Baldone ir pilsēta Ķekavas novada dienvidaustrumos, kas atrodas 35 km attālumā no Latvijas galvaspilsētas Rīgas un 18 km attālumā no novada centra – Ķekavas. Pilsēta dibināta 1991. gada 14. novembrī. Teritorijas platība – 9,5 km². Pilsētas iedzīvotāju skaits 2024. gadā – 3 711. Iedzīvotāju blīvums 2024. gadā – 395,2 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru. 

Baldones pilsētas ģerbonis apstiprināts 1999. gada 25. aprīlī, un tajā uz sudraba fona attēlota sarkana vāvere ar dabīgas krāsas čiekuru ķepās un trim zelta lāsītēm uz zila fona ģerboņa galvā.

Vietvārda “Baldone” izcelsmi valodas pētnieki saista ar vārda sakni “bald-” vai “bal-”, saistot to ar lietuviešu sugasvārdu balà ’purvs’ vai apzīmējumu mitrai vietai. Versijā bez zinātniska pamatojuma vietvārds “Baldone” tiek saistīts ar lietuviešu darbības vārdu baldyti ’sist’, ’dauzīt’, kas varētu būt saistīts ar kādu senu kauju Baldones apkārtnē.

Baldones vērtīgākie dabas resursi ir ārstnieciskais sērūdens un dūņas, kas izmantoti ārstniecībā “Baldones sēravotu” kūrortā (20. gs. 20.–30. gadi) un sanatorijā “Baldone” (no 1945. līdz 1996. gadam).

Baldone kā apdzīvota vieta izveidojās 16.–17. gadsimtā. Šajā laikā tika izveidota Baldones luterāņu draudze, kā arī atpazīstamību ieguva Baldones sēravots, kura ārstnieciskās īpašības bija pamats Baldones kūrvietas izveidei. Pirmos labiekārtošanas darbus pie Baldones sēravota veica Mercendarbes muižas (Merzendorf) īpašnieks Frīdrihs Georgs fon Līvens (Friedrich Georg von Lieven), kurš lika virs sēravota iztekas uzbūvēt paviljonu un pirmo vannu māju, kas redzami tā paša gada Johana Kristofa Broces (Johann Christoph Brotze) zīmējumā ar Baldones ainavu pie sēravota. Savukārt 1797. gadā Krievijas imperators Pāvils I (Павел I Петрович Романов) izdeva divas pavēles, ar kurām tika uzdots labiekārtot apkārtni pie Baldones sēravota, kā arī atvērt dziedniecības iestādi, aptieku un traktieri. Šīs pavēles ir uzskatāmas par oficiālajiem Baldones kūrvietas dibināšanas dokumentiem. Kūrvieta kļuva pazīstama ar nosaukumu Bad-Baldohn (Бадь-Бальдонь) vai Schwefelbad Baldohn (no vācu valodas ’Vannu Baldone’, ’Sēra vannu Baldone’). 19. gs. sākumā zemi ap sēravotu iznomāja brāļi Andrejs (Андрей Васильевич) un Fjodors (Фёдор Васильевич) fon Korfi (фон Корф), kuri turpināja kūrvietas labiekārtošanas darbus un veicināja tās atpazīstamību. Savukārt kūrvietas atpazīstamība veicināja arī apdzīvotās vietas attīstību, Baldonei iegūstot miesta un, no 1924. gada, biezi apdzīvotas vietas jeb ciema statusu. No 1924. gada, kad tika apvienoti Mercendorfas un Baldones pagasti, Baldone kļuva par Baldones pagasta centru. Baldone smagi cieta Pirmā pasaules kara laikā, kad gandrīz pilnībā tika nopostīts Baldones kūrorts.

