I. Gubiņa pieder tai rakstnieku paaudzei, kas Otrā pasaules kara beigās atstāja Latviju, nepabeiguši mācības, un izglītību turpināja, dzīvodami bēgļu nometnēs Vācijā un vēlāk citās zemēs. I. Gubiņa literārajai jaunradei pievērsās, dzīvodama Anglijā, vēlak Kanādā. Literāro darbu centrā – trimdas latviešu sadzīve un ikdiena Anglijā un Kanādā, svešās vides iespaidi, cilvēku savstarpējās attiecības, attiecības ģimenē un laulību dzīves problemātika, sievietes iekšējās pasaules samezglojumi, paaudžu attiecības. Darbi ieturēti psiholoģiski reālistiskās prozas tradīcijā; dzejai raksturīga romantiska, rezignēta un personiskā pārdzīvojuma noskaņa. I. Gubiņas literārais devums ir divdesmit septiņas grāmatas: romāni, īsproza, dzeja un ceļojumu apraksti (Eiropa, Meksika, Austrālija). Daiļradei kopumā izteikti spēcīgs autobiogrāfiskais vai biogrāfiskais aspekts. Vairāki darbi atkārtoti izdoti Latvijā. Rakstījusi arī apceres par mākslu un mākslas izstādēm.