Senākie, no viduslaikiem Latvijas teritorijā saglabājušies glezniecības piemēri ir reti, fragmentāri sienu gleznojumi pilīs un baznīcās; nozīmīgs darbs – gotiskā freska “Marijas kronēšana debesīs” (14. gs. otrā puse) virs Rīgas Doma ziemeļu portāla. Stājglezniecības sākumi saistāmi ar ievestajiem apgleznotajiem virotņu altāriem. 16.–17. gs. attīstījās altārgleznu (“Golgāta” no Tērvetes (Kalnamuižas) baznīcas, 1614. gads; u. c.) un portretu glezniecība, ieviesās eļļas tehnika. Līdzās parādes portretiem manierisma tradīcijās (“Kurzemes hercoga Vilhelma portrets”, 1615. gads; u. c.) 17. gs. ienāca holandiešu reālisma impulsi ģilžu vecāko, mācītāju, rātskungu un tirgotāju portretos. 1638. gadā Rīgā reģistrēta Krāsotāju cunfte, kuras biedri veidoja sižetiskus un ainaviskus interjera apgleznojumus, darbojās stājmākslā, gleznojot portretus, krāsoja būvdetaļas, ģerboņus u. tml.; pasūtītāju vidū bija Kurzemes un Zemgales hercogi, aristokrātija, garīdzniecība, kopš 17. gs. arī turīgi birģeri, amatnieki un to apvienības.