Pēdējā Otrā pasaules kara gadā (1944–1945), Austrumu frontei ienākot Latvijas teritorijā, apmēram 170–180 000 Latvijas iedzīvotāju devās Rietumu virzienā pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju, un Dienvidu virzienā kuģos un pa zemesceļiem uz Vāciju cauri Lietuvai uz vāciešu okupēto Poliju. Karam beidzoties 05.1945., pēc dažiem aprēķiniem 120–150 000 Rietumu okupācijas zonās esošie bēgļi nolēma palikt Rietumu valstīs un laika gaitā sāka sevi uzskatīt par trimdiniekiem. Mūsdienās trimdinieki un viņu pēcteči Rietumos tiek uzskatīti par latviešu diasporas sastāvdaļu. Statistika par šiem bēgļiem/trimdiniekiem jau sākumā bija neprecīza un tāda palika arī vēlākās desmitgadēs, jo nezināms skaits cilvēku zaudēja dzīvību, bēgot kara laika un pēckara apstākļos, neliels skaits repatriējās, ievērojama daļa ar laiku pārtautojās. Vēlāk daudzas jaunās Rietumu mītņu zemes mainīja tautas skaitīšanas metodes un neuzrādīja iedzīvotāju izcelsmi, tautību, etniskumu vai ģimenes valodu. 20. gs. 80. gadu sākumā dažādās zemēs dzīvojošo latviešu skaits ir aptuvens.

Rietumtrimdas vēsturi var sadalīt posmos. Pirmais posms bija no 1944. gada vidus līdz pat 1945. gada vasarai. Šajā posmā Rietumos nonākušie latvieši sevi uzskatīja par bēgļiem un turpināja cerēt, ka atgriezīsies Latvijā. Jau šajā posmā parādījās izkliedētības tendence, jo viena bēgļu daļa (ap 5 000) nonāca neitrālajā Zviedrijā, bet lielais vairākums Lielvācijā (Vācijā vai vāciešu okupētās teritorijās – Austrumprūsijā, Sudetijā, Austrijā un citur). Šo posmu raksturoja Zviedrijā nonākušo latviešu dzīves normalizēšanās sākums, bet Lielvācijā nonākušie vēl piedzīvoja Rietumu sabiedroto gaisa uzbrukumus (bombardēšanu) lielpilsētām, nemitīgu pārvietošanos pa dažādiem ceļiem rietumu virzienā un vēlmi vienkārši izdzīvot līdz kara beigām. 

Otrais posms sākās pēckara mēnešos, kad pēc sabiedroto uzvaras kādreizējā Lielvācija tika sadalīta četros sektoros vai zonās: padomju (krievu), franču, angļu un amerikāņu zonās. Visās zonās atradās ap 7 mlj nevāciešu: nesenie bēgļi, bijušie koncentrāciju nometņu iemītnieki, kara gūstekņi un nacistu režīma laikā savervētie strādnieki. Lai atjaunotu daudzmaz normālu dzīvi iekarotajā valstī, visi šie ārzemju civiliedzīvotāji nu bija jānogādā atpakaļ izcelsmes valstīs, un šo darbu uzņēmās gan sabiedroto militārās iestādes, gan 09.11.1943. dibinātā Apvienoto Nāciju Palīdzības un atjaunošanas pārvalde (United Nations Relief and Rehabilitation Administration, UNRRA).

Okupētajā Vācijā milzīgs bēgļu skaits, ieskaitot baltiešus, negribēja atgriezties mājās, ja tās atradās “dzelzs priekškara” austrumu pusē Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) vai tās ietekmes zonā. Rietumu sabiedrotie ar laiku izprata situāciju un 1945. gada oktobra beigās tika izdots rīkojums, ka nevienu bēgli nedrīkst repatriēt piespiedu kārtā. Lai normalizētu viņu ikdienas dzīvi, Rietumu zonās tika dibinātas pārvietoto personu nometnes (displaced person camps; DP camps), kas ātri vien kļuva par šī trimdas posma pamatinstitūciju. Latviešu bēgļi sāka sevi apzīmēt par “dīpīšiem” (no DP); bija sākušies “dīpīšu laiki”.