Baldone kā apdzīvota vieta piedzīvoja uzplaukumu 20. gs. 20.–30. gados, kad tika izveidota Baldones sēravotu iestāde, kas pārvaldīja Baldones kūrortu. Šajā laikā ievērojami attīstījās apdzīvotās vietas infrastruktūra, kā arī sabiedriskā dzīve un tūrisms. Īpaši nozīmīga bija transporta attīstība: 1921. gadā uz Pirmā pasaules kara laikā vācu karaspēka uzbūvētā šaursliežu dzelzceļa līnijas pamata izveidota zirgu tramvaja līnija Ikšķile–Baldone, kas bija ne tikai transporta līdzeklis, bet arī unikāls tūrisma objekts, savukārt 1924. gadā sāka būvēt šoseju (Rīga–Skaistkalne), kas bija pamats regulārai autobusu satiksmei. Aktīvi darbojās biedrības, kuras sniedza ieguldījumu Baldones attīstībā. Piemēram, Baldones sēravotu labierīcības biedrība daudz paveica kūrorta un ievērojamāko atpūtas vietu labiekārtošanā, Baldones Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība gādāja par drošību, bet Baldones Bezmaksas Tautas brīvbibliotēkas biedrība, kuras nams bija arī saiešanas nams, veicināja Baldones kultūras dzīvi. 1936. gadā ar Baldones Labierīcības biedrības atbalstu Baldonē atklāta tobrīd modernākā peldētava Baltijā, savukārt 1939. gadā – greznā vannu māja ar klasicisma stila portiku un kolonnām. Arī Otrā pasaules kara laikā Baldones pilsētai tika nodarīti ievērojami postījumi, to vidū – zaudētas vairākas Baldones kūrvietas pansijas jeb vasarnīcas.

Pēc padomju varas īstenotās apriņķu likvidācijas 1949. gada reformas rezultātā izveidots Baldones rajons ar Baldones pilsētciematu kā rajona centru. 1959. gadā Baldones rajons sadalīts, tā teritorijas iekļaujot Rīgas rajonā un Bauskas rajonā, Baldones pilsētciematu iekļaujot Rīgas rajona teritorijā.

Baldones pilsēta dibināta 1991. gada 12. jūnijā, Baldones ciemata un Baldones pagasta padomju deputātiem 20. sasaukuma apvienotajā sesijā pieņemot lēmumu “Par Baldones ciemata un Baldones pagasta teritoriāli administratīvo iedalījumu”, kurā nolemts apvienot Baldones ciemata un pagasta administratīvās teritorijas, izveidojot Baldones pilsētu ar lauku teritoriju. Lēmums apstiprināts Rīgas rajona Tautas deputātu padomes 1991. gada 19. jūnija sēdē. Pilsētu pārvaldīja Baldones pilsētas ar lauku teritoriju dome. No 2008. gada līdz 2021. gada 1. jūlija administratīvi teritoriālajai reformai Baldones pilsēta bija Baldones novada administratīvais centrs, kuru pārvaldīja Baldones novada dome.

Baldonē nav lielu ražotņu un rūpniecības uzņēmumu. Tam iemesls meklējams vēsturē – kūrvietas dēļ Baldones apkārtnē nedrīkstēja attīstīties rūpniecības uzņēmumi, jo tas kaitētu ārstniecības iestādei.

Baldones pilsētā galvenie uzņēmējdarbības veidi ir mazumtirdzniecība (veikals “Mego”, veikals “Maxima X”, veikals “Lats” (SIA “Vecozoli GB”), veikals “AIBE”, saimniecības preču veikals “Pilskalns”, ziedu veikals “Meldra” un kancelejas preču veikals “RGU Serviss”), ēdināšana (restorāns “Burgers 66”, konditoreja “Dzintarliepa”), skaistumkopšanas salons (SIA “Akropole”), aptiekas (“Mēness aptieka”, “Mana aptieka” (Gaiļu aptieka), “Apotheka” (Baldones aptieka)), mājražošana (dabīgā kosmētika Silmachy Remedies, šūšana, rotaslietu izgatavošana), kokapstrāde.

Uz Baldoni var nokļūt, izmantojot sabiedrisko transportu – starppilsētu autobusu, ko nodrošina a/s “Nordeka”, SIA “NORMA-A” un SIA “Daugavpils autobusu parks” –, maršrutos Rīga–Baldone vai Rīga–Bārbele, Rīga–Ilūkste un Rīga–Skaistkalne caur Baldoni. Autobuss ved cauri novada centram – Ķekavas pilsētai pa augstākās kategorijas valsts autoceļu A7 (Rīga–Bauska–Lietuvas robeža), nogriežoties uz reģionālo autoceļu P89 (Ķekava–Skaistkalne) līdz Mežvidiem un tālāk pa reģionālo autoceļu P91 (Mežvidi–Baldone) līdz Baldones centram. No Baldones uz Tomi ar personīgo auto iespējams nokļūt pa vietējas nozīmes autoceļu V4, kā arī Baldoni šķērso vietējas nozīmes autoceļš V9 (Iecava–Baldone–Daugmale). 

