākkārt. 1992. gadā grupa “Pērkons” piedalījās Latvijas Nacionālā teātra izrādē “Bagātību sala”; grupas koncertdarbība pamazām apsīka. 1993. gadā ierakstīts pēdējais hits “Kāzas” ar Ingunas Jansones tekstu; turpmāk grupa “Pērkons” regulāri piedalās mūzikas un mākslas festivālā “Bildes”.

1995. gadā “Pērkons” piedalījās zviedru dziesminieka Karla Mikaela Belmana (Carl Michael Bellman) daiļradei veltītā īsfilmā ar “Dziesmu par Ullu” (Ulla, min Ulla), uzstājās ar K. M. Belmana dziesmām latviski Zviedrijā (1995. un 1997.). Turpmākajos gados J. Kulakovs nodevās kompozīcijai, I. Akuratere – savai grupai “Simulācija”, N. Puntulis pievērsās opermūzikai un “Pērkonam” pievienojās atsevišķos nozīmīgos koncertos, kā arī sadarbojās ar J. Kulakovu apvienības “Trīs tenori” ietvaros, kur komponists bija koncertmeistars.

20. gs. 90. gados par “Pērkonu” atgādināja skaņu ieraksti: kā roka klasikas izdevumi klajā nāca agrīnie magnetoalbumi, kā arī rokoperas “Ei, jūs tur!” un rokoratorijas “Kā jūra, kā zeme, kā debess” ieraksti (1984). 1995. gadā izdots albums “Balle”, kurā skanēja “Pērkona” 10.08.1990. Smiltenē, deju vakarā, izpildītais repertuārs – mūžzaļi latviešu šlāgeri un citi.

Turpinot koncertēt nemainīgā sastāvā ar iepriekšējo gadu desmitu repertuāru, grupa “Pērkons” savu cienītāju lokam piesaistīja arvien jaunas klausītāju paaudzes. 2006. gada vasarā “Pērkons” atzīmēja 25. jubileju ar koncertu Dzintaru koncertzālē, kura pirmajā daļā skanēja J. Kulakova dziesmu cikls “Vēstules uz bruģa”. 2007. gadā J. Kulakovs ieskaņoja dziesmu ciklu ar Jāņa Ziemeļnieka vārdiem “Ētera odējs”. Albumam pievienotas arī trīs dziesmu versijas “Pērkona” izpildījumā (“Lietiņš līņā...”, “Kafejnīcā” un “Norietā”). “Pērkona” mūziķi piedalījušies komponista kantātēs “Sarkanais vilciens” (2005), “Vēstules uz bruģa” (2006), “Mīlestībā viļņo krūts” (2008). 2009. gadā ar kopīgu koncertu tika atzīmēta I. Akurateres un J. Kulakova neapaļā 51. jubileja. 2011. gadā grupa uzstājās koncertā “Rīgai 810” Mežaparkā ar lielāko jaukto kori no visas Latvijas. 2013. gadā “Pērkons” devās I. Akurateres un J. Kulakova 55. jubilejas koncertturnejā “Sapumpurots zars”. 2014. gada martā grupa saņēma Latvijas mūzikas ierakstu gada balvu “Zelta mikrofons 2013” par mūža ieguldījumu. Toruden vairāki Latvijas mūziķi (Kārlis Kazāks, “Rīgas Modes”, “Čipsis un Dullais”, “Dzelzs Vilks”, “Melo–M” u. c.) ieskaņoja “Pērkona” dziesmu jaunas versijas, radot astoņu dziesmu albumu “Pērkons Tribute”. 2015. gadā tika aizsākta koncerta “Kulakova nakts” tradīcija, 2016. tā tika veltīta grupas “Pērkons” 35. jubilejai, piedaloties arī N. Puntulim. Turpinājās regulāra koncertdarbība ar pieaicinātiem spēkiem – māksliniekiem Rihardu Sauli un Uģi Muzikantu. 2018. gadā grupa izdeva albumu “7-os no rīta”, kurā iekļautas gan iepriekš albumos neiekļautas dziesmas, gan jaunas dziesmas, ieskaņotas kopā ar Reini Sējānu, Egilu Melbārdi un R. Sauli. Albums tika izdots vienlaikus ar J. Kulakova un I. Akurateres 60 gadu jubilejas koncertturneju “Gandrīz tautasdziesma”.