Nometnēs bēgļi bija nodrošināti ar telpām, ēdienu, medicīnisko aprūpi. Ārpus nometnēm, vācu civiliedzīvotāju vidū, viņiem bija jāizdzīvo saviem spēkiem. Dzīve nometnēs atšķīra latviešu bēgļus no Zviedrijā nonākušajiem tautiešiem, jo pēdējie nebija “dīpīši” šī vārda īstajā nozīmē. Līdz 1947. gadam latviešu apdzīvoto nometņu skaits bija ap 300 (daudzās bija arī citu tautību bēgļi). Lielākā daļa no tām atradās angļu vai amerikāņu zonā, jo franču zonā līdzīgas nometnes bija retums. Nometnes bija visai dažādas. Daudzas atradās lielpilsētu izbombardētos kvartālos – sauktas par “drupu republikām”, citas – izturīgos kazarmju kompleksos, kas nesen bijuši Vācijas armijas (Wehrmacht) vai SS (Schutzstaffel) rīcībā. Daudzas mazākās nometnes bija ātri uzceltas tieši DP vajadzībām. Nometņu skaits visu laiku mainījās, jo mazākās bieži tika apvienotas, citas savām vajadzībām pārņēma amerikāņu vai angļu militārās vienības. Nometnes, kuras uzturēja UNRRA un no 1946. gada Starptautiskā bēgļu organizācija (International Refugee Organization, IRO) bija oficiālas iestādes ar strukturētu administrāciju (arī ar komandantu), kārtības sargiem un noteikumiem par uzņemšanu un izslēgšanu. Mazākajās nometnēs komandanti bieži bija latvieši. Lielajās nometnēs (Eslingenā, Vircburgā, Ambergā, Gēstahtā u. c.) ātri vien izveidojās t. s. mazās Latvijas ar pamatskolām un viduskolām, reliģiskajām draudzēm un dievkalpojumiem, teātra izrādēm un koncertiem, literāriem un saviesīgiem vakariem, mākslinieku izstādēm un daudzām sabiedriskām organizācijām. Visi izglītības, kultūras un sabiedriskie pasākumi notika latviešu valodā, lai gan vairums latviešu dzīvoja nometnēs līdzās citu tautību bēgļiem. Ēdiens tika gatavots kopvirtuvēs, kur dežurēja nometnes iemītnieki, galvenokārt sievietes. Uzturu un apģērbu piegādāja starptautiskās organizācijas; uzņēmīgākie nometnieki (t. s. spekulanti) bieži vien produktus iegādājās no vietējiem vācu zemniekiem, lai papildinātu vienmuļos nometnes ēdienus. Vācijā tika nodibinātas pilna laika mācību izglītības iestādes; pēc izceļošanas pa visu pasauli 1957. gadā Minsterē darbību uzsākusī vienīgā pilna laika latviešu ģimnāzija (pastāvēja līdz 1998. gadam) devusi nozīmīgu ieguldījumu latviešu jaunatnes izglītošanā identitātes uzturēšanas kontekstā.

Fizisko Latviju nebija iespējams atražot, bet ļoti daudz varēja paveikt, saglabājot latviešu valodu, neatkarīgās Latvijas valstiskos simbolus, latviešu literatūru un mākslu, avīžniecību, izglītības iestādes nometņu līmenī un pašorganizēšanās impulsus. 1946.–1949. gadā darbojās t. s. Baltijas Universitāte, kur mācību spēku un administratoru starpā bija arī latviešu akadēmiķi. Darbību turpināja Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas arhibīskapa Teodora Grīnberga vadībā, darbību atsāka arī citas konfesijas. 1945. gadā tika dibināta Latviešu centrālā komiteja, kuras dalībnieki tika ievēlēti no visām nometnēm. Lai gan DP “nometņu laiki” izrādījās samērā īss posms – apmēram pieci vai seši gadi –, katrai nometnei tomēr attīstījās sava mikrovēsture, pat sava folklora, kas vēlāk savienojās un parvērtās par “dipīšu” kopējo vēsturisko atmiņu. 

