L. Liberts uzskatāms par vienu no iespaidīgākajiem latviešu māksliniekiem, kurš kopš 20. gs. 20. gadiem ar enerģisku vērienu darbojās glezniecībā un scenogrāfijā, rīkoja personālizstādes Latvijā un ārzemēs, kā arī vadīja prominento Valstspapīru spiestuvi un naudas kaltuvi. Neizsīkstošo darba sparu mākslinieks nezaudēja arī pēc Otrā pasaules kara, dzīvojot trimdā Vācijā un ASV.
Ludolfs Liberts
latviešu gleznotājs, scenogrāfs, pedagogs
Saistītie šķirkļi
Ludolfs Liberts. Rīga, 20. gs. 20. gadi.
Satura rādītājs
Ģimene un izglītība
Dzimis alus darītavas meistara Mārča un mājsaimnieces Matildes ģimenē. No 1902. gada L. Liberts mācījās Vecgulbenes pagasta skolā un draudzes skolā Ļaudonā. 1906. gadā iepazinās ar Voldemāru Zeltiņu, kurš gleznoja Saviesīgās biedrības nama priekškaru un kurš pamudināja L. Libertu pievērsties mākslai. No 1907. gada mācījās Ata Ķeniņa vadītajā reālskolā Rīgā, kur zīmēšanu pasniedza Jūlijs Madernieks. 1911.–1912. gadā L. Liberts mācījās Maskavā Ķeizariskās Stroganova mākslas amatniecības skolas (Императорское Строгановское Центральное художественно-промышленное училище) tēlniecības nodaļā, bet 1915. gadā beidza Kazaņas mākslas skolu (Казанское художественное училище). 1914. gadā L. Liberts piedalījās grupas “Mir iskusstva” (Мир искусства) rīkotajā izstādē Kazaņā. 1915. gadā viņš iestājās Maskavas glezniecības, tēlniecības un arhitektūras skolā (Московское училище живописи, ваяния и зодчества), 1916. gadā pēc Aleksandra karaskolas (Александровское военное училище) beigšanas kā praporščiks nokļuva Galīcijas frontē, trīsreiz tika ievainots. 1919. gadā Latvijā L. Libertu mobilizēja Sarkanajā armijā, pēc Sarkanās armijas sakāves pie Varšavas internēts Vācijā. 1921. gadā viņš atgriezās dzimtenē.
L. Liberta sieva bija operdziedātāja Amanda Liberte-Rebane.
Profesionālā, radošā un sabiedriskā darbība
No 1921. līdz 1923. gadam L. Liberts modernās franču glezniecības iespaidā aizrāvās ar kubismu (“Tilts Torņakalnā”, 1921; “Ziema pilsētas nomalē”, 1922; “Vīrieša portrets”, 1923) un ekspresīvu krāsainību, raksturīgu krievu kubofutūrismam (“Sieviete sarkanā”, 1923). 1924. gadā pēc ceļojuma uz Parīzi glezniecības veids lēnām mainījās reālisma virzienā. L. Liberts gleznoja gan zemnieku mājas un bērzu birzis, gan Versaļu, Parīzes bulvārus naktī, Vidusjūras krastus, Kairu, Romu un Berlīni. No 1930. gada galvenā tēma daiļradē bija krāšņas ainavas ar Venēcijas šaurajiem kanāliem, gondolām, Santa Marija della Salute baznīcu un Dodžu pili (Palazzo Ducale). Pieauga otas triepiena atraisītība, bet krāsu gamma kļuva atturīgāka. L. Liberts gleznoja pašportretus, sievu Amandu (1934), māti (1937), tēlnieku Kārli Zāli (1934), arheologu Franci Balodi (1937). Nacionālpatriotiskā garā ieturēta portretu virkne ar teiksmainiem senlatviešu virsaišiem (“Sencis”, 1935–1937).