Par veselības aprūpi gādā četras ģimenes ārstu prakses, mobilā diagnostika, divas zobārstniecības un sociālās aprūpes centrs.

Baldonē atrodas vairākas izglītības iestādes – Baldones vidusskola (ēkas celtniecība pabeigta 1935. gadā), Baldones sākumskola (dibināta 1985. gadā kā Baldones pamatskola, reorganizēta 2021. gadā), Jāņa Dūmiņa Baldones mūzikas skola (izveidota reizē ar Baldones pamatskolu 1985. gadā), Baldones Mākslas skola (dibināta 1988. gadā) un pirmsskolas izglītības iestāde “Vāverīte” (atklāta 1982. gadā).

Baldonē atrodas kultūras centrs ar filiālēm Daugavas ielā 2 un Mercendarbes muižā, bibliotēka (Rīgas ielā 97) un Baldones muzejs (Mercendarbes muižā). Vanagkalnu ielā atrodas 1989. gadā uzbūvētā estrāde.

Aktīvi darbojas dažādi radošie kolektīvi, piemēram, kokļu ansamblis “Dzītari”, jauktais koris “Tempus” un deju kolektīvi “Degļi” un “Degsme”, kas guvuši starptautiskus panākumus, kā arī amatieru teātra kolektīvs “Sudraba nagla”, simfoniskais orķestris “Draugi” un citi.

Baldonē darbojas Baldones Sporta komplekss (Iecavas iela 2) ar trenažieru zāli, āra sporta laukumu, multifunkcionālu sporta laukumu (ziemā – slidotava un hokeja laukums), kā arī velo nomas punktu. 2018. gadā atklāts starptautiskajiem vieglatlētikas standartiem atbilstošs stadions (Stadiona iela 6).

Baldones sportistu vidū, kuri guvuši sasniegumus valsts mērogā un ārpus tās, ir paraolimpiskais jātnieks, Baldones Goda pilsonis Rihards Snikus, kurš sasniedzis augstus rezultātus Paraolimpiskajās spēlēs, tajā skaitā divas sudraba medaļas Tokijas Paraolimpiskajās spēlēs iejādē un brīvā stila disciplīnā 2021. gada augustā. Baldones sportisti sasnieguši arī augstus rezultātus riteņbraukšanā, piemēram, Emīlija Sonka, kura 1964. gadā kļuva par pirmo Padomju Sociālistisko Republiku Savienības pasaules čempioni riteņbraukšanā, iegūstot zelta medaļu pasaules čempionātā Francijā, kā arī mūsdienās Latvijas mērogā MTB velo sportisti Anita Antone, Ingrīda Šmite un Edgars Brigmanis. Vērā ņemamus panākumus Latvijas mērogā sasnieguši arī Baldones regbija spēlētāji, tajā skaitā treneris Elmārs Šefanovskis (trenējis arī Latvijas izlasi), un šahisti – šaha lielmeistars, divkārtējs Latvijas čempions Zigurds Lanka, desmitkārtēja Latvijas čempione Laura Rogule un šahists Zigurds Pigits. Ar Baldoni saistīts arī airētājs Žoržs Tikmers, kurš gan guvis starptautiskus panākumus airēšanā, gan pēc sportista karjeras noslēguma aktīvi iesaistījies Latvijas sporta dzīves organizācijā, par ko ieguvis apbalvojumus.

Baldones pilsētā pie Baldones Sporta kompleksa atrodas sākuma punkts “Baldones stāstu takām” – izzinošam pastaigu maršrutam pa ievērojamākajiem Baldones un tās apkārtnes vēstures un dabas objektiem. Netālu no Baltās pils uz Riekstukalna takas, kas ved cauri Riekstukalnam, atrodas 2020. gadā atklātais objekts “Meža galerija” – meža ielokā uz koka stendiem izvietoti 29 mākslinieku darbi.

Rīgas ielā 54 atrodas Baldones “Ceriņu parks”, kurā iespējams aplūkot atjaunotās Baldones kūrorta sēravota iztekas–strūklakas: “Ķirzaciņu” (vēsturiskā izteka ar paviljonu), “Māru” un “Vāverīti”.