Nākamais posms – “lielā izklīšana” – Rietumu latviešu dzīve sākās jau 1946. gadā. Lielbritānija un Belģija sāka piedāvāt DP atalgotas darba vietas savās valstīs, lai papildinātu tur esošo melnstrādnieku skaitu. Uz šiem piedāvājumiem atsaucās arī latvieši (galvenokārt no angļu zonas). Zonu administratori un arī jaunā Rietumvācijas valdība cerēja uz drīzu pārvietoto personu aizceļošanu, un viena pēc otras Rietumu demokrātiskās valstis sāka izstrādāt DP uzņemšanas plānu ārpus pastāvošām emigrāciju kvotām. Dažās valstīs (piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV) bija nepieciešami atsevišķi likumi, citas programmas varēja īstenot tikai ar administratīviem lēmumiem. Līdz 1951. gadam lielais vairums latviešu DP bija atstājuši Eiropu, tā palielinot izkliedētību. Vācijā turpināja dzīvot tie latvieši (apmēram 14 tūkstoši), kuri dažādu iemeslu dēļ (veselības stāvoklis, vecums) nevarēja izceļot. Zviedrijā latviešu skaits bija samazinājies līdz 4 000; uz Lielbritāniju bija aizbraukuši ap 18 000. Arī citās Eiropas valstīs pastavēja latviešu grupējumi, bet viņu skaits bija ievērojami mazāks. Aizbraucēju galvenie mērķi bija ASV (apmēram 45 000), Austrālija (apmēram 21 000), Kanāda (apmēram 13 000). Uz Dienvidamerikas valstīm (Brazīliju, Venecuēlu, Argentīnu) aizbrauca samērā maz latviešu (ne vairāk par 3 000). Visās jaunajās aizjūras mītņu zemēs tūlīt pēc iebraukšanas turpinājās latviešu parvietošanās, jo ne visi bija apmierināti ar tām vietām, kur viņi bija salīguši dzīvot un strādāt; darbs bieži vien bija nepiemērots, un vide nepatīkama. “Lielā izklīšana” Eiropā palikušajos un aizbraucējos veicināja domu, ka starptautiskā migrācija viņus vēl vairāk pārvērš par pastāvīgiem trimdniekiem.

Līdz 50. gadu beigām latviešu Rietumu trimdas pamatstruktūra bija nostabilizējusies un tās galvenās īpašības nemainījās līdz pat 1991. gadam. Katrā jaunājā mītnes zemē izveidojās savs izkliedētības variants. Tā, piemēram, ASV nodibinājās daži “lielie” latviešu centri (Ņujorka, Čikāga, Bostona), samērā liels skaits vidēja lieluma kopienu un daudzas mazas latviešu kolonijas. Latvieši bija izskaisīti pa visām toreizējām 48 ASV pavalstīm. Kanādā bija viens liels centrs – Toronto un apkaime –, lai gan latviešu iebraucēji dzīvoja visās 10 Kanādas provincēs. Austrālijā skaitliski lielas latviešu kopienas pastāvēja visās lielākajās Austrālijas pilsētās, un, iespējams, vienīgi Melburna varēja pretendēt uz centra statusu. Arī Lielbritānijā latviešu grupējumi bija izkaisīti pa daudzām vidēji lielām pilsētām, pašā Londonā latviešu skaits bija neliels. Zviedrijā toties visvairāk latviešu atradās tieši Stokholmā un tās apkaimē, lai gan sākumā latviešu kopienas pastāvēja arī mazpilsētās. Pārvietojoties latvieši meklēja citus latviešus, kuri galvenokārt dzīvoja pilsētās un nevis laukos. Tas atbilda 1944. gada aizbraucēju sociālai izcelsmei: pilsētnieki, rīdzinieki, profesionāļi ar augstāko izglītību, inteliģence. Jaunajās mītnes zemēs ļoti neliels procents latviešu pēc pirmajiem gadiem turpināja dzīvot laukos un nodarboties ar lauksaimniecību, lai gan, no Vācijas izbraucot, daudzi bija parakstījuši līgumus strādāt tieši šādu darbu. 