Lielākos starptautiskos panākumus L. Liberts guva kā skatuves gleznotājs; 1913. gadā viņš sāka strādāt Kazaņas operā kā Pāvela Beņkova (Павел Петрович Беньков) māceklis un kopumā veidojis vairāk nekā sešdesmit izrādes. No 1924. līdz 1938. gadam viņš radīja dekorācijas, kurās dominēja krāšņas, ornamentālas formas un spilgta krāsainība, daudziem Nacionālās operas uzvedumiem: “Bēgšana no seraja” (Die Entführung aus dem Serail, Volfgangs Amadejs Mocarts, Wolfgang Amadeus Mozart), “Karmena” (Carmen, Žoržs Bizē, Georges Bizet), “Fidelio” (Fidelio, 1925, Ludvigs van Bēthovens, Ludwig van Beethoven), “Turandota” (Turandot, 1930, Džakomo Pučini, Giacomo Puccini), “Parsifāls” (Parsifal, 1933, Rihards Vāgners, Richard Wagner) un citiem.
Ludolfs Liberts. Dekorāciju mets Volfganga Amadeja Mocarta operai "Bēgšana no seraja". 1924. gads.
Romantiska teiksmainība raksturoja dekorācijas latviešu operām: “Salinieki” (1926, Alfrēds Kalniņš), “Sprīdītis” (1927, Jāzeps Mediņš), “Lolitas brīnumputns” (1934, Jānis Kalniņš). L. Liberta vēriens izpaudās greznos baleta uzvedumos (Pētera Čaikovska, Пётр Ильич Чайкoвский, “Riekstkodī”, Щелкунчик, 1928; “Apburtajā princesē”, Спящая красавица, 1929; Igora Stravinska, Игорь Фёдорович Стравинский, “Ugunsputnā”, Жар-птица, 1930). No 1926. gada viņš daudz strādāja arī ārzemēs: Lietuvas Valsts teātrī (Lietuvos valstybiniame teatre) “Aīdā” (Aida, Džuzepe Verdi, Giuseppe Verdi), Kauņā – “Samsonā un Dalilā”, “Gulbju ezerā”, Stora Teater Malmē, Zviedrijā, – “Karmenā”, “Aīdā”, gan arī iestudējumos Somijā, Bulgārijā un Dienvidslāvijā. Savām dekorācijām, kuru lielos laukumus atdzīvināja ornamentālas formas, viņš radīja stilistiski pieskaņotus, greznus kostīmus, kuru akvareļu metu plastiskās līnijas un vitālā krāsainība liecina par Leona Baksta (Leon Bakst) iespaidu.
L. Liberts zīmēja karikatūras žurnālā “Ho-Ho” (1922–1923) un kopā ar Kārli Miesnieku vadīja mākslas studiju (1924–1929). 1923.–1932. gadā viņš strādāja par Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) pasniedzēju, un 1942.–1944. gadā viņš vadīja Figurālo meistardarbnīcu. 1924. gadā kopā ar mākslas zinātnieku Jāni Siliņu noorganizēja LMA pedagogu apvienību “Sadarbs” (priekšsēdētājs 1929–1939). 1935.–1940. un 1941.–1944. gadā L. Liberts bija Latvijas Valstspapīru spiestuves un naudas kaltuves direktors. 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Austriju, 1945. gadā pārcēlās uz Vāciju, kur strādāja par pedagogu Eslingenes latviešu mākslas skolā. 1950. gadā L. Liberts emigrēja uz ASV, dzīvoja Ņujorkā un gleznoja Rīgas, Venēcijas, Ņujorkas un Parīzes ainavas. 1953. gadā Amerikas Latviešu Apvienība uzdāvināja ASV prezidentam Dvaitam Eizenhaueram (Dwight D. Eisenhower) L. Liberta gleznu “Rīgas torņi”.
L. Liberts pārstāvējis latviešu mākslu un scenogrāfiju izstādēs Parīzē, Briselē, Berlīnē, Stokholmā, Ņujorkā, Helsinkos, Barselonā, Minhenē, Cīrihē, Vīnē, Otavā, Oslo, Maskavā, Ļeņingradā, Tallinā, Tartu, Varšavā, Krakovā, Budapeštā, Prāgā, Kauņā, Kopenhāgenā, Londonā. Vienīgais no latviešiem sarīkoja personālizstādes Parīzē (1927), Briselē (1929), Berlīnē (1934; 1938) un Stokholmā (1938). L. Liberta darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzejā, Eduarda Smiļģa Teātra muzejā, Tukuma muzejā, Musée des Arts Décoratifs Parīzē, Nationalbibliothek Vīnē un privātkolekcijās Latvijā un ASV.
