A. Dziļums darbojās īsprozas un romānu žanrā, sarakstījis vairākas lugas. Viena no būtiskām tēmām viņa daiļradē ir lauku dzīves un ikdienas reālistisks, sadzīvisks, vietumis naturālistisks un skarbs vēstījums un cilvēku (galvenokārt jaunsaimnieku – mežinieku, plostnieku) attiecību samezglojumu tēlojums. Aprakstītajiem cilvēkiem piemīt sīksta pieķeršanās zemei, savām mājām vai arī ilgas tādas iegūt, piemēram, romānos “Viršu druva”, “Saplēstā krūze” (1942), “Aklā ezera velns” (1965), “Vilka zobs” (1967), “Vienas vasaras zieds” (1971) u. c., tāpat šī tēma atklājas īsprozas darbos, piemēram, noveļu krājumā “Pelni” (1946), stāstā “Meži deg” (1947) un citos. Īpašu atzaru veido Latvijas lauku tēlojums romānos “Cilvēki vētrā” (1961), “Daugavas krāces” (1964), “Kurzemīte, sērdienīte” (1976) u. c., kuru darbība risinās Otrā pasaules kara beigās un pēckara gados.
Īpaši nozīmīga rakstnieka daiļradē ir romānu triloģija “Celmenieki” (“Celmenieki”, 1948; “Rīta cēliens”, 1949; “Dieva dzirnas”, 1953), kuru caurvij Celmeniekos tēlotā dzīve un ļaudis. Tā kļūst par zemnieku dzīves epopeju. Celmenieku cikls attēlo lauku dzīvi un zemnieku tipus rakstnieka dzimtajā pusē. Darbība risinās 20. gs. 30. gados, kā arī no 1940. gada līdz 1944. gada vasarai. Zemnieku dzīve un vide purvainas dabas fonā, iezīmējot tādu kā likteņa kopību, kas veidojusies cīņā ar purvu, iekopjot zemi, veidojot interesantus, reljefus raksturus, kuri kritikā salīdzināti ar Reiņa Kaudzītes un Matīsa Kaudzītes romāna “Mērnieku laiki” (1879) plašo un kolorīto tēlu galeriju. Literatūrkritiķi par labākajiem atzinuši romānus “Saplēstā krūze” un triloģiju “Celmenieki”, kuros vērojama gaumīga mērenība ekspresīvo izteiksmes līdzekļu izvēlē, tādējādi personas un situācijas veidojas adekvātas tēlotajiem apstākļiem. Dokumentēdami sava laika dzīvi un cilvēkus, abi darbi izceļas ar realitātē smeltu un literārajā apdarē uzturētu spēku.
Šim tēmu lokam piekļaujas autobiogrāfiskas ievirzes stāstījumi, atklājot atmiņas un svešumā pieredzēto un vēroto. Īpaši krāsaini tēlota Latvijas un Zviedrijas daba un cilvēks dabas ainavas ielokā darbos “Pēdas rīta rasā” (1964), “Zeme dzīvo” (1962), “Aizaugušās drupas” (1968), “Mežu aizvējā” (1974).
Dzimtās puses meži aprakstīti dzīvnieku pasaku triloģijā “Dieva dārzs” (“Sarkanais velns”, 1947; “Meža Andrievs”, 1948; “Sētnieks Čiepsts”, 1950), kas tiek raksturota kā pirmreizīga latviešu literatūrā, apliecinot apbrīnojamu meža dzīves, dzīvnieku pazīšanu un spēju to visu dzīvi notēlot.
Otra būtiska A. Dziļuma daiļrades tēma ir latviešu leģionāra traumatiskā pieredze, turklāt viņa karavīrs, kara invalīds, bēglis un trimdinieks ir bijušais zemnieks. Šī tēma atklājas romānos “Tornas grāvrači”, (1949) “Vakars uz ezera” (1951) “Pārvietotie” (1955). Romānos “Tiesas svētdiena” (1970) un “Lai neaizmirstam” (1972) vēstīts par latviešu leģionāru traģisko likteni Zviedrijā. A. Dziļums līdzās Guntim Zariņam, Gunaram Janovskim dokumentējis dramatisku laiku Latvijas vēsturē un cilvēku likteņos, ieaužot arī paša pieredzēto un vēroto, spilgti izgaismojot bezmāju un nepiederības sajūtu. Romāns “Pārvietotie” atzīts par vienu no iespaidīgākajiem darbiem, kurā aprakstīta traģiskā Otrā pasaules kara izskaņa, bet romānā “Kurzemes sirds vēl dzīva” (1973) atklājas nacionālo partizānu cīņa, pretošanās kustība okupētajā Latvijā.