DP “nometņu laiki” bija pierādījuši, ka vienīgā efektīvā rīcība pret izkliedētību ir pašorganizēšanās. Toreiz latviešu sabiedriskās domas veidotāji bija mudinājuši bēgļus uzskatīt Vāciju un Zviedriju par “svešumu” vai par “gaidāmo telpu”, uzsverot, ka darbs latvietības uzturēšanai jāturpina līdz brīdim, kad radīsies iespēja atgriezties. Šāds uzskats valdīja arī pieaugušo bēgļu aprindās jaunajās mītņu zemēs ilgāku laiku pēc “lielās izklīšanas”.

Līdz 50. gadu beigām visās galvenajās mītņu zemēs bija radušās gan vietējās, gan centrālās latviešu biedrības vai latviešu apvienības. Latviešu nacionālā padome Lielbritānijā un Latviešu nacionālā apvienība Kanadā tika dibinātas 1950. gadā, Latviešu apvienība Austrālijā un Amerikas (ASV) latviešu apvienība, Latvijas Atjaunošanas komitejas Eiropas centrs – 1951. gadā, Dienvidamerikas Latviešu apvienība – 1977. gadā. Visas organizācijas uzturēja “sabiedriskie darbinieki” – īpaši aktīvi organizāciju biedri, kuri ziedoja savu brīvo laiku, darbojoties latvietības labā. Daugavas Vanagu (dibināta 1945. gadā) nodaļas atsāka darbību gandrīz visās kolonijās, un 50. gadu gaitā lielajās mītņu zemēs nodibināja arī atsevišķas jaunatnes organizācijas, kurām bija liela nozīme nākamās paaudzes latviešu organizāciju darbinieku izglītošanā: Amerikas Latviešu jaunatnes apvienība (dibināta 1952. gadā), Eiropas Latviešu jaunatnes apvienība (dibināta 1954. gadā), Latviešu Nacionālā jaunatnes apvienība Kanādā (dibināta 1954. gadā), Latviešu Jaunatnes apvienība Austrālijā (dibināta 1969. gadā), Dienvidamerikas Latviešu jaunatnes apvienība (dibināta 1976. gadā). Pašorganizēšanās vilnis sasniedza visaugstāko pakāpi 1956. gadā, kad Vašingtonā tika dibināta Brīvās pasaules latviešu apvienība (kopš 1970. gada Pasaules brīvo latviešu apvienība, PBLA) – trimdas latviešu galvenā organizācija. Visas organizācijas izvirzīja sev divus mērķus – latvietības uzturēšanu un Latvijas valsts atbrīvošanu. Nākamajās pāris desmitgadēs šie mērķi tika īstenoti plaši izverstās darbībās latviešu kultūras jomā, arī dažādās politiskās akcijās starptautiskos forumos, bieži vien kopā ar citiem Rietumu baltiešiem.

1974.–1975. gadā Austrālijas latviešiem un citiem baltiešiem bija ievērojama loma liberāļu valdības uzvarā parlamenta vēlēšanās (“Vitlama akcija”), jo iepriekšējā leiboristu valdība bija atzinusi Baltijas valstu iekļaušanu PSRS. Liberāļi šo jauno politiku atcēla tūlīt pēc uzvaras. Nozīmīgs notikums bija arī pirmais Vispasaules latviešu jaunatnes kongress 1968. gadā, kam vajadzēja notikt Berlīnē, taču Rietumberlīni pārvaldošo Sabiedroto valstu komandanti tā norisi aizliedza un kongress tika pārcelts uz Hannoveri. Kongresa aizliegums izraisīja plašu rezonansi pasaules demokrātiskajās valstīs.