2018. gadā vairākās valstīs izrādīja Korija Makleoda (Cory McLeod) 3D īsfilmu “Rockumentary. Pērkons VR”, kas vēstīja par grupas darbības vēsturi, uzsverot tās lomu politiskās sistēmas ārdīšanā. 2020. gadā vairākkārt atskaņota grupas “Pērkons” koncertprogramma “Cilvēk, tu esi!”, tajā iekļaujot rokoratoriju “Kā jūra, kā zeme, kā debess”, J. Kulakova rokoperu “Čigāns sapnī” u. c., godinot dzejnieku M. Čaklo 80. jubilejā, kā arī izdota skaņuplate “Kā jūra, kā zeme, kā debess”.

2024. gada 14. maijā “Arēnā ”Rīga“” notika Jura Kulakova piemiņas koncerts “Sirds kā Pērkondārds”. Koncertā piedalījās grupas “Pērkons”, “Instrumenti”, “DAGAMBA”, “Menuets”, Liepājas Simfoniskais orķestris, dziedātājs Nauris Puntulis, ģitārists Armands Alksnis, Trīs Latvijas tenori, vijolniece Justīne Kulakova-Sipņevska (Sypniewski), mūziķi Ainars Virga, Uldis Marhilevičs, flautiste Liene Sējāne, Rīgas Tehniskās universitātes vīru koris “Gaudeamus”, Rīgas doma meiteņu koris “TIARA” diriģentes Airas Birziņas vadībā un citi mākslinieki; koncerta mākslinieciskais vadītājs – mūziķis Reinis Sējāns.

Grupas “Pērkons” gadu desmitiem nemainīgās popularitātes pamatā ir muzikālo un tekstuālo ideju nemainīgā aktualitāte, kas izpaudās trāpīgās melodijās, spilgtos aranžējumos un pārsteidzoši vitālā muzikālajā izpildījumā roka un smagā roka manierē ar atsevišķām romantiskām balādēm. J. Kulakova daiļrades metodē primārais dziesmu tapšanā bija dzeja, un savas paaudzes tribūnu M. Melgalva, K. Elsberga, U. Bērziņa patiesā un tiešā dzeja kļuva par lielisku ieroci 20. gs. 80. gadu sākuma jauniešu domu, izjūtu, pārliecības paušanā, kas “Pērkona” daiļradei radīja lielu, uzticīgu un entuziasma pilnu auditoriju. Grupas popularitāti veicināja arī tās aizliegtības aura, koncertu publika iepriekš nekad nebija baudījusi tik atraisītu un dabisku, Rietumu rokmūzikai analogi brīvu priekšnesumu. Palaikam uz skatuves tika spridzināts arī kāds piepūšamais gulbis, ilustrējot “Balādi par gulbi”. Dzejas zemteksti reizē ar skaļo mūziku veicināja klausītāju atraisīšanos, kas divreiz noveda pie grupas darbības aizlieguma ar kultūras ministra pavēli. Ansambļa daiļrades cienītāju vidū bija gan trakulīgi pusaudži, gan 20. gs. 80. gadu jaunie intelektuāļi, radošā inteliģence. Repertuārs un koncertprogrammas bija rūpīgi pārdomātas, daudzpusīgas, iekļaujot spilgtu emocionālo gammu no ironijas un groteskas līdz traģikai un sentimentam.

Katram no trim vadošajiem solistiem bija savs skatuves tēls un atbilstīgs dziesmu klāsts: I. Akuratere iemiesoja sievišķīgu seksualitāti, R. Bartaševičs – dumpinieciskumu, N. Puntulis lielākoties iejutās romantiskā varoņa ādā. Kā profesionāls skaņradis J. Kulakovs sacerēja katra solista balss iespējām piemērotus skaņdarbus, to raksturu kontrasti radīja teatrāla uzveduma iespaidu. Teatrālismu paspilgtināja krāšņie kostīmi (mākslinieces Liesma Riekstiņa, Iveta Graša, Žanete Auziņa u. c.), kas tuvināja “Pērkona” koncertus kabarē izrāžu stilam. 80. gadu beigās kā muzikālā, tā vizuālā eklektika grupas mūzikā kļuva arvien izteiktāka. Šajā desmitgadē “Pērkons” bija viena no visaktīvāk koncertējošām Latvijas rokgrupām.