Ludolfs Liberts. "Ziema Ņujorkā". 20. gs. 50. gadi.
Ludolfs Liberts. "Ziema Ņujorkā". 20. gs. 50. gadi.
Ludolfs Liberts. "Tilts Torņakalnā", 1921. gads.
Ludolfs Liberts. "Vīrieša portrets". 1923. gads.
Ludolfs Liberts. Scenogrāfijas mets Frīdriha Hebela traģēdijai "Judīte". 1925. gads.
Ludolfs Liberts. Dekorāciju mets Alfrēda Kalniņa operai "Salinieki". 1926. gads.
Ludolfs Liberts. "Lielais kanāls Venēcijā". 1930. gads.
Ludolfs Liberts. "Pašportrets". 1935.–1939. gads.
Ludolfs Liberts. "Amandas Rebanes portrets". 1934. gads.
Ludolfs Liberts. "Kārļa Zāles portrets". 1934. gads.
Apbalvojumi
1917. gadā L. Libertam tika piešķirts Sv. Jura krusts (Георгиевский крест), Sv. Annas ordenis (орден Святой Анны) un Sv. Vladimira ordenis (орден Святого Владимира), 1927. gadā – Latvijas Kultūras fonda prēmija, 1928. gadā – Triju Zvaigžņu ordenis, 1931. gadā – Lielā zelta medaļa starptautiskā izstādē Barselonā, 1933. gadā – Ziemeļu Zvaigznes ordenis (Nordstjärneorden, Zviedrija), 1934. gadā – Latvijas Mākslas akadēmijas izcila mākslinieka grāds, 1937. gadā – zelta medaļa un Grand Prix starptautiskajā izstādē “Mākslas un tehnika modernajā dzīvē” (Exposition internationale “Arts et Techniques dans la Vie moderne”) Parīzē, 1938. gadā – Atzinības krusts.
Sasniegumu nozīme
L. Libertu ar viņa pompozajām Venēcijas un citu Rietumeiropas galvaspilsētu ainavām var uzskatīt par vienu no publikas iecienītākajiem māksliniekiem ne tikai meistara dzīves laikā, bet arī mūsdienās. Tomēr visspēcīgāk, vērienīgāk un radoši pārliecinošāk viņa talants izpaudās romantiskajā un krāsām piesātinātajā teātra dekorāciju glezniecībā, kas guva ievērību ne tikai Latvijas Nacionālās operas uzvedumos, bet arī uz ārzemju skatuvēm un starptautiskās scenogrāfijas izstādēs.
Multivide
Ludolfs Liberts. Rīga, 20. gs. 20. gadi.
Ludolfs Liberts. "Tilts Torņakalnā", 1921. gads.
Ludolfs Liberts. "Vīrieša portrets". 1923. gads.
Ludolfs Liberts. Dekorāciju mets Volfganga Amadeja Mocarta operai "Bēgšana no seraja". 1924. gads.
Ludolfs Liberts. Dekorāciju mets Kamila Sensānsa operai "Samsons un Dalila". 1924. gads.
Ludolfs Liberts. Scenogrāfijas mets Frīdriha Hebela traģēdijai "Judīte". 1925. gads.
Ludolfs Liberts. Dekorāciju mets Alfrēda Kalniņa operai "Salinieki". 1926. gads.
Ludolfs Liberts. "Lielais kanāls Venēcijā". 1930. gads.
Ludolfs Liberts. "Pašportrets". 1935.–1939. gads.
Ludolfs Liberts. "Amandas Rebanes portrets". 1934. gads.
Ludolfs Liberts. "Kārļa Zāles portrets". 1934. gads.
Ludolfs Liberts. "Ziema Ņujorkā". 20. gs. 50. gadi.