Vienlaikus ar organizāciju tīkla attīstību darbību atjaunoja arī trimdas galvenie mediji – laikraksti un žurnāli, darbību uzsāka vai turpināja grāmatu izdevēji gan Eiropā, gan jaunajās mītņu zemēs. Tā jau no 20. gs. 50. gadu sākuma latviešu rakstniekiem un žurnālistiem bija iespēja publicēt savus darbus, kā arī trimdnieki vēl ilgi neizjuta latviskās lasāmvielas trūkumu. Lielo izdevniecību, piemēram, “Grāmatu Drauga” Ņujorkā un “Daugavas” Stokholmā, starpā bija jūtama konkurence, kam pamatā galvenokārt bija doma, ka “amerikāniskais” apgāds orientējas uz peļņu, bet “eiropeiskais” uz kulturāli augstvērtīgiem izdevumiem. Uzskati, kuros atstātā Eiropa tika idealizēta, bet “mežonīgo" mītņu zemju “zemākās” kultūras negatīvi portretētas, nereti parādījās pirmos jauniebraucēju aprakstos par jaunajām mājvietām.

 50. gados un arī vēlāk trimdinieku publikācijās atrodami daudzi raksti, kuros latvieši mudināti cieši neiesaistīties vietējā sabiedrībā un ieturēt zināmu distanci, kā jau latviešiem kā kultūras tautai pienākas.

Pašorganizēšanās un sabiedrisko darbinieku pūles tomēr nevarēja pilnībā nomākt trimdinieku vēlēšanos pielāgoties jauno mītņu zemju sabiedrībai, valodai, kultūrai, izglītības sistēmai un ikdienas paražām. Kad 60. gadu sākumā parādījās pirmie latviešu zinātniskie pētījumi par trimdiniekiem, nācās konstatēt, ka daudzi trimdinieki, īpaši gados jaunākie, jau dzīvoja kā divkultūru cilvēki, līdzsvarojot sevī latviešu un jauno mītņu zemju identitātes. Tas nenozīmēja, ka latviešu asimilācija bija izteikti ātra, bet gan liecināja par neizbēgamām, lēnām un visumā neatgriezeniskām pārmaiņām trimdinieku kopējā dzīvē un domāšanā, it īpaši aizjūras mītņu zemēs. Tā kā emigrācija no Padomju Latvijas rietumu virzienā pēc Otrā pasaules kara gandrīz vairs nenotika, trimdinieku skaits atsevišķās mītņu zemēs varēja tikai samazināties. Novecošanās fenomens skāra visas trimdinieku kolonijas. Jau 60. gados organizācijās vadošos amatus sāka ieņemt tie, kuri iebraucot bija tikai pusaudži vai pat bērni. Jauktajām laulībām bija augsts īpatsvars visur, visvairāk skarot tieši mazās kolonijas. Skolnieku skaits trimdinieku organizētās papildskolās (nedēļas nogalēs) bija samērā stabils līdz pat 60. gadu beigām, bet tad sāka samazināties. Jau 50. gados sāka parādīties atšķirības vecākās un jaunāko paaudžu uzskatos par pareizo “trimdinieku stāju svešumā”, jo gados jaunākajos latviešos šīs “svešuma” izjūtas vairs nebija izteiktas. No bērnības gājuši mītņu zemju skolās un vēlāk izglītojušies koledžās un universitātēs, ar plašu draugu loku vietējā sabiedrībā un nevainojamu vietējās valodas (galvenokārt angļu) prasmi, jaunākā paaudze nemaz necentās turēties sāņus no nelatviešu vides. Arī tas, ka lielākā daļa no vecākās paaudzes jau līdz 60. gadiem bija pieņēmusi mītņu zemju pavalstniecību, liecināja par viņu vismaz daļēju asimilēšanos vietējā sabiedrībā. Lai arī pēc 60. gadiem latviešu organizācijas turpināja intensīvi strādāt, iegādājoties īpašumus (baznīcas, vasaras nometnes), svinot Dziesmu svēkus (Rietumeiropā un Ziemeļamerikā) vai Dziesmu dienas (Austrālijā), svinot 18. novembri un atzīmējot citas piemiņas dienas, un, lai arī atsevišķas latviešu ģimenes turpināja maksāt biedru naudas, abonēt latviešu laikrakstus, pirkt latviešu grāmatas un daudzos citos veidos uzturēt latvietību, pastāvēja arī trimdinieku daļa, kurā dominēja pārtautošanās procesi. Jau 80. gados latviešu trimdinieki dalījās tādos, kuri sevi uzskatīja par latviešu izcelsmes cilvēkiem, bet latviski nerunāja vai runāja vāji un parasti nepiedalījās latviešu pasākumos, un tādos, kuros ikdienas dzīvē latvietībai (ieskaitot valodas lietošanu) turpināja būt liela nozīme.