Tūrisma informācijas punkts 2021. gadā tika pārcelts no Mercendarbes muižas uz Baldones kultūras centru, bet tūrisma informāciju iespējams saņemt arī bibliotēkā, veikalos, degvielas uzpildes stacijā “Astarte” un citur. Ziedu veikalā “Meldra” atrodas stends “Ražots Baldonē”, kurā var iegādāties Baldonē ražotu produkciju un suvenīrus.

Īpašs arhitektūras piemineklis Baldones pilsētā ir ampīra stilā celtā Baldones Evaņģēliski luteriskā Svētā Miķeļa baznīca, kas celta 1824. gadā pēc arhitekta Heinriha Eduarda Dihta (Heinrich Eduard Dicht) projekta. Baznīcas altāri rotāja Jūliusa Dēringa (Julius Döring) altārglezna, kura padomju okupācijas laikā, kad baznīcā tika iekārtots plastmasas cehs, noņemta, bet saglabāta Rundāles pils muzejā. 

Ievērojams arhitektūras objekts pilsētā ir Baldones “Baltā pils”, ap 1913. gadu celtā poļu izcelsmes Baldones virsmežziņa Ādama Mickēviča (Adam Mickiewicz) medību pils, kurā šobrīd atrodas Baldones mūzikas skola Daugavas ielā, kā arī 1809. gadā celtā Baldones aptiekas ēka Rīgas ielā. Baldones Liepu alejā, Krasta ielā un Tilta ielā saglabājušies arī “Baldones sēravotu” kūrorta laikā būvēto pansiju koka arhitektūras paraugi. Īpatnējs arhitektūras objekts ir 1988. gadā pabeigtā Baldones kinoteātra ēka Daugavas ielā, kas piesaista uzmanību gan ar savdabīgu formu, gan fasādes augšdaļas dekoriem – stilizētiem liellopu galvaskausiem.  

Pēteris Aigars, īstajā vārdā Herberts Tērmanis, bija Baldonē dzimis latviešu rakstnieks, kurš savā radošajā darbībā galvenokārt pievērsās dzejai, kā arī darbojās kā literatūrkritiķis. Tāpat kā viņa līdzgaitnieks Alfreds Dziļums (abi arī bija personīgi pazīstami), arī H. Tērmanis pameta Latviju Otrā pasaules kara laikā, dažus gadus dzīvojot Vācijā, bet atlikušo dzīvi pavadot Londonā. Rakstnieka 1944. gadā pabeigtā māja–pansija Baldonē (“Tērmaņa vasarnīca”) vēlāk tika pārveidota par Baldones sanatorijas laboratoriju. Savai dzimtajai pilsētai Pēteris Aigars veltījis dzejoli “Mana Baldone”. 1999. gadā H. Tērmanis un viņa sieva, baletdejotāja Sira Jirgena pārapbedīti Baldones kapsētā.

Jānis Dūmiņš bija pazīstams latviešu kordiriģents, Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors, Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģents. J. Dūmiņš dzīvoja Baldonē un jau no 1936. gada dziedāja Baldones jauktajā korī, ko arī vēlāk vadīja. Aktīvi iesaistījās arī Baldones kultūras dzīvē. Nepilnu pusgadu pēc diriģenta nāves, 2012. gada 30. martā, Baldones mūzikas pamatskolai tika piešķirts Jāņa Dūmiņa vārds.

Gleznotājs Atis (Otto) Grunde dzimis Baldonē, 1932. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju ar diplomdarbu “Zīlniece”. Bija aktīvs kultūras darbinieks, pazīstams arī ar rakstniekiem Pēteri Aigaru un A. Dziļumu, ar kuriem uzturēja kontaktus arī pēc došanās trimdā, uzturoties Vācijā. Mākslinieks gan gleznoja, savos darbos pievērsdamies dažādām tēmām, gan palīdzēja sagatavot teātru dekorācijas, gan bija ilustrators grāmatām un preses izdevumiem, piemēram, A. Dziļuma darbam “Meža pils” (1947), Baltiešu kristīgo studentu apvienības latviešu nozares izdevumam “Dzirkstele”. Savās gleznās attēloja arī Baldones apkārtni un tās mežus. Mūža otro pusi pavadīja Amerikas Savienotajās Valstīs.