Līdz 20. gs. 80. gadu otrajai pusei grupas mūzika neskanēja ne radio, ne televīzijā, tās mūzika izplatījās ar magnētiskajām lentēm no rokas rokā. Daudzas “Pērkona” dziesmas kļuvušas par folkloru, ar virkni spārnotu frāžu, papildinot ikdienas leksiku. Gadu desmitu gaitā šīs mūzikas radītāju kādreizējais jaunības maksimālisms uzrunājis arī nākamās paaudzes. Grupas “Pērkons” dziesmas kļuvušas par neatņemamu Latvijas mūzikas dzīves daļu, tās dažādās versijās (solo, koris) atskaņotas valsts svētkos, svinīgos sarīkojumos. Ansambļa dibinātājs, vadītājs, taustiņinstrumentālists un komponists J. Kulakovs un dziedātāja I. Akuratere ir Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieki, trīs grupas dalībnieki – R. Bartaševics, J. Sējāns un L. Sējāns – ir Jūrmalas Goda pilsoņi; visi grupas mūziķi apbalvoti ar Barikāžu piemiņas medaļām.

J. Kulakovs (taustiņi, balss, kopš 1980; miris 2024)

J. Sējāns (bass, balss, kopš 1980)

L. Sējāns (ģitāra, kopš 1980)

I. Akuratere (balss, kopš 1980)

R. Bartaševičs (balss, kopš 1980)

D. Strazdiņš (sitamie instrumenti, 1981–1988)

N. Puntulis (balss, kopš 1982)

I. Ruņģis (sitamie instrumenti, kopš 1988)

U. Muzikants (taustiņinstrumenti, balss, kopš 2018; miris 2024)

Katram grupas solistam bijis spilgti individuāls repertuārs, ar solo dziesmām nemainoties, skanējuši dueti, ansambļi, dažos skaņdarbos savu balsi demonstrējis J. Kulakovs, dziedājuši arī pārējie mūziķi. I. Akuratere: “Balāde par gulbi”, “Piemineklis kazai”, “Baletomānija” (ar J. Kulakova solo); N. Puntulis: “Kam pieder šīs actiņas”, “No naktssargu būšanām”, “Mēs pārtiekam viens no otra”; R. Bartaševičs: “Pie baltas lapas”, “Lampas un zvaigznes”.

“Gandrīz tautasdziesma”, 2. vieta (1987)

“Neatvadīsimies”, 14. vieta (1987)

“Mana dienišķā dziesma”, 8. vieta (1988)

“Zaļā dziesma”, 9. vieta (1988)

“Mēs pārtiekam viens no otra”, 1. vieta (1989)

“Zibens gaismo tavas acis”, 14. vieta (1989)

“Ballīte”, Vecā ratiņa aptauja, 3. vieta (1990)

“Krāsaini tērpi, puķes un lūpas”, Rokaptauja, 9. vieta (1991)

“Kamēr es tevi mīlēju”, Rokaptauja, 20. vieta (1991)

“Iedzer, brāli”, Rokaptauja, 16. vieta (1992)

MA*, “Mākslas darbi”, Pērkons, 1983.

MC**,  “Mākslas darbi”, Pērkons, 1983; MicRec, 1994.

MA, “Zibens pa dibenu”, Pērkons, 1983.

MC, “Zibens pa dibenu”, Pērkons; 1983; MicRec, 1994. 

MA, “Kā jūra, kā zeme, kā debess...”, Pērkons, 1984.

MA, “Klusā daba ar perspektīvu”, Pērkons, 1988.

MA, “Labu vakar! ”, Pērkons, 1989.

LP***, “Ballīte”, Melodija, 1990.

MC, CD****, “Dziesmu izlase Nr. 1 1981–1982”, MicRec, 1995.

MC, “Pērkons. Ordālijas”, 1995.

MC, “Balle (MC) ”, Gailītis G, 1995.

MC, CD, “Dziesmu izlase Nr. 2 1985–1987 (“Labu vakar!”/“Klusā daba ar perspektīvu”)”, MicRec, 1996.

CD, dziesmu izlase “Latviskā virtuve”; “Ballīte”, MicRec, 2002.

CD, “Kā jūra, kā zeme, kā debess”, Antava, 2007.

DVD*****, “Sapumpurots zars (koncerts Ogrē)”, bez izdevēja, 2018.

CD, “7-os no rīta”, izlase, bez izdevēja, 2018.

LP, “Kā jūra, kā zeme, kā debess”, Plate, 2020. 

LP, “Ei, jūs tur!” (ar kamerkori Ave Sol), Plate, 2022. 

LP, “Mākslas darbi“/”Zibens pa dibenu“, Plate, 2025. 

* magnētiskā lente

** magnētiskā kasete 

*** vinila skaņuplate

**** kompaktdisks

***** ciparu video disks