Tālākā Rietumu trimdas attīstība sasaistījās ciešāk ar notikumiem Latvijā, sākot ar 80. gadu beigām, it īpaši ar valsts neatkarības atjaunošanu 1991. gadā, kad sāka izplēnēt trimdas jēdziens. Rietumu aktīvistu kodols personīgi piedalījās daudzos šī perioda pasākumos, ieskaitot 5. Saeimas vēlēšanas 1993. gadā, bet lielais vairums sekoja valsts atdzimšanai no savām mītņu zemēm. Gadiem ejot, notika arī ilgi lolotā atgriešanās, bet skaitliski samērā nedaudz. Tomēr visas lielās trimdnieku organizācijas (piemēram, Daugavas Vanagi un PBLA) atvēra nodaļas Latvijā. Uz Rīgu pārcēlās arī galvenie trimdas mediji (piemēram, Ņujorkas laikraksts “Laiks”, dibināts 1949. gadā), un ar laiku attīstījās spraiga mijiedarbība šo divu tautas daļu starpā.

Kopš 21. gs. sākuma “vecās” trimdas būtību un nozīmi turpina mazināt jauns emigrācijas vilnis no Latvijas (sākot ar 2006.–2007. gadu) uz Eiropas Savienības valstīm, kā arī mazākos apmēros uz aizjūras zemēm un diasporas jēdziena lietošana oficiālos diskursos attiecībā uz visiem ārzemēs dzīvojošiem latviešiem. “Vecā” pēckara trimda sāka ieiet vispārējā latviešu trimdnieku garajā vēsturē, kuras sākums meklējams jau 19. gs.       

Latviešu trimdas mākslinieki savos darbos centušies apvienot savu latviskumu ar mītņu zemju kultūrā gūto iedvesmu un pieredzi, piemēram, Anšlava Eglīša romāni par Kalifornijas latviešiem “Omartija kundze” (1959) un “Malachita dievs” (1961), Gunara Janovska triloģija par leģionāra Artūra Skujas dzīvi Anglijā (“Sōla”, 1963; “Pār Trentu kāpj migla”, 1966; “Balsis aiz tumsas”, 1972), Tālivalža Ķeniņa Astotā simfonija jeb Sinfonia Concertata ērģelēm un orķestrim (1986), Baņutas Rubess un Daces Aperānes dziesmu spēle “Tango Lugano” (1987), Augusta Annusa glezna “Bambergas meitene” (1945), Ludolfa Liberta darbs “Ņujorkas skats uz tiltu” (20. gs. 50. gadi).